Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

 

Līgatnē veido Jauno līderu vidusskolu

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 02.06.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadu ziņas

Līgatnes novada dome pieņēma lēmumu uz Līgatnes novada vidusskolas bāzes veidot Jauno līderu vidusskolu. Tas notiek, sadarbojoties vidusskolai, pašvaldībai un uzņēmējiem.

“Pusgadu ilga diskusijas ar dažādu nozaru speciālistiem. Līgatnē top nākotnes skola, kurā mācībās apgūta teorija tiks balstīta praksē,” stāsta novada vadītājs Ainārs Šteins un uzsver, ka Līgatne iet savu ambīciju ceļu izglītībā, pašiem jādomā un jādara.

Skolā audzēkņi papildus vispārējai vidējai izglītībai iegūs kādu no izvēlētām profesijām – vides pārmaiņu speciālists vai viesmīlības pakalpojumu speciālists.

“Skolas izveide kolektīvam un visiem iesaistītajiem ir liels izaicinājums. Pats projekts ir sava veida inovācija,” atzīst direktore Saiva Vītola. Skola sadarbosies ar Biznesa augstskolu “Turība”, Vidzemes Augstskolu, Latvijas Universitāti un Latvijas Kultūras koledžu. Praktiskās iemaņas audzēkņi pilnveidos viesmīlības uzņēmumā “Zeit”, rehabilitācijas centrā “Līgatne”, Vides risinājumu institūtā, SIA “Ģimenes zobārstniecība”, Dabas izglītības centrā “Pauguri” un citur.

“Par jaunās skolas modeli tika diskutēts ar pedagogiem, skolas padomi, vecākiem. Ir atbalsts šim projektam, to pieņēmis pedagogu kolektīvs,” saka A. Šteins.

Līdztekus tiek arī domāts par iespēju nodrošināt audzēkņiem dzīvošanu Līgatnē. Tās varētu būt līgatniešu ģimenes, kā arī ir telpas, kurās var ierīkot dienesta viesnīcu.

 

Gandrīz 50 tonnas

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 02.06.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadu ziņas

Veicinot iedzīvotāju šķirošanas paradumus, “Latvijas Zaļais punkts” sadarbībā ar partneriem īstenoja šķirošanas akciju “Elektronikas šķiratlons”.

Uzņēmuma “ZAAO” pārstāve Zane Leimane informē, ka kampaņa no 20.aprīļa līdz 20.maijam norisinājās visā Latvijā, tostarp 20 “ZAAO” EKO laukumos, kuros nodoti 49 475 kg dažādu elektroiekārtu. Tā ir apmēram trešā daļa no valstī kopumā savāktā apjoma - 142 742 kg.

“ZAAO” EKO laukumos visaktīvākie bija Valmieras pilsētas pašvaldībā, kur 400 iedzīvotāju nogādāja 7500 kg nolietotās tehnikas. Otrais lielākais nodotais elektrotehnikas apjoms fiksēts Saulkrastos – 5420 kg, tur kampaņā piedalījās 222 dalībnieki. Trešajā vietā EKO laukums Cēsīs, Lapsu ielā, uz kuru 266 iedzīvotāji nogādāja 4870 kg elektronikas. Citos mūsu puses laukumos savākts šāds apjoms:

Jaunpiebalgā – 2271 kg (59 iedzīvotāji); Taurenē – 1831 kg (68); Raunā – 1623 kg (65); Līgatnē – 1511 kg (69); Cēsīs, Bērzaines ielā 31 – 435 kg (12).

 

ĪSZIŅAS

Datums: 02.06.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

- Papildina lašveidīgo bagātību. Raunas upē ielaisti 4700 taimiņi. Tam izmantots Valsts zivju fonda atbalsts. Taimiņu ielaišanu īstenoja Priekuļu novada pašvaldība sadarbībā ar Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu "BIOR" un Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrības pārstāvjiem. Projekta mērķis ir pavairot lašveidīgo zivju resursus Raunas upē, nodrošinot kopējo lašveidīgo zivju īpatsvara pieaugumu Gaujas baseinā un radot pievilcīgākus apstākļus lašveidīgo zivju licencētajai makšķerēšanai Gaujā. 

- Iedzīvotāju skaits nedaudz samazinās. No vēsturiskā Cēsu rajona novadiem pagājušajā gadā neliels iedzīvotāju skaita pieaugums (mazāk par 1,85%) bijis Vecpiebalgas un Līgatnes novadā, pārējos novados iedzīvotāju skaits samazinājies, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) informācija. Amatas, Cēsu, Priekuļu un Raunas novadā iedzīvotāju skaits šā gada sākumā, salīdzinot ar 2019.gada sākumu, samazinājies par 0,02 līdz 0,95%, Pārgaujas – samazinājums par 1,05-1,5% , Jaunpiebalgas novadā samazinājums vislielākais – 1,53 līdz 1,96%. Kopumā Latvijā gada sākumā dzīvoja gandrīz 1,908 miljoni iedzīvotāju, kas ir par 0,6% jeb 12,3 tūkstošiem mazāk nekā gadu iepriekš, liecina CSP dati.

 

Citādas atvadas

Autors: Līga Salnite

Datums: 02.06.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Cēsu novada Vaives pagasta Krīvos esošajā Līvu bērnudārzā izlaidums, visticamāk, būs īsi pirms Jāņiem, šādu prognozi un cerību “Druvai” pauda direktore Antra Gabranova.

Jau maijā ar bērnu ģimenēm izrunāti iespējamie scenāriji, tostarp notikuma atlikšana uz augusta beigām. Tomēr gan pedagogi, gan audzēkņu vecāki šo variantu izvēlētos pēdējo. Kā agrākais variants vērtēts jūnija sākums, taču tad izlaidumā jānodrošina vēl virkne dažādu nosacījumu ievērošana. Bērnudārza gaitas šogad šeit beigs tikai seši audzēkņi, un bijušajā skolas ēkā esot gana plaša zāle, lai droši un ar godu šo dzīves posma noslēgumu atzīmētu. Tomēr, tā kā ģimenes, arī vecvecāki, kuri ļoti aktīvi piedalījušies bērnu pirmsskolas izglītības procesā, izteikuši vēlmi būt šī notikuma liecinieki, lemts izlaidumu nedaudz atlikt cerībā uz vēl nedaudz atvieglotākiem nosacījumiem vīrusa izplatības ierobežošanā. Arī ar pirmsskolēniem tiek turpināta Līvu skolas vēsturiskā tradīcija – iestādes teritorijā augošajā bērzu birzī katrs koks ir kāda absolventa iestādīts. Kopš skolas ēkā darbojas tikai bērnudārzs, izlaidumā bērziņu kopīgi iestāda visi attiecīgā gada beidzēji.

Līgatnes pirmsskolas izglītības iestādes direktore Gunita Liepiņa pastāstīja, ka lielajam notikumam nolikts datums īsi pirms Saulgriežiem – 19. jūnijā. Ar audzēkņu ģimenēm izrunāti divi iespējamie varianti: ja arī pēc 9. jūnija pulcēšanās ierobežojums paliks pie 25 cilvēkiem, tad svinīgais atvadu pasākums notiks tikai bērniem, vecāki vēsturisko brīdi varēs aplūkot fotogrāfijās; ja ierobežojumi tiks vēl mīkstināti, tad izlaidumā varēs piedalīties arī vecāki un brāļi, māsas. “Tā ka kleitas var gādāt un ruļļus matu lokošanai var gatavot,” ar smaidu un cerīgi teic Līgatnes bērnudārza vadītāja.

Arī Cēsu Jaunās skolas izlaidums notiks jūnijā, šī gada 12 pirmsskolas beidzējiem tas noteikti noritēs ārā, pastāstīja iestādes direktors Ivo Rode. Ir skaidrs, ka izlaidumam jānotiek bez vecākiem, taču neviena ģimene par šo nosacījumu nav arī protestējusi, kā arī līdz šim nodarbībās joprojām ļoti prātīgi un piesardzīgi attiecas pret visiem drošības pasākumiem.

Pārgaujas novada Stalbes pamatskolas bērnudārzā izlaidums jau vairākus gadus vairs nenotiek, pastāstīja izglītības iestādes direktore Jolanta Dzene, kā tradīcija ir cits neformāls atvadu pasākums - Tauriņu balle. Tā jau līdz šim vairāk bija domāta un rīkota tikai bērniem, un tās simbolisks moto varētu būt “Esi gatavs skolai”. Ierasti tas noticis mācību gada noslēgumā, bērnus arī aizvedot iepazīties ar skolas un pirmās klases telpām, šoreiz gan balle atlikta uz augustu. Pirmajos gados vecāki dažkārt vēl apvaicājušies par tradicionālā izlaiduma iespējām, tomēr kopumā šāds risinājums pieņemts ar sapratni.

 

Līgatnes dabas taku saimei pievienojas divi aļņu mazuļi

Datums: 02.06.2020

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Kaimiņos

Lai gan pavasaris šogad bijis mānīgs gan laikapstākļos, gan neierastajā cilvēku dzīves kārtībā, dabā viss notiek ierastajā ritmā. Šopavasar ģimenes pieaugumu sagaidījusi Līgatnes dabas taku aļņu saime – mammai Mirgai piedzimuši dvīnīši. Savas dzīves pirmās nedēļas māte ar mazuļiem pavadīja nomaļākajos nožogojuma nostūros, paslēpušies no apmeklētāju skatieniem. Taču nu jau mazie alnēni kopā ar mammu laiku pa laikam dodas apgaitā iepazīt plašo teritoriju un atrādīties dabas taku apmeklētājiem. Alnēnu tēvs Jusis šobrīd audzē ragus un ar mazuļu audzināšanu nenodarbojas.


Militārā mantojuma tūrisma projekts uzsākts ar partneru tikšanos tiešsaistē 

Datums: 02.06.2020

Izdevums: Engures Novada Ziņas

Rubrika: TŪRISMS

Latvija un Igaunija reiz nokļuvušas vienos ģeopolitiskos procesos – abas valstis dibinātas uz Pirmā pasaules kara fona un pieredzējušas okupācijas varu maiņas Otrā pasaules kara laikā. Gan Latvijā, gan Igaunijā izveidojās mežabrāļu kustība, pretojoties padomju okupācijai. Abu valstu neatkarība tika atjaunota līdz ar Padomju Savienības sabrukumu. „Lauku ceļotājs” kopā ar 23 partneriem Latvijā un Igaunijā uzsāk kopīgu projektu, lai pēdējo simts gadu vēstures liecības ietērptu kopīgā militārā mantojuma tūrisma produktā.

Šī gada aprīlī abu valstu projekta partneri tikās tiešsaistē, lai uzsāktu tuvāko darbu plānošanu.

Kā taps militārā mantojuma tūrisma produkts

Sadarbojoties ar vēstures speciālistiem, projektā ir paredzēts ietvert vienotā tūrisma produktā 150-170 militārā mantojuma objektus Latvijā un Igaunijā. Muzeji, kolekcijas, kauju vietas, militārās būves un citi objekti uzlabos savas ekspozīcijas, lai varētu piedāvāt interesantu un mūsdienīgu tūrisma pieredzi. 36 objektos projektā paredzētas investīcijas, piemēram, nocietinājumi, krasta apsardzes baterijas, kas iepriekš nebija pieejami apmeklējumiem, tiks labiekārtoti un iepazīstinās ar militārā mantojuma stāstiem. No Engures novada projektā piedalās SIA “Sky Port”, kas lidlauka teritorijā izveidos ekspozīciju ar vēsturiskajiem ieročiem no 1. un 2. Pasaules kara.

Vēsturi interpretēt tūrisma produktā palīdzēs projekta partneri – Igaunijas Kara vēstures muzejs, Hījumā militārās vēstures biedrība un vairāki muzeji. Latvijas pusē sadarbosimies ar Latvijas Okupācijas muzeja speciālistiem. Attiecīgi Igaunijas Kara muzejs un Latvijas Okupācijas muzejs būs kā Latvijas un Igaunijas vēsturiskās neatkarības ceļojuma „vārti”, kur apmeklētāji varēs iegūt informāciju ceļojuma plānošanai.

Militārais mantojums četros laika posmos

Kopīgais militārā mantojuma tūrisma produkts aptvers četrus laika posmus. Daži piemēri, kas tos raksturos projektā:

– Valstu neatkarības iegūšana, Brīvības cīņas un 1. Pasaules karš (1914. – 1920.). Gan Latvija, gan Igaunija neatkarību ieguva, izmantojot izdevību, ko radīja 1. Pasaules karš. Latvieši un igauņi tika iesaistīti slaktiņos pretējo pušu armijās, igaunis cīnījās pret igauni, bet latvietis - pret latvieti. Lielvaras kā bandiniekus uz sava šaha galdiņa izvietoja veselas tautas un valstis. Daudzās brīnišķīgās vietās tika izvietotas militāras iekārtas un būves, un vēl pēc simts gadiem zemē atrodas nāvējoša munīcija. Viena no spilgtākajām šī laika liecībām - bruņuvilciens „Vabadus”, kas vēl pagājušajā gadā Cēsu kauju gadadienā viesojās Latvijā, projekta ietvaros tiks uzstādīts kā pastāvīga ekspozīcija Igaunijas Kara muzejā Tallinā. Savukārt Ieriķos Cēsu kauju sākumu varēs skatīt ar īpašu aprīkojumu papildinātās realitātes versijā.

2. Pasaules karš (1939. – 1945.).2.Pasaules karā Padomju Savienības un Vācijas pasaules iekarošanas plāni tika apstiprināti ar Molotova-Ribentropa paktu, un mēs nonācām padomju okupācijas rokās ar tam sekojošajām slepkavībām un deportācijām. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka vācieši 1941. gadā tika sveikti kā atbrīvotāji Baltijā. Arī šajā karā latvieši un igauņi nēsāja dažādu pretinieku formas tērpus, gāja bojā cilvēki, tika iznīcinātas ēkas un pilsētas. Par 2. Pasaules kara beigām stāstīs vēsturiskais Muitas nams Ezerē, kur 1945. gada 8. maijā tika parakstīts Kurzemes vācu armijas kapitulācijas akts. Savukārt Ventspilī tiks veikts viens no lielākajiem objekta uzlabojumiem: tiks atjaunots un tūristiem pievilcīgā apskates objektā pārvērsts 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis. Igaunijā Sāremā muzejā atjaunos antīku kara laika kravas auto GAZ-MM, procesu filmējot un izmantojot kā daļu no ekspozīcijas, bet Igaunijas nacionālā mantojuma pārvalde izpētīs vairāku mīnu kuģu vrakus, lai izveidotu 3D modeļus izvietošanai muzeja ekspozīcijā.

– Nacionālo partizānu kustība (1944 – ~1957). 2. Pasaules kara beigās padomju okupācijas režīms atgriezās. Daudzi vīri devās mežā un turpināja pretoties sarkanajai varai. Diemžēl spēku samērs acīmredzami bija par labu okupantiem un „mežabrāļi” pamazām izzuda. Sāremā militārās vēstures muzejā tiks izveidots mežabrāļu bunkurs, kas dienā būs apskatāms kā ekspozīcija, bet naktī kalpos arī kā tūristu naktsmītne.

– Padomju laiks un neatkarības atjaunošana (1945. – 1990.). 45 gadu aukstā kara laikā Baltija atradās uz pretējo pušu robežas. Šeit tika izvietoti lieli armijas spēki, uzbūvētas lidostas, militārās ostas un raķešu bāzes. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados Igaunijā un Latvijā atradās tik daudz kodolieroču, ka ar tiem varētu dzīvību noslaucīt no zemes virsas. Tajā pašā laikā šeit izvietotās padomju karabāzes bija rietumu valstu kodolieroču mērķis. Cilvēkus no pārējās pasaules atdalīja dzelzs priekškars, un sovjetizācija uzņēma apgriezienus. Aukstais karš beidzās ar Padomju Savienības sabrukumu. Kārtējo reizi mūsu tautas varēja pavērst vēsturi savā labā un atjaunot neatkarību. Šo laiku slepenības un spriedzes gaisotni ļaus pieredzēt dažādi uzlabojumi, kas tiks veikti ekspozīcijā Padomju Slepenajā bunkurā Līgatnē. Sātse muzejā Igaunijā izveidos ekspozīciju ar stāstiem par robežsardzi un robežpārkāpējiem.

Sekojiet projekta norisei

20. gadsimta kari mums atstājuši militāros objektus, kara pēdas ir gan uz zemes, gan zem ūdens. Tautas atmiņā ir neskaitāmi stāsti un atmiņas par šiem briesmīgajiem laikiem. Mūsu kopīgais projekts vēlas dot savu ieguldījumu vēsturiskās atmiņas saglabāšanā. Tūrisma produktu veidosim, apsekojot objektus, vācot vēsturiskos faktus, foto liecības un stāstus. Izdosim militārā mantojuma tūrisma brošūru ar karti un ceļvedi apmeklējumu plānošanai. Visa informācija būs pieejama šobrīd topošajā tiešsaistes platformā militaryheritagetourism.info. Ceļotājiem tiks piedāvāti arī 10 ceļojumu maršruti. Esam sākuši apzināt un aicinām iesaistīties potenciālos militārā mantojuma tūrisma produkta dalībniekus – tai skaitā arī nelielu privātu kolekciju īpašniekus vai lauku tūrisma uzņēmējus, kuru apkaimē vai īpašumā ir ar Latvijas neatkarības notikumiem saistītas vietas un to liecības.

Projekta īstenošanas laiks: 01.01.2020. – 31.12.2022. Sekojiet aktualitātēm: https://www.celotajs.lv/lv/project/24.

Asnāte Ziemele, Latvijas Lauku tūrisma asociācijas “Lauku ceļotājs” prezidente

+371 29285756

Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība (ERAF InterregEstonia-Latvia).

Šī informācija atspoguļo autora viedokli. Programmas vadošā iestāde neatbild par tajā ietvertās informācijas iespējamo izmantošanu.

 

ĪSZIŅAS

Datums: 03.06.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

- Aktīvie “Covid-19”. Pašlaik vēsturiskā Cēsu rajona teritorijas novados aktīvas saslimšana ar “Covid-19” reģistrēta sešās pašvaldībās - Amatas, Cēsu, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu un Vecpiebalgas, liecina Slimību kontroles un profilakses centra informācija. Saraksta vairs nav Raunas novada. Kopumā Latvijā no 119.pašvaldībām “Covid-19” slimnieki reģistrēti 51 pašvaldības teritorijā.

- Pret egļu kaitēkli. Mežu īpašniekiem tiešsaistē būs pieejami Lauku konsultāciju un izglītības centra Meža konsultāciju pakalpojumu centra semināri par egļu aizsardzību pret egļu astoņzobu mizgrauzi, tajos Cēsu nodaļas vecākā mežsaimniecības konsultante Laila Šestakovska informē par egļu audžu aizsardzību pret egļu astoņzobu mizgrauzi, meža īpašniekiem veicamajām darbībām, kā arī speciālisti konsultācijām par pareizāko rīcību draudu gadījumā, nepieciešamo sadarbību ar citām institūcijām.

 

Laikā, kad robežas slēgtas

Autors: Mairita Kaņepe

Datums: 03.06.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Tēlnieks, cēsnieks Matiass Jansons saka, ka viņa profesiju krīzes iespaido maz, darbi top. Tradicionālie pasākumi, kuros tēlnieki tiekas, vērtē viens otra paveikto, gan pārcelti vai pat atcelti. Tomēr savus darbus Matiass Jansons varējis izstādīt publikai, kaut, protams, ne visu jaunāko.

– Vispirms parunāsim par darbu un lielo krīzi!

–Mani līdz šim neviena krīze nav skārusi. Man tā varētu iestāties, kad citiem beidzas. Lielajās krīzēs, kad citiem nav darba, man tas ir un turpinās. Ja krīze ievelkas, kādreiz ir problēma. Pasūtījuma darbi izpildīti, jāturpina strādāt, bet jauni pasūtījumi vēl nenāk. Atceros vienu brīdi, kad bija tā problemātiskāk ar pasūtījumiem.

– Tad ar kādu citu problēmu tēlnieks saskaras šai valstu izolēšanās laikā?

–Man bija jābrauc uz Lietuvu pēc jauniem darba instrumentiem. Netiku, bija krīzes ietekme.

– Vai Latvijā nebija atbilstošu instrumentu darbam?

– Mums pašiem šķiet, ka Latvijā esam diži un vareni, bet akmens apstrādē instrumenti ir specifiski. Tos nevar nopirkt lielveikalā. Latvijā ir pārāk maza izvēle, lai nopirktu atbilstošas dimanta ripas vai akmens slīpējamos rīkus. Tāpēc, ja braucu uz ārzemēm, ierēķinu, ka jātiek arī uz specializēto veikalu Kauņā. Tur piepērku pilnu mašīnu ar instrumentiem, domājot, ka nu to pietiks diviem trim mēnešiem vai pusgadam. Šopavasar darbs mazliet kavējās, jo bija jālieto kādi citi instrumenti.

– Eiropas valstu tēlnieki vasarās mēdz satikties. Kā būs šovasar?

–Nezinu. Pirms pāris nedēļām būtu bijis jābrauc uz Lietuvu, kur Viļņā ik gadu notiek tēlnieku mākslas mese “Art Lietuva”, dalībnieki no pus Eiropas. Tas atcelts uz rudeni. Vai notiks? Nezinām. Baltijas valstu tēlnieki jau varētu tikt, bet aicināti arī meistari no citām valstīm. Rīkotāji grib pārcelt tikšanos uz augustu, atsūtīja arī anketu, vai piekrītam tādam risinājumam. Tie, kas izturējuši konkursu, tajā skaitā es, tikām aicināti izteikties, kad un kā sarīkot mesi vasaras beigās. Uzrakstījām savas domas, aizsūtījām, bet pagaidām ne čiku, ne grabu. Nav nekādu ziņu no Viļņas.

– Cik lielas ir šīs meses Lietuvā?

– Ja iedomājies Ķīpsalas halli Rīgā, tad Viļņā tā ir trīsreiz lielāka. Māksla redzama arī ārpus halles. Piedalās mākslinieki no Itālijas, Vācijas, Šveices un citām valstīm.

– Kas sagaidāms Cēsīs?

– Cēsīs nenotiks paredzētā konkursizstāde, tāpēc sagatavotie darbi nu ir skatāmi Līgatnē, atpūtas centra telpās. Daļa konkursa darbu tomēr palikuši mājās un, ja tā var teikt, marinējas. Iespējams, rudenī Cēsīs tomēr būs konkursa izstāde. Bet kas to var zināt, ja nu rudenī sāksies vīrusa otrais vai trešais vilnis? Labi, ka es un vēl divas mākslinieces, kuras glezno, izlikām savus darbus Līgatnē! Aizbraucot turp, redzēju, cik skaisti gaismas spēlējās telpās, un divi mani darbi izlikti arī ārtelpā. Man kā tēlniekam tas ļoti patika.

– Visa ģimene – vecāki un abi dēli – maijā bijāt Līgatnē, izstādes atklāšanā. Varbūt ārkārtējās situācijas laikā saviem puikām bijāt arī tētis – pedagogs?

– Visu cieņu manai sievai Ingrīdai! Arī viņai varētu izsniegt diplomu par 4. klases beigšanu. Jā, puisis mācījās, taču jaunā situācijā bija ne tikai skolēni, arī vecāki. Lielākoties taču mācību vielu izskaidro skolotājs, bet tagad ne. 4. klasē bērnam vēl jāpalīdz. Ja jutu, ka Ingrīda vairs nevar izturēt slodzi, es arī pieslēdzos. Vecākais puika mācījās pats, viņš jau vidusskolas klasē. Varu teikt, ja vien nebūtu patraucējusi bioloģija, mācību gadu pabeigtu ar zelta diplomu.

Kad biju vēl skolnieks, mācīšanās metodika bija citāda. Tagad, palīdzot matemātikā, rezultāts jau man beigās sanāca, bet puika pats rēķināja citādi. Brīnums, ka rezultāts arī viņam izrādījās pareizs. Pat pamācīja mani, kā jādara.

– Kā klājās datorsalonam Cēsīs, kurā strādā sieva?

– Jau ārkārtējās situācijas sākumā pircēju saradās daudz. Datorsalona darbinieki strādāja kā mediķi, risinot akūtas problēmas, nāca palīgā skolēnu ģimenēm. Kādā mājā attālinātām mācībām nebija kameras, lai tiešsaistē runātos ar skolotāju, citiem, izrādījās, datorā nav tādas programmas, lai pildītu skolas uzdevumus. Ja kādā ģimenē bija trīs skolas vecuma bērni, nācās nodrošināt datortīkla paplašināšanu, lai visi bērni vienlaicīgi varētu mācīties.

– Jūs, būdams kaislīgs kalnu slēpotājs, šogad uz Itālijas trasēm tā arī netikāt. Kā izjuka slēpošanas tūre jūsu ģimenes kaismīgiem slaloma slēpotājiem?

– Sākumā man nebija pilnīgas pārliecības, ka nu Latvijā visiem būs jāpaliek mājās. Jau slēpes un citas mantas biju salicis mašīnā, lai brauktu uz kalniem. Izbraukšana bija nolikta pulksten četros pēcpusdienā, bet divos nāca paziņojums, ka Latvijas robežas slēdz. Tā nu šoziem tikai trīs dienas tikām pie slēpošanas, ne jau Žagarkalnā, bet Ozolkalnā. Kā slēpju īpašnieks zinu, ka vasarā saglabātais sniegs nav nekas labs slīdvirsmām. Sniega masā sakrājas lieki piemaisījumi.

Gribējās jau sniegu un slēpošanu vairāk baudīt, bet, kā ir, tā ir! Laikam pirms nedēļām divām Latvijā solīja pēkšņu sniegu. Cerēju, ka Cēsīs vēlreiz varēs paslēpot. Jā, Daugavpilī un Jēkabpilī uzsniga, bet Vidzemē, kur arī solīja sniegu, tā nebija. Es taču pēc tās prognozes sarosījos un gatavojos ņemt slēpes, lai pabrauktu pa pļavu.

– Saprotu, ka jūsu ģimenei patīk jūra. Pēc Līgatnes izstādes devāties turp.

– Izmantojām Līgatnes pārceltuvi. Man radās jautājumi, kā strādā pārcēlājs, bet viņš bija tik pašpietiekams, kad jautāju, kā mašīna jānovieto, viņš atmeta ar roku, lai novietoju un viss. Izskatījās, ka pārcēlājs sestdienā nav bez darba, visu laiku kāds jāceļ pār upi. Kad vakarā nonācām jūras malā pie Veczemju klintīm, tur bija miljons cilvēku. Un mašīnu jūra.

– Uz jūru ne tikai skatās, daži arī peldas jebkurā gadalaikā. Vai arī jūs?

– Ja vajag, varu ieiet vienalga kādā ūdenī. Vai es ietu āliņģī? Ja vajag, varu, bet lai fanotu par aukstu ūdeni, to gan ne. Nesen ar dēliem aizgājām uz Gauju. Tomass kādas trīs četras minūtes nopeldējās kopā ar mūsu suņiem. Es pabradāju. Ja būtu domājis, ka iešu peldēt, būtu to darījis. Parasti peldēšanās sezonu Gaujā beidzu ap septembra vidu. Jūrā vēlākais 5. septembrī, lai no peldēšanās izjustu kaifu.

 

Gads bez novada svētkiem

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 03.06.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Aktualitāte

Līgatnes novads savus svētkus allaž svinēja maija otrajā pusē, tikai retu pavasari nebija silts un saulains. Līgatnes svētki bija plānoti 16. maijā. Tie, protams, nenotika,    būs nākamgad. “Par svētku norisi viss bija skaidrs. 12. martā runājām par improvizācijas teātra izrādi, tad arī jau izskanēja ziņa, ka varētu būt ārkārtējā situācija, kuru nākamajā dienā izziņoja. Bija viss saplānots, daudzas aktivitātes bērniem, dienas koncerts,” pastāsta Līgatnes Kultūras un tūrisma centra direktore Daina Klints un piebilst, ka šovasar nenotiks arī festivāls “Pārceltuve”, taču Vides deju festivāls būs. “Ir arī citas ieceres. Kas notiks, kas ne, atkarīgs no tā, kāda būs situācija valstī,” saka  D. Klints.

 

Skan pūtēju orķestri

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 03.06.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Aktualitāte

Skanoši, dziedoši, spēlējoši apritē lēnām sāk atgriezties arī amatiermākslas kolektīvi, ievērojot sanitāro protokolu. Ja citi kolektīvi šajā un nākamajā nedēļā atsāks mēģinājumus, Cēsu un Līgatnes pūtēju orķestri jau paspējuši priecēt klausītājus.

Līgatnes pūtēju orķestris muzicēja Siguldā, kur nedēļas nogalē notika pasākums “Mīlētākās pilsētas svētki. Cita frekvence”, bet pūtēju orķestris “Cēsis” sanāca kopā uz mēģinājumu – koncertu Cēsu daudzdzīvokļu namu pagalmos.

Cēsu pūtēju orķestra vadītājs Jānis Puriņš atzīst, ka šis bija nozīmīgs brīdis, pēc nepilnu trīs mēnešu pārtraukuma atkal sanākt kopā, lai muzicētu: “Gribējām to izdarīt jau kādu nedēļu ātrāk, jo darīt to drīkstēja. No 1. jūnija amatierkolektīviem atļauts noturēt mēģinājumus, bet muzicēt, ievērojot divu metru distanci āra apstākļos, varēja jau no maija vidus. Arī mēs gatavojāmies iepriecināt Cēsu iedzīvotājus, tomēr divās iepriekšējās svētdienās bija āra muzicēšanai nepiemēroti apstākļi, lija lietus. Aizvadītajā svētdienā, 31. maijā, kas bija arī Vasarsvētku diena, mums tas izdevās, varējām iepriecināt klausītājus Viestura un Leona Paegles ielas dzīvojamo māju pagalmos.”

Kolektīva vadītājs norāda, ka šādu formātu, kurā mēģinājums ir apvienots ar muzicēšanu klausītājiem, viņi gatavi turpināt visas vasaras garumā. Šāda āra muzicēšana esot drošāka, un, kā norāda J. Puriņš, šobrīd nekādi papildu mēģinājumi nav nepieciešami, jo nav kāda liela pasākuma, kuram gatavoties: “Taču tikties un muzicēt gribam, tāpēc esam atsākuši darbību. Plānojam, ka vismaz divas reizes mēnesī kaut kur uzstāsimies lielākai vai mazākai auditorijai. Tas atkarīgs no tā, kādi pulcēšanās ierobežojumi būs spēkā pēc 9.jūnija. Brauksim arī ciemos uz kādu citu pilsētu, kādreiz kāds pūtēju orķestris atbrauks pie mums, un tad uzspēlēsim dažādās pilsētas vietās. Katrā ziņā par sevi atgādināsim, kur un kad, tas lai paliek noslēpums un pārsteigums!”.

 

LĪGATNES PAGASTS. VASARAS SĀKUMĀ

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 04.06.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Pagastu ziņas

Pavasaris steidzina ikdienu. Savas zīmes atstāj arī pasauli aptverošais vīruss, ar ko tāpat kā ar salnām un spīvu vēju jārēķinās. Līgatniešiem darāmā netrūkst. Seniori kopj gadu desmitos uzturētos mazdārziņus, dažiem ikdiena kļuvusi vēl noslogotāka.

*

Netrūkst vietu makšķerēšanai

Gunārs Pētersons ik dienu brauc uz darbu Siguldā. Vasarā ērti un ātri var mērot ceļu ar motociklu, ziemā ar autobusu. “Kā cilvēkam klājas, tas vispirms jau atkarīgs no paša,” pārliecināts Gunārs.

Viņš vērtē - Līgatnē, ja ļoti gribētu strādāt, gan jau darbu atrastu. Protams, pilsētās iespējas ir lielākas, un tuvākā ir Sigulda, tur arī liela daļa līgatniešu strādā. “Siguldā darba piedāvājumu ir daudz. Ar Siguldā nopelnīto Līgatnē var normāli dzīvot. Te, piemēram, komunālie maksājumi ir lētāki. Par dārgo dzīvi Rīgā vispār nav, ko runāt,” teic Gunārs.

Kādreiz viņš dzīvoja Līgatnē, pirms dažiem gadiem atgriezies. “Te jau aiz loga ir daba, kas pievelk. Ir tik daudz vietu, kur var pabūt. Tik daudz labu makšķerēšanas vietu kā Līgatnē var atrast reti kur. Un viss tuvumā. Nav jādomā, kad varēšu aizbraukt pamakšķerēt, izdomāju un pēc dažām minūtēm jau esmu pie ūdens. Karpas, karūsas, raudas, asari, līdakas, viss ir,” pārdomās dalās līgatnietis un nosauc daudzos netālos ezerus un dīķus, kur var pabūt pie dabas un makšķerēt.

Gunārs ar skatu novērtē māju, kurā dzīvo: “ Apkārt mājai koki, viss zaļš, ābeles zied, būs āboli. Salasi, pagatavo biezeni pie pankūkām.”

*

Mūžs grāmatas vērts

Ābeles baltos ziedos, Valija Grunte pārlaiž skatu dārzam: “Vēls pavasaris, aukstās naktis patraucēja, lai augtu un ziedētu, visiem vajag siltumu.”

Valijas mūža gadi iegājuši deviņdesmitajos, bet darba spars nav zudis. Kurzemniece, pirms vairāk nekā 50 gadiem atnākusi uz Līgatnes putnu fermu par zootehniķi, te iedzīvojusies.

“Daudz tika strādāts. Audzējām kartupeļus, vedām uz Ļeņingradu. Braucām uz teātriem, ekskursijās, ballējām, un visu varēja pagūt. Tagad tehnoloģijas gājušas uz priekšu, bet cilvēcība, cilvēku attiecības gan ne,” pārdomās dalās līgatniete un atklāj, ka šis laiks tāds dīvains. “Nekur nevar aizbraukt, neviens nevar atbraukt, meitas nevar atbraukt ciemos. Brauca regulāri palīdzēt, tagad jātiek pašai galā. Pastrādāju, kad piekūstu, eju atpūsties,” saka Valija un klusi piebilst: “Darbabiedri jau aizgājuši citos ceļos, bet jaunāki par mani brīnās, ka vēl esmu dārzā.”

Dārziņš daudz prasa un arī dod. Vispirms jau tā ir darbošanās, gandarījums par puķēm, kas zied, to, kas izaudzis. “ Kopt mazdārziņu vairs nav viegli. Kad vēl daudziem bija traktori, nebija nekādu problēmu. Vecie traktori savu nokalpojuši, arī traktoristu vairs nav, nav, kas apstrādā to mazo zemes gabaliņu. Izdzen pāris vadziņu, un jāmaksā vairāki desmiti eiro, jo braucis pie manis lielu gabalu. Kūtsmēslus arī nevar dabūt,” par saimniekošanu pastāsta Valija. Ar smaidu viņa atklāj, ka zemes darbos uz Mēness fāzēm neskatās. “Vai tad kādreiz varēja tās ievērot, darīja, kad bija laiks. Dažreiz pasmaidīju – kaut kas jāsēj, bet lietus līst, vai gaidīs līdz nākamajai fāzei? Katrs taču tāpat saprot, kad kas sējams. Gurķi un ķirbji jāsēj, kad zied ceriņi,” dzīves pieredzē dalās līgatniete.

Valijas aizraušanās ir sudoku mīklas. Viņa lepni stāsta, ka pirmajā līmenī nav, ko darīt, trešajā gan visu uzreiz nevar atrisināt. “Prātiņš jātrenē. Kādreiz ļoti daudz lasīju, mājās daudz grāmatu. Savulaik domāju, aiziešu pensijā, lasīšu, bet nav jau laika. Televizors kaitina, tikai par zagšanu, korupcijām vien dzirdams. Tikko kāds jauns nāk pie varas, tikai par to vien runā. Un tā visu laiku,” teic Valija.

Viņa uzsver, ka nodzīvots garš mūžs, daudz piedzīvots. “Par katra cilvēka dzīvi varētu uzrakstīt grāmatu,” saka Valija un pastāsta kādu notikumu no savas dzīves. Viņai bija 13 gadi, kad beidzās karš. Ģimene dzīvoja Pļavniekmuižā netālu no Jaunpils. “Nevaru aizmirst, kā vācieši mūs dzina ārā no mājas. Kopā ar vecāku meiteni paslēpāmies pagrabā, lodes un šķembas lidoja apkārt. Domājām, būs beigas. Vācieši atkāpjoties visu dedzināja. Nepaspēja māju aizdedzināt. Pēdējie prom devās latviešu zēni, viņi pagraba durvīm priekšā aizlika baļķēnus. Ja krievi metīs granātas, lai drošāk. Arī pieteica, lai turam spilvenus pie krūtīm, ja būs trieciens, mazāk cietīsim. Viss beidzās labi,” atmiņās kavējas Valija.

Valija gaida, kad atbrauks meitas un mazmeitas. Jaunākā dzīvo Ņujorkā, tāpēc ciemošanās reizes ir īpašas. “Zemenes zied, būs jau kāda odziņa,” vērtē Valija Grunte.

*

Dārziņā laiks skrien

Dace Mārtinsone lepni saka: “Esmu līgatniete. Te dzimusi, gāju skolā un visu mūžu nodzīvojusi,” un klusi piebilst: “Vajadzēja aizbraukt uz Rīgu, iestāties trolejbusa vadītāju kursos, lai iepazītos ar vīru. Ilgonis ir no Mārsnēniem. Tā mēs, divi laucinieki, Rīgā satikāmies.”

Dace strādāja putnu fermā. Darbs nebija viegls, bet dzīve Līgatnē pierasta. Izaudzināti divi dēli, kuri tagad Zviedrijā un Vācijā. “Pirms Ilgonis saslima, paguvām izbraukt Zviedriju,” pastāsta Dace.

Viņa ir nesaprašanā, ka tagad vairs cilvēks ar cilvēku nerunā, nesazinās. “Tiem, kam nav datora un interneta, saziņas vispār nav. Visur prasa e-pastu, ne man interneta, ne datora. Manis nav,” ar smaidu teic Dace.

Vasarā viņai lielākā dienas daļa paiet dārziņā. “Dēli saka, lai metam mieru, ne man, ne vīram nav vairs laba veselība. Bet esam vecā kaluma cilvēki, dzīvojam laukos, ja man pēc dillēm jāiet uz veikalu, to nevaru iedomāties. Kaut rāpus pa vagu, bet man vajag to dārzu,” saka līgatniete un uzsver: “No rīta sešos jau esmu dārzā, pusdienlaikā nāku mājās.”

Daci kreņķīgu dara dārziņa nākotne. Tas atrodas uz īpašnieka zemes. Rudenī pie ceļa pielicis ķēdi, nevarējuši vienoties, lai ļauj iebraukt traktoram uzart zemi. Pavasarī traktors tomēr ielaists, zeme safrēzēta, vagas izdzītas. “Ūdens nav. Savulaik dārza kaimiņš veda. Tā kā iebraukt nevar, viņš siltumnīcu nojauca. Mucās krājam lietus ūdeni,” pastāsta Dace.

Viņa labprāt lasa. Žurnālos uzzina jaunāko, bet grāmatas ņem bibliotēkā. “Visas Karīnas Račko grāmatas esmu izlasījusi. Tās mums te populāras. Tagad bibliotēkā iedeva Daces Judinas romānu. Lasīšana jau ziemai, tagad, kad vakarā atnāku mājās, vairs nav spēka,” stāsta līgatniete.

Par gaidāmajām reformām, kad Līgatne būs Cēsu novadā, Dace vien nosaka, ka viņas ikdienā jau nekas nemainīsies. “Sigulda ir tuvāk, bet tur viss tālu no autobusa pieturas, kaut vai slimnīca. Cēsīs pierasts, zinu, kā kur nokļūt. Lai vēl kur būtu tik laba satiksme kā Līgatnē – brauc, uz kuru pusi un kad gribi,” vērtē Dace Mārtinsone.

 

Lūriņš uz Kūriņu

Autors: EGĪLS ZIRNIS

Datums: 05.06.2020

Izdevums: Žurnāls Sestdiena

Rubrika: Zirnis ēd

Vispopulārākais krogs Latvijā šajās puskarantīnas dienās nav ne Vincents, ne Lido un pat ne tādi nule atvērti iestādījumi kā Ērika Dreibanta Pavāru māja Līgatnē vai Māra Jansona Kest Cēsīs – populārākais ir Kūriņš! Restorāns Kauguru kāpās, kam jau 17 gadu apkārt, 9. maijā kļuva par ģeopolitiskas pretstāves arēnu, kad tā saimnieks Arnis Ābelītis izdarīja to, ko nav bijis dūšas izdarīt nevienai Latvijas valdībai, – dažiem ar Georga lentēm rotātiem apmeklētājiem palūdza vai nu ņemt nost lentes, kuras pēdējos gados, grozi, kā gribi, ir visupirms Krievijas imperiālisma simbols, ieskaitot Putina režīma agresiju Ukrainā, vai atstāt viņa restorānu. Izraidītie nosolījās nekad vairs nespert kāju šajā «fašistiskajā vietā», toties notikums gluži kā vīrusu ķērājs izvilka sociālo tīklu gaismā ne tikai dažu labu ar Stokholmas sindromu sirgstošu Ūlofa Palmes stila pašmāju turpinātāju. (1986. gadā nošautais Zviedrijas premjerministrs sociālists savā politiskajā karjerā asi iestājās, pat gāja demonstrācijās pret rasismu, ASV ārpolitiku, aparteīdu Dienvidāfrikas Republikā, Pinočetu Čīlē un Franko Spānijā, bet izlikās neredzam, ko tepat pāri Baltijas jūrai darīja komunistiskā Padomju Savienība okupētajā Igaunijā, Latvijā un Lietuvā; kad atmodas gados uz Rīgu bija atbraucis vēsturnieks Uldis Ģērmanis, tikšanās reizē, kurā arī es biju klāt, viņam uzdeva jautājumu, kas nošāva Palmi. Ģērmanis atbildēja: «Nezinu,» un piebilda: «Bet tas noteikti bija Zviedrijas patriots.») Kūriņa saimnieka rīcība aktivizēja arī izraidīto ideoloģiskos domubiedrus (skat. daudzus pēkšņi uzradušos negatīvos komentārus par Kūriņu internetā) un pat cilvēku ar daudziem spilgtiem talantiem, no kuriem viens ir talants ik pa laikam sapīties meistarībā, – Stendzenieku, kurš grasījās te ierasties Georga lentes tērpā (varu viņam ieteikt aizņemties no Sandras Kalnietes to viņas kleitu, kas tieši minētā krāsu salikuma dēļ bija nonākusi mediju uzmanības lokā). Protams, internetā netrūka arī to, kas apņēmās atbalstīt Kūriņa biznesu, restorānu apmeklējot. Lai noskaidrotu situāciju «uz vietām», pagājušajā svētdienā devāmies lūkot, pa ceļam domādami ne tik daudz par to, vai tagad līdz Kūriņam nāksies doties pāri ierakumiem, cik par to, vai nezināšana atbrīvo no atbildības par to, ko tu nēsā pie krūts vai uz T krekla, piemēram, ja tu nezini, ka populārais T kreklu tēls Če Gevara ir bijis ne tikai izskatīgs revolucionārs, bet arī šāvis bērnus, mērķējot tieši sejā, un izvarojis meitenes vecāku acu priekšā... Nekādu ierakumu, nedz arī vienas vai otras puses demonstrantu nebija, bet Kūriņa atrašana, ja dodies turp pirmo vai otro reizi, nav nemaz tik vienkārša, jāmeklē gandrīz kā mežabrāļu bunkurs, un vislabākais orientieris ir, ejot pa pludmali, kūpošs skurstenis – tur visi labumi top. Diena saulaina, cilvēku daudz, iekšā visas vietas aizņemtas vai rezervētas, ārā var atrast arī brīvas. Smaržas garšīgas, ēdienkartē uz tāfeles atšķirībā no tās, kas internetā atrodama, ieraugu arī daudzas zivis, vējzivi ieskaitot. Kad ieej iekšā un sāc skatīties apkārt, viesmīļa uzmanība nav ilgi jāgaida, diemžēl viņš mūs nevar iepriecināt attiecībā uz gaidīšanas ilgumu – uz otrēdieniem varot iznākt gaidīt pat līdz stundai. Kas ir, tas ir, kā nav, tā nav – stundu gaidīt nebijām gatavi, tāpēc nācās apmierināties ar kāda nupat paēduša apmeklētāja vērtējumu: «Jā, jāgaida te bija ilgi – bet tas bija tā vērts.» Acīmredzot ar Kūriņu notiek tas pats, kas ar krogu Rideļu dzirnavās, kur ir varbūt visgaršīgākās pankūkas Latvijā, – šīs vietas ir tik labas, ka saulainās vasaras brīvdienās tās gāž apkārt. Labas lietas ir jābauda, pirms tās kļuvušas populāras.

***

RESTORĀNS

Kūriņš

ADRESE

Jūrmalā, Kauguros, Kaugurciema ielā 47

ATVĒRTS

No 12.00 līdz 23.00

KRITIZĒ UN SLAVĒ EGĪLS ZIRNIS

ĒDIENI

88888

INTERJERS

8888

APKALPOŠANA

8888

ATMOSFĒRA

88888

SESTDIENA ĒDA

Gar nāsīm tecēja, mutē netika.

VĒRTĒJUMS

ILGI JĀGAIDA, BET IR TĀ VĒRTS. Vasaras brīvdienās Kūriņš vienmēr ir apmeklētāju pilns.

 

Palielinājies bezdarbnieku skaits

Autors: Iveta Rozentāle

Datums: 05.06.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Aktualitāte

Laikā no 16. marta līdz 29. maijam Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Cēsu filiālē bezdarbnieka statuss piešķirts 609 personām. Visvairāk NVA vērsušies cilvēki, kas zaudējuši darbu ražošanas, tirdzniecības, ēdināšanas nozarēs, kā arī dažādu pakalpojumu nozaru darbinieki. Tomēr krīzes mēnešos bija bezdarbnieki, kas ārkārtējās situācijas laikā darbu tieši atrada.

Šī gada maijā NVA uzsāka akciju “Sezonas darbi” sezonas nodarbinātības veicināšanai, kurā aicina darba devējus pieteikt sezonas darba vakances, lai pēc iespējas ātrāk atrastu darbiniekus. Darba devēju reģistrētās sezonas vakances tiek operatīvi publicētas vienkopus un ik dienu aktualizētas sadaļā “Sezonas darbi” NVA tīmekļvietnē. NVA Cēsu filiāles vadītāja Ilona Rute vērtē: “Līdz ar to darba meklētāji var ērti un ātri iegūt informāciju par aktuālajām sezonas vakancēm un piemeklēt sev vispiemērotāko darba vietu. Būtiski ir tas, ka bezdarbnieks, noslēdzot līgumu uz laiku līdz 120 dienām, saglabā bezdarbnieka statusu.” Tāpat arī līdz 31.decembrim ir grozīti iesaistes nosacījumi pasākumā “Algoti pagaidu sabiedriskie darbi”, var tikt iesaistīts jebkurš bezdarbnieks, kurš nesaņem bezdarbnieka pabalstu, tādējādi dodot iespēju gan saņemt atlīdzību, gan uzturēt darba prasmes.

Skaidrojot pašreizējo situāciju darba tirgū, Ilona Rute teic: “Aprīlis bija tas mēnesis, kad valstī visstraujāk palielinājās reģistrēto bezdarbnieku skaits un visstraujāk kritās reģistrēto vakanču skaits. Arī Nodarbinātības valsts aģentūras Cēsu filiāles apkalpošanas teritorijā aprīlī bija novērojams vislielākais bezdarbnieku skaita pieaugums un zemākais reģistrēto vakanču skaits. Bezdarbnieku skaits ir palielinājies visos astoņos novados. Salīdzinot bezdarba līmeni marta sākumā ar maija sākuma datiem, redzam, ka Amatas novadā bezdarba līmenis ir palielinājies par 1,8% punktiem, Vecpiebalgas novadā - par 1,5% punktiem, Cēsu, Līgatnes un Raunas novados - par 1,3% punktiem, bet viszemākais pieaugums vērojams Jaunpiebalgas novadā - par 0,8% punktiem un Priekuļu novadā - par 0,6% punktiem.”

Vērtējot bezdarba lielumu un to, vai tas varētu izraisīt paliekošas sekas, Ilona Rute teic: “Drošības pasākumi “Covid19” infekcijas izplatības ierobežošanai visvairāk ir ietekmējuši Rīgas un Pierīgas darba tirgu, citus valsts reģionus šī krīze skārusi mazāk. Aplūkojot NVA Cēsu filiāles statistiku, redzam, ka šobrīd bezdarbnieku skaits filiālē ir nedaudz augstāks, nekā tas bija 2019.gadā. Mūsu klienti joprojām turpina iekārtoties darbā, kā arī darba devēji turpina meklēt darbiniekus un reģistrēt vakances. Jūnija sākumā NVA Cēsu filiālē ir aktuālas 340 brīvās darba vietas būvniecībā, lauksaimniecībā, ražošanā un citās jomās. Janvārī darbā iekārtojās 90 Cēsu filiālē reģistrētie bezdarbnieki, februārī - 66, martā - 87, bet aprīlī - 56.”

NVA Cēsu filiāles vadītāja skaidro, ka cilvēkiem, kas zaudējuši darbu, ir pieejami dažādi aģentūras īstenotie pakalpojumi: palīdzība darba meklēšanā, karjeras konsultācijas, konkurētspējas paaugstināšanas pasākumi, profesionālā apmācība, neformālās izglītības programmu apguve, iespējas strādāt subsidētajās darba vietās vai algotajos sabiedriska labuma darbos pašvaldībās, izmantot reģionālās mobilitātes atbalstu, ja darbs atrasts attālāk no dzīvesvietas, kā arī citi pakalpojumi. Viņa uzsver: “Ar katru klientu strādājam individuāli, piemeklējam tieši viņam visnepieciešamākos pakalpojumus un pasākumus.”

Kā zināms, aprīļa beigās stājās spēkā arī valsts noteiktais atbalsts bezdarbniekiem ārkārtējā situācijā, kas noteica, ka bezdarbnieka pabalsta izmaksas laiks tiek pagarināts par četriem mēnešiem (no šī gada sākuma līdzšinējo deviņu mēnešu vietā bezdarbnieka pabalsta izmaksas laiks tika saīsināts par vienu mēnesi - uz astoņiem mēnešiem). Cilvēki, kuriem bezdarbnieka periods beidzas ārkārtējās situācijas laikā, bet šīs situācijas dēļ jauns darbs nav atrasts, varēja un var pieteikties bezdarbnieka palīdzības pabalstam, kas visiem noteikts vienāds – 180 eiro mēnesī. Saņemt šādu palīdzību var ne ilgāk kā četrus mēnešus. Lai gan ar pabalstiem saistītos jautājumus kārto Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, cilvēki interesējušies par šo palīdzības pabalstu un kā tam pieteikties arī NVA Cēsu filiālē, teic darbinieces.

***

VIEDOKLIS

“Druva” jau rakstīja, ka Cēsu pašvaldības kapitālsabiedrība “Vidzemes koncertzāle “Cēsis”” sākotnēji pieteica darbiniekus dīkstāves pabalstam, tomēr izrādījās, ka koncertzāles darbinieki tam neklasificējas, jo strādā pašvaldības kapitālsabiedrībā, tāpēc daļa darbinieku tomēr būs jāatlaiž.

Saglabā optimismu

Dažādiem pakalpojumu sniedzējiem, jo īpaši tūrisma nozarē, šis laiks ir sarežģīts, jāizvērtē, vai iespējams nodrošināt visiem darbiniekiem darbu un atalgojumu laikā, kad uzņēmums atrodas piespiedu dīkstāvē.

Priekuļos esošās viesnīcas “Tigra” pārvaldnieks Zigurds Smerotkins teic: “Lai arī mums bija iespēja izmantot dīkstāves pabalstu, tomēr ir skaidrs, ka vienā brīdī būsim spiesti daļu darbinieku palaist. Tie būs četri līdz pieci cilvēki. Esam ar darbiniekiem runājuši, teikuši, ja viņiem ir iespēja kur citur strādāt, lai noteikti to dara, bet, ja vien būs iespējams, mēs labprāt viņus ar laiku atjaunosim darbā.”

Parasti viesnīcu biznesā vasara ir viskarstākais darbalaiks, tomēr šogad tā nebūs. Ziemā “Tigrā” pietiekama noslodze ir tad, ja ir sniegs un var darboties ziemas atpūtas komplekss “Žagarkalns”. Tomēr Zigurds Smerotkins atgādina, ka šogad ziemas nebija, līdz ar to arī slēpotāji uz mūsu pusi nebrauca. Neskatoties uz sarežģīto situāciju, viņš optimismu saglabā: “Jāmēģina šo laiku pārdzīvot. Un, protams, ceram, ka pēc 9. jūnija situācija kļūs labāka.” Viņš norāda, lai gan ierobežojumi pamazām tiek atcelti, joprojām spēkā ir tādi, kas ietekmē arī viesnīcas darbību. Piemēram, “Tigras” piedāvājumu vasarās mēdz izmantot sportistu grupas, arī tagad ir interese par iespēju te nakšņot, taču ierobežojumi nosaka, ka istabiņā drīkst būt tikai līdz diviem cilvēkiem, ja viņi nav no vienas mājsaimniecības. Sporta nometņu laikā lielākajos numuriņos izgulda vairāk nekā divus cilvēkus, jo platība to atļauj, bet, ja drīkst tikai divi, nav iespējams visus nometnes dalībniekus viesnīcā izvietot un cilvēkiem jāskatās Rīgas virzienā.

Zigurds Smerotkins skaidro, ka, lai gan viesnīca daļu laika bija slēgta, elektrība, gāze, ūdens, internets, apsardze netika atslēgti, lai jebkurā brīdī darbību varētu atsākt un nodrošināt klientiem vēlamo komfortu: “Tādēļ ar šo izdevumu pozīciju bija jārēķinās arī laikā, kad viesnīca bija slēgta.” Viņš arī piebilst, ka, lai gan stacionārie telefoni iziet no modes, viesnīcā joprojām tādi numuriņos ir, jo, piemēram, kad ķīnieši, korejieši paliek viesnīcā, viņi vēlas, lai no rīta zvanītu uz numuriņu un viņus modinātu.

Viesnīca darbu atsāka aprīļa vidū, lai cilvēki, kuriem ir interese vasaras beigās izmantot šos pakalpojumus, varētu rezervēt vēlamo laiku. Pamazām interese atjaunojas. Ikdienā tuvumā esošo uzņēmumu, kas turpina darbību, darbinieki labprāt dodas uz “Tigru” pusdienās. Zigurds Smerotkins arī teic, ka šogad novērota jauna tendence – tā kā bērnudārzos un skolās nevar rīkot ierastos izlaidumus, vecāki meklē veidus, kā šo dienu padarīt īpašu ģimenes lokā un interesējas par svētku svinēšanu “Tigrā”.

Daloties sajūtās, viesnīcas pārvaldnieks secina: “Labi, ka šis vīruss mūs pārsteidza nesagatavotus pavasarī, nevis rudenī. Ja tas notiktu rudenī, kad ir drūmais, tumšais laiks, viss rādītos daudz melnākās krāsās. Tagad laiks kļūst arvien siltāks un saulainās dienas dod cerību, ka viss atrisināsies.”.

 

2020-06-05
Laika ziņas
Aptaujas