Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Pakalpojumi tuvāk bērna dzīvesvietai

Autors: Iveta Rozentāle

Datums: 28.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Deinstitucionalizācija (DI) ir Labklājības ministrijas virzīts iekļaujošas sabiedrības veidošanas process. Projektu ar Eiropas Savienības struktūrfondu finansiālu atbalstu īsteno piecos Latvijas plānošanas reģionos, pavisam 115 pašvaldībās. Tas sākās 2015. gada jūlijā, noslēgsies 2023. gada decembrī. Notiek darbs gan ar pilngadīgām personām, gan bērniem ar īpašām vajadzībām.

Katrā plānošanas reģionā tika izstrādāts DI plāns, nosakot nepieciešamo sociālo pakalpojumu infrastruktūru, attīstot sociālo pakalpojumu sniegšanu atbilstoši katra dalībnieka vajadzībām un izstrādātajam individuālā atbalsta plānam.

Bērniem ir iespēja saņemt aprūpi mājās, apmeklēt dienas centru sociālās aprūpes un rehabilitācijas nodrošināšanai, izglītošanai un saturīga brīvā laika pavadīšanai, speciālistu konsultācijas, prasmju un kustību attīstību veicinošas nodarbības. Arī vecākiem pieejami sociālās rehabilitācijas pakalpojumi veselības un garīgās pašsajūtas uzlabošanai, kā arī īslaicīgās sociālās aprūpes jeb atelpas brīža pakalpojumi. Projektā notiek arī informatīvi un izglītojoši pasākumi, lai veicinātu sabiedrības izpratni.

Pēc Vidzemes plānošanas reģiona datiem:

Amatas novadā projektā “Vidzeme iekļauj” piedalās septiņi bērni, no tiem seši saņēmuši sociālās rehabilitācijas pakalpojumus - kanisterapiju, Tomatis terapiju un citus. Atelpas brīža pakalpojumu izmantojuši divu bērnu vecāki, viens saņēmis sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Lai uzlabotu pakalpojumu pieejamību bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, pašvaldība veido sociālās rehabilitācijas pakalpojumu centru.

Cēsu novadā projektā iespēja saņemt atbalstu ir 63 bērniem, no tiem 18 saņēmuši sociālās rehabilitācijas pakalpojumus - deju un kustību, mūzikas, silto smilšu terapiju, kanisterapiju, fizioterapiju, ārstnieciskās masāžas un citus pakalpojumus -, viens bērns apmeklē dienas aprūpes centru. Pieci bērni saņem sociālās aprūpes pakalpojumus, divu bērnu tuvinieki izmantojuši atelpas brīža pakalpojumu, kopumā atbalsts sniegts 11 vecākiem. Pašvaldība veido multifunkcionālo pakalpojumu centru “Cēsis”, kurā būs dienas aprūpes centrs un sociālās rehabilitācijas centrs bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī būs pieejams atelpas brīdis - īslaicīgas sociālās aprūpes pakalpojums, nodrošinot bērnu pieskatīšanu un aprūpi vienu vai vairākas diennaktis.

Jaunpiebalgas novadā projektā iesaistīti divi bērni, bet iespēju saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus izmantojusi viena ģimene. Bērna funkcionālo spēju uzlabošanai apmeklētas osteopāta konsultācijas, kā arī saņemts neirorehabilitācijas kurss “TheraSuit” un “G-EO System” gaitas rehabilitācijas kurss.

Līgatnes novadā pieci bērni saņēmuši sociālās rehabilitācijas pakalpojumus: fizioterapiju, ārstnieciskās masāžas, hidroterapiju, Tomatis terapiju, logopēda un psihologa konsultācijas. Atbalstu saņēmuši arī divi vecāki.

Pārgaujas novadā projektā atbalsts ir septiņiem bērniem, pieci saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus: fizioterapiju, ārstnieciskās masāžas, hidroterapiju, Tomatis terapiju. Divas ģimenes izmantojušas atelpas brīža, trīs vecāki sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

Priekuļu novadā iesaistīti 27 bērni, no tiem 19 saņēmuši sociālās rehabilitācijas pakalpojumus: mākslas terapiju, hidroterapiju, fizioterapiju, Montessori nodarbības, psihologa, audiologopēda un citu speciālistu pakalpojumus. Atbalsts sniegts 13 vecākiem.

Raunas novadā projektā ir četri bērni, trīs saņēmuši sociālās rehabilitācijas pakalpojumus: fizioterapiju, Tomatis terapiju, audiologopēda, osteopāta un ergoterapeita konsultācijas. Viens bērns saņem sociālās aprūpes pakalpojumu.

Vecpiebalgas novadā projekta atbalsts ir diviem bērniem, vienam no viņiem nodrošināti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi: fizioterapija, ārstnieciskās masāžas, ergoterapija un audiologopēda konsultācijas.

Sociālos pakalpojumus var saņemt arī bērni, kuri nepiedalās šajā projektā. Vecāki, kuru bērniem ir VDEĀVK atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību, raksta iesniegumu pašvaldības sociālajā dienestā un var saņemt atbalstu. 

 

Lai lašiem patīk

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 28.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadu ziņas

Līgatnē tiek atjaunots zivju ceļš Līgatnes upē pār Anfabrikas slūžām.

“200, 300 gadus laši te netika augšā. Tad pirms septiņiem gadiem uzbūvējām lašu ceļu. Tāds Latvijā ir retais,”stāsta zivju ceļa atjaunošanas idejas autors, amatnieks Gunars Šķēle un piebilst, ka uzbūvētais jāatjauno, jo koks savu laiku nokalpojis. Līgatnes pašvaldības un Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrības vadītājs Ainārs Šteins atzīst, ka toreiz nebija pieredzes. Latvijā līdzīga zivju ceļa nav, meistars brauca mācīties pie kaimiņiem. Tagad redzams, kur pieļautas kļūdas, jo katra vieta ir citādāka, ar to jārēķinās. G.Šķēle uzsver, ka svarīgi, ka toreiz tika uzbūvēts zivju ceļa pamats, tagad jāatjauno koka konstrukcijas. Tiek arī veiktas nelielas izmaiņas. Varēs laist lielāku ūdens straumi, iepriekš tas nebija droši, jo lauza bortus.

“Šis zivju ceļš kalpos vismaz 15 gadus,” uzsver A.Šteins.

G.Šķēle pastāsta, ka tūristi ir ļoti ieinteresēti par to, ko viņš dara. “Neticēju, ka šī vieta tik populāra. Spāņi rādīja telefonā bildi, prasīja, vai tiešām atrodas te. Bet rudenī, kad laši un taimiņi dodas uz nārsta vietām, interesentu ir ļoti daudz,” pastāsta G.Šķēle.

Zivju migrācijas ceļa atjaunošanai pār Anfabrikas slūžām Valsts zivju fonds piešķīris 19 236 eiro. Līdzfinansē projektu gan Līgatnes pašvaldība, gan Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība. Zivju ceļa atjaunošanā tiks ieguldīti ap 26 tūkstoši eiro.

 

Jaundzimušie no 16. jūnija līdz 21. jūlijam

Datums: 29.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

- Amatas novada Dzimtsarakstu nodaļā nav reģistrēts neviens jaundzimušais, bet novadā deklarēta meitene Aurēlija un puisēns Maikls.

- Cēsu novadā astoņas meitenes - Aurēlija Amēlija, Ulla, Kerija, Emma, Emīlija, Gabriela, Elza un Ance, kā arī desmit zēni - Bruno, Hugo, Maikls, Dāvids, Teo Gustavs, Matīss, Toms, Gustavs, Renārs un Dāvis.

- Jaunpiebalgas novadā divi puikas - Tomass un Miks.

- Līgatnes novadā - meitene Amēlija.

- Pārgaujas novadā trīs meitenes - Dārta, Melānija un Amanda.

- Priekuļu novadā četras meitenes - Polīna, Ieva, Alise, Mia - un puika Gabriels.

- Raunas novadā nav reģistrēti jaundzimušie.

- Vecpiebalgas novadā – zēns Ronalds.

 

Paši lasa ogas

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 29.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

“Līgatnes ābeles” laukos saulainās dienās ne tikai aizvien gatavojas avenes, arī lasītāji no malu malām steidz sev salasīt smaržīgās un veselīgās ogas.

“Interese ļoti liela, bet varam pieņemt tik, cik varam. Daudzi zvana, nav apmierināti, ka atsaka. Ogas negatavojas tik ātri, kā vēlas pašlasītāji. Vajag siltas un saulainas dienas. Lietus savukārt bojā gatavās ogas,” skaidro SIA “Līgatnes ābele” valdes priekšsēdētāja Gaida Grava un atklāj, ka šovasar avenēs brauc ļoti daudzi rīdzinieki.

Aveņu dārzā bijušas dienas, kad ogas sev lasa vairāki desmiti lasītāju. Katram jāierāda, kur lasīt, jāizstāsta, kā tas darāms. “Pašlasīšana mums ir jau daudzus gadus. Agrāk septiņos no rīta lasītāji gāja avenēs, salasīja un devās mājās. Darbinieki varēja darīt savus darbus. Tagad pašlasītāji mēģina pieteikties, kad kuram izdevīgi, bet mums ir arī citi darbi. Diemžēl gadās arī tā, ka piesakās, bet neatbrauc,” pastāsta G.Grava un piebilst, ka ogu cena vairākus gadus nav mainījusies un klienti to novērtē, tāpat kā iespēju, ka var atbraukt uz aveņu dārzu, salasīt ogas savā traukā. Nav nekādu uztraukumu par distances ievērošanu, jo hektāros vietas pietiek visiem. Tāpat kā ogu.

Lasīt sev avenes brauc interesenti no plašas apkārtnes: Rīgas, Valmieras, Cēsīm, Siguldas, Limbažiem, Saulkrastiem, Mālpils, Murjāņiem.

Cēsnieces Ieva Magone un Agnese Ramata avenēs atbraukušas pirmoreiz. “Feisbukā ieraudzīju, bet nedomāju, ka pati varu aizbraukt. Tad pazīstams pensionāru pāris pastāstīja, ka katru gadu brauc un arī šovasar brauks. Ar Agnesi sarunājām, ka brauksim. Piezvanījām un sarunājām,” pastāsta Ieva un piebilst, ka avenes lielas, skaists, prieks lasīt. “Neliels mākonis uznāca, bet nav karsts, kukaiņi nekož,” saka Agnese un atklāj, ka mājās ir avenes ēšanai, tagad lasa ziemas krājumiem. Līdz šim avenēs braukusi uz mežu.

Jau gadus sešus uz Līgatni lasīt avenes brauc cēsnieces Ineta Lāce – Sējāne, Ilze Simanoviča, Aija Sīmane, Lienīte Rogoļeva. Kolēģes atzīst, ka avenes ir viņu iecienītākās ogas. “Pāris stundas svaigā gaisā, un spaiņi pilni ar ogām. Avenes nav grūti lasīt, nav jālokās, kā zemenes lasot. Ogas ir skaistas kā krelles,” saka Aija Sīmane, bet Ilze piebilst, ka gan jau vēl kādudien atbrauks.

“Līgatnes ābeles” darbiniekiem vasarā dienas ir par īsām. Jāsalasa avenes pārdošanai. Tie, kuri paši negrib lasīt, pasūta tikko lasītas ogas un atbrauc pakaļ. Saraksts garš – dažs vēlas nopirkt piecus, cits 20 un pat 30 kilogramus. G.Grava atklāj, ka paši līgatnieši labprātāk iegādājas ogas, nevis paši tās lasa. Avenes tiek arī piegādātas rehabilitācijas centram “Līgatne”, Cēsu pansionātam un citām iestādēm.

“Līgatnes ābelē” avenes aizņem septiņus hektārus. No tiem viens hektārs ir šī pavasara stādījumi. “Avenes labi ražo astoņus līdz desmit gadus. Ienāk jaunas šķirnes, gribas pamēģināt. Mums ir gan agrās, gan vēlās šķirnes, tā varam pagarināt sezonu,” stāsta G.Grava. Katru gadu “Līgatnes ābele” aveņu laukos nolasa trīs četras tonnas ogu. Kāda būs šī vasara, vēl grūti spriest. “Avenes ziedēja vēlāk, ogas lielas, karstais laiks nepabojāja. Vai būs lietains, cik saulains un silts – no tā atkarīga raža,” atgādina G.Grava.

Sārtojas arī jāņogas un upenes. Par jāņogām pēdējos gados interese ir maza. “Kad parādu `Vīksnes tumši sarkanās`, pagaršo un labprāt kādu kilogramu salasa. Bijis, ka nākamreiz brauc, lai salasītu pāris spaiņus,” pastāsta G.Grava un piebilst, ka daudzi teikuši, ka, ja ne pašiem, tad kaimiņiem ir pāris jāņogu krūmi un ar to pietiek.

Savukārt par upenēm kā veselības ogām interese aizvien palielinās. “Lai lasītu upenes, vajag lielāku pacietību. Upenes ir tās ogas, kuras katrs grib sagatavot ziemai. Upeņu krūmi vairāk slimo, tāpēc to mazdārziņos ir mazāk nekā jāņogu,” pastāsta G.Grava. Pagaidām saimniecībā netiek domāts par jāņogu un upeņu novākšanu ar kombainu. Lai to darītu, jābūt skaidri zināmam, kam uzreiz pārdot tonnu ogu.

 

Atgriešanās astoņdesmitajos

Autors: GUNITA LAGZDIŅA

Datums: 30.07.2020

Izdevums: Kursas Laiks

Rubrika: Apceļojam Latviju

Viena no foršajām lietām, kas man saistās ar padomju laikiem, ja neskaita bezrūpīgo bērnību bez gadžetiem, ir sanatorijas. Pašai gan nebija nācies izmantot šādu pakalpojumu, bet dzirdēti neskaitāmi nostāsti un anekdotes, tāpēc manā prātā šīs kūrvietas bija ieguvušas noslēpumainības oreolu ar nostalģisku pieskaņu. Joprojām nezinu, kā ir citās sanatorijās un kūrortos, bet viesošanās Līgatnes rehabilitācijas centrā bija Piedzīvojums ar lielo burtu un pozitīvā nozīmē atgriešanās padomijā.

Rehabilitācijas centrs “Līgatne” ar kodēto nosaukumu “4. pārvaldes pansionāts” savulaik tika uzbūvēts padomju funkcionāru vajadzībām. Piecus stāvus augstais kūrorts veselības uzlabošanai meža un pakalnu ielokā bija tikai aizsegs tam, kam šī būve (patiesībā – daļa zem tās) kalpoja. Deviņus metrus zem betona, svina un zemes slāņa ritēja pavisam cita dzīve, bet par to vēlāk.

Katram klientam – savs dosjē?

Mazliet mulsinošas sajūtas pārņēma, jau sperot kāju pār kūrortviesnīcas slieksni. Meitene reģistratūrā sagaidot nosauca mūs vārdā, kaut gan redzējāmies pirmo reizi mūžā. Tas it kā nebūtu nekas pārsteidzošs – šī informācija tika sniegta, telefoniski reģistrējoties, nedēļu iepriekš. Tomēr, kā viņa zināja, ka ienākušie esam tieši mēs, jo cilvēku plūsma tur bija nemitīga, palika noslēpumā tīts. Vēlāk iesmējām, ka centrā par ikvienu jau pirms ierašanās tiek izveidots dosjē, tā teikt, labākajās čekas laika tradīcijās, jo arī citur (ēdnīcā un procedūru telpās) mūs uzņēma kā savējos.

Personāls bija tiešām fantastisks. Visi – laipni, smaidīgi, pretimnākoši, izpalīdzīgi. Jutāmies īpaši ik mirkli – tas patīkami pārsteidza pretstatā attieksmei, kādu nācies saņemt veselības aprūpes iestādēs, kur strādā pārstrādājušies dakteri un medmāsas, pašapmierināti, naudaskāri napaleoniņi un īgni rūgumpodi no sērijas “viss ir slikti” vai “ko tu te atvilkies”.

Uzjautrinoši brīži mūs sagaidīja numuriņā. Trijos vārdos raksturojot – laipni lūgti astoņdesmitajos! Kāds varbūt šausmās saķertu galvu – nešaubīgi var apgalvot, ka visas sienas, grīdas un mēbeles savām acīm redzējušas aizgājušo laiku “svarīgās” personas vaigā un pārpārēm izbaudījušas to pieskārienus. Tomēr, lai cik senils un paplucis viss izskatītos, tas joprojām savas funkcijas pilda nevainojami. Par mūsdienām liecināja vien LED spuldzes, plakanais TV un gultasveļa (bez uzraksta “МинЗдрав”), viss pārējais – pilnīgs oldskūls, kas mums atsauca atmiņā vecos labos laikus, kad sēdējām līdzīgos klubkrēslos, omītei bija identiska stāvlampa, bet tādā spogulī joprojām spoguļojamies savās mājās.

Sajūtas kā augstspiediena automazgātavā

Rehabilitācijas centrs “Līgatne” piedāvā dažādu ārstu un speciālistu konsultācijas, kā arī procedūras, no kurām katrs var sakomplektēt sev vēlamo. Protams, par to jāvienojas iepriekš, jo ne viss ir pieejams katru dienu un jebkurā mirklī – daži speciālisti centrā pieņem tikai reizi mēnesī. Ir arī vairākas specprogrammas, kurās jau iekļauts konkrētu procedūru komplektiņš, piemēram, muguras veselībai, sirds veselībai u.tml. Mēs bijām izvēlējušies divdienu spa programmu “Palutini sevi!”, kas ietvēra zemūdens masāžu, apkakles vai jostasvietas masāžu, saunu, peldi baseinā un haloterapiju jeb sāls istabu.

Jau mirkli pēc ierašanās mums bija ieplānota pirmā procedūra – zemūdens masāža. Gigantiskā, oranžā kā apelsīns vanna tika uzpildīta ar ūdeni burtiski pāris sekunžu laikā. Jāpiebilst, ka ko tādu izbaudīju pirmo reizi mūžā, tāpēc visos kabinetos devos priecīgi satraukta un ar smaidu sejā, apņēmīga izbaudīt ik sekundi. Masierei prasmīgi darbojoties ar ūdensstrūklu, sajutos kā automašīna augstspiediena mazgātavā – brīžiem likās, ka no manis atlēks ne tikai atmirušās ādas šūnas, bet visa āda no kauliem. Tas bija gan kutinoši uzjautrinoši, gan vietām mazliet sāpīgi. Bet tad es vēl nezināju, kas ir Šarko duša, ko mēs paņēmām papildus otrajā dienā – ja jau izmēģināt ko jaunu, tad lai iet! Kad tad vēl kam tādam saņemsimies?!

Šarko dušā es nejutos kā automašīna, drīzāk kā vārīgs balons, ko ar ugunsdzēsēju šļūtenei raksturīgu spiedienu mēģina piespiest pie sienas un pārspridzināt. Eh, kā būtu noderējusi ādas siksniņa, kurā iekosties, lai neaurotu! (Un tas vēl bija šarko ar vienu strūklu; duša pieejama arī ar divām.) Nudien nesaprotu, kā kāds saņemas kam tādam vēlreiz mūžā. Brīžiem pat likās, ka dzemdēt bija nesāpīgāk. Bet, kas pārsteidzoši, vēdera taranēšana ar augstspiedienu šķita vismazāk sāpīgā, atšķirībā no pleciem, ciskām un sāniem.

Pietrūkst graņonku un alumīnija dakšu

Mūsu komplekta cenā bija iekļauta arī trīsreizēja ēdināšana.

Arī plašā ēdamzāle ar parketa grīdu un tālaika mēbelēm atsauca atmiņā padomiju. Galdiņus visriņķī ieskauj milzīga telpaugu kolekcija, no kuriem tikai retā puķe toreiz nebija katrās mājās. Parafīna nospiedumi sirds formā uz zāles grīdas un apskaņošanas aparatūra vedināja domāt, ka šī vieta tiek izmantota arī korporatīviem pasākumiem, tostarp kāzām.

Trauki uz galdiem gan ir mūsdienās ražoti. Spriedām, ka pilnīgam autentiskumam tomēr vajadzēja atstāt gan graņonkas, gan alumīnija dakšiņas.

Lai arī galdiņi ir sadalīti un katram jāsēž ierādītajā vietā, visi ēd vienu un to pašu, kas ēdienkartē. Neatrast tur kulinārijas šedevrus, bet garšīgi paēst varēja pilnīgi noteikti. Nezinu, kā ar zupu un otro, bet trīs četru veidu salātus likt un maizīti ņemt varēja bez ierobežojumiem, tādējādi, man šķiet, paēst tur varēja kā mazi, tā lieli vēderi. Mēs ieradāmies ceturtdienā – trīsreiz varat minēt, kas tika celts galdā pusdienās. Žetons tiem, kuri atcerējās, ka padomju laikos ceturtdienas bija zivju dienas. Cepta menca! Vai nav karaliski?

Tiesa, ja pierasts “uzpildīties” arī pēc pulksten septiņiem vakarā, tad ieteicams apbruņoties ar ko papildus. Centrā ir pieejama kafejnīca un netālu no teritorijas atrodas veikals, bet kafomāni jebkurā laikā var papildināt kofeīna rezerves pie kafijas automātiem sanatorijas foajē (šie izdevumi gan uz katra paša rēķina).

Brīvbrīžos – pastaigas, nūjošana un velo

Starplaikos starp procedūrām ir iespēja doties tuvējās apkārtnes iepazīšanā. Pieejamas nūjošanas nūjas un velosipēdi. Turpat pie pansionāta centrālajām durvīm sākas pastaigu takas, kas cauri priežu mežam ved uz daudz apdziedātajiem Gaujas krastiem. Takotājus priecē dažādas skulptūras un iespējas pavingrot. Salīdzinoši netālu ir apskatāms iespaidīgais Spriņģu iezis un mazliet tālāk – pārceltuve.

Ja brīvbrīdis iegadās garāks, var doties uz četrus kilometrus attālo Līgatnes centru, kur izstaigāt Lustūža klinti ar pagrabiem (vienā no tiem ir iespēja degustēt turpat Līgatnē tapušo vīnu), apskatīt vecās papīrfabrikas apkārtni ar slūžām un pagrabiem klintī, kā arī pilsētas seno arhitektūru.

Ir arī zoodārzs, zvejniecības muzejs, vienkoču parks, karošu darbnīca, tīklu trase, dažādi krodziņi un citas izklaides, bet tās atstājām citai reizei.

Deviņus metrus zem betona, svina un zemes

Un nu par otru lielāko izklaidi un objektu, ko bijām iekļāvuši šī brauciena “tas jāredz un jāizbauda” sarakstā – slepeno padomju bunkuru, kas, izrādās, atrodas turpat – zem sanatorijas ēkas. Turklāt 2000 m2 lielā teritorijā. Un deviņus metrus zem zemes, svina un piecus (!) metrus bieza betona slāņa.

Ekskursijām gan jāpiesakās laikus, jo tās notiek konkrētos laikos un tikai gida pavadībā. Jāapģērbjas silti, jo lejā ir vēsi. Un jārēķinās ar pusotru stundu ilgu “maldīšanos” militārās būves labirintos. Mūsu gide Ilva, kura ekskursijas bunkurā vada jau sešpadsmito gadu, atzinās, ka pati tikai pēc pusgada intensīva darba plašajā pazemes teritorijā spēja orientēties bez špikera, bet gadījumi, kad kāds noklīst no grupas, neesot retums.

Pēc gides stāstītā, Līgatne slepenā bunkura, kas glābtu valsts galvenos čiekurus atomkara vai citos bīstamos gadījumos, būvēšanai izvēlēta, jo atrodas pietiekami netālu no Rīgas, lai svarīgās personas pagūtu paslēpties, tomēr pietiekami tālu un ieplakā meža un pakalnu ielokā, lai radiācija, ja bumba tiktu uzmesta Rīgai, pārveltos sanatorijai pāri. Vietas patvertnē bija paredzētas aptuveni 200 cilvēkiem (ikdienu tajā vadīja četri dežuranti, ieeja bija stingri ierobežota – tikai personas no saraksta). Kas interesanti – valdības vīru ģimenes locekļiem glābiņš būtu jāmeklē pašiem un citur.

Laiks pazemē šķiet vēl sastingušāks nekā augšā. Te it viss ir kā tajos laikos. Saukļi pie sienām, mēbeles, aparatūra utt. Interesanti, ka visas iekārtas ir darba kārtībā, izņemot telefonlīniju, kura ar Maskavu vairs nesavieno. Kuriozu piedzīvojām, kad kādam no klātesošajiem jauniešiem (aptuveni 13 gadus vecam) piedāvāja piezvanīt mammai. Puisis ne zināja, ka vispirms ir jānoceļ klausule, ne ciparus ripā uzgriezt prata.

Fotografēt un fotografēties ar tālaika reālijām var ne visās telpās, tomēr dažas no tām (sēžu zāle un ēdnīca) ir iecienītas ballīšu vietas. Ēdnīcā, iepriekš piesakot, iespējams pasūtīt maltīti – dažādas “zakuskas”, pelmeņus un makaronus “po flotski”, kā arī centrālkomitejas pirmā sekretāra pusdienas, kas ietver zupu, karbonādi un saldo. Šeit gan dzērienus pasniedzot graņonkās.

Apmeklētājiem tiek demonstrēts lielais kondicionieris, kas aizpilda vienu no lielākajām telpām un nodrošina svaigu gaisu visam bunkuram. Tikmēr dīzeļa dzinējus, kas uztur elektrības ģeneratorus, ieslēdz vien reizi gadā profilaktiski un tad, kad visai apkaimei kādā vētrā vai citā stihijā pazūd elektrība.

Drosminiekiem bunkurs piedāvā realitātes spēli “Objekts X”, kurā pa pazemes gaiteņu labirintiem jādodas slepenā uzdevumā tumsas un dūmu aizsegā.

Noslēgumā varu teikt – Līgatnei divas dienas ir par īsu. Jābrauc vēl.

***

Uzziņai

– Sīkāk par rehabilitācijas centra “Līgatne” piedāvājumiem – rehcentrsligatne.lv (šeit arī par slepenā bunkura apmeklējumu). Starp citu, izmantot valsts apmaksātu rehabilitācijas programmu var ikviens ar attiecīgu ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījumu.

– Plašāk par apskates vietām un izklaides iespējām apkaimē – visitligatne.lv. 

 

Līgatnē tiek atjaunots zivju ceļš pār Anfabrikas slūžām

Datums: 31.07.2020

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Kaimiņos

Zivju migrācijas ceļa atjaunošanai Līgatnes upē Valsts zivju fonds piešķīris 19 236 eiro. Projektu līdzfinansē Līgatnes pašvaldība un Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība. Kopējais finansējums – aptuveni 26 000 eiro. Zivju ceļa atjaunošanas idejas autors amatnieks Gunars Šķēle stāsta, ka viņa darbība ļoti ieinteresējusi tūristus. Īpaši rudenī, kad laši un taimiņi dodas uz nārsta vietām, interesentu esot ļoti daudz. Plānots, ka zivju ceļš kalpos vismaz 15 gadu.

 

Garantētais minimālais ienākums

Autors: Līga Salnite

Datums: 31.07.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Satversmes tiesas (ST) pasludinātais spriedums par garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa neatbilstību valsts pamatlikumam izraisīja satraukumu varas gaiteņos, ažiotāžu plašsaziņas līdzekļos, kā arī ne vienu vien diskusiju iedzīvotāju vidū.

ST secinājusi, ka GMI ir neatbilstošs cilvēka cienīgai dzīvei, un noteikusi tā atsaukšanu jau no 1.janvāra. Vai palīdzība krīzes situācijā ir saistāma ar cilvēka cienīgas dzīves jēdzienu? Ikvienam no mums ir atšķirīga izpratne par to, kas tad ir krīzes situācija, tāpat - arī to vajadzību kopumu, ko apmierināt pirmām kārtām. Tikpat ļoti atšķiras arī katrā novadā trūcīgajām un maznodrošinātajām personām piedāvātais atbalsta grozs ārpus GMI pabalsta. Teju pirms desmit gadiem trāpīgi šo situāciju raksturoja toreizējā Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta speciāliste Maruta Pavasare: "Nav divu vienādu sociālo gadījumu, tādēļ nevar salīdzināt savu pieredzi ar kaimiņa vai pat citas pašvaldības iedzīvotāja pieredzi."

* * *

Vai iztikas nodrošinājuma krīzē nonākušajam nepieciešams vien salmiņš, kur pieķerties, pastiepta roka vai arī vēl peldriņķis un papildu drošības spilvens?

Aptauja www.edruva.lv

Garantētais minimālais ienākums (GMI) - šobrīd 64 eiro mēnesī - neatbilst konstitūcijā paredzētajām cilvēka pamattiesībām (Satversmes tiesa). Vai GMI būtu jābūt lielākam?

- Jā, GMI tiešām nenodrošina cilvēka cienīgu dzīvi (37%)

- Jā, bet lielāks tikai darbnespējīgām personām (22%)

- Mani tas neinteresē (15%)

- Nē, pabalstu valstī ir par daudz un pārāk lieli (11%)

- Šis pabalsts ilgtermiņā nav lietderīgs (15%)

* * *

GMI un cilvēka cienīga dzīve

Pēc vairākkārtēju pirmstiesas brīdinājumu nosūtīšanas valdībai, cerēto reakciju tā arī nesagaidot, tiesībsargs Juris Jansons pērn rudenī vērsās Satversmes tiesā (ST) ar iebildumiem par GMI neatbilstību valsts konstitūcijai, kam sekoja arī citi viņa pieteikumi tiesā par sociālo nodrošinājumu.

Iesniegumā tiesai argumentēta neatbilstība gan Satversmes 1.pantam, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, gan 109.pantam, kur minētas ikviena cilvēka pamattiesības "uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos". J.Jansons uzskatīja, ka GMI līmenis (2019.gadā tas vēl bija 53 eiro mēnesī) nenodrošina pat personas pamatvajadzības. Viņa toreizējās aplēses liecināja, ka apmēram puse no pēdējo gadu GMI pabalsta saņēmējiem ir bērni, pensionāri un cilvēki ar invaliditāti - sociāli mazaizsargātas personas. "Sociāli atbildīgas valsts pienākums ir izveidot tādu sociālās palīdzības sistēmu, kas nodrošina cilvēka cienīgas dzīves līmeni," atgādinājis tiesībsargs, vēl piebilstot – tādu līmeni, kas ļautu cilvēkam pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā, turpretī nabadzība rada sociālo atstumtību.

ST šo lietu sāka skatīt vasaras sākumā. Tiesas debašu runā J.Jansons precīzi norādījis, ka viņa ieskatā valsts sociālajai palīdzībai būtu jānodrošina cienīgas dzīves minimums, proti - pārtika, apģērbs, mājoklis, medicīna un pamatizglītība. Pēc tiesībsarga aprēķiniem patlaban spēkā esošais GMI līmenis - 64 eiro - ļauj nopirkt vien divas trešdaļas no mēnesī nepieciešamā uztura. Viņaprāt, liela daļa GMI pabalsta saņēmēju ir spiesti ar šo naudu segt vēl arī mājokļa izdevumus. Pēc iesniedzēja, valdības pārstāvju, vēl pieaicināto speciālistu uzklausīšanas ST jūnija beigās nāca klajā ar tiesībsarga uzskatam labvēlīgu slēdzienu - GMI līmenis neatbilst Satversmei. Tiesa arī iezīmēja būtiskākās nepilnības valsts sociālā atbalsta sistēmā: likumdevējs tā arī neesot izlēmis, kādām pamatvajadzībām GMI pabalsts tiek maksāts, un nav arīdzan izstrādāta skaidra metode GMI līmeņa noteikšanai. Apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu jau no 2021.gada 1.janvāra. Izpildvarai un tautas kalpiem dots tieši pusgads, lai kaut ko darītu lietas labā.

Lai gan šāds ST slēdziens jau iepriekš tika pieļauts, tomēr spriedums radīja plašu rezonansi, tostarp arī politiskā šaha gājienus. Rīgas domes Labklājības departaments jau nākamajā dienā pēc ST sprieduma publiskoja paziņojumu, paužot nešaubīgu atbalstu GMI līmeņa palielināšanai, uzsverot to kā "ļoti būtisku nosacījumu nabadzības mazināšanai, īpaši atsevišķi dzīvojošo pensionāru vidū". Savukārt Latvijas Pašvaldību savienība uzskata, ka šī līmeņa paaugstināšana ir jāskata kontekstā ar citiem sociālā atbalsta instrumentiem. Opozīcijas spēkus pārstāvošais Saeimas sekretārs un parlamenta ilggadējais Sociālo un darba lietu komisijas loceklis Andrejs Klementjevs nekavējoties aicināja atbildīgo ministri Ramonu Petraviču reaģēt uz spriedumu un atkāpties. Turpretī ministres partneris koalīcijā, deputāts Arvils Ašeradens publiski norādīja, ka, viņaprāt, nebūtu lietderīgi strādāt pie cilvēka minimālo vajadzību groza noteikšanas, jo - lai nu kā - tās cilvēkiem tomēr ir stipri atšķirīgas. Taču deputāta redzējumā efektīvāks mehānisms būtu relatīvā GMI līmeņa noteikšana, kas tiek izmantota arī citviet Eiropā. Tiesa, ko līdzīgu savulaik jau piedāvājuši arī LM pārstāvji. Valdība politisku sarunu ceļā ar pašvaldībām regulāri cenšas vienoties par vēlamo GMI palielinājumu. Taču A.Ašeradena rekomendētā metode paredz GMI noteikt kā procentuālu daļu no ik gadu valstī aprēķinātajiem viena mājsaimniecības locekļa vidējiem ienākumiem. Pēc parlamentārieša aprēķiniem, ja GMI noteiktu kā 20% no šādiem vidējiem ienākumiem, tad, balstoties uz 2018.gada datiem, šis līmenis varētu sasniegt 100 eiro.

ŠOBRĪD: Teju visos vēsturiskā Cēsu rajona novados GMI līmenis saskan ar valstī patlaban noteikto minimālo ienākumu – 64 eiro. Jaunpiebalgas novadā tas noteikts par vienu eiro lielāks - 65 eiro, Cēsu novadā augstāks GMI (110 eiro) paredzēts vientuļajiem pensionāriem, kā arī vienatnē dzīvojošām personām ar 1.grupas invaliditāti.

* * *

Pabalsta lielumam jābūt atšķirīgam

Cēsu novadā jau vairākus gadus GMI pabalsta saņēmēju loks rūk par aptuveni 10-15% gadā, taču tieši šī gada pirmajā pusē tas palicis iepriekšējā līmenī. Pusgada laikā šo pabalstu ir saņēmušas jau 15 personas. Viņu vidū tikai viena ģimene ar bērniem. Lielākā daļa pabalstu saņēmuši īslaicīgi – vai nu ar sociālā darbinieka atbalstu nokārtota invaliditātes grupa, un līdz ar to var saņemt invaliditātes pensiju, vai arī veiksmīgi izdevies atgriezties darba tirgū. Patlaban šo pabalstu saņem tikai piecas personas, kurām diemžēl ir ilgstošas atkarības problēmas.

Valstī kopš 2014.gada netiek aprēķināts krīzes iztikas minimums. Pašvaldības aģentūras "Sociālais dienests" direktore Iveta Sietiņsone stāsta, ka paši dienesta speciālisti vērtē, kādu palīdzību no novadā pieejamās cilvēkam piedāvāt - tostarp pārtikas pakas, dzīvokļa pabalsts, daļēju medicīnas izdevumu segšanu, zupas virtuves pakalpojumi vai ko citu. "Mana pārliecība ir, ka nebūtu korekti GMI pabalsta apmēru noteikt visiem vienādu, neizvērtējot katru situāciju individuāli," saka aģentūras vadītāja. Viņasprāt, palīdzības apmēram nevajadzētu būt pārāk tuvu strādājošas personas ienākumiem, kā arī apdrošināšanas pensijām, lai personai tomēr būtu motivācija izkļūt no trūkuma. I.Sietiņsone pievienojos sociālās politikas ekspertes Rutas Zilveres teiktajam Satversmes tiesā par sociālās palīdzības izteikti individuālo raksturu, pau-žot pārliecību, ka tieši šāda pieeja sociālajā palīdzībā arī būtu jāsaglabā.

I.Sietiņsone vēl atgādina, ka Satversmes ievadā arīdzan noteikts - ikviens rūpējas par sevi un saviem tuviniekiem. "Tas nozīmē, ka primāri tā ir paša cilvēka atbildība - rūpēties par to, lai nodrošinātu sev tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai." Savukārt GMI pabalsts kā viens no sociālās palīdzības līdzekļiem izmaksājams tad, ja cilvēks objektīvu apstākļu dēļ minēto pats nevar nodrošināt. Cēsu novada Sociālā dienesta vadītāja uzskata, ka līdz šim nepieredzētajā krīzē valstij arī būtu jānāk talkā pašvaldībām gan ar GMI, gan dzīvokļa pabalsta līdzfinansējumu.

* * *

Sakārtot pensiju sistēmu

Priekuļu novadā GMI pabalsta saņēmēji lielākoties ir pensijas vecuma cilvēki. Pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Skaidrīte Astahovska-Eglīte atzīst, ka GMI paaugstināšana kopumā būtu vēlama, tomēr, raugoties uz situāciju novadā, aktuālāks ir pensiju jautājums. Pēc pērnajā rudenī īstenotās vecuma un invaliditātes pensiju indeksācijas virknei priekuliešu ienākumi pieauga gandrīz par 40 eiro. It kā labi, tomēr viņi automātiski zaudēja trūcīgās personas statusu un viņiem liegts saņemt GMI pabalstu. Rezultātā - šie cilvēki pat palika zaudētājos. Lai kaut kā izlīdzinātu situāciju, pavasarī paaugstināts ienākumu slieksnis, līdz kuram šīs mērķa grupas var pretendēt uz statusu.

"Protams, vajag nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi," pēdējā laikā publiski bieži teiktajam pievienojas arī S.Astahovska-Eglīte, tomēr paužot pārliecību, ka lielāks ieguvums būtu no labojumiem neizprotamajā pensiju aprēķinā, kas dažus visu mūžu strādājušos iedzīvotājus atstājis ar neadekvātiem ienākumiem. Sociālā dienesta vadītāja gan strikti iebilst pret tiesībsarga ideju GMI līmeni tuvināt minimālās algas apmēram. Viņasprāt, šādu GMI pilnā apmērā drīkstētu attiecināt tikai un vienīgi uz personām darbnespējas vecumā.

* * *

Īslaicīgu problēmu risināšanai

Līgatnes novadā pēdējos gados GMI pabalsta saņēmēju skaits arvien krities (aizpērn 27 personas, pērn - 18), taču tieši šobrīd pabalsta pieprasītāju skaits atkal pieaug. Aizvadīto sešu mēnešu laikā jau reģistrēti 15 pieteikumi.

Sociālā dienesta vadītāja Iveta Viļumsone ir pārliecināta, ka pašvaldības izmaksātais pabalsts nekad nebūs tie ienākumi, ar kuriem varēs nodrošināt cilvēku cieņai atbilstošu dzīvi: nodrošināt pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību, pamatizglītību. "Pabalsta mērķim ir jābūt ne vairāk, ne mazāk kā līdzeklim īslaicīgu problēmu risināšanai," uzsver I.Viļumsone un vērš uzmanību, ka līdz šim nav redzēts neviens zinātniski pamatots pētījums par GMI pabalsta lietderīgumu ilgtermiņā. "Mana pieredze liecina, ka GMI pabalsts saņēmēju nemotivē mainīt savu dzīvi tā, lai uzlabotu tās kvalitāti ilgtermiņā," saka Sociālā dienesta vadītāja. Viņasprāt, pabalstu palielinot par dažiem desmitiem eiro, nekas nemainīsies, jo pat minimālā alga nenodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. I.Viļumsone domā, ka izmaiņas ir nepieciešamas visā materiālā nodrošinājuma sistēmā kopumā, ieskaitot darba algu un valsts, kā arī pašvaldību sociālos pabalstus dažādās dzīves situācijās - no piedzimšanas līdz pat apbedīšanai.

Arī Vecpiebalgas pusē šī gada pirmajos sešos mēnešos pabalsta saņēmēju skaits ir pieaudzis, kas tāpat, visticamāk, skaidrojams ar “Covid-19” radītajiem apstākļiem. Sociālā dienesta vadītāja Velga Berķe pievienojas kolēģu vērtējumam - pabalstam jābūt lielākam, taču "nevajadzētu radīt situāciju, kur darbspējīgs cilvēks jūtas ērti un var nemeklēt darba iespējas".

 

2020-07-31
Laika ziņas
Aptaujas