Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Dzīve dāvā priekus un pārbaudījumus

Autors: Sarmīte Feldmane 
Datums: 19.06.2019 
Izdevums: Druva
Rubrika: Ģimene

Līgatniešiem Gunai Antonijai Zīlei 23. janvārī, Jēkabam Arvīdam Zīlem 2. maijā nosvinēta 90. dzimšanas diena, bet 7. jūlijā abiem - 60. kāzu jubileja.

Dzīve abus pārbaudījusi un rūdījusi kā jau paaudzi, kas dzimusi neatkarīgās Latvijas laikā, kad valsts strauji uzplauka.

Bērnu dienu skaistums

Gunas tēvs bija līgatnietis, 1. pasaules karā zaudēja redzi. Viņš dabūja nelielu zemes gabalu un ar sava tēva palīdzību uzcēla “Gūtmaņus”, kur ģimene pārcēlās, kad Gunai bija seši gadi. Te arī viss mūžs nodzīvots, vispirms ar vecākiem, tagad ar Jēkabu. Jēkaba vecākiem bija saimniecība “Lejas Pēterēni” uz Nītaures pusi. Tēvs bijis armijas virsnieks, vetārsts, saimniecībā audzēja zirgus armijai, cūkas bekona eksportam. Mamma bijusi skolotāja, bet saimniekoja pa māju, bija arī kalpi.

“Pienu sūtīja uz Rīgu, par parastu zirgu varēja nopelnīt trīs reizes mazāk nekā par tādu, kas derēja armijai. Gandrīz katrā saimniecībā bija vismaz desmit cūkas. Kad tās sāka slimot ar sarkanguļu, mēs ar brāli bijām galvenie potētāji. Iedūrām šprici, tad skrējām pa būdu cūkai līdzi, lai ielaistu zāles. Kumeļus radinājām, lai nebaidās, govis ganījām, iemācījos arī zirgus apkalt. Puikām šeptes netrūka,” atmiņās kavējas Jēkabs un piebilst, ka no tēva bieži dzirdējis, kā saimnieki govis un cūkas pārbaro, jo grib vairāk piena izslaukt un ātrāk nobarot.

Varas un cilvēki

Jēkabs atminas, kā puikām bijuši lieli brīnumi, kad Līgatnē ienāca krievi. “Ar velosipēdiem braukājām riņķī un skatījāmies. Virsnieki ceļmalā bija ēduši pusdienas, un mēs atradām ķieģeļa formas maizi. Nesapratām, kas tā par sprāgstvielu. Bija mīksta, uzdūrām uz koka un vedām uz centru, satikām policistu un prasījām, kas tas tāds ir. “Tā taču krievu maizīte – ķieģelītis," viņš paskaidroja,” pastāsta līgatnietis.

1941. gada 14. jūnijā Zīļu ģimenei sākās ceļš uz svešatni. Tēvu Jēkabs pēdējoreiz redzēja Siguldas dzelzceļa stacijā pie vagona. “Izmeklējāmies pa dažādiem ceļiem, tā arī nav nekādu ziņu," bilst Jēkabs. Viņam bija 11, bet brālim 14 gadi. Brālis ļoti slimoja, kā izdzīvoja, tas bijis daudziem brīnums.

Stāstā par Sibīriju dažādi atgadījumi, kas šodien šķiet smieklīgi, bet toreiz varēja izvērsties traģiski, mijas ar labestību pret tiem, ar ko būts kopā, ar sāpīgiem, fiziski un morāli grūtiem brīžiem.

“Ko tikai es nemāku! Vasarā sēdēju zirgam mugurā un uz meijām vedu sienu mājās, esmu bijis atsveķotājs, traktorists, zirgu gans un kalējs. Vēl māku vīzes vīt. No striķiem vīzes ir siltas, bērzu vīzes vārīgas, kārklu vīzes izturīgākas,” ar smaidu stāsta līgatnietis un klusi turpina: “Piecus mēnešus mums vienīgā pārtika bija linsēklas, grauzdējām, cepām. Mammai bija zelta pulkstenis ar ķēdīti, to pārdeva par 2,5 pudiem rudzu miltu. Mamma uztraucās, jo es visu laiku ēdu, mute kustēja. Cik bērzu zaru neesmu apēdis, tāpat priežu čiekurus, skujas sūkāju. Kad izauga čeremša - savvaļas ķiploki -, tad bija cita lieta. Maize bija paredzēta 600 līdz 800 grami dienā. Kad kļuvu par mednieku, tad jau rubeņus, irbes medīju. Skrošu nebija, likām cilpas, rakām bedres.”

Jēkabs izmācījās par meža tehnikas mehāniķi un veda kokus. Tā brālim nopelnīja skolas naudu, lai viņš studē, mācās Krasnojarskas Meža ķīmijas institūtā.

“Dulls biju. Ķēros klāt darbiem, ko nemācēju, bet galā tiku,” bilst Jēkabs. Darbā turēt līdzi Jēkabam nebija viegli, viņš bija cienīts strādnieks. “Par stahanovieša spravku (izziņu) esmu sērkociņus pircis uz svara. Klāt iedod zēveli. Spravku bija daudz, bet, ko pirkt, nebija. Tad reiz atveda baltu audumu, visi sapirka. Sievietes sašuva bikses, blūzes, kreklus. Visi balti staigāja. Tad vietējie iemācīja, ka vajag savārīt egles mizu un drēbes nokrāsot. Tad visiem mugurā ne ta sarkans, ne rozā apģērbs," ar vieglu smīnu pastāsta Jēkabs.

1957. gadā Jēkabs atbrauca atvaļinājumā uz Latviju. “Kad virsnieks deva man atļauju atvaļinājumam, viņš teica – izrakstīšu tev vēl vienu špargalku (dokumentu), jo tur Rietumos cilvēki ir dažādi. Tā noderēja. Aizbraucu pie brālēna uz Rūjienu, tur mani aizveda uz miliciju - ko es te meklēju, kas es tāds. Uzliku špargalku galdā, uzreiz palaida. Kad atgriezos, sacīju virsniekam paldies, viņš tikai noteica, ka mani daudzi medīs, ar to jārēķinās," pastāsta Jēkabs un atceras, ka daudzi, kuri pirmie aizbrauca mājās, atgriezās Sibīrijā, jo Latvijā netika pieņemti. Sibīrijas kolhozi sūtīja naudu, lai tikai brauc atpakaļ, jo vajag, kas strādā.

Gunai kara gadi pagāja turpat Līgatnē, “Gūtmaņos”, jo māja bija nedaudz lielāka nekā citas, tajā ierīkoja krievu armijas štābu. Ģimene dzīvoja pagrabā. “Tēvs prata krieviski, un zaldāti nāca runāties. Viss bija mierīgi. Vācu laikā pie mums dzīvoja vācieši. Kad viņi atkāpās, deva mājienus, ka jādodas līdzi, ienāks krievi, labi nebūs. Līgatnē daudz kas tika uzspridzināts. Kur tagad “Elvi”, atradās kooperatīvais veikals, to uzspridzināja. Bija paredzēts arī skolu uzspridzināt, bet spridzinātāji bija latvieši, viņi aizdedzināja ogļu kaudzi, lai izskatās, ka deg, tā ēka palika,” pastāsta Guna.

Jauna dzīve kopā

Guna bija pabeigusi grāmatvežu kursus, strādāja Līgatnes pienotavā. 1959. gadā Jēkabs atgriezās Latvijā. No viņa tēva skaistās, modernās saimniecības maz kas bija palicis. “Kad vircas bedres bija pilnas, pārcēla lopus uz citu kūti,” nosmej Jēkabs un atklāj, ka atgriešanās bijusi grūta. Aizbrauca pusaudzis no vienas Latvijas, atgriezās vīrs jau citā Latvijā. Jēkabs sāka strādāt par šoferi, neko nopelnīt nevarēja. “Biju pieradis pie disciplīnas. Ja Sibīrijā kārtīgi strādāji, tevi cienīja, Latvijā ne. Kolhozā bija haoss," atceras līgatnietis un atzīst – ja nebūtu saticis Gunu, būtu atgriezies Krievijā. Mamma nedaudz padzīvoja Latvijā un atgriezās pie otra dēla Sibīrijā, jo Latvijas klimats nepatika viņas veselībai. Nodzīvoja 95 gadus, brālis atgriezās neatkarīgajā Latvijā, bet visu darba mūžu nostrādāja Krasnojarskā par inženieri. Aizgāja aizsaulē 93 gadu vecumā.

Guna pasmaida, viņai tiem ilgdzīvotājiem jātur līdzi. Viņa atklāj, ka pirms 60 gadiem abus saprecinājuši radi. Kopā bija gājuši skolā, viens otru pazina.

Ģimenē izauguši divi dēli, nu jau lieli divi mazdēli un divi mazmazdēli. Jaunākais piedzima dienu pirms vecvectēva 90.jubilejas.

“Prieks par visiem. Katram sava dzīve, visi tepat Latvijā,” saka Guna un atzīst, ka laiks kaut kur pazudis. Pa kuru laiku mazdēli izauga, pat nevar saprast, šķiet, nupat vecmāmiņa par puisēniem turēja rūpi.

“Visu mūžu esam strādājuši,” teic līgatniete. Jēkabs vairākus gadus strādāja papīrfabrikā, bet nekādi nevarēja pierast pie maiņu darba, tad laimīga satikšanās viņu aizveda uz Rīgas gaļas kombināta filiāli. Tur nostrādāti 28 gadi, Jēkabs uzsver, tur bijusi kārtība, bet Gunai pienotavā aizvadīti 34 gadi. “Man darba stāžs ir simts gadu. Daudz tādu cilvēku vairs nav,” nosaka Jēkabs un paskaidro, ka tie aprēķināti arī par Sibīrijā nostrādāto laiku.

“Bijām jau pensijā, vēl piestrādājām. Kamēr ir spēks un varēšana, cilvēkam jāstrādā. Savulaik audzējām zemenes, vedām uz Rīgu, nopirkām pirmo mašīnu. Paši māju remontējām. Vai tad darba kādreiz trūkst," pārdomās dalās līgatniete.

Jēkabs atzīst, ka katru gadu mazumā iet vienaudži. Pats vēl sēžas pie stūres, kad jāaizbrauc kaut kur turpat Līgatnē. “Ar bijušajiem darba biedriem tiekamies. Katru vasaru braucam uz Ikšķili, uz represēto salidojumu. Viss tik ātri pagājis. 90 gadi?! Nezinu, kur palikuši," pasmaidot saka Guna un piebilst, ka abi ar Jēkabu bieži atceras bērnību.

“Dzīvotu otrreiz, būtu gudrāks. Daudz pārdzīvots - bads, aukstums. Bijušas rūgtas dienas, tagad viss pārgājis,” klusi saka Jēkabs, bet Guna piebilst, ka vīrs aizvien biežāk atceras Sibīrijas gadus. “Katra vārdu, tēvavārdu atceros. Mūža vidu atminoties, gan jāpadomā. Viss pa gadiem tā mainījies," pastāsta Jēkabs, bet Guna nosaka: “Nākamās paaudzes vairs kājām neies, tikai lidos. Bet mēs te tā, kā rūjienieši saka, koļļājamies. Man tas vārds patīk. Paši ar visu tiekam galā. Savējie nav tālu, Rīgā, Siguldā, nav jāuztraucas.”.
http://news.lv/Druva/2019/06/19/dzive-dava-priekus-un-parbaudijumus

 

Līgatne meklē sevi

Autors: Sarmīte Feldmane 
Datums: 19.06.2019 
Izdevums: Druva
Rubrika: Ziņas

Radošo industriju profesionāļu vadībā līgatnieši meklēja labākos risinājumus tūrisma vides uzlabošanai, kā arī izstrādāja individuāli pielāgotu plānu tūrisma un novada tēla atpazīstamības veicināšanai.

Vairāk nekā 30 tūrismā iesaistītie uzņēmēji, pašvaldības pārstāvji diskutēja par Līgatnes nākotni tūrismā, uzklausīja profesionāļu vērtējumus.

“Ikdienā mēs pārspīlējam gan to, kas mums ir, un šķiet, ka viss kārtībā, gan arī neredzam trūkumus, kas ir, un to, kas mums vēl ir. Kad kāds paskatās un pasaka no malas, tas ir kā atspēriens jaunām idejām," stāsta pašvaldības projektu vadītāja Inese Okonova un atklāj, ka iespēja uzklausīt profesionāļus ir liels ieguvums. Līgatnes pašvaldība šo iespēju ieguva Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras konkursā, kurā starp 11 mazpilsētām tika izraudzītas četras - Līgatne, Aknīste, Aizpute un Staicele -, kurās tiek rīkota Kultūras ministrijas iniciētā radošās darbības nedēļa „radi!2019”.

“Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) regulāri rīko pasākumus tiem, kas saistīti ar tūrismu. Parasti tās ir lekcijas. Uzņēmēji noklausās, bet mēs nezinām, vai bijis noderīgi. Tad, sadarbojoties ar Kultūras ministriju, radās ideja palīdzēt un atbalstīt mazpilsētas, kurās dzīvo līdz pieciem tūkstošiem iedzīvotāju. Mazās pilsētās ir mazāk resursu, lai piesaistītu speciālistus, nevar atļauties viņus algot. Iespējams, arī nezina, kam prasīt padomu. Nelielās vietās ir savas problēmas: gan personību jautājums, gan sadarbības problēmas, bieži vien cilvēki vairs nespēj paskatīties no malas uz to, kas ir apkārt. Katra mazpilsēta, piesakoties konkursā, konstatēja lielāko problēmu, ko gribētu atrisināt. Līgatne izvirzīja papīrfabriku, ar kuru daudziem asociējas Līgatne, bet potenciāls nav izmantots. Aģentūra piesaistīja speciālistus tieši šajās jomās. Kopā tiek meklēti risinājumi. Vērtējam ne tika papīrfabriku, kā to izmantot tūrismā, bet kā visu, kas ir novadā, sasaistīt vienotā piedāvājumā, " pastāsta LIAA Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava.

Tūrisma departamenta vadošais eksperts Edgars Pētersons atgādina, ka radošo industriju pienesums tūrismā ir domāšanas maiņa un iespēja paskatīties uz tūrismu no cita skatupunkta. Tas ir – ar pilsētas apmeklētāja acīm.

Radošās dienas dalībnieki gan izvērtēja tūrisma tendences Līgatnē, analizēja novada piedāvājumus un to, kā trūkst, meklēja iespējas, kā iesaistīt to, kas palicis neizmantots, gan apmeklēja papīrfabriku, lai uz vietas saprastu, kā par šo industriālā mantojuma objektu ieinteresēt viesus. Radošajās darbnīcās raisījās karstas diskusijas. Lieli papīri tika aprakstīti ar vērtējumiem un idejām.

“Prāta vētra, ideju sadarbība dod labas domas, pieturas punktus, ļauj paskatīties plašāk, kādi izskatāmies starp citiem novadiem, lai saprastu, ar ko esam īpaši. Mums jāizdomā, kā tūristu no Cēsīm, Siguldas varētu ieraut pie sevis, kāpēc objekts jāredz Līgatnē, nevis Cēsīs vai Siguldā, kur ir kas līdzīgs ar tādu pašu nosaukumu,” vērtē pašvaldības izpilddirektors Egils Kurpnieks un uzsver, ka šobrīd ne mazāk svarīga ir Līgatnes identitāte. No papīra ražošanas, papīrfabrikas ciemata, kas neapšaubāmi ir unikāls Eiropas mērogā, nu jau pakalpojumu klāsts un arī tūristu intereses ir daudz plašākas un arī iespējas palielinās.

“Kas mēs esam? Fabrika, unikāla daba vai kolosāla sabiedrība un kopiena, kurā vērts pabūt, vai lieli ballētāji, jo te ir daudz koncertu? Ir jāsaprot virziens, kurp ejam, gan apmeklētāju, gan pašu. Kādā brīdī, ja pats visu laiku atrodies šajā unikālajā, lieliskajā vietā, kaut kas var paslīdēt garām, šķist mazsvarīgs, bet kādam viesim absolūti svarīgs. Vērts padomāt par kāda pakalpojuma stāstu. Ir lietas, ko mēs zinām, un mums tā ir vērtība, bet neesam pratuši izstāstīt citiem,” pārdomās dalās E.Kurpnieks un atzīst, ka pašvaldībai tūrisma popularizēšanā daudz vairāk jāizmanto sociālie tīkli. “Tajos jāiegulda līdzekļi, kādam sociālajos medijos jāstrādā visu laiku, nevis pastarpināti. Par Līgatni visu laiku jārunā, tās vārdam jābūt redzamam, dzirdamam. Tajā pašā laikā jābūt uzmanīgiem ar atraktivitāti, lai mēs spētu viesiem sniegt to, ko solām. Uzņēmēji bieži vien ne līdz galam piestrādā pie savu produktu reklamēšanas,” saka izpilddirektors.

E. Kurpnieks atzinīgi vērtē iespēju izmantot profesionāļu padomu, arī uzņēmēju interese ir liela. “Ikdienā jau neiznāk laika sanākt kopā, parunāties. Bet uzaicināt augsta līmeņa speciālistus pašvaldība nevar atļauties. Tā kā Līgatnes novadam šajā projektā ieguvums ir liels," teic izpilddirektors.

Inese Šīrava atzīst, ka Latvijā reta ir tāda pašvaldība, kura tūrismu neliktu par vienu no prioritātēm. “Un tā arī bieži vien ir problēma. Tūrismam vajag resursus, infrastruktūru. Kā katras nozares attīstībai, arī tūrismam ir nepieciešami priekšnosacījumi, lai tas attīstītos. Jo mazāks novads, jo gribas ar visu palielīties, bet tajā kopumā vērtīgais izšķīst," viedokli pauž Tūrisma departamenta direktore un atzīst, ka Līgatnes novadā jau ir plašs tūrisma piedāvājums un arī neizmantotas iespējas. Tā atrodas ģeogrāfiski izdevīgā vietā.

“Ideju ir ļoti daudz. Tagad tikai darīt,” saka Līgatnes Kultūras un tūrisma centra direktore Daina Klints un atzīst, ka ļoti bieži 99 procenti kādas problēmas atrisināšanā ir tās apzināšanās. Rudenī speciālisti atkal tiksies ar līgatniešiem un vētīs, kā izpildīti mājasdarbi. “Tuvākajā laikā mums sadarbībā ar papīrfabrikas īpašnieku jāsaprot, kā atdzīvināt fabriku, jāizdiskutē, vai mūsu zīmols arī nākotnē būs dabas takas, jāattīsta darbošanās sociālajos tīklos, jāizstrādā tūrisma piedāvājums dažādām interešu grupām,” atklāj D.Klints un piebilst, ka darāmā, šķiet, pietiks daudziem gadiem, bet jāķeras klāt tūlīt.

Tūrisms ir tas, kas atdzīvina Līgatni un visu novadu. Daba un iepriekšējās paaudzes izveidojušas un atstājušas bagātu mantojumu. Tas gudri jāizmanto.
http://news.lv/Druva/2019/06/19/ligatne-mekle-sevi

 

Trīs dieniņas, trīs naksniņas

Autors: Sarmīte Feldmane 
Datums: 21.06.2019 
Izdevums: Druva
Rubrika: Svētki

Radiožurnālists un folklorists Vidvuds Medenis kopā ar dzīvesbiedri Ivetu būs kopā ar līgatniešiem lielajā līgošanā Zanderu pļavā.

“Ne tikai godus, arī gadskārtas latvieši svin trīs dieniņas, trīs naksniņas. Vasaras saulgrieži nav izņēmums. Un aizvien vairāk cilvēku Latvijā to pieņem, jo trīs dienas Jāņos ir visgarākās. Sāk svinēt no 21. jūnija. Vēl arī tiek uzskatīts, ka 23. jūnijā parasti līst, bet 21. ne. Taču pērn Līgatnē uznāca tāda vētra un lietus, ka pusnaktī jau zābaki pilni ar ūdeni, bet arī tas var sagādāt prieku. Ja dabas spēks neatnes postu, tad tas iedvesmo, uzlādē, caur brāzmām pērkons parāda sevi. Līgatnē esam kalnā, bet vējš nav spējis apgāzt tik stipru ugunskuru, vienīgi telts gan jāpietur. Pērn vējā pat izdevās uguns riteni nolaist lejā. Pēc tam var braukt uz pārceltuvi un peldēties Gaujā,” stāsta folklorists.

Vidvuds pārliecināts, lai sagatavotos līgošanai, visu dienu ir, ko darīt. “Vītņu vīšana, siera siešana, vainagu pīšana, meiju gādāšana, pīlādžu zaru meklēšana, svētku vietas iekārtošana... Var darīt daudz ko, ja izgudrojam pamatojumu, zinām, kāpēc darām.

Katram vīram un puisim jābūt Jāņu vainagam, nemaz nerunājot par Jāņiem. Vīriem jāsagādā ozolzari, lai sievām, meitām ir, no kā pīt. Iesaku vīriem vainagu likt uz cepures, tas ļoti labi turas uz salmenīcas. Man sieva pin tādu, turas kā bļodas malas, un ozolzari nespiež, vainags nenoslīd pāri galvai.

Pīlādžu zarus vajag tūlīt nomizot un no diviem zariņiem un dzijas izgatavot pīlādža krustiņu. To var turēt mašīnā, kas ir kā otrās mājas, vai naudas makā, paglabāt pie mājas sliekšņa.

No meijām, ievērojot debess puses, jāveido rieta vārti un lēkta vārti, lai var sauli pavadīt un sagaidīt. Vairākos novados ir tradīcija dedzināt divsejainu raganu – viena pret nākotni, otra pret pagātni. To uztaisa kā putnu biedēkli no vecām drēbēm un var sadedzināt atsevišķā rituālā. Parasti gan Meteņos dedzina, lai atbrīvotos no vecā. Ragana ir aizejošais laiks, upurējam to jaunajam, Jāņos ir skumjāk, jo diena kļūst īsāka. Ugunskurā var likt pērno Jāņu vainagus. Tos saliek uz koka kā riņķus ugunskura vidū, un tie degot ar dzirkstelēm uziet debesīs. Reiz uzpūta vējš un sausie vainagi tika pacelti gaisā kā degoša piramīda. Lai tā notiktu, tik daudz kam jāsakrīt, bet iespaids neatkārtojams, to var piedzīvot reizi mūžā.

Jāņos jādaudzina Jānis, ja nav, tad Jāņu bērni vai tēvi. Visi saiet apļa vidū un dziedot uzliek vainagus galvā. Dažkārt nākas dzirdēt, ka mēs jau nemākam svinēt. Vidvuds Medenis tam nepiekrīt: “ Mācēt svinēt – tas nozīmē, ka nav garlaicīgi. 70.gados, kad biju mazs, negājām rotaļās, nodziedāja kādu dziesmu, bet nakts bija gaiša, biju priecīgs, jo bija taču Jāņu nakts, tātad jāgaida rīts. Gājām pie kaimiņiem ar cienastu, viņi pacienāja. Tagad var mācīties Jāņu dziesmas, tās ir pieejamas. Ja zini piecas melodijas, vari iemācīties divdesmito, kaut to ir vairāki simti. Jāņos jāizdzīvo garākā nakts, jāsajūt pārmaiņas dabā, tām jāļaujas un jāpriecājas. Līgo!”.


http://news.lv/Druva/2019/06/21/tris-dieninas-tris-naksninas

 

Eksāmenus var arī neizvēlēties

Autors: Mairita Kaņepe 
Datums: 21.06.2019 
Izdevums: Druva
Rubrika: Ziņas

Vidusskolu beidzējiem no eksaktajiem priekšmetiem tikai matemātikā ir obligāts eksāmens. Centralizēti eksāmenu šogad Latvijā kārtojuši 16 260 jaunieši no 12. klasēm. Jaunpiebalgas vidusskolā - 16 beidzēji, Priekuļos 14, Nītaurē 13, Vecpiebalgā 11, Līgatnē seši un Raunā četri. Eksāmenus citos eksaktajos priekšmetos - fizikā, ķīmijā un bioloģijā - skolēns kārto, ja tos cītīgi apguvis un pats izvēlējies tajos piedalīties. Taču novadu vidusskolās tādu jauniešu, kas gatavojušies šiem eksāmeniem, ir gauži maz.

Jaunpiebalgā fiziku izvēlējušies divi, bioloģiju trīs skolēni. Nītaurē fizikas gala pārbaudījumu kārtojuši četri, bioloģijas seši abiturienti, Līgatnē viens kārtojis bioloģiju. Vecpiebalgā un Raunā par izvēles eksāmeniem eksaktajos priekšmetos interese nav bijusi. Starp Priekuļu vidusskolas absolventiem bijis tikai viens, kurš vēlējies apliecināt zināšanas izvēles eksāmenos, viņš kārtojis pārbaudījumu fizikā.

Izvēles eksāmenu vēsturē no lauku vidusskolu jauniešiem izraudzījušies divi - Nītaurē.


http://news.lv/Druva/2019/06/21/eksamenus-var-ari-neizveleties

 

2019-06-25
Laika ziņas
Aptaujas