Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Garšu un sajūtu simfonijas diriģents

Autors: Kristīne Stepiņa

Datums: 22.12.2020

Izdevums: Dienas Bizness (žurnāls)

Rubrika: Dzīvesstils

Līgatnes vīna darītava uz pārējo fona izceļas ar prasmi iemānīt pudelē visdažādākās garšas un smaržas. Produktu portfelī ir 80 dzērienu nosaukumi, piemēram, lāceņu un rabarberu vīns, biešu un burkānu degvīns. Joko, ka tas varot pārcelt no piektdienas uz pirmdienu

Vīna darītavas īpašnieks Ainārs Vanags ir gandarīts, ka ābolu ledus vīnu savas vizītes laikā Latvijā ir atzinīgi novērtējis Francijas prezidents Emanuels Makrons.

Uzņēmuma darbā ir iesaistījušies visi ģimenes locekļi, kā arī nodarbināti vairāk nekā 100 tūkstoši čaklu darbinieču – bišu. Šogad pēc vairāku gadu eksperimentiem ir izdevies arī medus vīns, kam pievienota bišu maize un propoliss. Uzņēmuma trumpis ir vietējās izejvielas – vīni tiek gatavoti no Gaujas Nacionālā parka teritorijā augušām ogām, augļiem, augiem un ziediem.

Desmit gadu laikā, kopš valdība ir devusi zaļo gaismu mazajām alkohola darītavām, Latvijā tās ir savairojušās kā sēnes pēc lietus. Līgatnes vīna darītava bija viena no pirmajām. Kādu tirgus nišu desmit gadu laikā Līgatnes vīni ir ieņēmuši? Kā tie atšķiras no pārējiem?

Mazajiem alkohola ražotājiem ir divu veidu licences – ražošanas apjomam līdz tūkstoš litriem vai līdz 15 tūkstošiem litru gadā. Līgatnes vīna darītavai ir licence, kas ļauj ražot 15 tūkstošus litru. Pa šiem desmit gadiem mazie alkohola ražotāji ir savairojušies –

tādu ir vairāk nekā simts, un tirgus ir piesātināts. Vietējā tirgū ir ļoti grūti kaut ko pārdot, tāpēc ir jāspēj atšķirties no citiem – gan ar garšām, gan ar savām vērtībām. Esmu izdzīvojis visus etapus. Labi, ka Latvijā ir Vīndaru biedrība, kurā ir apvienojušies teju visi mazie ražotāji. Sabiedrībā ir priekšstats, ka ražot alkoholu ir slikti.

Līgatnes vīna darītava daudz strādā pie dzērienu garšām un smaržām. Alkohols ir līdzeklis, lai tās iekonservētu. Līdzīgi kā kosmētikas ražošanā tiek izmantots alkohols. Mēs vēlamies pārdot dažādas garšas un smaržas – tas ir virziens, kurā mēs ejam. Par pamatu tiek ņemtas Latvijas ogas, kuras aug mūsu mežos, purvos, izaudzētas dārzos. Lai iegūtu pareizo garšu un smaržu, ir ļoti svarīgi īstajā brīdī ogu noraut no zara. Tāpat, lai saglabātu īstās garšas, dzēriens ir jāpasniedz pareizajā temperatūrā. Piemēram, aveņu vīns vislabāk garšos atdzesēts – 14 grādos. Līgatnes vīna darītavas brūvētie dzērieni ir radīti baudīšanai. Tā varētu būt mūsu niša tirgū, ar kuru mēs atšķiramies no pārējiem dzērienu ražotājiem.

Cik dažādas garšas ir jūsu produktu portfelī?

Mūsu portfelis ir paliels, kopumā kādas astoņdesmit garšas. Vīniem šobrīd ir kādas divdesmit dažādas garšas. Sākām ar saldo deserta aveņu vīnu. Ar to arī plūcām pirmos laurus – 2012. gadā ieguvām Zelta medaļu Latvijas vīndaru konkursā. Tas man bija liels pārsteigums. Otra pamatgarša bija upeņu, no šīm ogām mēs ražojam pussauso vīnu. Šim vīnam ir ļoti plaša mērķauditorija, īpaši, kad tuvojas Ziemassvētki, jo no upenēm top karstvīns. No rabarberiem mēs ražojam baltvīnu, kas labi sader ar zivju ēdieniem. Tās bija trīs pirmās garšas, kas tiek piedāvātas plašākai auditorijai.

Kur jūs apguvāt vīna darīšanas prasmes? Vai biznesā ir iesaistījušies visi ģimenes locekļi?

Pirms vīna darītavas izveidošanas man piederēja liela kokapstrādes ražotne. 2008. gadā, kad piedzīvojām finanšu krīzi, kas kokapstrādes uzņēmumiem jau sākās 2005. un 2006. gadā, pienāca brīdis, kad es sāku padziļināti interesēties par vīna darīšanu. Kad devos uz nozares izstādēm ārvalstīs, piestāju pie mazajām vīna darītavām un centos nogaršot dzērienus, kādus Latvijā tobrīd nevarēja nopirkt. Vācijā un Austrijā garšīgu dzērienu piedāvājums bija ļoti liels, es pagaršoju plūmju šņabīti, dzērienus no ķiršiem un aprikozēm. Atklāt dažādas garšas bija īsts baudījums, manai dvēselei kaut kas ļoti tuvs. Es vēlējos izzināt, kā šīs dažādās garšas var iedabūt pudelē.

Tā sagadījās, ka mājas bēniņos es atradu stikla balonu, kuram, to pārvietojot, nokrita vāks un izrādījās, ka zem tā bija uzrakstītas dažādas senču receptes. Sākumā es tās nesapratu, jo no uzrakstītā īsti nebija skaidrs viss vīna darīšanas process. Tāpēc pirmie brūvējumi nebija baudāmi. Tā gadījās, ka man pavērās iespēja Eiropas Savienības projekta ietvaros nokļūt mācībās Somijā. Mācības notika divos piegājienos kādā Somijas universitātē. Kopumā mācības bija trīs mēnešus – gan teorētiskās, gan praktiskās nodarbības. To laikā varēja iziet cauri visam tehniskajam vīna darīšanas procesam. Mācības notika laikā, kad gaisā vēl tikai virmoja runas, ka pieņems likumu, kas ļaus darboties mazajām alkohola ražotnēm. Kad atgriezos no Somijas, zināšanas un prasmes nebija, kur pielietot. Tad es devos peļņā uz Norvēģiju, jo situācija ar naudu bija ļoti bēdīga, bija pat tā, ka nebija ko ēst un no kā apmaksāt rēķinus.

Tad es salasīju tukšās pudeles, par pieciem latiem ielēju bākā degvielu, lai nokļūtu līdz lidostai, jo māsīcas vīrs, kurš strādāja Norvēģijā, man bija iegādājis lidmašīnas biļeti. Tur strādāju savā profesijā – galdniecībā, kā arī dažādus darbus celtniecībā. Norvēģijā nostrādāju pusgadu, nopelnīju pietiekami daudz naudas, lai varētu atdot parādus bankai. Sakārtoju savas finanses, lai varētu kaut ko uzsākt Latvijā.

Likums par mazajiem alkohola tirgotājiem tika pieņemts, kad es vēl strādāju Norvēģijā, un tas bija iemesls, lai es atgrieztos. Nolēmu nemeklēt laimi svešā zemē, bet braukt un cīnīties šeit, Latvijā. Šobrīd biznesā ir iesaistījusies visa ģimene – mamma, sieva, dēls, meita, kā arī bērnu otrās pusītes. Dēls izgatavo koka karotes, gaļas dēlīšus, dāvanu kartes. Koka izstrādājumi tiek pārdoti uzņēmuma veikalā Līgatnē.

Kas ir vīna darītavas firmas zīme?

Vēl ir daudz jādara, lai mūs atpazītu. Kad mēs sākām šeit strādāt, viens no uzstādījumiem bija veicināt Līgatnes atpazīstamību, tāpēc mūsu zīmolā ir pilsētas nosaukums. Es gāju pēc padoma pie pašvaldības vadītāja Aināra Šteina, kuram par atbalstu gribu teikt lielu paldies. Viņš teica, ka Līgatnei ir jāliek akcents uz tūrisma attīstību. Toreiz tika īstenots pilsētas attīstības projekts, kam bija piešķirts Eiropas Savienības finansējums. Ar mērķi veicināt tūrismu Līgatne tika labiekārtota, izveidotas dabas takas. Projekta ietvaros tika organizētas starptautiskas izstādes, es lūdzu, lai mani uz tām ņem līdzi. Izbraukājām Baltijas valstis, bijām arī nedaudz tālāk. Lai stendā būtu interesantāk un varētu piesaistīt vairāk cilvēku, ņēmu līdzi dzērienus. Bija tāda neliela domubiedru grupiņa, kas veidoja Līgatni par tūristiem interesantu galamērķi. Kad radīju vīna darītavas nosaukumu, tajā iekļāvu Līgatnes vārdu. Tā darīja arī citi, piemēram, Līgatnes saldējuma ražotāji. Tagad Līgatnē savu biznesu ir uzsākuši arī populāri pavāri Ēriks Dreibants un Elmārs Tannis.

Kā top receptūra?

Paša spēkiem. Mācos, interesējos. Kad sāku, nebija lielas saprašanas, kā no viena gala tikt līdz otram. Tagad es jau varu konsultēt par alkohola darīšanas procesu pat pa telefonu, uzdodot dažus precizējošus jautājumus. Vissvarīgākais šajā arodā ir mācēt iedabūt garšu un smaržu pudelē tā, lai tā tur noturas. Ir gadījies, ka taisām vīnu, piemēram, no medus, bet, kad nonākam līdz procesa beigām, nav ne garšas, ne smaržas. Šogad pēc vairāku gadu eksperimentiem beidzot tas ir izdevies. Rezultāts izdevās fantastisks. Medus dzēriena vēl nav veikalu plauktos, bet drīzumā būs. Ir radīts produkts, no kā var radīt liķieri vai degvīnu. Pirms kāda laika pats sāku strādāt ar bitēm, kas ir pieņemtas darbā. Man ir pieci stropi un vairāk nekā 100 tūkstoši čaklu darbinieču. Medus dzērienam ir pievienota bišu maize un propoliss.

Tad jau sanāk, ka tas ir veselīgs.

Protams, ja lieto ar mēru! Alkohols kalpo kā konservējošais elements.

Cik ilgi top vīns?

Ražošanas process ilgst aptuveni gadu.

Vai arī ogu vīns ir jo vecāks, jo labāks?

Dažādi. Piemēram, vilkābeles un pīlādžu vīns kvalitātes augstāko līmeni sasniedz pēc pieciem gadiem. To tas saglabā pāris gadus, bet pēc tam garšas notis mainās. Ar vīnogu vīniem ir citādi. Ir garšu baudītāji, kuriem patīk vecinātie vīni.

Kādi vīni ir visiecienītākie pircēju vidū?

Mēs piedāvājam izklaidējošu un izzinošu vīnu degustāciju vienā no Līgatnes smilšakmens alām. Kad cilvēki pie mums atbrauc, viņi ne tikai izgaršo, bet arī uzzina par dzērieniem. Katrs atrod garšu, kas viņam patīk vislabāk. Šobrīd populārākie ir aveņu, rabarberu un upeņu vīni.

Jūsu vīna darītavas produktu portfelī ir arī stiprāki dzērieni, piemēram, degvīns Pārcēlājs, kas varot pārcelt no piektdienas uz pirmdienu. Kāpēc izlēmāt iekāpt arī grādīgo dziru segmentā?

Par to pārcelšanu vairāk ir joks. Nolēmām startēt arī stiprā alkohola segmentā konservējošā elementa dēļ.

Ir iespējams labāk iemūžināt garšu. Vīnā notiek raudzēšanas process, bet degvīna pagatavošana būtiski atšķiras. Tāpat mēs paplašinām savu mērķauditoriju, proti, tos cilvēkus, kuri vēlas izbaudīt garšas buķeti.

Līgatnes ražotajam degvīnam, tāpat kā vīniem, ir dažādas interesantas garšas notis, piemēram, biešu. Kurš Pārcēlājs ir visiecienītākais?

Labākās garšas ir tās, kuras var atpazīt. Biešu degvīns garšo pēc bietēm, burkānu – pēc burkāniem. Šobrīd strādājam pie lāceņu degvīna. Lāceņu vīns jau ir mūsu produktu portfelī, šīs ogas mums ir veiksmīgi izdevies iemānīt pudelē. Medus garša ir kā vesela simfonija, kā vesels skaņdarbs. Tā kā izvēle ir liela, ražojam desmit dažāda veida dzērienus, katrs var atrast savu degvīna garšu. Biežāk izvēlas ābolu, biešu un priežu čiekuru degvīnu.

Vai un kā Covid–19 ir ietekmējis alkohola patēriņu?

Grūti pateikt, jo uz Līgatni brauc tie, kuri mīl dzērienus baudīt. Protams, šī situācija ar Covid–19 ir ieviesusi savas korekcijas, ārzemju tūristu grupas šurp vairs nebrauc. Pamatā mēs strādājam ar vietējiem apmeklētājiem. Uzņēmuma apgrozījums šogad ir būtiski samazinājies.

Jūsu ražotie vīni ir saņēmuši dažādus apbalvojumus. Par kuru ir vislielākais gandarījums?

Katrs novērtējums ir nozīmīgs. Kad bija vīndaru konkurss, kurā par aveņu vīnu saņēmām Zelta medaļu, es vispār negaidīju nekādus apbalvojumus. Bet sanāca, ka mēs trāpījām ar pirmo šāvienu. Tāpat augstu novērtēts ir Līgatnē ražotais ledus sidrs, kuram ir piešķirts kauss Baltijas valstu Vīndaru biedrības organizētājā konkursā. Ar šo dzērienu eksperimentējām vairākus gadus, bet nekas īsti nesanāca. Mēs turpinājām darbu, līdz sidrs sāka saņemt medaļas. Šajā konkursā augstāko novērtējumu ir saņēmis arī ābolu ledus vīns.

Jūsu ābolu ledus vīnu savas vizītes laikā Latvijā atzinīgi ir novērtējis Francijas prezidents Emanuels Makrons. Kā top šis ekskluzīvais dzēriens?

Par to, kā ābolu ledus vīns nokļuva uz Francijas prezidentam klātā galda, nezinu. Par to es izlasīju avīzēs. Zinu, ka par maltīti gādāja šefpavārs Mārtiņš Rītiņš. Pieļauju, ka tā bija viņa izvēle. Dzēriens top no saldētiem āboliem. Svarīgi ir tos novākt īstajā brīdī, kad tie nav zaļi un nav arī vēl pavisam nogatavojušies. Aukstumā āboli izdala siltumu, glabājot noliktavās, tie viens otru silda. Kad gaisa temperatūra ir -1 līdz -10 grādu, tie tiek izvesti ārā. Sevi sildot, āboli kristalizējas, palielinot cukura līmeni. Tāpēc vīna ražošanā netiek pievienots cukurs. Netiek pievienots arī ūdens, dzēriena sastāvā ir 100% ābolu sula. Vienai 0,375 l pudelei ir nepieciešams viens maiss ābolu. 2016. gadā vīns ieguva 2. vietu starp Latvijas augļu un ogu vīniem, kā arī 1. vietu deserta baltvīnu grupā. 2017. gadā ābolu ledus vīns ieguva 2. vietu Baltijas augļu un ogu vīnu konkursā Baltic Cup. 2018. gadā iegūta 2. vieta Baltic Cup kopvērtējumā un 1. vieta deserta baltvīnu grupā.

Vai ar šo vīnu neplānojat iekarot eksporta tirgus? Iespējams, Francijas prezidents varētu pavērt durvis uz arī šo izsmalcināto vīna baudītāju valsti. Cik liels ir uzņēmuma produkcijas eksporta īpatsvars šobrīd?

Iespējams, šo faktu varētu izmantot. (Smejas.) Kopumā eksporta īpatsvars ir neliels. Braukājam pa starptautiskajām izstādēm, interese par Līgatnē ražotajiem dzērieniem ārvalstu tirgos ir, mums vajag tikai turpināt strādāt.

Līgatnes vīna darītavai ir izveidojusies laba sadarbība ar Latvijā atzītiem vadošajiem šefpavāriem. Kuros restorānos var nogaršot jūsu produkciju?

Tepat Līgatnē, Ērika Dreibanta Pavāru mājā, kurā augstu tiek vērtētas dabas garšas, izmantoti vietējie produkti. Mūsu ražotos vīnus ir ņēmuši vairāki restorāni. Piemēram, ja ēdienkartē ir iekļauta pīle, tai klāt tiek piedāvāts lāceņu vīns, jo tā ir lieliska garšu kombinācija.

Līgatnes vīnus var degustēt arī kādā no smilšakmens alām, kas atrodas netālu no pārgājiena maršruta Mežtaka. Vai sagaidāt apmeklētāju pieplūdumu?

Jā. Uz Līgatni cilvēki brauc, lai pabūtu pie dabas. Jācer, ka Mežtakas maršruts kļūs populārs un garām mūsu alai staigās daudz cilvēku!

 

Svētkos priecāsimies par tiem, kuri ir blakus, – cilvēkiem un Dievu

Autors: Linda TAURIŅA

Datums: 23.12.2020

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Svētki

Mācītājs Edgars GRAUDIŅŠ kalpo luterāņu draudzēs Rūjienā, Mazsalacā un jau nedaudz ilgāk par gadu Staicelē. Viņa dzimtā vieta ir Līgatne, par savām garīgajām mājām garīdznieks sauc baznīcu Ķempjos. Tur viņš kristīts, iesvētīts, salaulāts un uzsācis kalpošanu. Vispirms kļuvis par draudzes cilvēku, tad saņēmis aicinājumu veikt nopietnākus pienākumus – vadīt jauniešu grupu, lasīt svētos rakstus dievkalpojuma laikā. Visbeidzot viņu rosināja mācīties teoloģiju Lutera akadēmijā. Decembrī E. Graudiņam pasniedza Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja amata krustu. Sarunbiedrs gan piebilst: – Līdzšinējā kalpošana kā evaņģēlistam un pēcāk kā palīgmācītājam nebija mazāk svētīga. Tas ir baznīcas uzticības apliecinājums, atgādinājums, ka es nepiederu sev. Dievs cilvēku nepārtraukti uzrunā un aicina pie sevis, atliek tikai ieklausīties un doties pa ceļu, ko Kungs rāda.

Bībele – pēdējais salmiņš, pie kā pieķerties

Edgara ceļš pie Dieva nebija taisns un viegls. Tie, kuri viņu pazina pirms gadiem desmit, nepazīst cilvēku, ko satiek tagad. Reiz viņš bija jaunietis ar devīzi Dzīvo zaļi un bez raizēm!. Šāda dzīve gan nesniedza piepildījumu un sagādāja raizes tuvākajiem. – Kamēr centrā esi tu pats, citi cieš, – skaidro mācītājs. Pie šīs atziņas gan nonācis soli pa solim, tuvinoties Dievam. Ģimenē tā esamību nenoliedza, bet tuvinieki nebija draudzē, tomēr mamma, pat neiedama baznīcā, vienmēr dzīvojusi ar Dievu sirdī. – Zinu, ka viņa par mani lūdza, – teic sarunbiedrs. Par to viņš ir ļoti pateicīgs un aicina visus vecākus un vecvecākus lūgt par saviem bērniem. Varbūt pārmaiņas viņos nebūs tūlītējas, bet agrāk vai vēlāk tās notiks.

Edgaru Dievs uzrunāja jau laikā, kad pats vēl domāja, ka tas viņam nav vajadzīgs. Reiz braucis vilcienā, bet iepretim sēdējusi sieviete, kurai rokā bija maza, zila grāmatiņa – Gideonu jaunā derība. Viņš neatlaidīgi jautāja mammai: – Ko tā tante tur lasa? Vispirms sieviete iedeva mazo Bībelīti pašķirstīt un beigās to uzdāvināja. Edgars grāmatā ierakstīja savu vārdu un nolika plauktā. Tur tā nostāvēja ilgi – no 1995. līdz 2009. gadam. 23 gadu vecumā viņš jutās dzīves salauzts, šķita, ka viss jūk un brūk. Savās nelaimēs vainoja visus, izņemot sevi. Viņa prātu nodarbināja prātojumi Kas ar mani notiek? Kur meklēt palīdzību?. Tad no augšas saņēmis jautājumu: – Edgar, cik ilgi tu tā dzīvosi? Zilo grāmatiņu paņēmis rokās kā pēdējo salmiņu, pie kā pieķerties. Radusies nepārvarama vēlme to lasīt, iemācīties Tēvreizi, zuda interese par visu, kas līdz šim bija aizrāvis. – To tukšumu, ko cilvēks jūt, nevar aizpildīt ar izklaidēm un mantām. Tas ir pašapmāns. Dievs saka: “Kāpēc meklē tur, kur nav? Esmu šeit, lai tev palīdzētu. Es tevi mīlu, – stāsta sarunbiedrs. Kad sirds atsaucas aicinājumam, Dievs dod cilvēkam jaunu sirdi, garu un acis.

Ienākot baznīcā, nevienam nimbu un eņģeļa spārnus gan neizsniedzot... Dievs arī katram kristietim dāvājis brīvu gribu maldīties pa dzīvi, krītot un klūpot. Taču ļaudīm ir dota sirdsapziņa, kuras balsi grūti apklusināt, tāpat iespēja atzīt savu grēku, saņemt Dieva piedošanu un lūgt to cilvēkiem, kuriem nodarīts pāri. Dieva žēlastība un mīlestība ir neizmērojama, ko apliecina Ziemassvētku brīnums – Kristus nākšana pasaulē, lai izpirktu mūsu grēkus. – Kad sāc dzīvot pēc Dieva gribas un likumiem, viņš tev dāvā jaunu sirdi un garu, – bilst mācītājs.

Lielākais ir mīlestība

Nav viegli pieņemt to, ka šogad Ziemassvētki būs neierasti. Taču šo sarežģīto laiku var uztvert kā pamudinājumu apstāties un padomāt par dzīvi, attiecībām ar sevi, cilvēkiem blakus un Dievu. Ziemassvētku laikā, kad atzīmējam Jēzus dzimšanu, ir vērts ieklausīties vēstī, ar ko viņš atnāca pie cilvēkiem. Mācītājs atgādina apustuļa Pāvila vārdus, kurš uzsver, ka no trīs garīgajām patiesībām – ticības, cerības un mīlestības – lielākā ir tieši mīlestība. – Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis, – Pāvils raksta 1. vēstulē korintiešiem.

– Šis laiks māca mīlēt, kas ir viens no mūsu lielajiem dzīves uzdevumiem, – apstiprina sarunbiedrs. Par to šogad domājis daudz. Dzīvojam laikā, kad it kā daudz kontaktējamies, jo pavadām ilgas stundas sociālajos medijos, komunicējam, izmantojot viedtālruņus, cits citu redzam, apmaināmies ziņām un viedokļiem… Bet ar to nepietiek. Tas drīzāk atsvešina un nošķir. Viņaprāt, dzīvojam ilgās pēc īstas tuvības. Sirds saka: – Es gribu būt blakus pa īstam. Ko tas nozīmē? Patiesībā elementāras lietas, kuru pietrūkst daudzu attiecībās. – Pat tuvākie cilvēki viens otru nepazīst, jo nesarunājas un nepavada laiku kopā, – spriež Edgars. Viņaprāt, būtiski ir pajautāt sev, vai patiešām ieklausies un dzirdi, ko tev saka. Katrs cenšamies izcīnīt laiku sev tā vietā, lai to veltītu laulātajam vai bērnam. Daudz domājam par to, ko ēdīsim, dzersim, apģērbsim. Vai būtiskākais ir tas, ko pārklās rūsa un kodes saēdīs? Kails šajā pasaulē ienāc, kails aiziesi. – Dzīve ir īsa. Visi notikumi kaut ko māca. Šis, manuprāt, ir laiks, lai no sirds teiktu otram cilvēkam, ka viņu mīlam, jo nezinām, vai viņu vēl satiksim, – netieši mudina sarunbiedrs.

Šobrīd sabiedrībā valda neiecietība, ir daudz iemeslu strīdiem un dusmām. Jēzus mācīja cilvēkus mīlēt ne tikai tuvāko. Viegli ir ar atvērtu sirdi doties pie tiem, kuri mīl mūs, jau grūtāk – nenovērsties arī no pāridarītājiem. – Viņš bija revolucionārs, jo aicināja atteikties no Vecās derības principa “aci pret aci, zobus pret zobu” un mīlēt arī ienaidnieku. Piedod tiem, kuri nezina, ko dara! – Bībeles vārdus citē mācītājs. Protams, pirmā reakcija ir kost pretī tam, kurš iekož tev. Bet kas notiek, ja ielej eļļu ugunī? Visticamāk – apdedzinies arī pats. Kristus māca šādas situācijas neuztvert personīgi, ar dusmām par aizskarto pašlepnumu, bet skatīties dziļāk. Problēma ir niknajā cilvēkā pašā, viņa sāpēs un pārdzīvojumos. – Varbūt tā vietā, lai uz viņu dusmotos, jāpajautā: “Kas tev noticis?” – iesaka sarunbiedrs. Paradoksāli, bet, ja pāri nodara tuvākais, tā var būt viņa mīlestības izpausme. – Nekaro ar viņu, bet no sirds pasaki: “Neuztraucies par mani, es tevi ļoti mīlu.” Pajautā, kā vari viņam palīdzēt, – viņš iesaka. Pieaugušais nebūt nav gudrāks par bērnu, tieši tāpat ar sliktu uzvedību cenšas pievērst sev uzmanību... Jaunietim, kuru vecāka uzdevums ir pamācīt, tā vietā, lai rātu par nepareizu rīcību, var teikt arī: – Es par tevi uztraucos. Tas var mainīt ļoti daudz.

Mēs esam radīti attiecībām

Bet kā ir ar sevis mīlēšanu, par ko šobrīd visi runā? – Mēs sevi mīlam pārāk daudz, – saka mācītājs. Es, man, mans – tā ir nesvētā trīsvienība. Ja cilvēks dzīvo ar to, viņa dzīvē viss rūk un brūk. Dievs māca, ka, veidojot attiecības, jāapklusina sava ego iegribas. – Mīlestība ir gatavība upurēties otra dēļ, nolikt malā savas vajadzības un rūpēties, lai otram ir labi, – teic sarunbiedrs. Šo principu Edgars cenšas ievērot savā ģimenē. – Mēs ar sievu, kā Dievs vēlējis, esam viena miesa, viņa pieder man, es viņai. Kopš ar sieviņu stājos laulībā, vairs nesaku “mans”, bet “mūsu”, – viņš stāsta.

Edgars krietnu brīdi bijis pārliecināts, ka dzīvos viens, un tā būs pat labāk, jo vairāk laika varēs veltīt kalpošanai. Šo nepareizo domu pamatā bija pagātnē gūti ievainojumi un vilšanās. – Dieva vārds teic, ka cilvēkam nav labi būt vienam, viņš mūs radījis attiecībām, – apliecina sarunbiedrs, kurš tam ir paklausījis. Viņus ar alojieti Diānu, kura pieder Limbažu draudzei, kopā saveda citi draudzes ļaudis. Sākumā, kad viņam ieminējušies par jauku meiteni, kura ļoti vēlas ģimeni, un rosinājuši iepazīties, mācītājs atrunājies. Tad šo gadījumu apspriedis ar kādu amatabrāli, kurš teicis: – Muļķi, tā tev bija no Dieva! Nospriedis, ka tikšanos ar Diānu nemeklēs, bet, ja vēlreiz viņu sastaps, tad pieņems, ka tā ir lemts. Satikšanās notika, un, uzlūkojot Diānu, viņš tūdaļ sapratis – jā, tā tiešām ir viņa meitene. Pēc deviņiem mēnešiem salaulājušies un kopš pagājušā gada jūlija Edgars uzrunā viņu par sieviņu.

Viņš saka: – Attiecības ir kā dārziņš, kas jāsāk kopt ar pirmo dienu. To dara, esot viens otram blakus ikdienā un svētkos. Kopābūšana gan reizēm noved pie rīvēšanās, bet no tā nevajag baidīties. Jo vairāk rīvējies, jo vairāk pieslīpējies. Šie būs jau trešie Ziemassvētki, ko abi atzīmēs kā pāris. Viņi svin visus svētkus – gan baznīcas, gan valstij nozīmīgos, protams, arī dzimšanas un vārda dienas. Šādās reizēs vienmēr apciemo vecākus, ko šogad nevarēs darīt. Droši vien abi kopā pagatavos vakariņas, pēc tam apsēdīsies pie lielā galda un sarunāsies.

Jēzus ir gaisma, to nest citiem var katrs no mums

Mācītājs ir ļoti noraizējies par savu draudzi. Negribētu, lai kādu skar slimība. To, kā tas var notikt, viņš pieredzējis, saņemot aicinājumu doties uz slimnīcas reanimācijas nodaļu pie cilvēka, kuram tās dēļ bija lemts aiziet no šīs pasaules. Mācītājs ir pateicīgs par iespēju paturēt savā viņa roku un kopā lūgt Dievu. Ja cilvēks no dzīves aiziet ticībā, viņu stiprina apziņa, ka ar nāvi nekas nebeidzas. No pīšļiem esam nākuši, par pīšļiem paliekam, bet tas teikts par miesu. Gars atgriežas pie Dieva. Šis ir laiks, kad cilvēkam vajadzētu vairāk padomāt par savu tikšanos ar pestītāju. No tās neizbēgt nevienam. – Kungs saka: “Es būšu ar tevi līdz pasaules galam, tu dzīvosi, pat ja mirsi. Ja aizmigsi ticībā, tu augšāmcelsies”, – citē sarunbiedrs un atzīst, ka mēs staigājam pa plānu ledu, zem kura ir dziļa dzelme. – Jēzus ir gaisma, zvaigzne, pēc kuras vadāmies. Bet arī mēs varam spīdēt cits citam, – viņš saka.

Katrs varam nest kādam gaismu un cerību, runājot par Dievu un labo vēsti, ko sludināt ir katra kristieša pienākums. Šobrīd tā cilvēkiem ir īpaši vajadzīga, jo daudzi atklāj, ka viņu pielūgtie elki nepalīdz un sagrūst. Tad cilvēks ir dusmīgs, izmisis un meklē vainīgos. Šādu elku ir daudz, viens no populārākajiem – nauda. Elks var būt arī cilvēks, pat bērns un mīļotais, kuru dievinām. Šobrīd ir izteikta elku kultūra, ko veido, piemēram, cilvēki, kuri citus uzrunā sociālajos medijos. Tāpat cilvēks par elku var padarīt sevi, pārmērīgi rūpējoties par veselību un savu ķermeni, lai par to pēc tam ārišķīgi tīksminātos. Kalpošana elkam, lai kāds tas būtu, var kļūt par sava veida atkarību, kuras dēļ ciet pats un apkārtējie. Elkus ir viegli pazaudēt, bet, kad tas notiek, paliek tikai tukšums. Ar tiem saistītās ilgas un cerības nevar piepildīt. Prasības aizvien aug, vajag vairāk un vairāk, ideāls kļūst aizvien nesasniedzamāks. Tomēr īsts piepildījums meklējams līdzcilvēku un Dieva mīlestībā.

Galvenais ir sadzirdēt Ziemassvētku vēsti

Draudzēm šis būs neparasts Ziemassvētku vakars bez sanākšanas dievnamos, turklāt tieši svētku dievkalpojumus apmeklē vairāk ļaužu. Bet baznīcas būs atvērtas, tajās centīsies radīt svētku noskaņu. Turklāt ne jau klātbūtne un noskaņas baudīšana ir galvenais, bet atbilde uz jautājumu: – Vai dzirdēji vēsti, ko tev katru gadu svētku dievkalpojumā saka? Varbūt šogad, atzīmējot Kristus dzimšanu mājās, būs īstais brīdis, lai no plaukta paņemtu noputējušo Bībeli, to atvērtu un izlasītu Ziemassvētku stāstu. To var darīt vienatnē, tāpat kopā ar bērniem. Ja Bībeles nav, tad kāpēc gan kādam nepiezvanīt, lai viņš jums pasludina priecīgo Kristus dzimšanas vēsti? E. Graudiņš mudina neapvainoties uz pasauli, valdību, apstākļiem vai kaut ko citu, ka svētkus nevar svinēt kā citus gadus, bet novērtēt katru cilvēku, kurš šajā laikā ir blakus, un būt pateicīgiem par to. – Visi atcerēsimies vārdus “Dievs ir ar tevi”! – aicina mācītājs.

 

Izbūvē ēkās un atsevišķi

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 23.12.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Pēdējos trijos gados Amatas, Jaunpiebalgas, Pārgaujas, Raunas, Priekuļu un Vecpiebalgas apvienotā būvvalde ekspluatācijā pieņēmusi desmit pirtis. Līgatnes novada būvvaldē iesniegtas 12 būvniecības ieceres par pirtīm kā atsevišķām ēkām. Ekspluatācijā nodota viena pirts.

“Starp tām ir gan mazas ģimenes pirtiņas, gan atpūtas pirtis, kas paredzētas ne tikai ģimenei. Pēdējos gados lielākoties pirtis izbūvē dzīvojamās mājās vai saimniecības ēkās,” pastāsta Līgatnes pašvaldības būvvaldes vadītāja, arhitekte Dace Gradovska. Viņa vērtē, ka savulaik praktisku apsvērumu dēļ pirtiņas būvēja nelielas, jo tās bija jāpiesilda, jānotur karstums, bet siltumizolācijas nebija. Cik lielu pirti būvēt, katram savi apsvērumi, svarīgākais – lai justos labi. Dace atzīst, ka pašai, kad piemin pirti, pirmās asociācijas ir par lauku pirtiņu, guļbūves ēku. Tāds priekšstats ir no bērnības.

 

Sabiedrības idejas Eiropas kultūras galvaspilsētai

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 23.12.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Gatavojoties pretendēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukumu 2027. gadā, Cēsu novada pašvaldība rudenī izsludināja ideju talku ar mērķi kultūras programmas piedāvājuma izstrādāšanā iesaistīt visdažādākos cilvēkus.

Jau rakstījām, ka saņemti 19 ierosinājumi. Pašvaldības darba grupu, kas izstrādās pieteikumu, veidos starptautisko sadarbību, sabiedrības iesaistes aktivitātes, vada pašvaldības administrācijas vadītājs Atis Egliņš – Eglītis. Viņš atzīst, ka visas ieteiktās idejas būtu izmantojamas pieteikuma sagatavošanā: “Darba grupā esam definējuši, ka ceļš uz 2027. gadu ir dzīvs, mainīgs process un var atnest dažādus pavērsienus, neiedomātas lietas. Šis ir pirmais līmenis, kad ļoti daudz runājam ar cilvēkiem, organizācijām, uzklausām viņu redzējumu, liekam tos lego klucīšus citu pie cita, un viens no šiem klucīšiem bija ideju talka.”

Idejas iesūtītas no Cēsu, Amatas, Līgatnes, Vecpiebalgas novada, arī no Rīgas. Pēc darba grupas vadītāja teiktā, ir dažādu līmeņu idejas, dažādu ambīciju, bet visām būtu atrodama vieta pieteikumā. A. Egliņš – Eglītis stāsta, ka idejas varētu dalīt trijās grupās: “Ir idejas, kas saistītas ar personībām, viņu devumu Latvijai vai novadam, kuru dzīves vairāk vai mazāk ritējušas mūsu pusē. Piemēram, viena ir Melānijas Vanagas tēma, redzam, ka tur ir ļoti daudz, ko attīstīt. Interesanta ir tēma, kas iesniegta no Līgatnes par Latvijas eiro monētu un Rihardu Zariņu. Kā zinām, Rihards Zariņš ir autors arī pazīstamajai piecu latu monētai, ko tautā dēvē par “Mildu” un kas izmantota arī eiro monētā. Arī šo ideju var vērst plašumā.”

Otra ideju grupa saistīta ar arhitektūru un vidi, kas ir Cēsu bagātība, būtu jādomā, kā to vairāk saglabāt, izmantot. Tam nav jādomā nekas jauns, tikai šīs tēmas jāaktualizē tieši Eiropas kultūras galvaspilsētas kontekstā. Trešajā grupā ir idejas, kas piedāvā starptautiskus projektus, festivālus, ko varētu realizēt 2027. gadā, piemēram, starptautiskais mazo teātru festivāls.

“Lai vēl vairāk apzinātu iespējas, šobrīd digitāli apciemojam Cēsu kultūras institūcijas, biedrības, un šajās konsultācijās dzimst idejas, rodas iedvesma. Tikko attālināti tikāmies ar Inesi Ciekuri un Ritumu Ivanovu no “Art Cēsis”, bija ļoti produktīva saruna, kā viņi var nākt talkā Cēsu kā Eiropas kultūras galvaspilsētas stāstam. Katrā šādā tikšanās reizē dzimst vēl kas jauns. Darba grupai jāveic apjomīgs izvētīšanas darbs un jāraugās, vai kādu vērtīgu graudu nenoturam par pelavām un otrādi,” saka grupas vadītājs.

Šobrīd rit aktīvs vētīšanas process, ko iecerēts paveikt līdz februārim, lai februāra beigās pieteikuma melnrakstu jau varētu nodot sabiedrības apspriešanai. Pēc tam atliks pēdējais posms, lai līdz nākamā gada 4. jūnijam iesniegu oficiālo pieteikumu Kultūras ministrijā.

Darba grupu, kas sagatavos pieteikumu, lai pretendētu uz Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukumu, Cēsu dome apstiprināja šomēnes. Darba grupā iekļauta kultūras darbiniece un producente Inga Cipe, producents un kinorežisors Gints Grūbe, kurš bija arī Rīgas 2014.gada Eiropas kultūras galvaspilsētas darba grupas loceklis. Vēl tajā darbojas Cēsu Mākslas skolas direktora pienākumu izpildītājs Jānis Ķīnasts, Cēsu Kultūras centra vadītāja Zane Neimane, pašvaldības Attīstības un būvniecības pārvaldes galvenā teritorijas plānotāja Evija Taurene, domes deputāte un “Skola6” vadītāja Dita Trapenciere, domes deputāts un kultūras darbinieks Juris Žagars un pašvaldības vecākais komunikāciju speciālists Aleksandrs Abramovs.

 

Pārgājienā pa iezīmēto “Mežtaku”

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 29.12.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Latvijas Tūrisma forumā tika apbalvoti Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) rīkotā konkursa "Jaunais tūrisma produkts 2020" laureāti. Pirmo vietu ieguva Vidzemes plānošanas reģiona pieteiktais tūrisma produkts – garās distances pārgājienu maršruts “Mežtaka”.

Aptuveni 2100 km garā “Mežtaka” ir Eiropas garās distances pārgājienu maršruta daļa Baltijas valstīs, kas ved cauri Latvijas, Lietuvas un Igaunijas skaistākajiem mežiem un naci-onālajiem parkiem. Tā sākas no Polijas – Lietuvas robežas pie Lazdiju pilsētas, ved cauri Latvijai, iegriežoties Rīgā, un nonāk Tallinā. “Mežtakas” Ziemeļu daļa no Rīgas līdz Tallinai ir jau atvērta gājējiem un Latvijas teritorijā pilnībā nomarķēta.

“Garo pārgājienu maršrutu veidošanas iespēju Vidzemē sākām pētīt jau pirms desmit gadiem. Ideju tādu izveidot ieteica “Lauku ceļotājs”, kopā nāca pašvaldības, tūrisma uzņēmēji. Svarīgi, lai maršruts iespējami mazāk vestu cauri privātīpašumiem. Ar katru tas ir jāsaskaņo, kā arī ar laiku īpašnieka domas var mainīties. Vēl, izstrādājot maršrutu, bija būtiski, lai “Mežtaka” savienojas ar jau esošajām takām, lai tā kaut kur nepārtrūkst,” stāsta Vidzemes plānošanas reģiona pārstāve Māra Sproģe.

“Mežtaka”ir vērienīgs projekts. Vis maršruts ir izstaigāts dabā, novērtēts. Ja kādā vietā nepieciešams iztīrīt krūmus, tas izdarīts. “Daudzi tūrisma maršruti tiek iezīmēti kartē, bet netiek izstaigāti, lai pārliecinātos, kā izskatās dabā. Sekojam līdzi, lai “Mežtaka” nesagādātu nepatīkamus pārsteigumus. Sekojam sociālajiem tīkliem, kur kājāmgājēji dalās iespaidos, ziņo, ja nokritis kāds koks,” pastāsta M.Sproģe.

Ejot pa taku, ikviens var sekot norādēm arī par objektiem, kurus tuvumā vērts apskatīt, pilsētām, kurās iegriezties. “Mežtaka” ved cauri Siguldai, Līgatnei, Valmierai, Apei. Tā neiet cauri Cēsīm, bet tuvākajā laikā Cīrulīšu dabas takās uzstādīs norādes zīmi par pilsētu. Taka ved gar Gaujaslīčiem, Ērgļu klintīm. “Daudz bijis diskusiju, vai kājāmgājēji vispār kādā vietā piestāj, iepērkas, vai viņus interesē vēl kas, izņemot pašu taku. Dzīve parāda, ka kājāmgājēji gan labprāt nakšņo viesu namos, gan izmanto uzņēmēju piedāvājumus. Garo distanču gājēji vairs nav tikai pašpietiekami piedzīvojumu meklētāji, kuri neizmanto pakalpojumus,” skaidro M.Sproģe un piebilst, ka “Mežtaka” nav apļveida, tā vairāk piemērota patiesiem entuziastiem vai pieredzējušiem gājējiem. Taču katrs var izvēlēties kādu sevi interesējošu maršrutu. “Interesants objekts ir Cirgaļu kāpas Vidzemes priežu mežā Valkas novadā. Tik daudz iespaidu var gūt, ejot gar Gauju,” atgādina M. Sproģe.

333 km garumā “Meztaka” ved cauri Vidzemei. Maršruts ir sadalīts aptuveni 20 kilometru garos posmos, un par katru posmu ir pieejams apraksts, kā arī gājējam nepieciešamā praktiskā informācija par pakalpojumu sniedzējiem un apskates vietām. “Mežtaku” veidojis Vidzemes plānošanas reģions kopā ar Latvijas Lauku tūrisma asociāciju “Lauku ceļotājs”, Dabas aizsardzības pārvaldi, Rīgas plānošanas reģionu un ''Latvijas valsts mežiem'', kā arī partneriem Igaunijā, izmantojot Eiropas Reģionālas attīstības fonda finansiālu atbalstu.

“Mežtaka” izceļ reģiona dabas un kultūrvēsturisko mantojumu un veidota, lai palīdzētu atvest tūristu tuvāk reģiona uzņēmējiem, tādējādi arī sekmējot tūrisma pakalpojumu attīstību. Pasaulē pārgājienu tūrisma popularitāte tikai pieaug. Aizvien vairāk ir tūristu, kuri vēlas apvienot sportisku pieredzējumu dabā ar kultūrvēstures iepazīšanu un arī noteikta līmeņa komfortu un pakalpojumiem. “Vidzeme ir tik dažāda un tik bagāta,” atgādina M.Sproģe.

 

Sportiskais Covid gads

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 29.12.2020

Izdevums: Druva

Rubrika: Sports

Jau ierasti vienā no pēdējiem “Druvas” numuriem sporta lappusē atskatāmies uz aizvadīto gadu. Tiesa, 2020. gads arī sportā bijis ļoti neparasts, bija periods, kad visā pasaulē sporta ziņās dominēja viena tēma - par atceltajām, pārceltajām sacensībām.

Droši vien daudziem šis bija nepiepildīto sapņu un cerību gads, jo pēc rūpīgas gatavošanās sezona tā nemaz īsti nesekoja. Tika atcelts arī gada pasaules sporta notikums - Tokijas olimpiskās spēles. Cerams, ka 2020. gada olimpiskās spēles varēs notikt 2021. gadā un arī mūsu puses sportistiem, kuri varēja kandidēt uz dalību tajās, vēl būs iespējas sapni piepildīt.

Kāds bijis aizejošais 2020. gads?

Gada pielāgošanās

Šajā gadā arī sportā ļoti ienāca digitālās tehnoloģijas. Autobraucēji trenējās pie virtuālajiem simulatoriem, riteņbraucēji trenējās un sacentās uz datorizētajiem velotrenažieriem, virtuālā vide ienāca arī skrējēju ikdienā. Te jāmin sporta klubs “Ašais”, kura skrējēji apstākļos, kad atceltas visas sacensības, atrada iespēju startēt sacensību režīmā, turklāt - nepārkāpjot valstī noteiktās ārkārtējā stāvokļa prasības. Viņi piedalījās īpašās virtuālajās sacensībās, kas notika vairākos posmos. Sportisti nesacentās pie datora, bet skrēja reālā distancē, ar GPS viedierīcēm fiksējot attālumu, laiku, tā sacenšoties ar daudziem simtiem dalībnieku no daudzām pasaules valstīm.

Par to, lai skriešana būtu saistošāka, ar sacensību azarta piegaršu, domāja arī skriešanas entuziastu kopiena “Skrien un nūjo Cēsīs”, nākot klajā ar vairākiem interesantiem piedāvājumiem. Vispirms bija aicinājums katru nedēļu veikt noteiktu attālumu, fiksējot to kopienas feisbuka profilā. Tad sekoja aizraujošāks sportiskais izaicinājums - “Meža cilpa”, kurā dalībniekiem bija jāskrien pēc iepriekš noteikta maršruta, ielādējot savā viedierīcē distances GPX failus, lai ievērotu maršrutu. Tika organizēts arī “Super Duper” pusmaratons (21,1 km) un maratons (42,2 km).

Nepiepildītie sapņi

Šis gads īpaši sāpīgs bija sporta spēļu komandām, jo pavasarī sezona lielākoties palika nepabeigta. Kādā vietu sadalījumu noteica, citā sezonu pārtrauca, vietas nesadalot.

Šķiet, īpaši sāpīgi tas bija florbola komandai “Lekrings”, tāpēc viņiem nominācija “Nepiepildītie sapņi”. 2019./ 2020.gada sezona ritēja ļoti veiksmīgi. “Lekrings” regulāro čempionātu beidza pirmajā vietā ar teicamu statistiku. 22 spēlēs komanda guva 17 uzvaras, piedzīvoja tikai piecus zaudējumus, guva visvairāk – 163 – vārtu un bija vienīgie, kuri ielaida mazāk par simts vārtiem – tikai 89. Iepriekšējo reizi cēsnieki regulāro čempionātu bija uzvarējuši tālajā 2009./ 2010.gadā.

Protams, uzvara regulārajā čempionātā negarantēja čempionu titulu, bet tas tā arī paliks neatklāts, sezona tika apturēta, kad izslēgšanas spēlēs ritēja vien pirmā kārta. Cēsnieki pēdējo reizi par čempioniem kļuva 2014./ 2015.gada sezonā, kad regulārajā turnīrā bija otrie.

Gada novērtējums

Šādu nomināciju varam dot basketbolistei Emīlijai Kristai Gravai, kura jau trešo gadu mācās un spēlē basketbolu Amerikas komandā “Wagner College Seahawks”. Šajā pavasarī viņa tika iekļauta Amerikas Nacionālās koledžu sporta asociācijas (NCAA) ziemeļaustrumu konferences sezonas visu zvaigžņu komandā jeb, kā to dēvē tur, “Pirmajā komandā”. Šāda komanda tiek nosaukta reizi gadā, ņemot vērā visas sezonas statistiku, par spēlētājām balso arī treneri.

Statistika liecina, ka Emīlija savā komandā piedalījās visās 28 sezonas spēlēs, viņai otrs lielākais spēles laiks - 30,4 minūtes vidēji spēlē. Arī visvairāk gūto punktu – 448 jeb vidēji 16 spēlē, un viņa bija līdere arī cīņā par atlēkušajām bumbām – 167 jeb vidēji sešas spēlē.

Arī jauno sezonu, kas startēja decembra sākumā, spēlētāja sāka produktīvi, lai arī viņas komanda zaudēja. Emīlija laukumā pavadīja 38 minūtes, gūstot 18 punktus. Abi šie rādītāji labākie komandā.

Gada ieraksts

Te nerunāšu par kādu mūzikas ierakstu, bet par biatlonistes Baibas Bendikas ierakstu šī sporta veida vēsturē. Februārī Antholcā viņa aizvadīja savu labāko pasaules čempionātu, visās distancēs iekļūstot starp pirmajām 25.

7,5 kilometru sprinta distancē B. Bendika bija augstajā 12.vietā, sasniedzot karjeras labāko rezultātu pasaules čempionātā. 10 km iedzīšanā viņa vēl vairāk uzlaboja savu rezultātu, pirmo reizi pasaules čempionātā finišējot labāko desmitniekā, devītajā vietā. Ar šo panākumu viņa arī pārrakstīja Latvijas dāmu biatlona vēsturi, jo tik augstu panākumu vēl nevienai nebija izdevies izcīnīt. Distancē ar kopējo startu Baiba izcīnīja 18. vietu, kas ir visu laiku labākais rezultāts Latvijas dāmu biatlona vēsturē pasaules čempionāta masu startā. Vēl viņai 25.vieta individuālajā distancē un 17.vieta pāru stafetē kopā ar Andreju Rastorgujevu.

Šajā nominācijā vēl var minēt SK “Ašais” dalībnieka Roberta Glazera veikumu Sāremā trīs dienu sacensībās šajā rudenī. Triju dienu summā viņš uzrādīja šī skrējiena visu laiku ātrāko rezultātu, tagad viņam pieder skrējiena rekordi P6/ P11/ P14 grupās, turklāt šogad Roberts apsteidza P16 grupas labāko rezultātu, kurā viņam jāstartē nākamgad.

Gada medaļa

Tupinot R. Glazera sezonas veikumu, jāatzīmē vēl viens viņa sasniegums. Jūlija sākumā sacensībās Tartu jūdzes skrējienā viņš izcīnīja sudraba godalgu, bet šai medaļai vēl kāda lielāka nozīme. Tā bija 900. medaļa sporta kluba “Ašais” vēsturē. Te vēl jāatzīmē, ka Roberta kontā arī kluba 600. un 800. medaļa!

Gada stabilitāte

Turpinot par vieglatlētiku, jāpiemin Cēsu Sporta skolas audzēknes Vinetas Krūmiņas veiksmīgā sezona. Latvijas čempionātā U18 grupā viņa bija labākā gan diska mešanā, gan lodes grūšanā, nopelnot arī iespēju pārstāvēt Latviju Baltijas čempionātā šajā vecuma grupā.

Sezonas kopvērtējumā sieviešu konkurencē viņai trešais labākais rezultāts diska mešanā (44,76m). Šis rezultāts labākais starp juniorēm U20 grupā, U20 grupā viņai arī labākais rezultāts lodes grūšanā (13,98m).

Šajā nominācijā vietu pelnījuši vēl vairāki Cēsu Sporta skolas audzēkņi. Estere Volfa plūca daudzas godalgas, galvenokārt zelta, rollerslēpošanā, vasaras biatlonā, slēpošanā, biatlonā, kā arī taku skriešanas seriālā “Stirnu buks”.

Krietns medaļu birums Latvijas čempionātā vasaras biatlonā, rollerslēpošanā, slēpošanā Amēlijai Zaķei S12 grupā un Rūdolfam Raudziņam V12 grupā.

Un, protams, orientieristei Sandrai Grosbergai, kura šajā sezonā Latvijā svinēja uzvaras visās sacensībās, kurās piedalījās, tādējādi triumfējot arī Latvijas kausa izcīņas kopvērtējumā un Stafešu kausā. Sandras veikums septembrī novērtēts arī starptautiski, viņa atzīta par septembra sportisti Pasaules Spēļu asociācijas vērtējumā.

Gada treneris

Te jārunā par Māra Urtāna devumu, kura audzēkņi rāda ļoti atzīstamu sniegumu lodes grūšanā un diska mešanā. Jau minēts Vinetas Krūmiņas veikums, vēl jāatzīmē Aleksandra Volkova labākais rezultāts diska mešanā pieaugušo grupā. Teicami starti bija arī Nikam Kļaviņam, Artūram Ozolam, Jānim Zemītim.

Treneris pats rādīja labu piemēru, uzvarot Latvijas čempionātā lodes grūšanā. Tā viņam bija jau 37. zelta medaļa Latvijas čempionātos!

Gada debija

Šī nominācija jāpiešķir sieviešu florbola komandai “Līgatne”, kura debitēja Latvijas čempionātā. Šogad sieviešu komandas netiek dalītas divās līgās, izveidota viena apvienotā, kurā startē astoņas komandas. Līdz pauzei līgatnietes piecās spēlēs guva trīs uzvaras, un šobrīd komanda ir trešajā vietā.

Šajā nominācijā jāatzīmē arī divi mūsu biatlonisti - Annija Sabule un Rūdis Balodis, kuri veiksmīgi debitēja Pasaules kausa sacensībās.

Gada atgriešanās

Šoreiz par to, ka basketbolā pēc 26 gadu pārtraukuma šogad Latvijā atkal tika organizēta cīņa par Latvijas kausu. Tajā iesaistījās arī basketbola komanda “Cēsis/ Cēsu Sporta skola”, kas veiksmīgi pārvarēja Latvijas kausa izcīņas pirmo kārtu, divu spēļu summā ar 187:154 pārspējot BK “Krāslava”. Tiesa, īsi pirms otrās kārtas spēlēm sezonā iestājās pauze.

Gada izaicinājums

Šajā nominācijā atzinību pelnījusi jau minētā “Noskrien Cēsis” komanda, kura laikā, kad sacensības notikt vairs nevarēja, pati sev sarīkoja stafetes skrējienu no Papes bākas Rucavas pagastā tālajā Kurzemes galā līdz AB dambim Rīgā, 40 stundās veicot aptuveni 400 kilometrus. Startēja divas komandas: dāmu komandā Žanna Vanaga, Vineta Skrastiņa, Evija Taurene, Ieva Ārtberga un Elīna Vanaga, bet vīru komandā Andžejs Stepančuks, Miķelis Vietnieks, Nauris Spalviņš un Arvis Taurenis.

Vēl šajā nominācijā var atzīmēt cēsnieku Kasparu Lapsu, kurš pirmo reizi startēja tradicionālajā skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera. Viņš finišēja pēc 11 stundām 55 minūtēm un 59 sekundēm, kas absolūtajā vērtējumā viņam deva 37.vietu, bet vīriešu konkurencē – 33.

 

2021-01-04
Laika ziņas
Aptaujas