Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Vidzemes muzikālais atspēriens

Autors: ANITA BORMANE

Datums: 29.09.2020

Izdevums: Latvijas Avīze

Rubrika: Kultūra

Divdesmit deviņas mūzikas un mākslas skolas ar 2160 audzēkņiem, no kuriem 1626 mācās mūzikas programmā. No lielākās – Valmieras Mūzikas skolas – ar 286 audzēkņiem – līdz mazākajai – Gaujienas Mūzikas un mākslas skolai –, kurā no kopumā 54 audzēkņiem mūziku apgūst 12 – tik plašs šobrīd ir profesionālās ievirzes kultūrizglītības iestāžu tīkls Vidzemē.

Kopumā valstī gandrīz 160 mūzikas un mākslas skolās mācās vairāk nekā 28 000 audzēkņu, un šajā sistēmā līdzekļi tiek ieguldīti no trim pusēm – pašvaldībām kā dibinātāja (vairākumā gadījumu), valsts (20 miljoni eiro no Kultūras ministrijas (KM) budžeta) un vecāku kabatas. KM šobrīd plāno izmaiņas mūzikas un mākslas skolās, lai tās darbotos efektīvi un atbilstoši šā brīža darba tirgus prasībām. Tās varētu skart gan skolu programmas, gan valsts pasūtījumu un skolu finansēšanas kārtību, par galveno uzstādījumu joprojām paturot grūti panākamo balansu starp izcilību un pieejamību.

"Latvijas Avīze" sarunā ar Andi Grozu, Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktora vietnieku kultūrizglītības jautājumos, noskaidroja, vai, izstrādājot pārmaiņu plānu, tiek ņemtas vērā arī reģionu īpatnības, kā arī viesojās Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolā, kuras audzēkņi regulāri gūst panākumus valsts konkursos.

Panākumu atslēga

Reģionālajās apspriedēs, kurās sprieda par pārmaiņu plānu, visvairāk diskusiju raisījies par to, kādam jābūt optimālajam audzēkņu skaitam grupu stundās, kā arī par mācību programmu aktualizāciju, stāsta Andis Groza. Par audzēkņu skaitu izskanējis viedoklis, ka tas varētu būt jau no pieciem.

Kā vienu no piemēriem skolai ar mazu audzēkņu skaitu Vidzemē viņš piemin Gaujienas Mūzikas un mākslas skolu: "Ir skaidrs, ka valsts dotēs šo 12 audzēkņu izglītību mūzikas programmā, bet ne pilnam klašu komplektam. Ar to jārēķinās arī šīs skolas dibinātājam – pašvaldībai." Savukārt Līgatnes Mūzikas un mākslas skolā no 54 audzēkņiem mūzikas programmā darbojas 35. Šīs skolas audzēknis arī ieguvis godalgotu vietu LNKC organizētā akordeona spēles valsts konkursa finālā. Spilgts piemērs pedagogu darba augstajam standartam un viņu apmācāmo talantam ir arī Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas panākumi pērn pūšamo un sitamo instrumentu spēles konkursā, desmit audzēkņiem iegūstot godalgotas vietas.

Kopumā Vidzemes reģions ir viens no lielākajiem Latvijā mūzikas skolu skaita ziņā, turklāt programmu daudzveidība ir visnotaļ plaša un esot arī vērojama tendence, ka bijušie skolu audzēkņi jau kā pedagogi atgriežas savā skolā.

Viena no šo panākumu atslēgām arī Vidzemes skolās ir saistīta ar tradīciju pārmantojamību. Reģiona mūzikas skolu kopainā A. Groza īpaši izceļ jau minēto Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolu, Valmieras mūzikas skolu, Smiltenes mūzikas skolu, kuras visas ir ar senu un stipru tradīciju pamatu, turklāt visbiežāk plūcot laurus LNKC organizētajos valsts konkursos.

Vai būs mācību punkti?

Runājot par administratīvi teritoriālās reformas iespējamo ietekmi uz mūzikas un mākslas skolām, reāls scenārijs ir, ka atkarībā no dibinātāja lēmuma skolas var tikt apvienotas – piemēram, šovasar Ogres pašvaldība lēma apvienot divas spēcīgas izglītības iestādes – Ogres mūzikas un Ogres mākslas skolu –, vai arī kāda skola pārveidota par citas skolas mācību procesa īstenošanas punktu. Uzstādījums tomēr ir, ka valstij ir jānodrošina pamatizglītība tuvu bērna dzīves vietai un tas attiecas arī uz profesionalas ievirzes mūzikas un mākslas izglītību.

***

Audzēkņu skaits akreditētās profesionālās ievirzes izglītības programmās 2019. gada 1. oktobrī (no tiem mūzikā)

Izglītības iestāde Skaits

Valmieras mūzikas skola 286

Alūksnes mūzikas skola 192

Jaunannas mūzikas un mākslas pamatskola 95 (48)

Amatas novada mūzikas un mākslas skola 96 (27)

Gaujienas mūzikas un mākslas skola 54 (12)

Cesvaines mūzikas un mākslas skola 75 (38)

Ērgļu mākslas un mūzikas skola 56 (26)

Gulbenes mūzikas skola 157

Jaunpiebalgas mūzikas un mākslas skola 109 (82)

Līgatnes mūzikas un mākslas skola 54 (35)

Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skola 261

Mazsalacas mūzikas un mākslas skola 84 (35)

Rūjienas mūzikas skola 60

Smiltenes mūzikas skola 206

Strenču mūzikas skola 74

J. Cimzes Valkas mūzikas skola 95

Varakļānu mūzikas un mākslas skola 112 (55)

Vecpiebalgas novada pamatskola 60

Pamatskola "Universum" 35

KOPĀ (no tiem mūzikā) 2160 (1626)

Avots: LNKC

 

Būvkultūra – vērtība, kas jāsaglabā

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 29.09.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Nedēļas nogalē daudzi brauca uz Cēsīm un Līgatni. Ne tikai baudīt dabu un pastaigas, bet arī izmantot iespēju pievērst uzmanību vērtībām. Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā šoruden bija veltītas tēmai Būvkultūra.

Tajās īpaša uzmanība bija pievērsta vairāk nekā 30 kultūras mantojuma objektiem, kurus nevieno kāda tipoloģiska vai funkcionāla pazīme, bet gan to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums.

Eksperti izraudzījās gan vēsturiskus būvniecības pieminekļus, gan jaunbūves, bija iespēja apskatīt būvkultūras paraugus, kas izceļas ar pārdomātu jaunā un vecā proporciju, augstu profesionalitāti izpildījumā, unikalitāti un īpašu stāstu. Tie ir objekti – personības, objekti ar dvēseli, jo tieši tā visbiežāk tiek zaudēta masu būvniecībā visā Eiropā.

“Vēsturiskai apbūvei arvien vairāk piekļaujas jaunā apbūve, kas ar pārspīlētu mērogu un tieksmi izrādīties neļauj elpot vēsturiskajiem šedevriem. Dažkārt liekas, ka jaunā apbūve grib atņemt un baudīt arhitektūras mantojuma vairāku gadsimtu laikā nopelnīto uzmanību. Jaunās apbūves teritorijas tik bieži tiek radītas bez estētiskajām kvalitātēm – bez dvēseles. Vārds “skaistums” ir zaudēts,” tā šodienas celtniecību raksturojis Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis.

Ruckas muižā Cēsīs dienas garumā ritēja lietišķas sarunas un darbs. Arhitekts Ilmāras Dirveikas stāstīja par vēsturisko logu un durvju iebūvēšanas metodēm un materiāliem, bet pēc teorētisko zinību dzirdēšanas ikviens pats varēja piedalīties tradicionāli izgatavotu logu iebūvē. Interese par šīm prasmēm bija liela. Vērotājos un darītājos bija 16 interesenti. “Man īpašumā ir muižas sarga namiņš, kas jārestaurē. Tajā daudz darāmā. Jāmaina jumta segums. Likvidējam padomju laika uzaugumu, darba apjoms zināms. Projekts izstrādāts, būs dzīvojamā māja,” pastāstīja cēsnieks Normunds Bērziņš. Viņš aktīvi iesaistījās darbā, atzīstot, ka, tas, ko iemācījies, noderēs.

“Iebūvējām divus logus, kādi bijuši muižas ēkā. Darām tradicionāli ar linu pakulām, nevis celtniecības putām. Logus iecelt, tas smagāks darbs, bet pārējo var darīt visa ģimene kopā,” pastāsta biedrības “Cēsu mantojums” vadītājs Jānis Tolpežņikovs un uzsver, ka interesentiem vai nu pašiem pieder kāda veca ēka, kuru iecerēts atjaunot, vai arī viņi vēlas papildināt amata prasmes. “Svarīgi, ka var darīt paši. Ja arī turpmāk to nedarīs, vismaz zinās, ko prasīt meistariem,” vērtē J.Tolpežņikovs.

Ruckas mākslas rezidenču centrs, kas apsaimnieko muižas ēku, piesaistot Kultūrkapitāla fonda finansējumu, atjaunojis vēsturiskos logus, meistarklases dalībnieki tos ielika vietā. Jānis Tolpežņikovs atzīst, ka bieži vien, ja ir saņemts liels finansējums no kāda fonda, ir termiņi un viss jāizdara ātri, kas restaurācijā un vērtību saglabāšanā nav tas labākais. “Šiem logiem ārējās vērtnēs ielikts vēsturiskais stikls. Tas ir svarīgi,” atgādina J.Tolpežņikovs un ar smaidu piebilst, ka tam nav sertifikāta.

Ruckas mākslas rezidenču centra vadītāja Ieva Ūbele pastāsta, ka katru gadu nodibinājums ēkā veic kaut nelielus restaurācijas darbus. Tā būs arī turpmāk.

Nedēļas nogalē Līgatne bija cilvēku pārpilna. “Esam lepni, ka mūs uzaicināja piedalīties Eiropas kultūras mantojuma dienās. Būvkultūru Līgatnē var iepazīt ik uz soļa,” saka Līgatnes Kultūras un tūrisma centra direktore Daina Klints. Tūrisma informācijas centra speciāliste Madara Mālniece atgādina, ka Līgatne cilvēkus piesaista, jo te vienkopus ir vēsture, var uzzināt un redzēt, kā papīrfabrikas strādnieki dzīvoja, strādāja, un šodiena – kā, saglabājot vēsturiskās ēkas, vidi, pilsēta dzīvo šodien. “Ekskursantiem ir liela interese par strādnieku dzīvokli. Daudzi izstaigā Līgatnes kalnus, gūstot priekšstatu par apbūvi, uzzinot par līgatniešu sadzīvi,” pastāsta M.Mālniece.

Līgatnes tūrisma speciālisti atzīst, ka šoruden pilsētā apmeklētāju ir ļoti daudz un regulāri tiek pievērsta uzmanība kam īpašam. Šoreiz tā bija būvkultūra.

 

Ceļu satiksmē daudz negadījumu

Autors: Līga Salnite

Datums: 29.09.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Cēsu iecirkņa apkalpojamajā teritorijā no 21. līdz 27.septembrim fiksēti 18 ceļu satiksmes negadījumi, bet visā reģionā – 72, informē reģiona pārvaldes vecākā speciāliste Zane Vaskāne.

Vidzemē kopš pagājušās pirmdienas kā smagākās avārijas atzīmēti 16 dažāda mēroga ceļu satiksmes negadījumi, kuros kopumā cietušas 19 personas, tajā skaitā - arī divi gājēji un velosipēdists. Tikai pāris reizes šogad kādas nedēļas laikā fiksētas tikpat vai nedaudz vairāk avārijas ar cietušajiem un tik liels cietušo skaits.

Vēsturiskajā Cēsu rajonā laikā no 21. līdz 27.septembrim bijuši pieci negadījumi, kuros kopumā kā cietušie reģistrēti astoņi cilvēki. Nedēļa iesākās ar iespaidīgu sadursmi pilsētas ielās: pirmdien, 21.septembrī, agrā rītā Cēsīs, Festivāla un Akmens ielu krustojumā, sadūrušās pat trīs automašīnas. Tā kā avārija bija atgadījusies pulksten 7.55, tad notikušais apgrūtināja šajā laikā samērā intensīvo satiksmes plūsmu. "Druva" manīja notikuma vietā gan Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta, gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta speciālistus, kā arī Valsts policijas amatpersonas. Negadījumā cietis viens cilvēks.

22.septembrī notikusi sadursme ar meža dzīvnieku. Raunas novada Drustu pagastā otrdienas vakarā - īsi pēc pusdeviņiem - uz autoceļa Rauna – Drusti – Jaunpiebalga kāda “VW” vadītāja uzbraukusi uz ceļa braucamās daļas izskrējušam alnim. Sadursmes rezultātā cieta gan automašīnas vadītāja, gan pasažieris.

Savukārt 26.septembra pēcpusdienā ziņots par motocikla un automašīnas sadursmi Līgatnes novadā. Tas noticis sestdien pulksten 16.16 autoceļa Rīga – Sigulda – Igaunijas robeža un autoceļa Mūrnieki – Līgatne – Augšlīgatne krustojumā. Ceļu satiksmes negadījuma rezultātā cieta motocikla vadītājs, kurš nogādāts medicīnas iestādē. Policija turpina skaidrot negadījuma apstākļus.

 

Jaundzimušie no 19.augusta līdz 22. septembrim

Datums: 30.09.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

- Amatas novadā reģistrēti pieci bērniņi. Meitenītes Marta un Malvīne, kā arī trīs puisēni: Arno, Rūdolfs Everts un Endijs Daniels.

- Cēsu novadā reģistrēti 20 bērni: 12 meitenes un 8 zēni. Šajā periodā reģistrēti: Odrija, Austra, Sāra, Līna, Emīlija (pavisam trīs meitenītes ar šādu vārdu), Patrīcija Anna, Noela Emīlija, Jete, Karolīna, Adrija, kā arī Klāvs (pavisam trīs puisīši ar šādu vārdu), Ralfs, Lūkass, Filips, Jorens un Mārtiņš.

- Jaunpiebalgas novadā nav reģistrēti jaundzimušie.

- Līgatnes novadā reģistrēti puisēni Arvis un Tomass Dāvids.

- Pārgaujas novadā dzimuši trīs bērni: meitene Elza un zēni Kārlis un Alberts.

- Priekuļu novadā reģistrēti seši bērniņi: trīs meitenes - Lelde, Marsela, Beāte - un trīs puiši – Rihards, Artūrs, Jēkabs Adrians.

- Raunas novadā reģistrēta meitene Sabīne.

- Vecpiebalgas novadā dzimušas divas meitenītes: Karlīne un Madara.

 

Īsziņas

Datums: 30.09.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

- Ceļš gluds. Pabeigti reģionālā autoceļa Cēsis-Vecpiebalga-Madona (P30) posma no Vecpiebalgas līdz Inķēnkalnam segas pārbūves darbi. Tie tika sākti 2019.gada aprīlī, izbūvēja jaunus segas pamatus un caurtekas, ieklāja divas asfalta kārtas, kā arī posma 59.kilometrā likvidēja noslīdeņa radīto iesēdumu. Segas pārbūves darbus veica AS "Trev-2 Grupp" par līgumcenu 7,476 miljoni eiro, kas 85% apmērā tika līdzfinansēti no Eiropas Reģionālās attīstības fonda.

- Tūristiem patīk. Ar svinīgu pasākumu Vecgulbenes muižā noslēdzās divu gadu Igaunijas - Latvijas programmas projekts "Dārza Pērles". Izveidots dārzu tūrisma maršruts, kas ļauj ceļotājiem iepazīties ar skaistākajiem dārziem un parkiem Latvijā, Vidzemē un Igaunijā. Maršruta kartē arī Lodziņu ģimenes dārzs un stādaudzētava “Raunas dārzi” Raunā,  Spāres muižas Rakstnieku parks, Kārļamuižas senais ābeļdārzs un ainavu parks, selekcionāru un puķkopju Gunas un Jāņa Rukšānu saimniecība Raiskumā.

- Godinās labāko. Līgatnes novada pašvaldība aicina izvirzīt pretendentus "Gada cilvēks 2020" apbalvojumam. Par to var kļūt ikviens, kura darbs šogad visvairāk sekmējis Līgatnes novada attīstību un veicinājis sabiedrisko aktivitāti. Ieteikt kandidātus var, gan rakstot vēstuli, gan aizpildot anketu.

 

Senioru dienas dažādība

Autors: Iveta Rozentāle

Datums: 01.10.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Ik gadu 1. oktobrī tiek atzīmēta Starptautiskā senioru diena, ko dēvē arī par Veco ļaužu dienu. Apvienoto Nāciju Asambleja šo datumu par starptautiski atzīmējamu pasludināja pirms gandrīz 30 gadiem. Arvien plašāk šī diena tiek atzīmēta arī Latvijā.

Vēsturiskajā Cēsu rajonā Senioru dienai par godu notiek dažādi pasākumi. Šodien seniorus uz svinībām aicina Līgatnes kultūras namā, kur tiks atklāta tautas lietišķās mākslas studijas “Līgatne” dalībnieču Lizetes Viņķeles un Dzintras Skujiņas jubilejas darbu izstāde, būs koncerts. Rīt Vaives Tautas namā būs Senioru dienai veltīts sarunu vakars. Biedrība “Cēsu pensionāri” 10. oktobrī otro gadu pēc kārtas rīkos tikšanos un koncertu “Tiekamies rudenī”.

Savukārt jau aizvadītajās brīvdienās, kas bija netipiski siltas septembra izskaņai, Cēsu novada seniori un cilvēki ar īpašām vajadzībām ar pašvaldības organizētu īpaši aprīkotu autobusu devās Cēsu Invalīdu biedrības un biedrības “MSs Cēsis” rīkotajā svētku braucienā uz Drustiem, kur notika koncerts “Latviskās romances”. Biedrības “MSs Cēsis” vadītāja Ingrīda Zakabluka teic: “Domes atbalsts ļāva baudīt svētkus gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un veselības problēmām, gan tiem, kuriem pensiju apmērs ir neliels. Tā ir iespēja izkustēties no mājām, justies līdzīgam starp līdzīgiem un kopā svinēt. Ceļā tika apskatīta Rauna, Jaunpiebalga un paši Drusti, iepazīstot gan vēsturi, gan vietējos uzņēmējus, bet galvenais notikums, par ko vēl ilgi atcerēsies visi pasākuma dalībnieki, – koncerts, kurā uzstājās mākslinieki no Rīgas.” Tas tika arī filmēts, lai tie, kuri gribēja, bet netika uz pasākumu, arī to varētu izbaudīt.

Gunta Kazaine svētku braucienā veda tēti, kuram tūlīt būs 88 gadi un kurš invaliditātes dēļ nestaigā: “Izbaudīt šādu uzmanību, koncertu, kopā būšanu bija patiešām emocionāli pacilājoši. Tā senioriem ir iespēja socializēties, būt starp līdzīgiem cilvēkiem, ne tikai jaunajiem, kuri ir allažiņ skrienoši. Reizēm cilvēki, kuriem ir nopietnas veselības problēmas, atrunājas, ka negrib braukt, bet intuitīvi jūtu, ka tas sagādās prieku, tāpēc daru. Diena tiešām bija perfekta. Paldies Ingrīdai par uzņēmību, jo, organizējot svētkus vecļaudīm, vēl pat no rīta nevar zināt, kāda būs cilvēka pašsajūta, vai viņš tiešām varēs ierasties, bet ir jārada cilvēkiem iespēja izkustēties, baudīt sabiedrību un kultūru. Rūpējoties un iesaistot šos cilvēkus sabiedrībā, mēs uzliekam mazāku slogu valstij. Arī es esmu strādājošs cilvēks, bet priecājos, ka tētis var būt mājās, nevis pansionātā. Arī kopā ar vīru cenšamies tēti vest uz koncertiem, pasākumiem. Ir ļoti svarīgi, kādi ir līdzcilvēki senioriem, kuriem ir nopietnas veselības problēmas.”

Veco ļaužu dienas noskaņās “Druva” uzrunāja arī grāmatas “Vecumdienas. Pētījums par senioru dzīvi Latvijā” autori, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieci Maiju Jankovsku par galvenajām atziņām, kas gūtas, pētot šo jautājumu.

Filozofe vērtē, ka Latvijas seniorus var iedalīt divās paaudzēs: seniori, kas vēl strādā un kuriem vēl ir dzīvi vecāki – seniori, kā arī tādi, kas ir pensijā. Un stāsts par šīm divām grupām ir atšķirīgs, tāpat kā atšķirība ir starp senioriem pilsētās un laukos. M.Jankovska arī norāda, ka senioru grupa Latvijā ir ļoti liela. To apliecina arī “Druvas” apkopotie dati par senioru īpatsvaru vēsturiskā Cēsu rajona novados, tas ir ievērojams, 41 – 46% no kopējā iedzīvotāju skaita.

M. Jankovska vērtē: “Ļoti būtisks ir jautājums par attieksmi pret senioriem. Daudzi vecie cilvēki izjutuši sliktu attieksmi, piemēram, medicīnā, saņemot piezīmes, ka cilvēks ir pārāk vecs, lai saņemtu normālu aprūpi. Turklāt slieksnis, no kura cilvēks skaitās tik vecs, lai saskartos ar nepatīkamiem komentāriem, ir šokējoši mazs, jo tas var attiekties par uz četrdesmitgadīgu cilvēku. Tomēr arī veselības sistēma attīstās, veids, kā notiek komunikācija ar pacientiem, uzlabojas.” Grāmatas autore norāda, skumjākais, ka sabiedrības uzskati par senioriem pāriet arī šīs vecuma grupas pašizpratnē. Viņi mēdz sevi diskriminēt, uzskatīt, ka kaut kas viņiem nepienākas, un tas neattiecas tikai uz veselības aprūpi, arī uz ikdienišķām lietām, piemēram, sportošanu, kafejnīcu apmeklējumu. Tomēr pozitīvs ir aspekts, ka arvien vairāk ir seniorus sabiedrībā iekļaujoši projekti, kas nozīmē, ka pakāpeniski, bet situācija virzās pozitīvā virzienā. Vairākās Latvijas vietās izveidotas senioru skolas, jo vecie ļaudis apzinās, ka beidzot var apgūt tās lietas, kurām nebija laika, kamēr bērni bija mazi un bija jāstrādā. Latvijā joprojām novērojamas ļoti atšķirīgas senioru digitālās prasmes, jaunākie seniori tās apguvuši labāk, un kovida laiks ir parādījis, ka arī tas ir ļoti svarīgi, lai neizkristu no aprites.

Vērtējot senioru aktivitāti, noskaidrojies, ka Latvijā ir ļoti labi rādītāji senioru nodarbinātībā, tomēr tam ir arī otra puse. Iemesls, kādēļ tik daudzi vēlas turpināt strādāt, bieži vien ir finansiālais aspekts. Savukārt iesaistīšanās citās aktivitātēs, piemēram, biedrībās, sportiskās aktivitātēs, Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm ir daudz mazāk izteikta. Grāmatas autore norāda uz cilvēku stāstos saklausīto: viņiem pašiem mēdz būt negatīvs priekšstats par citiem senioriem, tāpēc nevēlas iesaistīties, tomēr tādējādi pakļaujot sevi izolētībai un vientulībai. Nenoliedzami tāpat kā visās paaudzēs, arī senioru vidū ir tādi cilvēki, kas ir ļoti aktīvi, visur vēlas iesaistīties, savukārt citi labāk vēlas palikt mājās. “Tomēr neatkarīgi no tā, vai seniori iesaistās kādās aktivitātēs, senioru posmā vērojama brīnišķīga tendence – sirsnīgas draudzības veidošanās, kādai pirms tam nebija laika, un šī draudzība pasargā gan no vientulības, gan arī cilvēki cits citu uzpasē, uzmundrina, kopīgi darbojas,”saka M.Jankovska.

Savukārt mūsdienu situācija, kad daudzi senioru bērni dzīvo ārzemēs, pavērusi iespēju senioriem vairāk ceļot, apciemojot savus bērnus, tādējādi mainās veco ļaužu skatupunkts, viņi ierauga, ka senioru dzīve var būt arī citāda. M.Jankovska gan teic, ievērības cienīgs bijis fakts, ka intervijās izkristalizējies arī statistikā ieraugāmais: lai gan visbiežāk bērni finansiāli palīdz senioriem, pārsteidzoši liels skaits ir arī senioru (īpaši strādājošo, kas saņem gan algu, gan pensiju), kas atbalsta savus pieaugušos bērnus, jo mēdz būt finansiāli labākā situācijā. Tam par iemeslu var būt gan zemi atalgots darbs bērniem, gan bērna invaliditāte. Autore arī teic, ka senioriem piemīt burvīga prasme – spēt naudu organizēt un taupīt, jo, ja ir jaunie cilvēki, kuri neatkarīgi no algas lieluma mēneša beigās attopas, ka makā svilpo vējš, tad seniori neatkarīgi no ienākumiem spēj tos sadalīt tā, lai pietiktu visam nepieciešamajam.

 

Izdzīvot dāvāto laimi

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 01.10.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Pagastu ziņas

Natālija Kaula ar dēlu Dominiku izgājuši ikdienas pastaigā.

“Maršrutu var izvēlēties. Var iet uz Ķempjiem, Skolas kalnu, centru, rehabilitācijas centru. Jauks rudens, gribas vairāk būt ārā,” saka Natālija. “Izbaudu mieru ar bērnu. Kad esi darbā, vāveres ritenī, šķiet, ka tam tā jābūt, pierodi skriet. Kad sākās garais atvaļinājums, nesapratu, kā līdz šim esmu dzīvojusi. Veci cilvēki parasti saka - kur tie gadi palikuši. Kad vecākais dēls aizgāja savā dzīvē, domāju - man visa dzīve priekšā, viss mainīsies, bet nekas jau nemainījās, darba ritenis turpinājās. Dzīve pati izdara savas korekcijas, un saproti, ka tas ir tas, ko esi vēlējies. Tagad man iedota liela laime.”

Vecākajam dēlam Markam jau ir 20 gadi, dzīvo un strādā Rīgā. Dominikam 11 mēneši. Natālija atzīst, ka nav lielas atšķirības, kā bijis audzināt pirmo dēlu un tagad jaunāko. “Taču mana izpratne ir mainījusies. Kad auga vecākais dēls, galvenās rūpes bija, lai viņš ir paēdis, izgulējies, tīrs un jūtas labi. Tagad pamanu, kā Dominiks priecājas par taureni vai koku ielas malā. Dēli šajā vecumā ir tik atšķirīgi. Ar jaunāko vasara pagāja, apgūstot pirmās dzīves iemaņas, un tas ir tik aizraujoši un mīļi,” atceras Natālija.

Viņa ir līgatniete, te gājusi bērnudārzā, mācījusies skolā Cēsīs. Natālija ir reklāmas un sabiedrisko attiecību speciāliste. Strādājusi rehabilitācijas centrā, Līgatnes Tūrisma centrā bija gide, bet pirms tam veikalos par pārdevēju, nodaļu vadītāju. “Katra darbavieta devusi pieredzi, piedāvājusi jaunus izaicinājumus un iespējas,” uzsver līgatniete. Natālija atceras, kā 2011.gadā pieteicās būt par tautas skaitītāju. Toreiz šķitis, kā tas būs - iet pie cilvēkiem, kaut ko prasīt. “Kāds bija gandarījums tikties ar cilvēkiem, atklātās sarunas! Kāds man bija satraukums, kad sāku gides darbu, pirms pirmās ekskursijas! 30 acu pāri skatās uz mani, un man viņiem jāstāsta. Pieradu. Apkalpojot cilvēkus, ikvienu konfliktu, nesaprašanos var atrisināt sarunās. Tā ir gan darbā, gan sadzīvē,” teic Natālija.

Jau bijis pierasts, ka vasarā abi ar vīru Ernestu dodas kādā ceļojumā. “Negribas nekur braukt, gribas būt mājās. Marks pat novērtējis, ka esmu sākusi garšīgāk gatavot. Virtuve nebūt nav mana mīļākā vieta mājā, bet tagad gatavoju ar prieku. Par to, ka būs jāiet uz darbu, negribas domāt. Gribu izbaudīt laimi, kas mums ar vīru dota,” saka līgatniete. Mamma arī uzsver, ka abi brāļi ļoti labi saprotas. Kad atbrauc Marks, Dominiks vienmēr ir smaidīgs. “Arī mamma ir priecīga, ja bērni priecīgi,” teic Natālija.

Pavasarī, kad valstī bija ārkārtējā situācija, sajūtas bijušas dažādas. Mājās jutās droši, uz veikaliem brauca reizi nedēļā. “Ķempju ielā satiksme ir gana dzīva, bet ārkārtējās situācijas laikā brauca vien reta mašīna. Bija dīvaini. Var jau teikt - galvenais neļauties stresam. Bet tas nav tik vienkārši. Viss, kas apkārt notiek, gribi vai ne, atstāj iespaidu. Un neziņa, kad neizproti, kas īsti un kāpēc notiek,” pārdomās dalās Natālija, uzsverot, ka līdz ar pavasari arī noskaņojums mainījies. Siltumnīcā tika stādīti gurķi, tomāti, paprika, komposta kaudzē spēkā ņēmās ķirbji. Viņa gandarīta - viss izaudzis. Laimīga vasara. Tādu pašu laimi varu novēlēt arī citiem,” saka N. Kaula.

 

Saknes Līgatnē

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 01.10.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Pagastu ziņas

Inas Bošas saknes ir Līgatnē. Te pie vecvecākiem, kuri strādāja papīrfabrikā un dzīvoja Skolaskalnā, pavadīta bērnība un skolas gaitas.

“Dzīve aizveda uz Cēsīm, Priekuļu pagastu, bet uz Līgatni braucu regulāri,” saka Ina. Kopā ar meitu Madaru viņa atbraukusi sakopt vecvecāku, mammas, vecmammas brāļa atdusas vietas Spriņģu kapsētā.

“No Līgatnes jau tā vienkārši nevar aiziet. Bērnības, skolas gadu atmiņas velk atpakaļ,” atzīst Ina, bet Madara piebilst, ka Līgatne ir skaista un te atbraukt vienmēr ir prieks.

“Kā te bērnībā tik nav gājis! Kādus kariņus nespēlējām, kāpām klintī. Ja tagad ieraudzītu, ka mani bērni vai mazbērni kāpj, būtu šausmās. Pakāpieni mazi, bez pieturēšanās kāpām Lustūža klintī, neviens nenokrita, nesasitās. Gājām uz Ķempju gravu. Visu dienu tur pavadījām, dažādu vecumu bērni kopā, cits citu pieskatījām. Vecāki neuztraucās, un viņiem arī nebija laika,” atmiņās kavējas Ina un pastāsta, kā gājuši skatīties rehabilitācijas centra būvēšanu, iekārto Līgatnes dabas takas. “Kur vēl slēpošana Kangaru kalnā! Spriņģu iela nebija asfaltēta, no kalna ar ragaviņām laidāmies līdz kultūras namam,” pastāsta Ina un piebilst, ka ikreiz, kad uz Līgatni atbrauc kopā ar meitu, iznāk kavēties atmiņās un stāstīt, kā gājis bērnībā.

1980.gadā Ina pabeidza pamatskolu. Klasesbiedri kuplā pulkā aizvien satiekas salidojumos. “Vinetai Vennerei (Bērziņai) bijām pirmā audzināmā klase. Viņa bija tikai deviņus gadus vecāka par mums. Kur tikai mēs kopā nebraucām - uz muzejiem Rīgā, teātriem, pa Latviju. Pirms diviem gadiem pie Vinetas Cēsīs sarīkojām salidojumu. Bijām ap 20. Tagad jau citam citu viegli atrast. Atbrauca arī tādi, kuri tikai dažas klases kopā mācījušies,” pastāsta Ina.

Pēc pamatskolas Ina izmācījās par grāmatvedi, strādāja Cēsīs, bet pēdējos 15 gadus bijusi pavāre dažādās kafejnīcās. Pārmaiņu laikā Priekuļu pagastā ģimenei bija sava piemājas saimniecība. “Jādomā arī par veselību. Pavāra darbs ir smags, un strādāts ir daudz,” saka Ina. Saimniecībā tagad tikai vistas. Šovasar nelielo saimi papostījušas lapsas un vanagi. “Daba prasa savu, dzīvniekiem arī jāēd. Mums vēl dažas palika, kaimiņiem, kaut aploks, izrakās un aiznesa gandrīz visas,” bilst Ina.

Kad veicami lielāki saimniecības darbi, vecākiem palīgā no Ikšķiles atbrauc dēls ar ģimeni, ikdienā palīgs ir Madara. “Katrai nākamajai paaudzei ir jādzīvo labāk. Tik smagi un daudz, kā mēs strādājām un kādas bija iespējas, nevar salīdzināt ar to, kā var dzīvot mūsu bērni,” saka Ina.

Viņa pārlaiž skatienu Skolaskalnam, kalnainajai Spriņģu ielai. “Līgatne ir sakopta, bet diemžēl daudzi ir prom. Dzīvokli pārdevām. Jaunais īpašnieks ārzemēs, un tas stāv tukšs. Dārziņi, kas bija ļoti kopti, vairs nevienam nav vajadzīgi. Tie veidoja īpašu vidi. Vecaimammai bija pagrabs alā. Klints augšpusē sāka mest atkritumus, un tas iebruka. Klintī noteikti vēl atrodami krājumi,” pastāsta Ina. Madara atzīst, ka arī ir piesaistīta Līgatnei – Ķempju baznīcā abi ar brāli kristīti. Un te mammas dzimtas saknes.

 

Rudens un laiks nesteidzas

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 01.10.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Pagastu ziņas

Līgatniete Vera Krilova nesteidzīgi bauda rudeni.

“Kur man steigties, tikai jādzīvo, nekas cits nav jādara. Man jau 74 gadi, dzīvoju kā jau pensionāre,” saka līgatniete un pastāsta, ka labprāt dodas pastaigās līdz Gaujai, pilsētas centram, uz avotiņu pēc ūdens. Arī pie mīļajiem – vecākiem, vecvecākiem, brāļiem - tuvējā kapsētā. Vera dzimusi Ķempjos un vairāk nekā 40 gadus strādājusi par auklīti bērnudārzā. “Kad pabeidzu skolu, gribēju darbu papīrfabrikā, bet biju par jaunu. Domāju, pastrādāšu bērnudārzā, tad iešu uz fabriku. Tā arī līdz pensijai un vēl dažus gadus nostrādāju bērnudārzā,” atmiņās kavējas Vera un piebilst, ka pazīst vairākas līgatniešu paaudzes. Daudzi aizvien auklīti atceras, parunājas. “Jaunos gan nepazīstu. Tagad jau Gaujasmalā vai nu pensionāri, vai jaunās ģimenes, kuras ienākušas,” vērtē līgatniete.

Viņa Gaujasmalā dzīvo septiņus gadus. Pirms tam Remdēnkalnā, tad Zaķusalā. “Dzīvoklim nav malka jāgādā, toties siltums nav lēts,” bilst Vera un atzīst, tā kā dzīvo viena, iemācījusies iztikt ar pensiju. Nav arī veselības, lai koptu dārziņu. Daudz ko nevar darīt, jo acis vairs labi nerāda.

“Uz pasākumiem neeju. Cik satiekos ar kaimiņiem. Uz aptieku braucu Augšlīgatnē. Tā pierasts, un autobusi kursē labi. Visu, ko vajag, var nopirkt veikalā, kas blakusmājā,” pastāsta līgatniete un piebilst, ka pa dienu daudzdzīvokļu māju pagalms ir kluss, ja nu kāds pensionārs iznāk pastaigāties vai pasēdēt uz soliņa. Vera atzīst, ka pilsēta ir mainījusies. “Kādreiz te bija daudz cilvēku, cita dzīve,” saka Vera un piebilst: “Tā kā bija jaunībā, nekad vairs nebūs. Jaunībā jau viss ir jauki un labi, tagad daudz, šķiet, nav, kā vajadzētu, bet, ja pavērtē, arī toreiz nebija. Katram jādzīvo savā laikā un ar savām atmiņām. Nav jau svarīgi, kas patika jaunībā, ko varēji izdarīt, bet tas, kas patīk un ko vari izdarīt tagad.”

Vakara stundās Vera labprāt skatās televizoru, klausās radio, viņa saka – jāzina taču, kas notiek pasaulē. “Ir daudzi labi raidījumi. Brīžam domāju – kāpēc pasaulē notiek tādas lietas, kāpēc cilvēki tā dara,” teic līgatniete. “Laiks ātri paiet. Vakari jau agrāki, drīz diena būs pavisam īsa.”.

News.lv — draugiem.lv

 

2020-10-02
Laika ziņas
Aptaujas