Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

“Pārceltuve” - pāri pierastajam

Autors: Sarmīte Feldmane 
Datums: 13.08.2019 
Izdevums: Druva
Rubrika: Novadu ziņas

Līgatne bija ļaužu pārpilna. Vairāki tūkstoši saulaino dienu izvēlējās, lai ne tikai pabūtu skaistā dabas stūrītī, bet gūtu jaunus iespaidus un emocijas.

Brīvdabas garšu, papīra un sarunu festivāls “Pārceltuve” notika vien trešo reizi, bet tas jau iekarojis gan savu apmeklētāju loku, gan kļuvis pazīstams starp līdzīgiem citviet.

Festivālu rīko šefpavāri Ēriks Dreibants un Mārtiņš Sirmais ar komandu un Līgatnes Kultūras un tūrisma centrs. Viss izdomāts tā, lai novadā būtu, ko darīt no rīta līdz vakaram. Ļaužu un mašīnu plūsma bija visas dienas garumā. Apkārt dīķim bija iekārtojušies tirgotāji, bet ceļu uz estrādi bija pārņēmuši kaimiņi – Straupes lauku labumu tirdziņa “Straupe Slow food” rīkotāji.

“Cēlos pār Gauju. Gaujmalā Lielstraupes pusē jau saimniekoja Mārtiņš Sirmais. Daudzi cēlās pāri, pārcēlājam darba ļoti daudz,” atzina Pārgaujas novada vadītājs Hardijs Vents un uzsvēra, ka arī “Pārceltuvē” redzams, kā kaimiņi sadarbojas.

Šogad festivāls īpašu uzmanību bija pievērsis "slow food" tēmai. Svinīgi tika nodibināta Latvijas "slow food" šefpavāru alianse. Programmas pārstāve Eiropā un Āzijā Anna Kanšijeva uzsvēra, ka Latvijā nav pirmoreiz un labi redzams, kā "slow food" kustība attīstās un ir aizvien vairāk pavāru, kuri izmanto vietējos un sezonas produktus. “Būt 25 valstu pavāru tīklā, tā ikvienam ir iespēja gūt jaunu pieredzi," atgādināja A. Kanšijeva.

Līdztekus tirdziņam, kurā netrūka dažādu vietējo pārtikas produktu un amatnieku izstrādājumu, turpat pie savām plītīm strādāja pazīstami un mazāk zināmi pavāri. Tika piedāvāti visdažādākie ēdieni, dzērieni un kārumi.

Dabas garšas sarunas kā allaž raisīja interesi. Tās vadīja biologs Māris Olte, ar saviem stāstiem dalījās žurnāliste un Pasaules Dabas Fonda vēstnese Kristīne Garklāva, grafikas dizaineris Miķelis Baštiks, šefpavārs no Krievijas Aleksandrs Žerebcovs, bet starptautiskās "slow food" kustības pārstāve Anna Kanšijeva lasīja lekciju par "slow food" kustības vērtībām un pavāru atbildību un lomu. “Aizvien grūtāk atrast sešus dažādus cilvēkus sarunām vai nu par ēdienu, vai savu dzīvi. Piedalījušies uzņēmēji, arhitekti, pavāri, žurnālisti. Cilvēki sēž, klausās, viņiem patīk," pastāstīja viena no “Pārceltuves” rīkotājām Dana Gritāne un piebilda, ka uz festivālu cilvēki nebrauc tikai baudīt ko jaunu, bet arī pēc pieredzes un zināšanām.

“Skaista diena un jauka gaisotne. Gribas ar katru parunāties, cilvēki nesteidzas,” tā festivālu raksturoja D.Gritāne.

Pārsteigumus bija sagādājusi arī līgatniete Iveta Ašeniece. Viņa alās viesus cienāja ar priežu čiekuru pesto. To varēja baudīt ar sieru un krekeriem. “Pilnīgi jaunas garšas. Rūgta, skāba, savelkoša. Un vēl čiekuru dzēriens. Jābūt priežu fanam, bet tas ir pārsteigums. Domāšu, kur tādu izmantot," pagaršojis atzina pavārs Juris Sopožņikovs – Pētersons un piebilda, ka noteikti brauks uz Līgatni, jo gan jau te vēl ir pārsteigumi. Ivetas mamma visus cienāja ar ozolzīļu cepumiem.

Līgatne un papīrs aizvien ir nešķirami vārdi. Pie Lustūža klintīm varēja skatīt mākslinieces Jolantas Brečas no papīra tapušos objektus, bet dīķī peldēja viņas veidotās ūdensrozes. Kādā no alām varēja uzrakstīt vēstuli draugam, interesentus uzņēma Papīra muzejs un papīrfabrika.

Visu dienu Līgatnē skanēja mūzika. Uz plosta dīķī koncertēja ģitārists Mārcis Auziņš, koklētājs Ansis Jansons, akordeonists Kaspars Gulbis un citi, pie Anfabrikas klintīm īpašu gaisotni radīja mūziķe Dace Straume un Kaspars Tobis.

Šovasar “Pārceltuvē” ar savu piedāvājumu piedalījās arī Vienkoču parks. Te varēja piedalīties

Renāra Purmaļa maizes cepšanas meistarklasē, vērot, kā maizi cep āra krāsnī un ugunskurā čuguna katlā. “Stāstīju par ieraugu, maizes mīcīšanu, jautājumu bija daudz. Arī par to, kāpēc zem kukuļa liek tieši kļavu lapas. To tiešām nezinu. Recepte jau neko daudz nedod, ja nezini, kā apieties," sacīja pavārs. Renārs izcepa ap 30 kilogramus maizes. Reti kurš nebrīnījās, kā var izcept maizi katlā. “Ieliek kukulīti un cep. Apkārt ogles, un tāda pati krāsns vien iznāk. Katlā maize izcepas ātrāk, desmit minūtēs," teica Renārs un atklāja, ka, lai gan ikdienā ir pavārs, maizes cepšana aizņem vairāk laika, arī banketos viņš piedāvā paša cepto maizi. “Maize ir pirmais kodiens vakariņās, un tam jābūt lieliskam. Daudzi uzskata, ka cept maizi brīvā dabā it kas neikdienišķs, bet nē, trīs četras dienas nedēļā esmu brīvā dabā. Man patīk,” pastāsta Renārs.

Vienkoču saimnieks Rihards Vidzickis pastāstīja, ka, tā kā taisa abras, daudzi uzdevuši jautājumus par maizes cepšanu. “Draugs cep maizi, bet vasarā telpās ir karsti, tad arī nolēmām, ka uzbūvēsim āra maizes krāsni. Izmēģinājām, viss notiek,” pastāstīja R.Vidzickis.

Uz garo galdu restorānu kultūras namā biļetes tika ātri izpirktas. Šefpavāri Mārtiņš Sirmais, Ēriks Dreibants, Juris Dukaļskis un Artūrs Trinkuns cēla galdā vairāku kārtu vakariņas pie klātiem galdiem. Spēlēja muzikanti. “Pēc pirmajām reizēm dzirdēju, ka viesi jutušies kā latviešu kāzās. Apkārt daudz cilvēku, dažus pazīsti, patīkama, priecīga gaisotne. Tieši garie galdi zālē ir tas īpašais šajā restorānā," pastāstīja Dana Gritāne.


http://news.lv/Druva/2019/08/13/parceltuve-pari-pierastajam

 

Trūkst darbaroku

Autors: Monika Sproģe 
Datums: 14.08.2019 
Izdevums: Druva
Rubrika: Lauksaimniecība

Vasaras sezonā lauksaimniecībā iztrūkst vismaz 20% darbaroku, medijiem atzina Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs.

Viņš norādīja, ka piesaistīt sezonas laukstrādniekus kļūst arvien grūtāk, jo viņi ir vajadzīgi ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, kur piedāvā lielākas algas. “Mums strādnieku ir arvien mazāk, piemēram, melleņu audzētāja, Latvijas Augļkopju asociācijas vadītāja Māra Rudzāte atklāti teica, ka šogad savus 60 hektārus novākt nevarēs, jo pietrūkst strādnieku,” teica E. Treibergs.

Pēc viņa minēta, lauksaimniekiem glābiņš nav arī Latvijas skolēni vai skolotāji, kuri vasaras brīvlaikā dažkārt piepelnās. Pieredze rāda, ka visbiežāk šie cilvēki pie saimniekiem pastrādā vien dažas dienas, līdz darbs apnīk. Tikmēr lauksaimniekiem nepieciešami intensīva darba veicēji divu mēnešu garumā. Ja preci – augļus vai dārzeņus – nepiegādā solītajā apjomā, mazumtirgotāji piemēro soda naudas. E. Treibergs norādīja, ka negatīvi vērtējama Latvijas politiķu pretestība pret darbaspēka ievešanu, aizbildinoties ar vietējā darba tirgus protekcionismu. “Sezonas strādnieku ievešana gan nav bīstama. Viņi ļoti kontrolēti tiek ievesti un tikpat kontrolēti izvesti, turklāt Latvijā vēl tiek samaksāti sociālie nodokļi, no kuriem šiem cilvēkiem neko nevajadzēs, jo ne viņi šeit saņems pensijas, ne slimības pabalstus. Labklājības ministrija to visu ļoti labi saprot, bet ar to arī viss beidzas,” viņš sacīja.

Tāpat E. Treibergs pauda, ka lauksaimnieki gaida pabalstu sistēmas pārskatīšanu. “Pabalsti ir jāmaksā slimiem cilvēkiem, tiem, kas objektīvi nevar strādāt, tiem, kam jāaprūpē daudz bērnu u.tml. Taču nu jau ir veselas ģimenes, kuras ir iemanījušās “rakstīt papīrus” un atklāti pasaka: mums nav izdevīgi strādāt, mums pietiek ar pabalstiem. Tad jau kaut kas nav kārtībā ar pašu pabalstu sistēmu,” sacīja LOSP vadītājs, paužot viedokli, ka Latvijā zūd darba tikums, jo birokrātiskā sloga dēļ gandrīz iznīdēta skolēnu nodarbināšana, kuri brīvlaikā vasarās laukos labprāt piepelnītos. Par darbaroku trūkumu vairākkārt bilduši arī vēsturiskā Cēsu rajona zemnieki. Tā, piemēram, SIA “Līgatnes ābele” agronome Gaida Grava vairākkārt teikusi, ka dārzkopības un dārzeņkopības saimniecībās ļoti trūkst darbaroku ražas vākšanai. Tiek meklēti gan šoferi, gan ogu un augļu vācēji, gan dažādu vienkāršo darbiņu darītāji.

Pērn, kad “Līgatnes ābelei” bija krietna ābolu raža, uzņēmums meklēja ābolu lasītājus, taču interese bijusi maza: “Palīgus meklējām tuvējā apkārtnē, saprotot, ka no attālākiem pagastiem un blakus novadiem cilvēki neizbraukās. Kāds ik pa laikam piezvana, painteresējas, varbūt pat atnāk pāris dienu pastrādāt, bet tad entuziasms noplok un cilvēks pazūd. Labu laiku meklējām krāvēju, jo tas tomēr vīrieša darbs, bet tā arī neatradām. Esam vērsušies arī Nodarbinātības valsts aģentūrā, bezdarbnieki ir, bet strādāt gribošo maz vai nemaz. Protams, ābolu lasīšana arī nav rūpnieciskais darbs, darbdiena sākas agri, beidzas tad, kad darbiņš padarīts,” saka G. Grava un piebilst, ka lauksaimniecībā vienmēr bijis fiziski smagi jāstrādā, tāpēc cilvēki uz lauku saimniecībām neraujas. Nereti darba meklētājus vispirms interesējot darba samaksa un tikai tad pienākumi. Te agronome skaidro, ka par ābolu vākšanu maksā pēc padarītā, tiek maksāti visi nodokļi. “Tūkstoš eiro par darbu noteikti nebūs. Brīžos, kad sezonas darbinieki bijuši nepieciešami, esam maksājuši pēc padarītā. Ja čakli strādā, var nopelnīt vairāk par minimālo darba algu.”

Savukārt Jaunpiebalgas saimnieks Leo Ābelnieks atminas tos laikus, kad savā saimniecībā audzējis kukurūzu, un saka, lai gan kukurūza viņa piena lopiem būtu izcila barība, bioloģiski izaudzēt grūti: “Tad vajag ravētājus. Agrāk bija citi laiki. Esmu audzējis kukurūzu, vasarās nāca talkā skolēni, bet tagad nav ne bērnu, ne viņiem tādas intereses. Laukos ļoti grūti atrast darbaspēku.”

Nereti saimniekiem pārmet skopumu, saka, ka viņi strādniekiem nemaksā, kā pienākas, un par santīmiem neviens negrib strādāt, taču vairums uzrunāto zemnieku atbildējuši, ka vispirms alga ir jānopelna. Alga veidojas no saražotā, kas vēlāk tiek realizēts. Ja strādnieki strādā gausi un neefektīvi, tad par peļņu, attiecīgi arī algu nevar būt ne runas.

Augšlīgatnes saimnieks Krists Zicmanis audzē aronijas, cidonijas, un SIA “Unus” nodarbojas arī ar liellopu audzēšanu. Viņš “Druvai” pastāstīja, ka viens no iemesliem, kāpēc vairs negrasās paplašināties, ir tieši darbaspēka deficīts. “Viens ir darbaroku trūkums, bet otrs arī darbinieku atdeve un darba kvalitāte, ko pieminam retāk. Ģimenē esam nolēmuši, ka ražu vāksim mehanizēti vai ar rokām, bet uz citiem nepaļausimies, un nav jau arī, uz ko cerēt. Nav ne strādnieku, ne strādāt gribētāju. Laukos daudziem iedzīvotājiem ir nopietnas problēmas ar alkoholu, arī dažādi pabalsti un atvieglojumi viņiem atņem motivāciju kaut ko darīt, ” saka jaunais saimnieks.

Pēdējos gados zemnieki sapratuši, ka teju vienīgā izeja ir pašlasīšana, kas ļauj cilvēkiem iebrist dārzā un pielasīt savu groziņu ar mellenēm, avenēm, zemenēm vai āboliem, taču arī šeit ir savi plusi un mīnusi, jo nolasītas tiek skaistākās un lielākās ogas, bet pārējā raža sapūst un aiziet zudībā.


http://news.lv/Druva/2019/08/14/trukst-darbaroku

 

2019-08-19
Laika ziņas
Aptaujas