Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Aicina visus padzīvot mierā

Autors: Ināra Egle

Datums: 20.10.2020

Izdevums: Latvijas Avīze

Rubrika: Latvijā

Šonedēļ skolēniem ir brīvlaiks, un bažīgākie ļaudis uztraucas par to, cik tālos vai tuvos ceļos jaunieši būs devušies, vai atgriezīsies mājās veseli.

Novados cenšas saprast, kā rīkoties līdz ar vīrusa uzliesmojumu, izskan arī iebildumi pret pārāk stingriem ierobežojumiem

Ilgu laiku Gulbenes novadā nebija neviena ar Covid–19 saslimušā, bet vasaras vidū pašvaldībā atklājās infekcijas perēklis. "Tad sapratām, ka šī slimība var ļoti ātri izplatīties," atceras Gulbenes novada priekšsēža vietnieks Andis Caunītis (LRA, ievēlēts no "Vienotības"). Viņaprāt, šis ir laiks, kad ikvienam jāspēj atteikties no luksusa lietām, bez kā var iztikt, ieskaitot ekskursijas. Līdz pagājušās nedēļas vidum no Covid–19 brīva zona bija arī Vecpiebalgas novads, kurā līdz tam pavasarī bija reģistrēts tikai viens saslimušais. Pagājušās nedēļas vidū Vecpiebalgas novadā saslimšana tika atklāta vēl vienai personai, kas strādā izglītības iestādē.

Līdzīgi kā Kuldīgas novadā, arī Vecpiebalgas dome nolēma veikt iedzīvotāju masveida testēšanu, pasūtot siekalu testerus. Vispirms tika notestēti vairāk nekā 200 cilvēki Dzērbenē un Taurenē, kur meklējami saslimšanas pirmsākumi, bet šonedēļ ir pasūtīti vēl 500 siekalu testeri, lai pārbaudītu arī Vecpiebalgas iedzīvotājus, "Latvijas Avīzei" apstiprināja novada priekšsēdis Indriķis Putniņš (ZZS). Šonedēļ ir skolēnu brīvlaiks. Uz attālināto darba režīmu ir pārgājušas visas pašvaldības iestādes.

"Aicinu visus cilvēkus pāris nedēļas padzīvot mierā un neiet sabiedrībā, tikai tā mēs varam apstādināt vīrusa izplatību," sacīja I. Putniņš. Aizvadītajos mēnešos Vecpiebalgā kā epidemioloģiski drošā vietā dzīve kūsāja, to apmeklēja arī daudzi tūristi, kas ārvalstu brauciena vietā bija šovasar izvēlējušies Latvijas apceļošanu. Pēkšņi tas viss beidzās, tagad daudzi Vecpiebalgai jau met līkumu. Tajā pašā laikā daļa pašvaldību joprojām nav mierā, ka piesardzības pasākumi – attālinātās mācības vecāko klašu skolēniem, interešu pulciņu, sporta pasākumu un amatieru mākslas kolektīvu darbība – ir ierobežota visā valstī neatkarīgi no tā, vai noteiktajā teritorijā ir vai nav konstatēti saslimšanas gadījumi.

Vīrusa izplatība sākusies korī

Vecpiebalgas novada deputāta Edžus Ķaukuļa ieraksts tviterī liecina, ka vīrusa izplatības pirmsākumi meklējami korī, ko pieļāva arī I. Putniņš. "5. oktobrī bija kora mēģinājums. Pēc četrām dienām atklājās, ka diriģentei ir Covid. Koristiem nosaka karantīnu. Pēc septiņām dienām koristu kontaktpersonām parādās simptomi. Pēc desmit dienām 200 cilvēkiem taisa testu un ir 47 gadījumi," tviterī raksta E. Ķaukulis. Novada pedagogi, starp kuriem ir arī koristi, bija devušies arī ekskursijā, bet tā netiek uzskatīta par slimības izcelsmes avotu, jo kontaktēšanās esot notikusi tikai pašu starpā. Gulbenes novadā gan izdots speciāls rīkojums, ar kuru ierobežota kolektīvā došanās tālākā ceļā, kad nepieciešams apstāties pie veikaliem, degvielas uzpildes stacijām vai ēdināšanas iestādēm, jo tur iespējams sastapt svešiniekus, pastāstīja A. Caunītis. Jaunsargiem uz mežu aizbraukt nebūs liegts.

Saslimušo un viņu kontaktpersonu izolēšanai nekādus speciālus pasākumus Vecpiebalgā neveic, atzina I. Putniņš. Šie cilvēki uzturas savās dzīvesvietās un paši organizē izolēšanos, kas lauku mājās esot vienkāršāk. Draugi vai kaimiņi piegādā pārtiku. Pašvaldība sadarbojas ar Valsts policijas Vidzemes reģionālās pārvaldes Cēsu iecirkni. Taureni un Dzērbeni pieskata viens policists, bet uz Vecpiebalgas un Kaives pagastu esot vēl viens. Brīvdienās policija esot redzēta novada teritorijā.

Jāatgādina, ka domes vadība tiek informēta tikai par saslimušo skaitu, bet ne personām. Nesen TV3 ziņu raidījumā sašutis par to bija Dundagas novada domes priekšsēdis Aldis Felts, kuram iedzīvotāji sūdzoties, ka saslimušo kontaktpersonas apmeklējot publiskas vietas, bet domes vadība šos cilvēkus nezina un nevar ierobežot viņu pārvietošanos. Taču Datu valsts inspekcija norāda, ka tā ir sensitīva informācija, kuru nedrīkst atklāt. "Covid izplatās ģeometriskā progresijā, bet no pašvaldībām joprojām tiek slēpta informācija par saslimušajām personām vietējā kopienā, tādējādi ierobežojot to iespējas iesaistīties prevencijā un problēmu risināšanā," tviterī ierakstījis Līgatnes novada priekšsēdis Ainārs Šteins ("Vienotība"). I. Putniņš teica, ka novadā cilvēki paši informējot darba devējus, kolektīvu vadītājus un savas kontaktpersonas par saslimšanu.

Atteikties no luksusa lietām

Vairāki novadi, līdz kuriem koronavīruss vēl nav nonācis, iebilst, ka attālinātās mācības vecākajās klasēs būs visās skolās. Jaunjelgavas novada priekšsēdis Guntis Libeks (NA) "Latvijas Avīzei" teica, ka skola bija īpaši gatavojusies klātienes mācībām piesardzības apstākļos, jo tika solīts, ka izglītības iestādēm būs lokāli ierobežojumi. "Taču tagad aizver visas skolas. Tas nav saprātīgi. Piemēram, ģimenē viens bērns mācās 5. klasē un ies uz skolu, bet otrs, kurš ir 8. klasē, paliks mājās." Arī Gulbenes novada priekšsēža vietnieks A. Caunītis piekrīt teiktajam: "Piemēram, Lejasciemā vai Druvienā cilvēki dzīvo savā vidē, ne viņi iebrauc, ne izbrauc, tur varēja turpināt mācīties klātienē." Sociālajos medijos gan vēršas plašumā diskusija, ka nav zināms, cik tālos vai tuvos ceļos brīvlaikā būs devušies skolu jaunieši, vai būs no brauciena atgriezušies veseli.

Gulbenes novada pārstāvis uzsvēra, ka masku lietošana ir tikai palīglīdzeklis – primārais ir katra cilvēka spēja izvērtēt situāciju un iespējas izvairīties no saslimšanas, atsakoties no luksusa lietām. Vispirms jau – no ceļošanas un izklaides. Taču būšot žēl, ja nākamgad nebūs Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku, jo bērni to pārdzīvo sāpīgāk nekā pieaugušie. Pašvaldību pieredze ir atšķirīga. Tukuma novada dome ir sākusi tieši ar prasību visās tās iestādēs lietot sejas aizsarglīdzekļus. Ja to nebūs, darbinieki ar apmeklētājiem atteiksies kontaktēties. Tukuma novadā nav daudz saslimušo, bet Rīgas tuvums liekot būt piesardzīgiem, "Latvijas Avīzei" sacīja novada priekšsēdis Normunds Rečs (NA). Viņš teica: "Ja vīruss tiek ievazāts pašvaldības iestādē, tad nopietni ir apdraudēta pakalpojumu sniegšana iedzīvotājiem."

Savukārt Ozolnieku novadā līdz novembra sākumam tiek organizētas iedzīvotāju sapulces pašvaldības ciemos. To mērķis ir sagatavot cilvēkus pārmaiņām pēc novadu reformas. Sapulcēs piedalās arī pārstāvji no Jelgavas novada, ar kuru Ozolniekus apvienos. Cilvēkiem esot jābūt drošiem, ka pakalpojumu kvalitāte pēc reformas nepasliktināsies, "Latvijas Avīzei" skaidroja novada priekšsēdis Andris Ozoliņš (LZP). Viņš apgalvoja, ka visi tikšanās apmeklētāji tiek reģistrēti un sēž noteiktās sēdvietās, kas atrodoties divu metru attālumā cita no citas.

Vislielākā neziņa daudzviet ir par to, ko pašvaldības varēs atļauties valsts svētkos, kuros pierasts godināt izcilākos ļaudis un rīkot koncertus. Dažās pašvaldībās amatiermākslas kolektīvi esot uz izjukšanas robežas. Gaidot svētkus, vairākas vietvaras jau no svētku salūtiem un lāpu gājieniem ir atteikušās – to vidū ir arī Daugavpils, kur saslimšana skārusi vairāk nekā 300 iedzīvotāju. Pilsētā 18. novembrī plānots koncerts brīvā dabā un nolemts radīt svētku noskaņu, izgaismojot Latvijas kontūru Vienības laukumā.

 

Veldzējošais dzīvības malks

Autors: Ruta Keiša

Datums: 20.10.2020

Izdevums: Bauskas Dzīve

Rubrika: Daba un kultūrvide

«Mežtaka» – Latvijā jauns marķēta pārgājiena maršruts

Ir laiks pēc iespējas vairāk apceļot Latviju, jo doties uz tālākām zemēm nav ieteicami.

Pagājušajā nedēļā Latvijas lauku tūrisma asociācija «Lauku ceļotājs» uzaicināja Latvijas mediju pārstāvjus «Mežtakas» iepazīšanas braucienā – pārgājienā pa garās distances maršruta ziemeļu daļas vienu nelielu posmu. Latvijā tikai pēdējos gados īstu popularitāti ieguvuši šādi īpaši marķēti pārgājienu maršruti, kas citur pasaulē pazīstami un tikuši veidoti jau sen. Piemēram, Amerikā Apalaču taka, Katalonijā Svētceļš uz Santjago de Kompastela.

Interese liela gan no eiropiešiem, gan amerikāņiem un japāņiem

Braucienu vadīja «Mežtakas» eksperts un biologs Juris Smaļinskis. Viņš atzina: «Mums šāda veida tūrisma kultūra ir samērā jauna parādība, kas pēdējos trīsdesmit gados bija strauji jāapgūst, jāizstrādā maršruti, kas atbilst eiropiešu izpratnei par šāda veida atpūtu pie dabas. Jau pirms gadiem divdesmit mums zvanīja no ārzemēm un jautāja – kur pie jums var staigāt? Interese par Latvijā pieejamām takām ir liela. Pie mums ierodas gājēji gan no Amerikas Savienotajām Valstīm, gan Japānas, gan tuvējās Eiropas. Latvijas un Baltijas iedzīvotāju vidū zināmu apstākļu dēļ šogad milzīgu popularitāti piedzīvoja nesen izveidotā «Jūrtaka», kas sākas Nidā un beidzas Tallinā. Divu garo distanču takas Baltijā kopgaruma ziņā ir līdzvērtīgas Apalaču takas garumam – 3508 kilometriem. Taku marķēšanas princips ir vienkāršs. Tās «iestaigātas» tā, lai vienas dienas gājiens, kas būtu ap 20 kilometriem vai vairāk, finišētu nākamās dienas maršruta sākumā vai ļoti tuvu tam. Maršruta karti var lejupielādēt arī telefonā, īpašā aplikācijā «LVM GEO» vai citā, kas pirms tam jāinstalē.»

Juris Smaļinskis brauciena dalībniekus iepazīstināja arī ar tuvākajiem plāniem tūrisma taku veidošanā. Pašlaik notiekot «Mežtakas» dienvidu daļas izpēte un apsekojumi Kurzemē un Lietuvā, tā būs ejama jau nākamajā vasarā. Mežainos apgabalos taka ved pa maziem meža vai lauku ceļiem, kur iespējams, – pa takām, tomēr, lai tā varētu pastāvēt kā vienots maršruts bez pārtraukumiem, ir vietas, kur tā iet arī gar asfaltētu ceļu nomalēm un mazāk interesantām vietām. Speciālists uzsvēra, ka maršruts visā tā garumā nav tikai skaists un tikai viegli ejams. Privātīpašuma apstākļos saimnieku attieksme pret šādu «pasākumu» viņu teritorijā ir ļoti dažāda, un tās ir ikviena tiesības. Pozitīvu vienošanos ir iespējams panākt, bet ne vienmēr... Tāpēc, to veidojot lauku un mežu teritorijās, bieži vien nācies meklēt kompromisus un mest līkumus pa garlaicīgākām vietām. Atsaucība un izpratne sastopama no pašvaldību un uzņēmēju puses, kas ieinteresēti apmeklētāju plūsmā, cilvēku piesaistē un ir gatavi aktīvas atpūtas cienītājiem sniegt visdažādākos pakalpojumus. Cieša sadarbība izveidota arī ar vietējiem tūrisma informācijas centriem, kur iegūstama kvalitatīva informācija par maršrutiem konkrētajā novadā.

Amata sarunājas krāčainajā ūdens valodā

Žurnālistu iepazīšanās ar «Mežtaku» sākās pie Zvārtas ieža, «Kārļmuižā», kur mūs laipni uzņēma saimniece Baiba Stepiņa. Muižas apkārtne izsenis dēvēta par «mazo Šveici». Te varējām baudīt īstu vidzemnieku viesmīlību un mājas siltumu, kas lietus izmērcētajā rītā bija īpaši iedrošinoši, lai pa slidenu taku dotos pielijušā mežā. Dabas taku gājēji, tūristi zina, kāda vērtība ir siltam ugunskuram, karstas tējas malkam vai pajumtei ar izkurinātas krāsns siltumu. «Kārļmuižas» saimnieki apmeklētājiem piedāvā nelielus vietējos maršrutus, nūjošanas takas un bagātīgu informāciju par muižas vēsturi un izcilo saimniecisko darbību vēl cariskās Krievijas laikos. Tās pagātne rūpīgi izpētīta un izdota iespaidīga apjoma grāmatā «Kārļu muiža. Laiki un likteņi» (2019. g.), autori ir Pārsla Pētersone un Jānis Stepiņš, viņš arī «Kārļmuižas» saimnieks un īpašnieks.

Visai drīz varējām pārliecināties, ka «Mežtaka» ir krietni mīlīgāka, nekā šādā rudens laikā varētu būt pastaigas gar jūru, aktuāla arī vecum vecā atziņa – slikts laiks ir tikai, kamēr to vēro caur istabas logu. Mežs drīz vien gājējus apņem ar savu mājīgo aizvēju un spēcinošo priežu gaisu, kas pārpilns ar trūdošu lapu un skuju smaržu. Datoru un elektriskās gaismas pārsausinātos birojos sēdējušajiem šāda deva ir kā reibinošs dzīvības malks. Taka mūs ved gar līkumoto Amatas upi pa nogāzēm un gravām, izrādot visu krastos esošo bagātīgo smilšakmens iežu burvību un krāšņumu, bet Amata nemitīgi ar mums sarunājas krāčainajā ūdens valodā. Pārgājiena vadītājs Juris Smaļinskis ir pilnībā iejuties savā biologa lomā un ik pa laikam piestāj pie kāda reta auga, bērza piepes vai neparastas sēnes, kam velta garum garu, interesantu stāstu. Miljoniem gadus veca smilšakmens ieža tuvumā viņš atrod tikpat senu fosiliju, kuras patiesumu klātesošie atļaujas komentēt ar nelielu humora devu, bet entuziastu tas nebūt neapbēdina.

Izstaigājot Amatas krastus, varam vērot tās straumi un apskatīt Amatas laivotājiem labi zināmo Lustūzi, kura vilinošās krāces ir gan izaicinošas, gan bīstamas. Deviņdesmit grādu pagriezienā upe nopietni pārbaudījusi ne vienu vien ūdenstūristu, diemžēl tam bijušas arī traģiskas sekas.

Nākamais takas posms mūs ved starp Skaļupēm un Līgatni, pastaiga nav gara, ap diviem kilometriem, un tos pieveikt ir ļoti motivējoši – Līgatnē gaida gardas pusdienas un vīna degustācija pie Līgatnes sidra un vīna darītājiem.

Latvijas daba, meži un cilvēki, kas kopj lauku vidi pat visnomaļākajās vietās, sniedz neatkārtojamu baudījumu un arī pārliecību, ka spēsim ne vien novērtēt šo bagātību, bet visiem spēkiem to arī sargāsim.

 

Īsziņas

Datums: 21.10.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

- Sadarbosies. Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma un Rīgas Tehniskās universitātes pārstāvji šonedēļ noslēdza savstarpējās sadarbības līgumu, lai nodrošinātu abu mācību iestāžu profesionālo jomu popularizēšanu jauniešu vidū, veicinātu un stiprinātu profesionālās izglītības pēctecību abu mācību iestāžu pārstāvētajās profesionālajās jomās, kā arī kopīgi rūpētos par augsti kvalificēta pedagoģiskā personāla un augsta līmeņa personāla piesaisti un to profesionālo kompetenču pilnveidošanu.

- Ideju talka. Cēsu novada pašvaldība izsludina ideju talku “Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027” Cēsu kandidatūras kultūras programmai, lai iesaistītu visdažādākos cilvēkus, apkopotu visdažādākās domas un projektus. Idejas kultūras projektiem var iesniegt individuāli vai kolektīvi no Amatas, Cēsu, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu un Vecpiebalgas novadiem. Labākās idejas tiks iekļautas Cēsu pieteikumā, un tām ir liels potenciāls kļūt par Eiropas mēroga notikumu.

 

Pozitīvās emocijas meklējot

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 21.10.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Līgatnietis Uģis Joksts tagad dzīvo Ādažos, bet, kā atzinis pat televīzijas ēterā, ik pa laikam pārskata māju, zemes pārdošanas sludinājumus šajā pusē, jo dzimtā vieta joprojām vilina.

Uģi visvairāk zinām kā televīzijas personību, LVT sporta ziņu veidotāju un diktoru, populārā raidījuma “Veiksme. Intuīcija. Prāts”, vienkāršāk “VIP”, vadītāju.

- Reizēm no sportistiem dzirdēts, kāpēc par to vai to notikumu nepastāstīja sporta ziņās. Ir kādi prioritārie sporta veidi, par kuriem jāziņo?

- Lielā mērā lietu kārtību nosaka sižetu pieejamība. Cilvēkiem ir pārliecība, ka visu taču var dabūt youtube kanālā, kāpēc neizmantojam? Ja arī tas youtobe pieejams, tas nenozīmē, ka to drīkst atskaņot sabiedriskās televīzijas ziņu raidījumā, jo ir taču autortiesības. Televīzijai ir abonents divām ziņu aģentūrām, bet arī to materiāls ne vienmēr ir pieejams, tas, acīmredzot, jāpērk par vēl atsevišķu samaksu. Tātad arī tas nosaka izvēli, bet visu pasaulē tāpat nekad parādīt nevarēs.

Ja runājam par Latvijas sporta notikumiem, viss atkarīgs no tā, kur reportieris var paspēt aizbraukt. Pēc pavasara lielās pauzes vasarā visi centās saraut iekavēto, katru dienu notika vairāki sporta pasākumi, mums jāizvērtē, kur reportierim doties. Bet, domāju, nevienu neesam tā īpaši atstājuši novārtā.

- Laikam jau televīzijai svarīgs tieši video sižets atšķirībā no rakstošajiem vai radio, kur pietiek ar rezultātiem un īsiem komentāriem, ko var iegūt arī attālināti?

- Tieši tā, video televīzijā ir noteicošais, tikai tad ir ziņu diktors. Atšķirībā no radio mums svarīgi parādīt, kā viss notika – kā čaļi izcīnīja uzvaru vai piedzīvoja zaudējumu, parādīt tās emocijas. Labs video pasaka visu.

- Pats arī joprojām esi sportiski aktīvs?

- Pēc kājas lūzuma pērn decembrī esmu sekmīgi atgriezies ierindā. Šajā vasarā pāris pusmaratonu un viens maratons iekrāti, arī kādi 6000 km ar riteni nobraukti, bet piedalījies esmu tikai vienās sacensībās, jo tas tomēr cits režīms. Necenšos sasteigt notikumus, bet jūtu, ka ir arvien labāk un labāk. Kā teica mans ārsts, tev vairs nav 18, brūces vienā naktī nesadzīst. Man ir svarīga laba pašsajūta, tāpēc cenšos sevi turēt formā. Varbūt ir daži lieki kilogrami, bet viss iet uz labo pusi.

Esmu atsācis peldēties atklātajos ūdeņos. Pērn sāku, ģipsis lika to pārtraukt, tagad atkal to daru. Toreiz to kaifu nenoķēru, tagad saprotu, ka tas tiešām ir ļoti forši.

- Šķiet, esi vienīgais raidījuma “VIP” vadītājs visā tā pastāvēšanas vēsturē?

- Tā ir, interesantākais, ka nevarējām saskaitīt, cik īsti sezonu bijis - 13 vai 14. Raidījums joprojām ir skatīts, cilvēki grib spēlēt, kas liecina, ka mēs ar saviem 20 jautājumiem joprojām esam vajadzīgi. Katru gadu cenšamies ieviest ko jaunu, tagad gan zināma neskaidrība, kā būs, kad 2021.gadā sabiedriskā televīzija izies no reklāmas tirgus.

- Kad nolasi “VIP” jautājumu, vai pats jau zini atbildi?

- Esmu šī raidījuma redaktors, atbildu par saturu, bet necenšos uzzināt visu, jo tad nav pārsteiguma momenta. Lai cik tas nebūtu dīvaini, spēlētāji redz, ka zinu visu, lai kā cenšos maskēt emocijas. Tāpēc apņemos pārāk neiedziļināties, lai viss ritētu dabiski, tas padara spēli interesantu. Skatījos dokumentālo filmu, kā veido prāta spēles, un tur bija uzsvērts, ka vadītājs, kurš zina visas atbildes, paskaidrojumus, nerada spēlei vajadzīgo garšu. Tāpēc man patīk, ka arī es uzzinu daudz jauna un tajā varu dalīties ar spēlētājiem un skatītājiem.

- Skatoties dažkārt šķiet, ka jautājumi ir pārāk viegli, citreiz - pārāk grūti.

- Nav vieglu vai sarežģītu jautājumu, viss atkarīgs no tā, ko zinām un ko nezinām. Mana pārliecība, ka viss spēks slēpjas komandā. Ja dalībnieki trijatā spēj sajust cits citu, vienoties, iedvesmot, bieži pie tās atbildes var tikt, kaut licies, ka to nezina. Ja ir laba komanda, kas spēj saprasties, var parādīt ļoti labu rezultātu.

- Bet trīs pārāk zinoši var arī viens otru norakt.

- Jā, tāpēc jābūt kopējai komandas sajūtai, prasmei uzklausīt, pamudināt. Es šī raidījuma vēsturē tik daudz esmu redzējis, kā notiek atbildes meklēšana 30 sekundēs, ka pilnīgi mierīgi varētu uzrakstīt diktora disertāciju par šo tēmu.

Mans uzdevums ir palīdzēt abām komandām uzvarēt, viņus iedrošinot, radot atbrīvotu sajūtu, bet dalībniekiem uzdevums – parādīt savu zināšanu līmeni.

Mans lielākais prieks, ka šī spēle radīta Latvijā, tā nav nopirkta, par to nav jāmaksā autortiesības vai franšīze, turklāt par iespēju nopirkt šo spēli interesi izrāda citas televīzijas.

- Joprojām esi arī Ādažu amatierteātra dalībnieks?

- Jā, un ļoti priecājos par šo kolektīvu, ka varu izrauties no ikdienas rutīnas. Varu paskatīties uz sevi no malas, pilnveidoties. Ģeniāls neesmu, bet gluži zemē metams arī ne, bet mēs taču esam amatierteātris. Mēs paši maksājam biedra naudas, lai spēlētu teātri.

- Kāda tagad loma?

- Esmu karalis pasakā par Alisi, bet uzreiz jāteic, ka mūsu luga par Alisi ir pavisam citāda nekā grāmatā. Mēs necenšamies ņemt gatavu lugu, bet veidojam paši, no kaut kā paņemot tikai niansi, ideju.

Ādažos tehniskās iespējas ir lielas, ko izmantojam, veidojot izrāžu scenogrāfiju. Ir liela pretimnākšana. Ādažu kultūras centrs dod brīvas iespējas, varam izmanto plašās gaismas, skaņas, video . Tur ir cilvēki, kuri atsaucas, gatavi dalīties zināšanās, tāpēc varam meklēt daudzveidīgus risinājumus.

- Tev ir vēl viena tava nodarbošanās, esi arborists.

- Jā, joprojām ar to nodarbojos. Joprojām kāpju kokos, dakterēju tos, konsultēju cilvēkus. Man šis darbs ļoti patīk. Vai to varētu darīt katru dienu? Uzreiz saku – nē! Ja varu to darīt reizi nedēļā, aizbraukt uz vecu ābeļdārzu, strādāt un redzēt rezultātu, man tas ļoti patīk. Man patīk šī darbošanās, svaigs gaiss, koku estētika, sasniegtais rezultāts.

Tas nav darbs, ko var paveikt ātri, īpaši, ja dārzs nav kopts kopš 60.-70.gadiem. Nevar visu sakopt vienā gadā, jāstrādā vairākus gadus, bet rezultātā cilvēki ir priecīgi, jo ir rezultāts, ir estētika, ir āboli.

Man bieži zvana arī kāzu rīkotāji, prasa, kurš foršs dārzs man bijis, jo viņiem vajag vietu kāzām ābeļdārzā. Es arī iesaku, ja zinu, ka tiešām ir kāds skaists ābeļdārzs.

Lai arī man ir Bulduru tehnikuma izglītība, saprotu, ka pietrūkst zināšanu par šķirnēm, par mūsdienu augļkopību, bet pārāk nepārdzīvoju, jo tas, ko varu izdarīt ar savām iespējām un zināšanām, arī ļauj sasniegt labu rezultātu, zinu, ka neko aplamu neizdarīšu.

Tā atkal ir vēl viena iespēja izrauties no ikdienas, gūt citu estētisku baudījumu un redzēt darba rezultātus.

- Kā redzams, dienas rit dažādi piepildītas!

- Jā, esmu uz to mērķtiecīgi gājis, jo apzinos, ka tikai vienu lietu darīt nevaru. Esmu apzināti un intuitīvi meklējis nodarbes, kas bagātina, pilnveido. Esmu cēlies, lai ietu un darītu.

Patiesībā jau man viss dzīvē ir, nepieciešamas tikai emocijas, tad ir jautājums, vai tās emocijas radām paši vai pērkam, vai radām kolektīvā, bet to pozitīvo aizkustinājumu vajag katru dienu. Un no pašiem atkarīgs, vai un kā to atradīsim!

 

Ēdināšana skolā – bez indēm

Autors: Ilze Pētersone

Datums: 22.10.2020

Izdevums: Mājas Viesis

Rubrika: Zaļā istaba

Siguldas "GreenFest" karstas diskusijas par bērnu ēdināšanu izglītības iestādēs

Kura no pašvaldībām būs drosmīga un pirmā apņemsies bērnu ēdināšanai skolās un bērnudārzos iepirkt tikai bioloģiski audzētu pārtiku? Viens no būtiskiem jautājumiem, kas izskanēja šā gada Siguldas "GreenFest" jeb zaļajā festivālā. Pasākuma rīkotāji nebaidās no grūtiem tematiem un izvirza arvien drosmīgākus mērķus.

Pērn festivāls nāca klajā ar ideju par Gaujas Nacionālo parku (GNP) kā bioloģiski tīru teritoriju, šogad diskusijā "Bio GNP – uzņēmējdarbības izaicinājumi un iespējas" viens no festivāla rīkotājkomandas dalībniekiem, Līgatnes biškopis Edgars Ricevs iepazīstināja ar projektu, kurā izstrādāti nepieciešamie atbalsta rīki konvencionālās saimniecības pārejai un atbalstam uz bioloģisko saimniekošanu. Vēl nav zināms, vai iecere saņems Eiropas Savienības finansiālu atbalstu, taču tās radītāji ir apņēmības pilni to īstenot jebkurā gadījumā.

Festivāls šogad noritēja vēl lielākos apgriezienos – trīs dienu garumā ar diskusijām, lekcijām, izstādēm, koncertiem un bagātīgu biotirdziņu Zaļās Villas kvartāla dārzā. Pasākuma tēvs Andris Strapcāns jūtas gandarīts, ka sarīkojums kļuvis krietni kuplāks gan ar apmeklētājiem, gan domubiedriem. "Iepriekšējos gadus bija sajūta, ka zaļās vides temati vairāk rūp atsevišķiem cilvēkiem, taču šogad gaisā virmoja īpaša enerģētika – mūsu kļūst vairāk, ļaudis ir gatavi runāt un paši arī iesaistīties, viņus interesē ne tikai GNP kā bioteritorija, bet visa Latvija."

Ja var Romā, kāpēc ne Ikšķilē?

Diskusijā "Ēdināšana skolā – bez indēm" ar bioloģiski sertificēta dārza un ēdnīcas pieredzi dalījās Ikšķiles Brīvās skolas vadītāja Kristīne Liberta. Pirms desmit gadiem viņu bija iedvesmojis "Slow Food" kustības "Terra Madre" festivāls Itālijā, kur kādas Romas skolas piemērs parādīja, ka, mērķtiecīgi veidojot sadarbību un slēdzot ilgtermiņa līgumus ar apkārtnes bioloģisko saimniecību zemniekiem, ir iespējams 100% apgādāt ēdnīcu ar veselīgiem produktiem. "Mani tas pārliecināja – ja bioloģisko pārtiku var piegādāt skolai Romā, kāpēc arī ne Ikšķilē?"

Vēl ilgāka zaļo iepirkumu vēsture ir Rīgas pirmsskolas izglītības iestādē "Priedīte" ar 120 bērniem, kur jau 16 gadus ēdināšanā izmanto tikai bioloģiski audzētus dārzeņus. Liels nopelns ir vadītājai Sandrai Dišlerei, kurai izdevies izveidot ilgstošu sadarbību ar mazajām biosaimniecībām. "Mūsu bērni pazīst zemniekus, tā ir draudzēšanās, siltas attiecības ar cilvēkiem, kas atved pašu audzētus, veselīgus produktus."

Bioloģiski audzētu pārtiku vēlas arī lielākā daļa Siguldas bērnu vecāku – apliecināja tiešās pirkšanas pulciņa vadītāja un Zaļās Villas kvartāla "Mūsu BIO tirgus" organizatore Liene Klišāne, jo viņas rīcībā bija vecāku aptaujas rezultāti, kas parādīja, ka par veselīgu pārtiku balso 88% aptaujāto un tikai 12% atzina, ka viņiem šis jautājums nav būtisks. Siguldas pašvaldības priekšsēdētāja vietniece Līga Sausiņa gan aizrādīja, ka aptauja būtu objektīvāka, ja vecākiem uzdotu jautājumu, kādu summu viņi ir gatavi maksāt par bioloģisku pārtiku. No pašvaldības pārstāves teiktā noprotams, ka Siguldas domē izpratne par veselīgu pārtiku izglītības iestādēs apstājusies pie "Zaļās karotītes" produktiem, kas gan nenorāda uz bioloģisku izcelsmi, bet kā augstas kvalitātes zīme apliecina, ka ražots Latvijā, nesatur ĢMO un sintētiskas krāsvielas.

Ēdināšanas maksa, ko nosaka Ministru kabineta noteikumi nr. 172, desmit gadus nemainīgi noteikta 1,42 eiro personai. Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe zūdījās, ka politiķi noraidījuši ierosinājumu paaugstināt to līdz 2 eiro.

Zupa no diviem trušiem

"Bioloģiskā pārtika ir dārga – kā arguments izskanēja festivāla sarunās par Gaujas Nacionālo parku kā bioloģisku teritoriju. Patiesībā tā nav, ja bioloģiskās pārtikas cenas salīdzinām ar konvencionāli audzēto, kurai sabiedrība vēl piemaksā trīs veidos – par subsīdijām zemniekiem, videi nodarīto kaitējumu un izdevumiem savai ārstēšanai," diskusijā par veselīgās pārtikas izmaksām iesaistījās arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra projektu vadītāja un viena no "GreenFest" organizatorēm Lāsma Ozola. Viņa norādīja, ka iepirkumu vājākā vieta ir dārzeņi, jo nepietiek bioloģisko saimniecību, kas spētu tos piegādāt izglītības iestādēm visu mācību gadu. Dārzeņu audzētājiem nepalīdzēšot arī nupat valdības noteiktās stingrākās prasības bioloģiskās pārtikas apmēru iepirkumā, jo tās attiecas uz graudaugu pārstrādes un piena produktiem – turpmāk vismaz 20% no graudaugiem jābūt ražotiem atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības metodēm, pienam un kefīram – vismaz 35%.

Zemgales bioloģiskās saimniecības "Geidas" īpašniece Gundega Jēkabsone atgādināja tirgus principu – pieprasījums rada piedāvājumu. "Ja tas palielināts graudaugiem un pienam, tad bija nepieciešams grūdiens arī dārzeņu audzētājiem, sevišķi mazajās saimniecībās. Un kurš tad var rādīt labāko piemēru, ja ne valsts, kas ir mūsu lielākais pircējs." Zemniece norādīja, ka vienīgais pierādījums, ka produkts audzēts vai ražots bioloģiski, ir atbilstošs sertifikāts.

"Nepietiek tikai ar veselīgu pārtiku, to jāprot arī pareizi uzglabāt, pārstrādāt un pagatavot, jāattīsta skolu un bērnudārzu pavāru zināšanas un prasmes," uzsvēra vēl viens diskusijas dalībnieks – pavārs Ingmārs Ladigs. Nupat publiskā sektora pavāru komandu sacensībās "Mana novada garša 2020" izmēģinājuši, kā par bērnu ēdināšanai noteikto maksu var izvārīt ko garšīgu. Izdevusies ļoti laba zupa no diviem trušiem, taču vienam no starptautiskās žūrijas somu šefpavāriem, kas atzinis, ka arī putra ir garšīga, nebija saprotams, kāpēc tai nav pievienots saldais krējums?

Diskusijas noslēguma daļā izskanēja L. Ozolas aicinājums pašvaldībām spert pirmo soli veselīgas pārtikas virzienā.

 

Ceļ vējdzirnavas, ne aizsprostu

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 23.10.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Valsts ir piešķīrusi naudu, lai novadu pašvaldības izstrādā jauno novadu projektus. Jauno novadu veidošanā Latvijā ir dažāda pieredze. Dažviet jau top projekti, ir puslīdz skaidra administratīvā struktūra un iedzīvotājiem pieejamie pakalpojumi, citviet nākamo novadu partneri pat nesarunājas.

 Jauno Cēsu novadu veidos tagadējie Amatas, Cēsu, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu un Vecpiebalgas novadi. Par jaunā novada modeļa izstrādi atbilstoši valsts normatīvajiem aktiem ir atbildīga Cēsu dome.

“Sarunas notiek,” saka Cēsu novada vadītājs Jānis Rozenbergs un uzsver, ka jautājumu loks ir ļoti plašs un ir svarīgi diskutēt, paust viedokli ne tikai pašvaldību vadītājiem, bet arī speciālistiem. “Tā var kliedēt šaubas, kā būs, ka viss tāpat tiks nolemts kaut kur citur. Ja speciālisti paši analizē situāciju un modelē nākotnes variantus, zūd pieņēmumi, daudzas neskaidrības,” viedokli pauž Cēsu domes priekšsēdētājs un piebilst, ka vispirms cilvēkiem jāiegūst savstarpēja uzticēšanās, jāpārliecinās, ka visiem ir viens mērķis.

Aktīvi strādā Cēsu pašvaldības Attīstības nodaļas speciālisti, iecerētas vairākas sarunas ar kaimiņu novadu speciālistiem par konkrētiem jautājumiem. Jau tikušies novadu sociālo dienestu darbinieki, par nākotnes modeli sprieduši muzejnieki, izglītības pārvalžu vadītāji. Nākamnedēļ septiņu novadu vadītāji diskutēs par jaunā novada struktūru. “Arī lemsim, kā izmantot valsts piešķirto finansējumu jaunā novada projekta izstrādei, vai modeli izstrādāt pašiem, vai izsludināt iepirkumu,” bilst J.Rozenbergs un uzsver: “Uzskatu, jo ātrāk vienosimies, vairāk izdarīsim līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, jo būs mazāk neskaidrību. Pēc vēlēšanām jaunajā novadā būs daudz ugunsgrēku, kas steidzami jādzēš, jo ne ikkatru situāciju var paredzēt.” J.Rozenbergs uzskata, ka, piemēram, izglītības pārvaldes - Cēsu un Amatas novada apvienotā - varētu sākt strādāt kopā agrāk. Tas svarīgi skolotājiem, lai, aizejot vasaras atvaļinājumā, viņiem ir skaidrība un jūtama stabilitāte.

“Viss notiek. Visi esam ieinteresēti, lai izdotos,” pārliecināts Cēsu novada vadītājs.

Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte arī uzsver, ka sarunas notiek. “Notiek iepazīšanās un izpēte. Visi esam piesardzīgi, gribam ievērot visas vēlmes, un tas droši vien neizdosies. Katrā novadā, pagastā gribam, lai paliek viss, ieskaitot labās iestrādes, pieredzes, gribam strauji attīstīties, būt veiksmīgāki par citiem jaunajiem novadiem,” vērtē E. Eglīte.

Viņa ir pārliecināta, ka patlaban novada modeļa izstrāde nenotiek tik ātri, bet tam arī savi iemesli. Būtiski, ka sarunas neklātienē nav tik produktīvas. “Tas, ka Cēsu novads veidojas lēnāk, nenozīmē, ka tas ir slikti. Latvijā novadi tiek apvienoti un situācijas līdzīgas. Nav jāizdomā kas no jauna, jāskatās, kā dara citi, ko izdomājuši, jāvērtē, kur kļūdījušies. Pamazām piemēri krājas,” viedokli pauž E.Eglīte un pastāsta, ka, piemēram, kaimiņu jaunajā novadā veikts apvienojamo novadu pašvaldības darbinieku un funkciju audits, tiek analizēts, cik darbinieku būs vajadzīgs, vērtējot pēc skaitliskiem, nevis emocionāliem rādītājiem.

“Neredzu nekādu atšķirību no iepriekšējām reformām. Manuprāt, svarīgākais, kā strādāsim nākamgad un 2022.gadā, jāzina skaidri sasniedzamie mērķi. Valdība atvērusi daudzus likumus, jaunais Pašvaldību likums vēl nav gatavs, arī tas ieviesīs korekcijas. Kovida un ierobežota budžeta apstākļos pieņemt objektīvus lēmumus ir sarežģīti,” saka E. Eglīte. Viņa uzsver, ka, domājot par nākotni, ir ļoti daudz būtisku, bet neskaidru jautājumu, kuru risinājumus noteiks ministrijas. “Ministrija lems par vidusskolu tīklu. Bet ko tad darīs novadi, ko darīs Vecpiebalga, ja tur nebūs vidusskolas? Vai ir modelis, kā tad būs? Kāds tas būs atsitiens šai teritorijai?” problēmu ieskicē E.Eglīte un piebilst: “Varam vīziju uzzīmēt, bet ir ikdiena, kad mēs protam ikvienu jautājumu vai problēmu atrisināt.”

Novada vadītāja atzīst, ka ir lietas, kuras novadi var darīt kopā. Piemēram, skolu pārvalžu metodiskie jautājumi, konferenču rīkošana.

Tagadējais Amatas novads piedzīvojis divas pašvaldību reformas. Vispirms novadu izveidoja Amatas un Drabešu pagasts, tad pievienoja Nītaures, Zaubes un Skujenes pagastus. “Uzskatu, ka pašvaldības speciālistiem ir reformu pieredze. Mani uztrauc, ka reizi divās nedēļās saņemu kāda darbinieka atlūgumu. Uztrauc, ka nevis speciālistu būs par daudz, bet zinošu, pieredzējušu jaunajā novadā trūks. Mazajos novados ir pietuvināti darba apstākļi, tieši kontakti ideju īstenošanai. Labam speciālistam gribas ieceri īstenot iespējami ātri. Nedomāju, ka tagad pašvaldībās ir lieki darbinieki,” uzskata E. Eglīte.

Domājot par jaunā novada projektu, viņa atzīst, ka tā izstrāde ir darbietilpīga. “Ko darīs jaunās domes deputāti, ja viss būs izstrādāts? Nevaram būt pārliecināti, ka jaunās domes deputāti, ieraugot mūsu izstrādāto struktūru, to pieņems. Tad redzēsim, cik ieinteresēti viņi būs kaut ko mainīt vai pieņemt,” pārdomas izsaka E.Eglīte un uzsver, ka nebūt nav pesimiste un visas pašvaldības ir ieinteresētas, lai būtu labs rezultāts.

Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins ar gandarījumu saka, ka reformas vilciens ir iekustējies pareizajā virzienā. “Būtiski, ka esam definējuši galvenās vadlīnijas. Pašvaldības pakalpojumu pieejamība pilsētās un laukos nedrīkst pasliktināties. Mūsu novadiem ir dažādas administratīvās struktūras, arī tradīcijas – tas jārespektē un jārod kompromiss,” stāsta novada vadītājs un uzsver, ka ļoti nopietns darbs būs novadu budžetu izstrāde nākamajiem gadiem. “Ir skaidrs, ka lielais novads nebūs bagātāks. Ne pašvaldībai, ne valstij reforma nedos finansiālus ieguvumus. Mums jāsaprot, cik naudas būs budžetā, ko ar to var izdarīt, un tikai tad varam būvēt struktūru,” vērtē A. Šteins. Viņš arī pauž pārliecību, ka nedrīkst aizmirst par tiem, kuri strādā pašvaldībās. Viņi ir speciālisti, kurus nedrīkst pazaudēt ne pirms, ne pēc reformas.

“Mums, kolēģiem, īpašu domstarpību nav. Jau vairākus gadus septiņi novadi, arī Raunas, sadarbojāmies, arī ar Cēsu pašvaldību sadarbība laba,” uzsver A. Šteins.

Pārgaujas novada domes priekšsēdētājs Hardijs Vents arī atzīst, ka starp pašvaldību vadītājiem nav domstarpību. “Novads veidojas. Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Daudz diskutējam, jo jābūt skaidram, kā veidosies nākamā gada budžets, kas obligāti jāizdara līdz gada beigām. Svarīgs ir pašvaldību speciālistu viedoklis un redzējums,” saka H.Vents un atgādina, ka pašvaldībām nav problēmu sadarboties un to savā ziņā veicinājis “Covid-19”, jo daudzu situāciju risinājumi jārod kopā.

Priekuļu novada domes priekšsēdētāja Elīna Stapulone vērtē, ka aizvien aktīvāk un ieinteresētāk visi novadi kopā strādā, lai taptu jaunā novada modelis. “Ir jāceļ vējdzirnavas, nevis aizsprosts. Jānoliek ambīcijas, emocijas un jādara. Jāspēj sabalansēt politiskos uzstādījumus ar reālo, jo tikai tad būs augļi. Novadu pašvaldības ir atbildīgas par savas teritorijas attīstības nākotni, tagad jāgatavojas, jādomā, kā tas notiks lielajā novadā,” saka E. Stapulone un atzīst, ka, izstrādājot apvienošanās projektu, jāspēj būt kritiskiem pret sevi un jāredz tas labais, kas ir kaimiņiem, jāprot tas izmantot.

Novada vadītāja vērtē, ka visgrūtāk, viņasprāt, jaunajā novadā būs apvienot un izveidot grāmatvedību. Tiek izmantotas dažādas programmas, informācijas apjoms ļoti liels. Jaunu programmu iegāde būs dārga.

“Protams, katram darbiniekam ir ikdienas darbi, vēl jāiesaistās sarunās par nākotni, jāvērtē gan paša novads, gan jāskata kopaina, un tas nav viegli. Ir svarīgi noteikt termiņus, lai visu pagūtu izdarīt,” teic E. Stapulone un uzsver, ka vēl nesen pašvaldības darbinieki bija satraukti par nākotni, tagad spriedze mazinājusies, jo viņi piedalās jaunā novada veidošanā, zina, kā tas notiek, kādi ir mērķi.

***

Uzziņai

Projektā ietver šādu informāciju:

1) apvienojamo pašvaldību iestāžu un struktūrvienību, kapitālsabiedrību, biedrību un nodibinājumu, kā arī citu pašvaldības institūciju darbības raksturojums;

2) jaunveidojamā novada pašvaldības iestāžu un struktūrvienību, kapitālsabiedrību, biedrību un nodibinājumu, kā arī citu pašvaldības institūciju turpmākās darbības modelis jaunizveidotajā novadā un, ja nepieciešams, arī informācija par kapitālsabiedrību, biedrību, nodibinājumu un citu pašvaldības institūciju reorganizāciju;

3) jaunizveidotā novada domes administrācijas pārvaldes modelis;

4) jaunizveidotā novada pašvaldības nolikuma projekts.

Jaunā novada pašvaldība pēc 2021. gada pašvaldību domes vēlēšanām 30 dienu laikā pēc pirmās domes sēdes pieņem lēmumu par turpmāko rīcību ar projektu.

(Ministru kabineta noteikumi “Kārtība, kādā administratīvi teritoriālās reformas ietvaros pašvaldībām piešķir valsts mērķdotāciju kopīga jaunveidojamā novada pašvaldības administratīvās struktūras projekta izstrādei”)

Pozitīvā pašvaldību pieredze (t.sk. ārvalstu) rāda, ka pašvaldību darbību lielos novados var efektīvi organizēt dažādi, piemēram:

1) centralizējot noteiktu funkciju izpildi;

2) centralizēti vadot, bet dekoncentrēti izpildot noteiktas funkcijas;

3) decentralizēt noteiktas funkcijas izpildei novada pilsētu vai novada pagastu pārvaldēs;

4) pārvaldi lielā novadā var strukturēt vairākos teritoriālos līmeņos.

Veicot pakalpojumu pārbūvi, pašvaldībām būtiski ir, lai šī pakalpojumu pārbūve tiktu veikta pēc iespējas saskaņoti ar citām pašvaldībām, informējot VARAM par veiktajām darbībām.

( Metodika 2021. gada apvienoto pašvaldību darbības uzsākšanai (VARAM))

Pēc 2021. gada 1. jūlija jaunizveidotās pašvaldības apvieno pašvaldību saimnieciskā gada budžetus un ne vēlāk kā mēneša laikā tos apstiprina.

(Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums)

 

Raunas nākotne skaidra

Raunas, Apes un Smiltenes novadu pašvaldības uzsākušas apvienošanās projekta un jaunizveidojamās Smiltenes novada pašvaldības struktūras izstrādi. Par to noslēgts līgums ar SIA “RP Alianse”. Pašvaldību apvienošanās projekta sagatavošanas mērķi ir: nodrošināt pamatotu, optimālu jaunizveidojamā      novada pašvaldības administratīvās struktūras veidošanu, ievērojot politisko, ekonomisko, sociālo, kultūrvēsturisko un ģeogrāfisko situāciju uz vietas, nodrošināt pamatotu un ilgtspējīgu investīciju plānošanu jaunizveidojamā novadā, kā arī nodrošināt atklātu, efektīvu un saprotamu pašvaldību apvienošanās procesu. Sabiedrības informēšanas nolūkā projekta izstrādātāja viens no darba uzdevumiem ir organizēt sabiedrības informēšanu par sagatavoto pašvaldību apvienošanās projektu, iepazīstinot ar to Apes, Raunas un Smiltenes novadu iedzīvotājus, deputātus, darbiniekus un citus interesentus ar novada galvenajiem parametriem, ar plānoto pašvaldības administratīvo struktūru, funkciju īstenošanas veidu un vietu, apzināt un apkopot sabiedrības viedokli, iebildumus un priekšlikumus par pašvaldību apvienošanās projektu.

    “Kopā esam visus jautājumus izrunājuši. Jaunie kolēģi pabijuši mūsu novada pašvaldības iestādēs. Nav tādu problēmu, kurām nevar rast risinājumu. Projekta izstrādātāji piedāvās apvienošanās modeli, to vērtēsim,” saka Raunas novada domes priekšsēdētāja Evija Zurģe. Viņa atzīst, ka novadu saimniekošanas struktūras ir ļoti līdzīgas, atšķiras tikai komunālā saimniecība. Raunā par ūdenssaimniecību un siltumapgādi gādā pašvaldības saimnieciskais dienests, bet Drustos siltumapgādes nodrošināšana nodota privātuzņēmējam. Savukārt Smiltenē pašvaldības pārziņā ir tikai ūdenssaimniecība, bet siltumapgādi nodrošina pakalpojuma sniedzējs. “Mums vairāk naudas tiek atvēlēts kultūrai. Nav runa par to, ka kādu iestādi varētu likvidēt, bet būs jāpierāda, kāpēc Raunai kultūra ir tik svarīga,” pastāsta E.Zurģe.

Novada domes priekšsēdētāja atzīst, ka novada iedzīvotāji reformu, novada veidošanu ar Smilteni un Api ir pieņēmuši. Ja sākumā bija šaubas, kuras veicināja neziņa, tagad tās zudušas.

 

Covid-19 krīzē Gaujas nacionālais parks piedzīvo rekordlielu interesi

Autors: Ilze ŠTEINFELDE

Datums: 23.10.2020

Izdevums: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Rubrika: Ekonomika

Laikā, kad daļa uzņēmumu Covid-19 krīzē bija spiesti samazināt vai pat uz laiku pārtraukt darbošanos, atsevišķās jomās krīzes dēļ darba apjoms pat pieauga. Gaujas nacionālajā parkā apmeklējumu skaits šogad pat dubultojies.

Covid-19 krīze viesnīcu un tūrisma biznesu pārsteidza nesagatavotu – pavasarī slēgto robežu, ierobežojumu un piesardzības dēļ tūrisma mītnēs rezervācijas tika atceltas lavīnveidīgi. Neko tādu neviens uzņēmums, pat ilgstoši darbojoties šajā biznesā, nebija piedzīvojis. Taču vienlaikus piespiedu dīkstāve un neprognozējamās ceļošanas iespējas ārpus valsts Latvijas iedzīvotājiem ļāva ieraudzīt atpūtas iespējas tepat.

Dubultojas apmeklējumu un arī atkritumu daudzums

Gaujas nacionālais parks ‒ lielākais un vecākais nacionālais parks Latvijā ‒ vienmēr ir bijis interesants gan vietējiem, gan ārvalstu tūristiem, dabas baudītājiem un aktīvas atpūtas cienītājiem neatkarīgi no gadalaika.

Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas direktors Rolands Auziņš stāsta, ka gadā Gaujas nacionālā parka apmeklējumu skaits svārstās ap 1 miljonu. Šogad krīzes dēļ interese un vēlme apmeklēt Gaujas nacionālo parku (GNP) ir dubultojusies. Tātad šogad, iespējams, GNP apmeklējumu skaits būs rekordliels – 2 miljoni. Līdz ar “Mežtakas” izveidi tūristu un ceļotāju skaits Gaujas nacionālajā parkā, visticamāk, vēl pieaugs.

Šī tūristu un ceļotāju interese vietējam tūrisma biznesam ir izdevīga, taču šajā nozarē strādājošajiem, tāpat kā ikvienam šīs jomas uzņēmumam, ir jārēķinās ar Covid-19 krīzes mazināšanas pasākumiem – ar pulcēšanās ierobežojumiem, pastiprinātām sanitārajām normām, nodrošinājumu ar dezinfekcijas līdzekļiem utt.

Savukārt Rolands Auziņš ir noraizējies, ka līdz ar tūristu pieplūdumu teju dubultojies arī atkritumu apjoms, ko nākas iznest un izvest no parka. Ne visās nacionālā parka vietās pie atkritumu urnām iespējams piebraukt ar atkritumu mašīnu. Vietās, kur tas nav iespējams, atkritumu maisus uz saviem pleciem līdz ceļam, kur var piebraukt mašīna, iznes parka darbinieki. “Par atkritumu izvešanu gadā maksājam tūkstošus. Šogad kopēja summa noteikti būs lielāka nekā citus gadus,” lēš R. Auziņš.

Dabas aizsardzības pārvalde priecātos, ja tūristi pēc viesošanās dabā neatstātu tajā ietinamos papīrus, tukšas pudeles, vienreizējos traukus utt.

Rezervē pēdējā brīdī

“Mežtaka”, kas ir Eiropas garās distances pārgājienu maršruta E11 daļa, vijas cari visai Baltijai. Tā šķērso arī Gaujas nacionālo parku. “Mežtakas” garums pa GNP ir aptuveni 100 kilometri, un taka parka teritorijā ir sadalīta piecos posmos. Garākais “Mežtakas” ziemeļu daļas posms ir 26 km – tas savieno Cēsis ar Līgatni. Aptuveni pa vidu šim takas posmam atrodas lauku viesnīca “Kārļamuiža”. Tā ir vieta, kur var atpūsties vai pārlaist nakti, ja gājiens pa taku nokausējis.

Taču “Kārļamuižā”, protams, iegriežas ne tikai takas gājēji. Tā ir iecienīta atpūtas vieta tiem, kas apceļo Latviju ar velosipēdiem vai automašīnām, vai arī vienkārši vēlas pavadīt brīvdienas gleznainā un mierpilnā vietā. “Kārļamuižas” saimniece Baiba Stepiņa Neatkarīgajai teic, ka ceļot un nakšņot gribētāju skaits nav mitējies arī krīzē, lai gan, protams, daļa rezervāciju, sākoties ierobežojumiem un robežu slēgšanai, tika atceltas.

“Mums darba netrūka arī pašā krīzes karstākajā punktā, tas ir tad, kad Latvijā tika izsludināta ārkārtējā situācija. Iespējams, mums palīdzēja mūsu atrašanās vieta – dabā, ārpus pilsētas, jo tieši šādas vietas bija un ir šobrīd pieprasītas. Viesnīcām pilsētās varētu būt klājies grūtāk,” pieļauj B. Stepiņa. Tiesa, krīze ieviesusi savas korekcijas arī “Kārļamuižā”. Pirmkārt, mainījies klientu loks – slēgto robežu un ieviesto drošības pasākumu dēļ daudz mazāk šogad ir bijis ārvalstu viesu, taču daudz vairāk vietējo atpūtnieku, tūristu un Latvijas apceļotāju. Otrkārt, šobrīd gandrīz visas rezervācijas notiek pēdējā brīdī. Agrāk ceļotāji, jo īpaši ārzemnieki, naktsmājas rezervēja laikus, kas ļāva saimniekiem sagatavoties viesu uzņemšanai un ēdināšanai, bet tagad viss notiek pēdējā brīdī. “Parasti mēs jau martā zinājām, cik viesu vasarā jāgaida, uz cik ilgu laiku viņi plāno palikt, vai viņi vēlēsies brokastis, vakariņas utt. Šovasar rezervācijas vai izmaiņas tajās notika pēdējā brīdī, arī atteikumi ‒ diemžēl pēdējā brīdī. Tas mums, protams, sarežģīja darbu, jo neesam pilsētā, kur produktus var iegādāties ātri, ja ir tāda nepieciešamība. Mēs visu plānojam laikus un neveidojam milzīgas produktus rezerves, lai viss, ko pasniedzam saviem viesim, būtu svaigs,” sacīja Baiba.

Pēc viņas teiktā, visgrūtākais šajā Covid-19 laikā ir tas, ka nepārtraukti mainās informācija par to, kas ir jāievēro uzņēmumiem, lai uzņemtu un apkalpotu viesus. Arī viesi bieži ir neziņā, ko drīkst un nedrīkst darīt, lai nepārkāptu pulcēšanās vai citas prasības.

“Mums ne brīdi nebija doma, ka krīzes dēļ jāpārtrauc darbs. Tas ir mūsu vienīgais ienākumu avots, un tāpēc nevaram to atļauties. Kredīts jāturpina maksāt, tāpat ir solījumi, kas ir jāpilda. Šim gadam bija paredzēti investīcijas plāni, un arī tādi, kurus nevarējām atlikt. Tāpēc mums nācās pielāgoties,”

teic Baiba Stepiņa.

“Kārļamuiža” turpina darboties un gaida viesus. Ienākot tajā pēc pastaigas pa “Mežtaku”, apņem siltums un mājīgums. “Lauku ceļotāja” tūrisma un vides speciālists Juris Smaļinskis “Kārļamuižu” sauc par gājējiem draudzīgu vietu. Viņš atklāj, ka tiek plānots izveidot īpašu sertifikātu, ko piešķirtu tūristu mītnēm, veikaliņiem, ēdināšanas iestādēm, lai kājāmgājēji zinātu, ka šajā vietā varēs sasildīties, izžāvēt drēbes vai apavus. “Kārļamuiža” tādu noteikti saņemtu.

Ārzemnieku vietā vietējie

Viens no “Mežtakas” pieturas punktiem ir Līgatne. No šīs vietas var doties vai nu uz Siguldas pusi, ar kājām mērojot aptuveni 24 kilometrus, tajā skaitā daļu pa Līgatnes dabas takām, vai arī uz Cēsu pusi ‒ pa pieminēto Cēsu‒Līgatnes 26 km garo takas posmu. Tāpat pa šīm takām var doties pretējā virzienā, gājienu noslēdzot Līgatnē. Taču neatkarīgi no tā, vai šī pilsēta ir sākuma, beigu vai tikai pieturas punkts, ir vērts apskatīt Līgatnes skaistākās un interesantākas vietas.

Līgatnes vīna darītavas saimnieks Ainars Vanags viesmīlīgi sagaida viesus un vedina dziļāk alā. Jā, tieši alā, jo vienā no Līgatnes smilšakmens alām ir iekārtota Līgatnes vīna darītavas degustāciju zāle. Līgatnes vīna darītavā top vīni no augļiem, ogām un pat ziediem, kas ievākti Gaujas nacionālā parka apkārtnē, kā arī uzlējumi, liķieri un arī ņiprāki dzērieni.

Covid-19 krīzi uzņēmums tūristu uzņemšanā īsti nav izjutis, jo ārzemnieku trūkumu kompensēja lielāka vietējo interese, kā arī ceļotāji no kaimiņvalstīm, piemēram, no Lietuvas.

“Eksports gan pilnībā apstājās. Āzijas valstīs ļoti augstu kotējas ābolu vīni, un Latvijā gatavotie šo valstu iedzīvotājiem ļoti garšo. Covid-19 krīzes dēļ, kā zināms, daļa viesnīcu un restorānu aizvērās, kas skāra arī dzērienu ražotājus. Mēs strādājam, kā varam, un priecējam vietējos iedzīvotājus un ceļotājus,” ar optimismu teic Ainars Vanags.

Viņš lepojas, ka Francijas prezidents Emanuels Makrons, kad viņš bija ieradies vizītē Latvijā septembra beigās, cienāts ar Latvijā tapušiem vīniem, starp kuriem bijis arī Līgatnes ābolu ledus vīns. Pēc Ainara teiktā, Francijas prezidentam tas garšojis. Kā tad top vīns, ko tik augstu novērtē Francijas prezidents?

“Āboli ievākti Gaujas nacionālā parka teritorijā vēlā rudenī. Pa ziemu tie tiek atstāti ārā salā, lai ābolos vairotos dabiskais cukurs. Kad sagaidīts sals, no āboliem tiek spiesta sula un tiek raudzēts vīns aptuveni 12 mēnešus. Vīna gatavošanas procesā netiek pievienots cukurs; tiek izmantots tikai dabiskais cukurs, kas ir ābolos. Netiek pievienots arī ūdens. Vienā pudelē ābolu ledus vīna ir apmēram maiss ar āboliem,” stāsta Ainars Vanags.

 

Plūc laurus konkursā

Autors: LETA

Datums: 26.10.2020

Izdevums: Diena

Rubrika: Ziņas

Eiropas Kultūras tūrisma tīkla konkursā Ilgtspējīga kultūras tūrisma galamērķis 2020 balvas ieguvuši arī trīs Latvijas objekti. Kategorijā Industriālais mantojums pirmo vietu ieguvusi Alūksnes bānīša stacijas ekspozīcija, bet trešo vietu – Līgatnes papīrfabrikas strādnieku ciemats. Savukārt kategorijā Jūras, piekrastes un ūdens mantojums trešajā vietā ierindots Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka apmeklētāju centrs. Konkursā septiņās dažādās kategorijās piedalījās 43 dalībnieki no 16 valstīm.

 

Balvas Āraišiem un Līgatnei

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 27.10.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Eiropas kultūras tūrisma tīkla konkursā "Ilgtspējīga kultūras tūrisma galamērķis 2020" balvas ieguvuši arī trīs Latvijas objekti. Pirmo vietu kategorijā "Industriālais mantojums" ieguvusi Alūksnes bānīša stacijas ekspozīcija, bet trešo vietu - Līgatnes papīrfabrikas strādnieku ciemats. Savukārt kategorijā "Jūras, piekrastes un ūdens mantojums" trešajā vietā ierindots Āraišu ezerpils Arheoloģiskā parka apmeklētāju centrs.

“Tūrismā īpaši katrs novērtējums ir svarīgs. Tā arī iespēja iekļūt pazīstamos ceļvežos, kas tūristiem dod pārliecību, ka tur ir vērts aizbraukt,” saka Līgatnes novada vadītājs Ainārs Šteins un uzsver, ka uzticams vietas zīmols veidojas no lieliem un maziem ieguldījumiem, bet ieguvēji būs vietējie iedzīvotāji – būs vairāk tūristu, būs lielākas iespējas.

“Esam mazi, un mums sevi jāpierāda, jāstāsta un jārāda, ka spējam īstenot lielus, nozīmīgus projektus. Balva ir laba ziņa tiem, kuri brauks uz Āraišiem. Tā ir labs mārketings,” vērtē Amatas pašvaldības tūrisma un Āraišu ezerpils nodaļas vadītāja Eva Koljera.

Konkursā septiņās dažādās kategorijās piedalījās 43 dalībnieki no 16 valstīm.

 

Jaundzimušie no 23. septembra līdz 20. oktobrim

Datums: 28.10.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

- Amatas novadā reģistrēta meitenīte Anna.

- Cēsu novadā reģistrēti 12 bērniņi: septiņas meitenes - Marta, Katrīna, Estere, Jana, Paula, Emīlija, Madara - un pieci puiši - Ernests, Reinis, Artūrs, Ralfs un Klāvs Mārtiņš.

- Jaunpiebalgas novadā nav reģistrēti jaundzimušie.

- Līgatnes novadā jaundzimušajiem piepulcējušies trīs bērniņi: meitenīte Emīlija Paula un puiši Artūrs Kārlis un Valters.

- Pārgaujas novadā reģistrēta meitenīte Helēna un puisēns Alberts.

- Priekuļu novadā reģistrēta meitenīte Elizabete un trīs puiši: Pauls, Adrians un Kristens.

- Raunas novadā nav reģistrēti jaundzimušie.

- Vecpiebalgas novadā reģistrēts puisēns Emīls.

 

Jāmācās dīķos izaudzēt zivis

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 28.10.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Lauku uzņēmējdarbība

Dīķsaimniecības ir galvenie akvakultūras uzņēmumi Latvijā. Pie daudzām lauku sētām ainavās redzami dīķi, bet tas nebūt nenozīmē, ka saimnieki nodarbojas ar zivju audzēšanu.

“Bet tā ir neizmantota iespēja,” saka Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra zivsaimniecības eksperts Raivis Apsītis un pastāsta, ka akvakultūrai kā tautsaimniecības nozarei Latvijas budžetā ir mazs pienesums, ap divi miljoni eiro. Norvēģijas lasi ieved un patērē vairāk, nekā Latvijā paši gadā izaudzējam zivis.

Vēlēšanās ir

Lai ko vairāk uzzinātu par zivju dīķu ierīkošanu lauku sētās un zivju veselību dīķos, interesenti bija sabraukuši Veselavas pagasta “Brīvniekos”.

“Man ir pieci mazi dīķi, vienu gan var ieraudzīt arī pa gabalu,” saka līgatnietis Ainars Vanags un piebilst, ka tie izrakti pirms gadiem pieciem, bet līdz šim ar saimniekošanu nav veicies. “Zināšanu trūkst. Bija ielaistas foreles, karstajā vasarā skābekļa trūkuma dēļ aizgāja bojā. Ir arī karpas, līņi. Man patīk makšķerēt un garšo zivis,” pastāsta līgatnietis un piebilst, ka dīķu uzturēšanu un zivju audzēšanu redz kā vaļasprieku, ne biznesu.

Drustēnietis Jānis Kramēns pirms desmit gadiem iegādājies īpašumu, kurā ir dīķi. “Līdz šim nav bijis laika nopietni nodarboties, jādomā, kā izmantot. Pagaidām vācu informāciju,” pastāsta J.Kramēns. Savukārt raunēnietis Kārlis Tomsons uzsver, ka laukos pie mājas dīķim jābūt. “Izraku, lai pašiem būtu zivis. Ir divi dīķi ap pushektāru. Aizauguši, ar kaimiņu domājam, kā apsaimniekot, jāzina, ko var darīt,” saka K.Tomsons.

R.Apsītis uzsver, ka Vidzeme piemērota dīķsaimniekošanai, to nosaka reljefs. “Arī piemājas dīķis, pareizi to apsaimniekojot, mūs var nodrošināt ar zivīm visa gada garumā. Var dīķi uztvert kā mazdārziņu. Ierīkojot to tehniski pareizi, nelielā 0,2 hektāru dīķī gadā var izaudzēt 200, 300 kilogramus zivju. Simts gramu foreles mazulis līdz rudenim, ja normāli apstākļi un barošana, izaugs par kilogramu smagu zivi. Dīķis pie mājas veido ainavu, sausajās vasarās ir ūdens laistīšanai, var izrakt pusmetru dziļāku, rēķinot, ka vasarā ūdens līmenis nokritīsies,” stāsta zivsaimniecības eksperts.

Jādod pienesums tautsaimniecībai

Latvijā ne vienā vien vietā dīķi saglabājušies no kolhozu laikiem. Daudzi aizauguši, jo saimniekiem nav intereses tos apsaimniekot. “Vieni dīķi aizaug, bet tie, kam ir interese par zivju audzēšanu, ierīko jaunus,” saka R.Apsītis un piebilst: “Daudzi izrok dīķi, ielaiž zivis un nepadomā, ka, lai zivis augtu, tās jābaro. Citi savukārt cītīgi baro, bet nezvejo. Audzē vairākus gadus, zivju saaug par daudz, un kādā ziemā tās iet bojā. Ir arī tāda pieredze. Vienmēr atgādinu, ja ielaid – baro un arī makšķerē, tiklīdz tās sasniegušas pieņemamu svaru. Ja arī kādu ziemu būs zaudējumi, vismaz tos gadus paši būs ēduši zivis.”

Pirms gadiem dīķu ierīkošanai varēja iegūt Eiropas Savienības (ES) fondu atbalstu. Tagad šim mērķim nauda nav pieejama. “Daudzi saraka piemājas dīķus, kas nav nolaižami. Izraka dīķus kā bļodas, pat septiņus metrus dziļus, jo finansiālo atbalstu varēja saņemt par izraktajiem kubikmetriem. Tagad visi saprot, ka tas bija nepareizi. Zivju audzēšanai tāds dziļums nav vajadzīgs, divi trīs metri, pie meniķa četri. Zivju dīķim jābūt nolaižamam, tad var izpļaut, izvākt zāles, iztīrīt. Tiek uzskatīts, ka Latvijā dīķu pietiek un ES atbalstu var saņemt attīstībai: inventāra iegādei, zivju māju ierīkošanai un citam. Būtiskākais, lai projekts ir ekonomiski pamatots, dzīvotspējīgs un reāls, tad būs arī finansiāls atbalsts,” stāsta R.Apsītis.

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Iekšējo ūdeņu un zivju resursu atražošanas nodaļas vadītāja Ruta Medne uzskata, ka tas ir pareizi, ka ES finansējuma dīķu rakšanai vairs nav. “Kaut dīķis videi draudzīgs, tur dzīvo putni, tomēr zemi var izmantot arī citiem mērķiem. Dīķu Latvijā ir daudz, bet tie ir nesakopti. Kolhoza laikā tika izrakti kaskādes dīķi, pēc privatizācijas tiem ir vairāki īpašnieki. Viens negrib saimniekot, sistēma nevar darboties. Dīķus ar ES fondu atbalstu saraka, bet zivju produkcijas daudzums nepalielinājās. Jādomā par ražošanu. Ir ieguldīta sabiedrības nauda, agri vai vēlu būs jāatskaitās, kā tā izmantota, kāds sabiedrībai ieguvums,” viedokli pauž R.Medne un uzsver, ka reljefs Latvijā ir piemērots, tas, kurš vēlas nodarboties ar dīķsaimniecību, var izrakt dīķi arī bez finansiāla atbalsta. Pēc statistikas datiem gadā dīķos tiek iegūtas ap 800 tonnām zivju. “Tiek iegūts vairāk, bet ne visi dati nonāk statistikā. Bet tie ir nepieciešami, lai redzētu, ka nozare attīstās, ka to vērts atbalstīt,” teic R.Medne.

Saimniekot jāmācās

Vietējās zivis patērētāji pieprasa, tātad noiets būtu, un tomēr nelielu dīķsaimniecību Latvijā ir maz. “ Ja kaut ko grib darīt, ar biznesa vēlmi ir par maz, jāpatīk tam, ko dara. Ja iedomājas, ka ielaidīs mazuļus, pabaros un pārdos, nekas neiznāks. Tāpat kā jebkura nozare, arī dīķsaimniecība prasa laiku un resursus. Un, protams, zināšanas,” skaidro R.Apsītis. R.Medne atgādina, ka Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mūžizglītības centrā ir kursi zivsaimniecībā. Interesenti ir. “Semināros var gūt ieskatu. Tajos svarīgākais – dalībnieki iegūst kontaktus, uzzina citu pieredzi, bet, lai audzētu zivis, jāzina daudz vairāk. Arī par slimībām, barošanu, to, kas kurai sugai piemērotāks,” saka R.Medne.

Arī Latvijas zivsaimniekiem jārēķinās ar konkurenci. Lietuvieši ieved lētākas karpas, jo laikapstākļi siltāki, sezona garāka, lielāku zivi var izaudzēt par mazāku pašizmaksu. “Ir mazie dīķi, kur izaudzē sev un draugiem. Tad ir dīķi, kur jau ir, ko pārdot, bet ir par maz, lai varētu nodrošināt pircējiem pieņemamu apjomu un cenu. Mazos apjomos izaudzēt zivis ir dārgāk, proporcionāli ieguvumam jāiegulda lielāki resursi. Jādomā par kooperāciju. Lielās zivsaimniecības par noietu nesūdzas, jo var piedāvāt lielu apjomu un zemāku cenu. Karpas ir rudenī, jādomā par zivju uzglabāšanu, lai tirgotu ilgāku laiku,” vērtē R.Medne un uzsver, ka latvietis izaudzēt prot, pietrūkst zināšanu pārdot, arī prasmes aprēķināt, par cik pārdot. Kaimiņš tirgo par tik, es pārdošu nedaudz lētāk vai dārgāk. Darbu bieži vien nepierēķina. Cik laika patērējam, aizejot līdz dīķim, cik laika pavadām pie dīķa? Katra darbība prasa laiku, un tas jāierēķina pašizmaksā. “Kā izdevīgāk barot, ar graudiem, kas lētāki, vai kombinēto barību? Graudu vajag vairāk. Jārēķina arī tas, ko dienesti neprasa, bet kas vajadzīgs pašiem,” atgādina R.Medne.

Daba prasa savu

Zivēdāji - jūras kraukļi, jūras ērgļi, zivju ērgļi, gārņi, ūdeles, ūdri -ir dīķsaimnieku lielākā problēma. Arī Dzērbenes dīķos ciemojas jūras ērgļi. Jo dīķī vairāk zivju, jo zivēdājiem uzklāts bagātīgāks galds. “Arī lielās saimniecības cīnās ar zivēdājiem, jo tie sagādā lielus zaudējumus. Zivju audzētavās zudumi no tā, ko ielaiž pavasarī un nozvejo rudenī, ir pat vairāk nekā puse. Ja parēķina, ka karpu audzē četrus gadus un katru gadu zudumi ir puse, desmit procentus izdodas izaudzēt,” pastāsta R.Medne.

Noderīga pieredze

Veselavas pagasta zemnieku saimniecībā “Brīvnieki” ir 26 dažāda lieluma dīķi, kas aizņem 11,5 hektārus. “Seši dīķi veido kaskādi, ir caurtekoša upīte, kaut caurtece ļoti maza, bet ir, lai pietiktu skābekļa. Sešiem dīķiem kritums ir 14 metri, bet dīķu līmeņu krituma summa 18 metri,” stāsta saimnieks Andris Actiņš. Semināra dalībnieki ar interesi apskatīja dīķu sistēmu, bija daudz praktisku jautājumu gan par meniķu ierīkošanu, gan dīķu tīrīšanu, zivju barošanu. Visi dīķi ir nolaižami, šovasar iztīrīti.

A.Actiņš atzīst, ka dīķsaimniecība ir hobija nozare. ““Brīvniekos” dīķu lielākais devums – skaista ainava. Ja saņemts ES finansējums, protams, jāizaudzē zivis,” teic saimnieks un uzsver, ka ar zivju noietu problēmu nav. Tā kā saimniecība ir bioloģiski sertificēta, no hektāra nozvejo ap 300 kilogramiem zivju. “Ja neko nedara, bet ir labi uzturēti dīķi, tad var iegūt ap 200 kilogramiem,” pastāsta A.Actiņš un piebilst, ka Veselavas pagastā ir apmēram 40 dīķu, kas lielāki par hektāru.

 

Skolas: pārsteigumu vairs nav

Autors: Līga Salnite

Datums: 29.10.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Ņemot vērā strauji saasinājušos epidemioloģisko situāciju valstī, Ministru kabinets lēmis papildu “Covid-19” testēšanas kapacitātes audzēšanai kā piesardzības pasākumus pagarināt attālinātās mācības 7.-12. klasēm līdz novembra vidum, bet studentiem augstākajās izglītības iestādēs – līdz pat šī gada beigām.

– Pirmsskolas - turpina mācības klātienē (ja vien attiecīgajā skolā nav noteikts citādi)

– 1.-6. klases – turpina mācības klātienē (ja vien attiecīgajā skolā nav noteikts citādi)

– 7.-12. klases – attālinātās mācības līdz 15. novembrim

– Interešu un profesionālās ievirzes izglītība – attālināti, klātienē individuāli vai vienas (vispārizglītojošās skolas vai bērnudārza) klases/grupas ietvaros līdz 15. novembrim

– Profesionālās – praktiskās nodarbības var notikt, teorētiskās mācības rekomendēts īstenot attālināti

– Augstskolas – attālinātas teorētiskās mācības līdz 31. decembrim, prakse iespējama klātienē

Par papildu pasākumiem jaunā koronavīrusa diagnosticēšanā un jaunajiem nosacījumiem izglītībā, kā arī iedzīvotāju saskarsmē otrdien pēc valdības un Krīzes vadības padomes kopsēdes pavēstīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Vai mūspuses skolām lēmums attālinātās mācības vecāko klašu skolēniem pagarināt vēl par divām nedēļām ir kas negaidīts un sagādā grūtības? Drīzāk nē, un morāli tam bijuši gatavs viss personāls, to teju vienprātīgi apliecina vairāki “Druvas” uzrunātie izglītības iestāžu vadītāji, lai gan atzīst, ka būtu vēlējušies elastīgākas iespējas plānot darba režīmu savā skolā.

Cēsu Valsts ģimnāzija (CVĢ) un Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija ir vienīgās izglītības iestādes vēsturiskajā Cēsu rajonā, kurās saskaņā ar valdības vēl iepriekš lemto klātienes mācību process nenotiek jau šonedēļ - šeit mācības sākas tikai no 7. klases. CVĢ direktore Gunta Bērziņa teic, ka kolektīvs bijis gatavs šādam paziņojumam, lai gan pati personīgi bija iepriekš pieļāvusi, ka runa varētu būt par vēl vienu papildu nedēļu, ne divām. Iestādē ir pieejami 15 klēpjdatori, un, ja kādam no audzēkņiem radīsies problēmas ar tehnoloģisko nodrošinājumu saziņā ar pedagogiem, tas būs risināms. Taču G.Bērziņa atzīst, ka tiešsaistes nodarbības izdevušās pat ar viedtālruņiem, kas lielākajai daļai skolēnu jau ir. “Es tiešām ceru, ka 16. novembrī mēs tiksimies, tomēr, ja tas ieilgs, pieredze jau ir, arī kontroldarbiem un ieskaitēm ir daudzi formāti, kā to var darīt,” apņēmīgi noskaņota ir CVĢ direktore.

Tāpat Līgatnes novada vidusskola bijusi gatava šādam valdības lēmumam, apliecina iestādes direktore Saiva Vītola. “Šobrīd katra diena un katra stunda var nest kādu pārsteigumu, kas vairs jau nav pārsteigums,” ironizē skolas direktore, gan piemetinot, ka nedaudz būtu cerējusi uz tā saukto B variantu – slīdošiem grafikiem vai kādām citām iespējamajām alternatīvām pašu darba organizācijā. Attiecībā par iekārtām vidusskolas vadītāja pastāsta, ka jau vasarā pašvaldībā bija sagatavoti apmēram 10 lietoti stacionārie datori un skolā pieejamas arī piecas planšetes, tomēr vismaz pagaidām liela pieprasījuma no ģimenēm neesot. Pedagogi cenšoties arī patlaban izmantot pavasarī apgūtās elektroniskās saziņas platformas un pagaidām neieviest jaunas, cerot uz Izglītības un zinātnes ministrijas šogad solīto vienoto programmu.

Vēl jo vairāk par kādu individuālāku risinājumu savā iestādē iestājas Jaunpiebalgas vidusskolas direktors Arnis Ratiņš. “Mēs jau joprojām esam tā baltā saliņa “Covid” kumulatīvās saslimstības rādītāju kartē, mēs būtu gribējuši vismaz izlaiduma klasēm, 9. un 12. klasei, nodrošināt klātienes mācības. Viņiem šis gads ir ļoti svarīgs,” teic skolas vadītājs, atsaucoties arī uz skolēniem, kuri neesot tādā sajūsmā par mājās palikšanu, kā no jauniešiem varētu varbūt gaidīt. Tomēr kopumā gan pedagogi, gan audzēkņi ir nodrošināti, arī digitālās prasmes vidusskolēniem ir pietiekamas – šajā ziņā vien reizumis kaut kas misējoties 7. vai 8. klasē. “Katrā ziņā tāda trauksmes zvana šajās dienās nav bijis,” teic direktors, paužot cerību, ka vismaz novembra vidū audzēkņi varēs atgriezties mācību iestādē, lai gan pārsteiguma vairs nebūs ne par kādu pavērsienu. “Skolotāji jau ir pacietīga tauta, lai arī nogurusi.”.

 

Vietas, kas paredzētas pārgājienu cienītājiem

Autors: Arita Lejiņa

Datums: 29.10.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Starp pirmajiem 17 viesmīlības uzņēmumiem, kuri Latvijā pirmie saņēmuši zīmi “Gājējam draudzīgs/Hiker-friendly”, ir trīs mūspuses lauku tūrisma uzņēmumi: kempings “Apaļkalns” Raiskuma pagastā, viesnīca “Zeit” Līgatnē un viesnīca - restorāns “Kārļmuiža” Drabešu pagastā.

Pēc šīs zīmes ceļotāji var pazīt tūrisma pakalpojumu sniedzējus Baltijas valstīs, kuri saprot un respektē kājāmgājēju vajadzības, piedāvā gājējiem būtiskus pakalpojumus, piemēram, informāciju par maršrutu, dzeramo ūdeni, pirmās palīdzības aptieciņu, elektroierīču uzlādi, iespēju izžāvēt slapjās un izmazgāt netīrās drēbes, zābakus un citu personīgo ekipējumu, informē Latvijas Lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs”.

Uzlīme vai zīme “Gājējam draudzīgs / Hiker-friendly” ir pazīstama daudzviet pasaulē, kur populāri ir ceļojumi kājām, pārgājieni. Nu, īstenojot projektu “Pārrobežu pārgājiena maršruts “Meža taka””, turpmāk šāda zīme būs arī visā Baltijā: Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Lai palīdzētu uzņēmējiem izveidot pārgājienu ceļotājiem draudzīgus pakalpojumus, ir izstrādāti zīmes Gājējam draudzīgs / Hiker-friendly kritēriji tūrisma uzņēmējiem Baltijas valstīs. Šo zīmi var saņemt jebkurš pakalpojumu sniedzējs visās trijās Baltijas valstīs, kas vēlas piedāvāt pārgājienu ceļotājiem nepieciešamos pakalpojumus, – ne tikai naktsmītnes, bet arī, piemēram, kafejnīcas, krodziņi un restorāni, tūrisma informācijas centri, degvielas uzpildes stacijas, veikali u.tml. Kritēriju veidošanā tika iesaistītas organizācijas ar vērā ņemamu pieredzi aktīvās atpūtas un pārgājienu rīkošanā. Zīme nav piesaistīta kādai konkrētai takai vai maršrutam.

Latvijā zīmi piešķir komisija, kurā ir 13 dalībnieki – gan valsts iestādes, gan organizācijas, kuras atbalsta kājāmiešanu, aktīvo atpūtu un dabas tūrismu: Latvijas Lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs”, Latvijas Kempingu asociācija, Latvijas Dabas Tūrisma Asociācija, “Hiking in Latvia”, “Movement Spontaneous”, Aktīvā tūrisma centrs “Eži”, “Uzzini – Iepazīsti”, “Purvu bridēji”, Vidzemes plānošanas reģions, Rīgas, Kurzemes, Zemgales plānošanas reģions, Latgales reģiona Tūrisma asociācija "Ezerzeme".

Eiropas programmu finansēto projektu “Pārrobežu pārgājiena maršruts “Meža taka”” sāka īstenot pagājušā gada pavasarī, tā vadošais partneris ir “Lauku ceļotājs”. Īstenojot aktivitātes, tiek pilnveidota dabas tūrisma infrastruktūra reģionā un piesaistīti tūristi, atbalstot vietējos tūrisma uzņēmējus un uzlabojot reģiona ekonomisko konkurētspēju.

Garās distances pārgājienu maršruts “Meža taka” apmēram 1060 km garumā vijas cauri Latvijas un Igaunijas mežiem, no Rīgas līdz pat Tallinai. Maršruts ved cauri Gaujas nacionālajam parkam, Ziemeļgaujai un Veclaicenei, Igaunijā cauri Hānjas augstienei, Setu zemei, gar Peipusa ezeru un tālāk pa Ziemeļigaunijas krastu - līdz Tallinai. Maršrutā Igaunijas daļā ietilpst Lahemā nacionālais parks un Ziemeļigaunijas krasts, kas ir Baltijas valstu iespaidīgāko akmeņu, ūdenskritumu un klinšu zeme. “Meža taka” iekļauj visus Baltijas valstīm raksturīgākos mežu tipus un savvaļas dabas elementus: augus, zvērus, sēnes, u.c.

 

Piespiedīs reorganizēt vidusskolas

Autors: Aisma Orupe

Datums: 29.10.2020

Izdevums: Diena

Rubrika: Ziņas

No 2021. gada 1. septembra stāsies spēkā noteikumi par minimālo skolēnu skaitu 10.–12. klasē

Jau pirms diviem gadiem Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) valsts sekretāru sanāksmē nāca klajā ar kvantitatīvajiem kritērijiem, kas būs jāievēro pašvaldību dibinātajām vidusskolām 10.–12. klašu posmā, lai varētu saņemt valsts finansējumu. Divu gadu laikā skaitļi ir mainījušies, samazinot sākotnēji plānotos, notikušas arī citas izmaiņas, piemēram, pazudis punkts par vidusskolām vietās, kur 25 kilometru rādiusā nav citas vidusskolas.

IZM informatīvajā ziņojumā, analizējot situāciju 291 vispārējās vidējās izglītības iestādē, tabulā ar sarkanu krāsu iezīmētas tās, kurās minimālais skolēnu skaits ir zem IZM noteiktās robežlīnijas, ar dzeltenu – kuras vietvaras jau plānojušas reorganizēt, proti, pārveidot par pamatskolām. Kopumā šīs skolas ir 121, un tās ir gan valsts pilsētās, gan administratīvajos centos, gan ārpus tiem, gan arī Eiropas Savienības pierobežā. IZM ir paredzējusi arī kvalitatīvos kritērijus, proti, centralizēto eksāmenu rezultātu vidējam indeksam jāsasniedz vismaz 40%. Jāpiebilst, ka uz valsts ģimnāzijām tas neattiecas, jo tās regulē citi noteikumi, kas ir spēkā līdz 2021. gada 31. augustam. Pēc termiņa beigām tie tiks pārskatīti, un arī ģimnāzijas gaida pārmaiņas, skaidroja IZM.

Rīgā 31 skola zem svītras

Visvairāk skolu, kas iekļuvušas «melnajā sarakstā», ir Rīgā: kopumā 31. Jāatgādina, ka izglītības un zinātnes eksministra Kārļa Šadurska (JV) laikā tika izstrādāts pētījums par ideālo skolu tīklu. Tajā latiņa bija uzlikta vēl augstāka arī lielajās pilsētās, paredzot, ka vidusskolas posmā jābūt vismaz 225 skolēniem, bet pārējā Latvijas teritorijā – 150. Izņēmums bija skolas vietā, kur 25 kilometru rādiusā nav citas skolas. Ja tiktu ieviesti šādi kritēriji, no aptuveni 300 vidusskolām paliktu vien 130. Turklāt pētnieki ieteica samazināt arī pamatskolu skaitu, atstājot tikai tās, kurās skolēnu skaits būtu vismaz 150, bet sākumskolām šis skaitlis būtu 300. Galvaspilsētā šādu noteikumu ieviešana paliktu zem āmura 48 skolas, un tas izraisīja asāku vārdu pārmaiņu starp toreizējo Rīgas mēru Nilu Ušakovu (Saskaņa) un K. Šadurski, kurš uzsvēra, ka Rīgā ir virkne skolu, kas atrodas cita citai pārāk tuvu, turklāt ar mazu skolēnu skaitu.

Patlaban eksministrs ir Rīgas domes deputāts un Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājas vietnieks. IZM pašreizējo redzējumu viņš nodēvējis par «lēzenākiem noteikumiem» nekā viņa laikā izstrādātie, taču tik un tā tos īstenot būs pietiekami sarežģīti. Vaicāts, vai nu ir gatavs atrotīt piedurknes un ķerties klāt Rīgas skolu tīkla sakārtošanai, viņš daudz pielaidīgākā un izlīdzinošākā tonī nekā tad, kad vadīja izglītības nozari, atbildēja, ka ne par vienu skolu nevar runāt, to neredzot. Skatot tikai prezentācijas, nerodas kopskats. Jāņem vērā ne tikai kvantitāte, bet arī izglītības kvalitāte. Arī patlaban viņš esot atgriezies no triju Mežaparka un Čiekurkalna apkaimes skolu vizītes. Viena no tām bijusi J. Poruka vidusskola, kurā vidusskolas posmā ir tikai 12. klase. K. Šadurskis atzina, ka nākamais gads sakarā ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdali starp valsts un pašvaldību budžetu var finansiāli atsaukties gana skarbi, arī uz galvaspilsētu. Līdz ar to pašvaldībai nāksies krietni izvērtēt izdevumus, arī attiecībā uz izglītības iestādēm. Cerot uz administratīvi teritoriālo reformu (ATR) – tā varētu palīdzēt sakārtot skolu tīklu, izveidojot Rīgu un Pierīgu par vienu izglītības areālu. Ja izdotos sakārtot transporta plūsmu, vecāki noteikti būšot ieinteresēti bērnus sūtīt no Pierīgas uz Rīgas skolām.

Neko mainīt negrasās

No valsts pilsētām arī Jūrmala ir nokļuvusi IZM redzeslokā. Kvantitatīvos noteikumus patlaban izpilda tikai Pumpuru vidusskola (Jūrmalas Valsts ģimnāzija netika vērtēta), pārējās četrās skolēnu skaits 10.–12. klasēs ir mazāks par 120. Nekādus sīkākus komentārus par to, vai ir paredzēts kādu no skolām reorganizēt, pašvaldība nesniedza. Tik vien to, ka Jūrmalas pilsētas dome ir iepazinusies ar informatīvo ziņojumu, bet par noteiktiem soļiem lemšot tad, kad normatīvie akti būs stājušies spēkā.

Arī Liepāja nav plānojusi reorganizēt abas sarakstā iekļuvušās skolas. Pašvaldība jau esot sakārtojusi skolu tīklu un ir iecerējusi to saglabāt, norādīja Liepājas mēra padomniece izglītības jautājumos Linda Markus-Narvila. Pašvaldība uzskatot, ka abās skolās tiks sasniegts vajadzīgais skolēnu skaits, jo 7.–9. klasēs šajās skolās skolēnu skaits ir pieaudzis. Turklāt jau tagad pilsētā mācās daudzi blakus novadu skolēni, un pēc ATR šī tendence varētu vēl pieaugt. Viņa atzina, ka vairāk nāksies piestrādāt pie kvalitātes, jo ir skolas, kas 40% centralizētajos eksāmenos nav sasniegušas.

Ogre, kas arī ir kļuvusi par valsts pilsētu, Jaunogres vidusskolai jau paredzējusi statusa maiņu, pārveidojot to par pamatskolu, skaidroja Ogres novada pašvaldības pārstāvis Nikolajs Sapožņikovs. Tā esot mazākumtautību skola, taču daudzi 9. klases beidzēji mācības izvēlas turpināt Ogres 1. vidusskolā vai Ogres Valsts ģimnāzijā, kura tuvāko gadu laikā tiks pie jaunām, plašākām telpām, līdz ar to nebūs problēmu tajā uzņemt vairāk skolēnu nekā līdz šim. Attiecībā uz lauku teritorijā esošajām vidusskolām Madlienā un Suntažos, kurās skolēnu skaits nav pietiekams, vietvara gan nav iecerējusi nekādas pārmaiņas. Iespējams, tas tiks darīts jaunā novada kontekstā.

Cerēja uz atlaidēm

Ventspils novadā ir tikai divas vidusskolas, un tās abas šobrīd neizpilda minimālā skolēnu skaita prasības. Jau ir izlemts: kad Piltenes vidusskolu pabeigs 12. klase, tā pārtaps par pamatskolu. Taču par Ugāles vidusskolu pašvaldībai gan nav tādu nodomu, apliecināja Ventspils novada domes priekšsēdētāja vietnieks Guntis Mačtams. Lai gan šogad skolēnu skaits nokrities līdz 29, jo 11. klasē mācās tikai četri skolēni, bet abās pārējās klasēs ir 10–15 skolēnu. Viņaprāt, laukos tas ir pietiekams skaits. Tas, ka ik pa laikam rodas kāds «caurums», ir atkarīgs no konkrētā gada. G. Mačtams pauda neapmierinātību, ka no IZM dokumenta pazudis punkts, kas paredzēja, ka ne tikai pierobežas skolām, bet arī tām, kas ir 25 kilometru attālumā no citas vidusskolas, tiks piemēroti «atviegloti» nosacījumi. Ugāles vidusskola ir no šīm tālajām skolām, jo tuvākā vidusskola ir 40 kilometru attālumā. Vietvara vēl esot IZM rakstījusi vēstuli, pamatojot, kāpēc tā būtu saglabājama pašreizējā statusā. Atbildi gan neesot saņēmusi. Arī tad, kad visas pašvaldības tikās ar izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku (JKP), viņa piekritusi, ka Ugāles vidusskola ir jāsaglabā. Grūti esot vēl pateikt, ko tas nozīmētu, ja pašvaldībai nāktos finansēt vidusskolas posmu no savas kabatas. Turklāt ir vēl viens nezināmais – jaunais finansēšanas modelis, ko paredzēts izstrādāt nākamgad.

Arī laukos jābūt

Līgatnes novada Jauno līderu vidusskolā pašlaik mācās tikai 11 skolēnu. Tas skaidrojams ar to, ka skolā mācības sākusi pirmā vidusskolas klase. Būtu bijis vairāk, ja nebūtu līdzšinējās izglītības politikas, kas rada maldīgu priekšstatu, ka laukos ir zemāka izglītības kvalitāte nekā lielajās pilsētās. Tomēr netiek plānots skolu veidot par izglītības kombinātu, kā tas ir daudzviet lielajās pilsētas. Jau tagad Covid-19 kontekstā redzami to mīnusi. Tiekoties ar Cēsu novada pašvaldību (Līgatne pēc ATR tajā ietilps), tā atbalstījusi, ka gan Līgatnē, gan Jaunpiebalgā vidusskolas jāstiprina, skaidroja Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins (Vienotība), piebilstot, ka draudēt ar valsts finansējuma atņemšanu – šāda autoritāra pieeja jau kļūst teju par pierastu lietu. Viņš, tāpat kā Latvijas Pašvaldību savienība, rosina pārcelt noteikumu ieviešanu uz 2022. gadu, bet vēl labāk – uz 2023. gadu. Tas tāpēc, ka jaunās pašvaldības sāks darboties tikai vasarā un tas ir pārāk īss laiks, lai pieņemtu izsvērtus lēmumus skolu tīkla sakārtošanā.

Viena no septiņām skolām, kam ir izņēmuma statuss, jo atrodas ES pierobežā, ir Ciblas vidusskola. Šogad tajā nav 10. klases, un viens no iemesliem varētu būt tas pats, ko minēja Līgatnes novada mērs, – nozares ministrijas nepārprotamie vēstījumi, ka lauku vidusskolām nav nākotnes. Daļa no iepriekšējā gada 9. klases beidzējiem, kas aizgājuši uz citām skolām, gan gribējuši septembrī atgriezties, taču tas nav bijis iespējams, jo 10. klase netika atvērta, teica Ciblas novada domes priekšsēdētājs Juris Dombrovskis. Viņš cerot, ka nākamgad tā tiks nokomplektēta, jo kopumā skolēnu skaits skolā ir pietiekams – 110. Arī centralizēto eksāmenu rezultāti līdz šim bijuši virs vidējā valstī, tas apliecina, ka ar izglītības kvalitāti viss ir kārtībā. Taču tas, vai arī turpmāk Ciblā būs vidusskola, būs jālemj jaunajai pašvaldībai.

News.lv — draugiem.lv

 

 

 

2020-11-02
Laika ziņas
Aptaujas