Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

Baltijas lasis kapitulē roņiem, maluzvejniekiem un neētiskas makšķerēšanas kampaņai nārsta laikā

Autors: Gints ŠĪMANIS

Datums: 07.09.2021

Izdevums: Rīgas Apriņķa Avīze

Rubrika: Piejūra

Lasis, neapšaubāmi, ir viens no Latvijas nacionālajiem simboliem, par kuru sacerēts un dzirdēts simtiem zvejnieku un makšķernieku stāstu. Bioloģijas zinātņu doktors, mūsu ihtioloģijas «smagsvars» ANDIS MITĀNS dalās pārdomās par Latvijas lašupēm un lasi, ko papildināsim ar jaunāko informāciju, kas varētu ieinteresēt piejūriešus un katru īstenu dabas draugu.

Spiningot nārsta laikā nav korekti

«Lašupes – tās ir likteņupes, kas atspoguļo gan šo skaisto un cēlo zivju likteni, gan upju un dabas aizsardzību kopumā, kā arī Latvijas saimnieciski politiskās attīstības vēsturi un gatavību ilgtspējīgai attīstībai jaunajā gadsimtā,» – tik pragmatiski un reizē romantiski Andis Mitāns raugās uz sarunas tēmu kopumā.

Kā zināms, līdz pagājušā gadsimta pirmajai pusei tieši Daugava bija viena no lielākajām un produktīvākajām lašu dabiskā nārsta upēm visā Baltijas jūras baseinā. Daugavas varenais plūdums ar plašajām krācēm un tajās brīvi lēkājošiem lašiem atbilda likteņupes nosaukumam. Tomēr turpmākajos gados HES kaskādes izbūve, ūdens un vides piesārņošana, dzīvotņu degradācija un antropogēnās izmaiņas ekosistēmās ir izskaudušas Daugavas dabisko lašu populāciju. Tiesa, tagad Daugavas lašus ataudzē mākslīgi, taču tas atspoguļo ne vien vides, bet arī dzīves kvalitātes zaudējumus. Tādēļ vēl jo stingrāk mums visiem, visai sabiedrībai kopumā, ir jāsargā vēl atlikušās Latvijas lašupes – Salaca, Gauja, Venta un Irbe, kā arī virkne mazo upju un pieteku.

Aizvien populārāka pēdējos gados kļūst lašu makšķerēšana – Latvijā licencētā veidā tā pieļaujama Salacā un Ventā pēc 1. janvāra, pērn to atļāva arī Gaujā. Tomēr makšķerēšanas noteikumi neaizliedz spiningot arī septembrī – laikā, kad uz nārstu ierodas pirmie laši un taimiņi. Un tā pēdējos gados mūsu lašupēs strauji pieaug lašveidīgo zivju spiningošana septembrī, pielietojot «ķer un atlaid» principu. Tā kā visas zivis ir jāatlaiž, oficiālas statistikas par septembrī noķertām un atlaistām lašveidīgajām zivīm nav. Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta «BIOR» speciālisti uzskata, ka šāda lašu makšķerēšana pirms nārsta var būtiski ietekmēt nārsta sekmes. Apstiprinot jaunos licencētās makšķerēšanas noteikumus Salacā, atbilstoši institūta rekomendācijām mūsu galvenajā lašupē spiningošana septembrī tika aizliegta.

Lašu krājuma stāvoklis – neapmierinošs

Salacā pēdējos desmit gados ir bijusi tikai viena ražīga lašu paaudze – vairāk nekā 22,5 tūkstoši smoltu, kas ir 75 procenti no Salacas upes maksimālās produktivitātes. Salīdzinājumam: iepriekšējos gados katru otro trešo gadu bija ražīgas paaudzes, kurpretī 2019. gadā Salacā smoltu produkcija atkal tika novērtēta kā mazražīga. Diemžēl arī citās Latvijas lašupēs dabisko lašu krājuma stāvoklis nav labāks. Tāpēc Starptautiskā Jūras pētniecības padome (ICES) upēs, kurās lašu stāvoklis ir slikts, rekomendē ierobežot gan rūpniecisko, gan atpūtas un makšķerēšanas zveju, atjaunojot lašu dzīvotnes, likvidējot dambjus. Papildus tam nav ieteicams palielināt zvejas aktivitātes lašu migrācijas ceļā jūrā.

Lai palīdzētu lašu krājumu noturēt drošā līmenī un uzlabotu zvejnieku iespējas zvejot, daudzās valstīs lasis tiek mākslīgi pavairots zivjaudzētavās un tad mazuļu vai smoltu stadijā izlaists upēs. Latvijas lašu pavairošana notiek institūta «BIOR» zivju audzētavās, un tādējādi katru gadu tiek papildināti Daugavas, Gaujas un Ventas lašu krājumi. Lielākā daļa izaudzēto lašu ir smolti (zivis, kas ir gatavas doties no upes uz jūru), daļa ir arī vienvasaras mazuļi, kas vismaz vēl vienu gadu pavadīs upē.

Kopumā 2019. gadā Latvijas upēs tika izlaisti 787 tūkstoši lašu smoltu un 84 tūkstoši lašu vienvasaras mazuļu. Iegaumēsim, ka visiem audzētavu lašu smoltiem tiek nogriezta taukspura, tādējādi gan zinātnieki, gan zvejnieki un makšķernieki var viegli atpazīt dabiskos un audzētavu lašus. Institūta «BIOR» Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups informē, ka no šā gada zivju audzētavas upēs ielaiž tikai lašu un taimiņu smoltus.

Andis Mitāns akcentē arī radušos problēmu: «Lašu mākslīgo populāciju ilgtspējība ir apdraudēta. Iztrūkstot dabiskai atlasei, daļēji audzēta mākslīgos siltumnīcas apstākļos, populācija zaudē savu daudzveidību un spēju izturēt vides faktoru fluktuācijas. Viena no pamanāmākajām audzētavu lašu novirzēm ir to vēlā priekšnārsta migrācija. Piemēram, piecdesmitajos gados, kad Daugavas lašu populācija vēl bija dabiska, gandrīz puse lašu no Baltijas jūras Rīgas līča piekrastē atgriezās laikā no jūnija līdz jūlijam. Tagad Daugavas mākslīgi audzētie laši līča piekrastē parādās galvenokārt tikai septembrī un oktobrī. Otra, ne tik pamanāma, novirze ir tā, ka audzētavu laši nelabprāt dodas meklēt nārsta vietas upju augštecēs un pietekās, jo parasti tiek izlaisti grīvās vai lejtecēs. Turklāt audzētavu lašiem var pastiprināties tieksme ieceļot svešās upēs, un tas izjauc dabisko populāciju piemērotību vietējiem apstākļiem. Lai pastiprinātu audzētavu lašu nārsta migrācijas, beidzamajos gados Gaujā un Ventā mazuļi vairs netiek izlaisti upju grīvās, bet gan vidusteces posmos un pietekās.»

2018. gadā «BIOR» veica lašu audzēšanas efektivitātes un ietekmes uz katras upes lašu krājumiem novērtējumu. Pirmie rezultāti parādīja, ka audzētavu laši veido būtisku daļu no kopējā lašu skaita upēs – Gaujā vairāk nekā astoņdesmit procenti, Ventā vairāk nekā puse lašu ir no audzētavām. Tas lika secināt, ka dabiskā laša krājumi ir ļoti sliktā stāvoklī. Tādēļ, sākot ar 2020. gadu, kad Gaujā tika uzsākta licencētā taimiņu un lašu spiningošana, katrs makšķernieks lomā drīkst paturēt vienu lasi vai taimiņu ar nogrieztu taukspuru – tātad audzētavas zivi. Ietverot šādu rekomendāciju noteikumos, «BIOR» galvenais mērķis bija aizsargāt dabiski nārstojošās zivis. Tomēr oficiālā informācija no makšķerniekiem liecināja, ka dabisko un audzētavu zivju proporcija ziemā–pavasarī ir būtiski atšķirīga nekā vaislinieku zveja rudenī. Tāpēc 2020. gada ziemā «BIOR» sadarbībā ar makšķerniekiem uzsāka papildu datu ievākšanu, kuras rezultāti apstiprina, ka makšķernieku lomos galvenokārt ir dabiski nārstojošie taimiņi.

Andis Mitāns liek aizdomāties arī par lašu zvejas ētiku: «Ja upēs būtu pietiekami daudz lašu populācijas drošai atražošanai, tos varētu ķert arī rudenī – augustā un septembrī, taču ne tieši nārsta laikā un vietā, jo tas būtu pretrunā ar ētikas principiem, pat ja izmantotu «ķer un atlaid» metodi. Rudenī varētu makšķerēt Daugavas mākslīgi audzētos lašus, kas upē nevar atrast nārsta vietas un nevar efektīvi iznārstot Rīgas HES cikliskās darbības radīto ūdens straumes un līmeņa svārstību dēļ.»

Kā veicināt lašu dabisko nārstu?

Ko darīt, lai Latvijas lašupes kļūtu bagātākas ar dabiskā nārstā dzimušiem lašu mazuļiem? Kā zināms, optimālās nārsta vietas lašiem ir lielo upju plašās krāces, kur straumes ātrums ir līdz vienam metram sekundē, ūdens dziļums ir vismaz pusmetrs un gultnes dibens ir oļaini akmeņains, taču irdens un tīrs. Tātad veiksmīgam nārstam un ikru attīstībai būtiski ir tieši oļi. Smiltis turpretī tieši un netieši pasliktina oļos ierakto ikru elpošanu. Savukārt akmeņi, kas konkrētā ikru atlaišanas vietā var arī nebūt, tomēr labi raksturo laša mazuļu ekoloģiskās prasības. Acīmredzot lielie laši, izvēlēdamies nārsta vietu, novērtē tās piemērotību arī savai jaunajai paaudzei. Ne velti lašupju produktivitāti pieņemts novērtēt nevis pēc nārsta ligzdu skaita, bet pēc mazuļu blīvuma un smoltu iznākuma uz kopējo nārstam un mazuļu dzīvei atbilstošu krāces jeb straujteces laukuma vienību.

Pēdējos gados, pateicoties Zivju fonda finansējumam un vietējo pašvaldību un biedrību aktivitātēm, vairākās lašupēs notiek dzīvotņu atjaunošana. Veicot lašupju inventarizāciju, «BIOR» eksperti secinājuši, ka lielākajā daļā mūsu lašupju pieejamo dzīvotņu skaits un kvalitāte ir būtiski samazinājusies. Pēc Vitrupes, Pēterupes, Braslas, Irbes, Sakas, Užavas un Bārtas apsekošanas zinātnieki konstatēja, ka šajās upēs pieejamo dzīvotņu apjoms ir samazinājies vairākas reizes. Tās ir aizaugušas, pēdējo gadu siltās ziemas un ledus trūkums tajās nav ļāvis attīrīties dzīvotnēm, upes ir pārbagātinātas ar barības vielām, kā rezultātā lašu dzīvotņu apjoms ir ievērojami samazinājies.

Laši nārsto rudenī, kad ūdens upēs atdziest līdz 4–6 grādiem, kas parasti novērojams, sākot ar oktobra pēdējo dekādi. Intensīvs nārsts turpinās līdz novembra vidum, bet atsevišķi eksemplāri nārsto līdz mēneša beigām.

Izvēloties nārsta vietu, laši to pārbauda un novērtē, irdinot un tīrot upes grunts virskārtu. Rodas tā sauktās berzes – upes gultnē vēlā rudenī labi redzami gaiši, aptuveni kvadrātmetru un lielāki laukumi. Tomēr ne vienmēr tieši tur ir arī atlikti ikri. Laši meklē tādu vietu, kur gruntī ir filtrācijas un avotu ūdeņu strāvas. Tās parasti atrodas aiz reljefa pacēlumiem (oļu vaļņiem, nelielām ūdens pārgāznēm). Izvēlētajā vietā laša mātīte ar asti izrok vairākas bedrītes (ligzdas), kurās iznērš aptuveni desmit tūkstošus ikru, kuru apaugļošanā piedalās vairāki tēviņi. Pēc tam laši kopējiem spēkiem ikrus apber ar oļiem tā, ka gultnē rodas pauguriņš. Vidēji tikai katrā otrajā berzes vietā ir ikrus saturošas ligzdas.

Ko vēl varētu darīt, lai veicinātu lašu dabisko nārstu?

2020. gadā Rīvas upē tika uzsākta pirmā dabiskā zivju ceļa izbūve Latvijā. Līdz šim pie mums bija vairāki tehniskie zivju ceļi, kas parasti ir orientēti uz vienu vai nelielu skaitu mērķa sugu. Dabiskā zivju ceļa priekšrocība ir tā, ka tam slīpums ir ievērojami mazāks (parasti nepārsniedz trīs procentus) un tas ir piemērots ne tikai vairākumam zivju sugu, bet arī citiem ekosistēmas iemītniekiem. Rīvas upes zivju ceļš ir pie Liepājas–Ventspils šosejas, kur upi šķērso bijušās papes fabrikas dambis. Mūsdienās šim dambim vairs nav funkcionālas nozīmes, tomēr tā radītais ūdenskritums ir kļuvis par iecienītu tūrisma objektu.

2020. gadā, pateicoties Zivju fonda atbalstam, tika īstenots vēl viens nozīmīgs projekts ceļotājzivju migrācijas iespēju uzlabošanai – atjaunots zivju ceļš Līgatnes upē pāri Anfabrikas slūžām.

Jānosargā savvaļas laši Latvijas upēs

Kā jau iepriekš minēts, arī mūsu galvenajā lašupē Salacā smoltu skaits ir zemā līmenī. Līdz šim institūts «BIOR» veica smoltu uzskaiti, kad tie migrēja uz jūru, lašu vienvasaras mazuļu uzskaiti, kā arī nārsta vietu uzskaiti. Lai noslēgtu pilnu bioloģisko ciklu, bija nepieciešams noteikt nārstojošo zivju skaitu. Tāpēc 2020. gada vasarā Salacā tika uzsākta uz nārstu migrējošo lašu un taimiņu uzskaite. Tā tika veikta ar Islandē izstrādātu iekārtu «Vaki Riverwatcher», kas spēj atpazīt zivs sugu, garumu, dzimumu un svaru.

Šogad lašu uzskaitē talkā nācis makšķernieku klubs «Salackrasti». Vispamanāmākais jaunums Salacas «Lašlejās» (bijusī zivju inspekcijas māja) ir acīmredzami svaigi būvētais tacis un laipa. To gan izmantos nevis nēģu zvejai, bet migrējošo lašveidīgo skaitīšanai. Pagājušā gada pieredze mācījusi inovatīvo elektronisko uzskaites iekārtu stiprināt nevis pie ūdenī iegremdētas sētas, bet pie etnogrāfiskā tača, kas lašiem un taimiņiem aizšķērsos ceļu, rosinot zivis meklēt atveri tacī. Pa to tās nonāks iekārtā un tiks pieskaitītas.

Viena no lielākajām problēmām diezgan aizaugušajā Salacā ir tā, ka jebkādā sprostā saķeras pa upi peldošās zāles. Šķiet, šo problēmu pārvarēs, jo sētu veido kārtis. Atliek vien tās pacelt uz augšu, lai tajā saķērusies zāle brīvi aizpeldētu tālāk. Lašus zinātnieki vēlas skaitīt līdz novembra beigām. Biedrība «Salackrasti» cer, ka nākotnē «Lašulejas» kļūs par ceļotāju, laivotāju un makšķernieku iecienītu vietu, kur brīvi var piekļūt upei un saņemt dažādus pakalpojumus. Inspekcijas mājā biedrība plāno izbūvēt istabiņas makšķerniekiem, savukārt smēdē būs maluzvejniecības muzejs.

«BIOR» Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups rezumē: «Iegūtie rezultāti nākotnē ļaus balstīt Salacas licencēto makšķerēšanu uz lēmumiem, kas pamatoti ar zināšanām. Balstoties uz rezultātiem, varēsim saprast, vai lielāka uzmanība ir jāpievērš Salacas dzīvotņu kvalitātes uzlabošanai vai lielo zivju aizsardzībai, kā arī tam, vai ierobežota lašu un taimiņu makšķerēšana pirms nārsta maz ir atļaujama.»

Kā zināms, lielākās un ražīgākās Baltijas jūras lašupes – Torne un Kaliksa – atrodas Baltijas jūras ziemeļos, un to stāvoklis pēdējos desmit gados ir uzlabojies. No kopējā dabiski nārstojošo lašu smoltu skaita Baltijas jūras ziemeļu daļas upēs ir aptuveni astoņdesmit deviņdesmit procenti. Prognozē, ka arī turpmākajos gados Baltijas jūras ziemeļu lašupes būs labā stāvoklī. Negatīvas tendences ir novērotas divās lašupēs – Vindelvenā un Junganā –, kur smoltu skaits pēdējos gados ir samazinājies sakarā ar paaugstināto lašu mirstību slimības dēļ.

Iegādāties pašiem savu Latvijas lasi vēl arvien ir problēmas – tirgū to vienkārši nav. Visur – Centrāltirgū, lielveikalos un citviet – jums piedāvās mākslīgi audzētos. Tomēr, pirms pērkat, atcerieties Anda Mitāna brīdinājumu: «Galēji mākslīgs produkts ir zivju fermās tieši preču tirgum audzētie laši; no tiem pazīstamākie ir tā sauktie Norvēģijas laši, kurus audzē jūras sprostos. Lašu fermās izmanto selekcionētas šķirnes un lieto intensīvās tehnoloģijas visos dzīves cikla posmos. Zivju fermu laši, nokļūstot savvaļā un nārstojot kopā ar dabiskajiem lašiem, kļūst bīstami savvaļas populācijām, ienesot tajās nevēlamas ģenētiskās izmaiņas.»

Satraukums par savvaļas lašu skaita strauju sarukumu nav tikai Latvijā. Cilvēka iejaukšanās dabas procesos ir iemesls, kādēļ lašu populācija milzīgā ātrumā sarūk arī Atlantijas okeānā – pēdējo trīsdesmit gadu laikā pie Amerikas krastiem lašu skaits sarucis trīs reizes. Līdzīga statistika ir arī Eiropā: Polijā, Vācijā un Dānijā dabisko lašu populāciju vairs nav vispār, arī Lietuvā un Igaunijā savvaļas lašu ir maz. Ne velti Pasaules Dabas fonds aicina nekavējoties rīkoties. Pirmais solis, pēc fonda speciālistu domām, būtu aizliegums mākslīgi audzētos lašus iepludināt upēs, kur veiksmīgi nārsto savvaļas laši.

Jaunajām vietvarām pēc administratīvi teritoriālās reformas te daudz darba – arī lašu, zvejnieku un makšķernieku attiecību sakārtošanā. Vai nosargāsim Latvijas lašus? Šis jautājums aizvien paliek atklāts.

 

Pie Pļaviņām atklāj atjaunotos ceļa posmus

Autors: Sandra Pumpure

Datums: 07.09.2021

Izdevums: Staburags

Rubrika: Jaunumi

Liels ieguldījums autobraucēju drošībai un ērtumam

Svinīgi atklāti pārbūvētie valsts autoceļu posmi pie Pļaviņām — rotācijas aplis uz Rīgas—Daugavpils (A6) šosejas pie Gostiņiem un reģionālais autoceļš Pļaviņas—Madona—Gulbene (P37) no Daugavpils šosejas līdz Aiviekstei Madonas novadā.

Brauktuves uzlabojumus šajos posmos autobraucēji gaidīja jau sen, un tie sākās pērnā gada augustā.

Ērtāk un drošāk

Valsts SIA “Latvijas Valsts ceļi” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Lazdovskis atzina, ka ceļa stāvoklis pirms pārbūves šajos posmos bija labi zināms ilgāku laiku. Veiktie uzlabojumi ir liels ieguldījums, un prieks par autovadītājiem, kuri tagad tur varēs braukt komfortablāk un drošāk. Viņš uzsvēra, ka ceļu sakārtošana turpinās, un darbi no–

tiek uz dažādiem ceļiem. Raugoties nākotnē, Mārtiņš Lazdovskis izteica vēlējumu, lai intensīvais darbs neapsīkst, jo uzlabojumi vajadzīgi daudzviet.

Kā informēja “Latvijas Valsts ceļu” Komunikācijas daļa, uz Daugavpils šosejas pie Pļaviņām starp rotācijas apļiem veikta pilna ceļa segas pārbūve, izbūvējot drenējošo un sala noturīgo slāni, pamatus, un trīs kārtās ieklāts asfaltbetons.

Pilnībā pārbūvēta šajā posmā esošā dzelzceļa pārvada laidumu konstrukcija, kā arī nostiprinātas nogāzes zem tās. Ievērojamas pārmaiņas veiktas rotācijas aplī. Tas nobīdīts kustības pārvada virzienā, tādējādi panākot drošāku un pārskatāmāku apļveida krustojuma izbraukšanu, papildus tur ierīkojot arī apgaismojumu. Izmaiņas krustojuma plānojumā un satiksmes organizācijā veiktas arī autoceļa A6 un Lielās ielas krustojumā Gostiņos, lai arī šo pieslēgumu padarītu drošāku.

Darbus šajā posmā veica SIA “VIA”, kurai ir 30 gadu darba pieredze ceļu būvē Latvijā un daudzu gadu sadarbība ar “Latvijas Valsts ceļiem”. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Gints Gruntiņš atzina, ka apjomīgā darba rezultāts ir veiksmīgs. Darbs notika divos posmos. Pirmajā līdz tehnoloģiskajam pārtraukumam veikti galvenokārt zemes rakšanas darbi, ievietotas caurtekas un remontēts dzelzceļa pārvads. Kā inovāciju viņš min 66 metru caurtekas izbūvi, kas šķērso šoseju. Šajā vietā izmantota tehnoloģija, kas neprasīja lielus zemes rakšanas darbus un satiksmes ierobežošanu. Šogad galvenokārt strādāts pie rotācijas apļa, noslēdzot to ar drošu segumu. Darbu līgumcena bija 2 983 425 eiro, no tiem 520 000 eiro izmaksāja pārvada pārbūve.

Iespaidīga būve

Autoceļa Pļaviņas—Madona—Gulbene posmā no Daugavpils šosejas līdz Aiviekstei 7,25 kilometru garumā veikta daļēja ceļa segas pārbūve. Ceļa konstrukcijai pastiprināts pamats, uz kura trijās kārtās ieklāts asfaltbetona segums. Tāpat gar ceļu iztīrīti un izrakti grāvji, pārbūvētas caurtekas un autobusu pieturvietas, izvietotas jaunas ceļazīmes un drošības barjeras. Gājēju kustības uzlabošanai izbūvēta ietve gar Krūmēnu kapiem.

Iespaidīgs darbs paveikts autoceļa 1,63. kilometrā, kur uzbūvēts jauns tilts pār Vesetas upes veco gultni. Tā ir dzelzsbetona velve ar 12 metru laidumu. Kā stāstīja “Latvijas Valsts ceļu” Tiltu daļas eksperts Roberts Auziņš, šī vieta ir ar senu vēsturi, jo agrākais tilts būvēts 1963. gadā. Tas bija veidots kā 42 metrus garš trīslaidumu tilts, kādi padomju laikā nebija retums. Būve bija sliktā tehniskā kārtībā, ar nepiemērotiem brauktuves gabarītiem un samazinātu nestspēju. Pati vecā Vesetas gultne gan lielākoties aizaugusi, bet nedaudz tālāk augštecē tajā ieplūst neliela upīte Riekstiņi, kuras ūdeņi tālāk plūst uz Aivieksti.

Velves projekta autors Juris Linde no SIA “Ceļuprojekts” atzina, ka tā projektēta un būvēta, lai būtu gan pievilcīga, gan arī funkcionāla. Tur arī turpmāk nepieciešamības gadījumā varēs iziet cauri un dzīt ganībās lopus, kam šī vieta iepriekš kalpoja, bet ūdens varēs brīvi tecēt arī tad, ja tajā paaugstināsies ūdens līmenis. Turklāt arhitektoniski izraudzīts risinājums, lai pēc formas jaunā velve līdzinātos vēsturiskajam mūra trīslaiduma tiltam Vesetas gultnes pašā lejtecē. Pie jaunā tilta piestiprināta arī informatīvā plāksne par šo objektu.

Uzlabo arī citus tiltus

Arī autoceļa 5,74. kilometrā pār Krievciema HES darba kanālu uzbūvēts jauns dzelzsbetona tilts ar 15 metru laidumu, bet ceļa 5,89. kilometrā atjaunots tilts pār Vesetas kanālu, saremontējot balstus un sijas, izbūvējot jaunu hidroizolāciju, brauktuves segas konstrukciju un pārejas plātni.

Darbus šajā posmā veica SIA “8.CBR” par līgumcenu 6 722 218 eiro, ko finansēja no valsts budžeta.

— Šogad, strādājot Līgatnē, esam restaurējuši simtgadīgu tilta arku, un novēlu, lai arī šī stāv vismaz simt gadu. Esmu lepns par paveikto un mūsu darbiniekiem, kuri bieži vien strādāja bez brīvdienām, lai visu pagūtu paveikt. Paldies arī par lielisko sadarbību ar projektētājiem un pasūtītājam! Lai visiem mums kalpo šie labie Latvijas ceļi, — teica SIA “8CBR” valdes priekšsēdētājs Andris Lacbergs.

Piedaloties objektu atklāšanā, Pļaviņu apvienības pārvaldes vadītāja funkciju veicējs Aivars Bardovskis atzina, ka pārbūvētie ceļa posmi ir ne tikai kā vārti uz vēsturiskajiem Latvijas novadiem — Latgali, Zemgali un Vidzemi, bet arī uz jaunizveidotajiem Aizkraukles, Madonas un Jēkabpils novadiem. Līdz ar to varam būt lepni, ka, iebraucot Aizkraukles novadā pie Pļaviņām, autobraucējus sagaida ērti un sakārtoti autoceļi.

Tam piekrita arī Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums.

— Līdz ar jaunā Aizkraukles novada izveidošanu gluži kā dāvanu esam saņēmuši sakārtotus ceļu posmus, kas ir ļoti būtiski, jo ikvienā pašvaldībā viena no aktuālākajām problēmām, ko allaž uzsver iedzīvotāji, ir ceļi, ceļi un vēlreiz ceļi. Te, uz novadu robežas, tas ir paveikts un noteikti vecinās novada attīstību. Katrs mēs, protams, gribam, lai ceļus remontētu arvien vairāk, svarīgs ir katrs ieguldījums, — teica Leons Līdums.

***

Fakts

Satiksmes intensitāte Daugavpils šosejas posmā pie Pļaviņām starp rotācijas apļiem 2019. gadā bija 3700 automašīnu diennaktī, 2020. gadā — 3384 automašīnas.

Uz autoceļa PļaviņasMadonaGulbene 2019. gadā 3200 automašīnu, 2020. gadā 2600 diennaktī.

Informācija no “Latvijas Valsts ceļiem”

 

Risina bīstamu krīzes situāciju

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 07.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Redzeslokā

Nacionālo bruņoto spēku militāro mācību “Namejs 2021” ietvaros Cēsīs notika daļa no Aizsardzības ministrijas rīkotajām mācībām “AMEX 2021”.

Tajās Cēsu sadarbības teritorijas civilās aizsardzības komisija (CAK) risināja iespējamu krīzes situāciju Cēsīs, kas varētu rasties, ja hibrīdapdraudējuma gadījumā tiktu uzspridzināta Cēsu naftas bāze.

CAK vadītājs Jānis Rozenbergs norādīja, ka šoreiz situācija tika izspēlēta tā sauktajā “galda mācību” formātā bez reālām darbībām uz vietas: “Mācības sākās ar brīdi, kad saņēmām informāciju, ka neatpazīti “zaļie cilvēciņi” gatavojas veikt teroraktu. Civilās aizsardzības komisija saņem pieprasījumu ar lūgumu nodrošināt atbalstu militārajām struktūrām, un šis atbalsts būtu - iedzīvotāju informēšana, kā arī iedzīvotāju un iestāžu evakuācija no bīstamās zonas. Komisijas uzdevums meklēt risinājumus, ar ko evakuēt, pa kādiem ceļiem to darīt, kur cilvēkus izmitināt, kā nodrošināt viņu pamatvajadzības un tamlīdzīgi.”

Mācību norisi Cēsīs nodrošināja Zemessardzes 2.Vidzemes brigāde, to praktiskajā izpildē būtiska loma bija 27.kājnieku bataljonam, komisijas locekļiem mācību sākumā sagādājot negaidītu pavērsienu – “draudu dēļ” izspēlējot pēkšņu komisijas evakuāciju no Cēsu novada domes telpām uz drošāku vietu lauka apstākļos. Bataljona teritorijā bija uzceltas teltis, kurās iekārtotas darba vietas, nodrošinātas ar visu nepieciešamo sekmīgam komisijas darbam.

J. Rozenbergs stāsta, ka pēc ierašanās jaunajā, drošajā vietā komisija darbu sākusi četrās darba grupās: komunikācijas grupa, kas gatavoja plānus, kā apziņot iedzīvotājus; inženiertīklu darba grupa, kas vērtēja, kādi tīkli drošības dēļ jāatslēdz, kā nodrošināt rezerves elektrības padevi; veselības un sociālās palīdzības darba grupa, kuras pārziņā iespējamie cietušie, to aprūpe, jautājumi, kas saistīti ar iespēju slimnīcas evakuācijai; evakuācijas un sabiedriskās kārtības darba grupa, kas risināja ar to saistītos jautājumus.

Komisija bija gandrīz pilnā sastāvā, visi aktīvi strādāja, un izkristalizējās arī problemātiskās jomas. “Sapratām, ka ar izmitināšanas jautājumiem problēmu nav. Šoreiz tika nolemts evakuāciju veikt Rīgas virzienā, un lielākā daļa cilvēku tika izmitināti Līgatnē: rehabilitācijas centrā, sporta centrā, kultūras namā, skolās. Nav problēmu arī ar transportēšanas iespējām, ir uzņēmums “CATA”, citi, kas var nodrošināt autobusus. Taču divas lietas sagādāja izaicinājumus. Pirmkārt, komisijas rīcībā nav informācijas par stratēģisko preču, piemēram, degvielas, pārtikas krājumiem. Nezinām, vai tagadējā Cēsu novadā ir kādas stratēģiskās degvielas rezerves, vai ir kādi pārtikas krājumi. Zinām, pie kuriem uzņēmējiem varētu vērsties pēc palīdzības, bet konkrētas informācijas nav,” vērtē J.Rozenbergs.

Otrs lielais izaicinājums, pēc komisijas vadītāja teiktā, kā komunicēt un sazināties situācijā, ja tiek traucēti mobilie sakari un internets. Nācies konstatēt, ka šobrīd tā ir liela problēma, jo visa saziņa galvenokārt notiek ar mobilo telefonu palīdzību. Protams, ir fiksētās telefonu līnijas, bet, cik to palikušas, nav zināms, cik daudzus varētu šādi sasniegt, tāpēc ļoti aktuāls jautājums – kā sazināties? Ar rāciju palīdzību, bet te nākamais – cik daudz un kam tās ir?

“Tieši šādu problēmu apzināšanai mācības ļoti svarīgas,” saka J. Rozenbergs. “Jāteic, ka pēdējos trijos gados civilās aizsardzības mācību intensitāte ir regulāra, te jāpateicas Zemessardzes 27.kājnieku bataljona komandierim, kurš Cēsis piesaka kā vietu mācībām. Varam mācīties, gūt pieredzi. Jo vairāk darīsim, jo brīdī, kad šāda situācija pienāks, bet ceram, tā nekad nenotiks, katrs zinātu, kā rīkoties. Iespējams, ka būtiski dažādot izspēlētos scenārijus, mācību formas. Saprotu, šādas mācības reālā vietā un laikā ar visu evakuāciju pilsētā būtu pārāk sarežģītas un, iespējams, radītu lieku satraukumu. Bet kādā mazākā apdzīvotā vietā tās arī varētu īstenot, jo pieļauju, ka tas, kā viss izskatās pie galda, tomēr atšķirtos no tā, ja notiktu un būtu jādara reāli, evakuējot tūkstoti cilvēku. Droši vien rastos vēl neskaitāmas situācijas, ko pie galda nav iespējams paredzēt.”

Lai gan lēmuma pieņemšanas apstākļi nebija komisijai ierasti, Zemessardzes pārstāvji atzīst, ka tā veiksmīgi tika galā ar mācību uzdevumu: paredzēt iespējamo pilsētas apdraudējumu un plānot evakuācijas pasākumus. Mācībās gūtas vērtīgas atziņas un apzināti uzdevumi, kam jāķeras klāt, lai atbildīgās institūcijas būtu vairāk gatavas iespējamiem militāriem un hibrīdapdraudējumiem. Savukārt brigādes un bataljona komandieri gandarīti par civilās aizsardzības komisijas atbildīgo pieeju un izpratni par šāda veida kopēju mācību nozīmi.

 

Latviskie meistari atvēra durvis

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 07.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Nedēļas nogalē trīspadsmito reizi notika pasākums "Satiec savu meistaru!". Visā Latvijā 97 vietās varēja satikt vairāk nekā 150 dažādu amatu meistaru.

Arī Vaivē, Līgatnē, Drabešos, Raunā. Katrā amatu meistari labprāt stāstīja, iepazīstinot ar kādu senu amatu.

“Ar vārdu “meistars” saprotam ne tikai tās personas, kas darina skaistas un noderīgas lietas, bet arī tās, kas pēta, izzina un māca. Savā ziņā un plašākā nozīmē vārds “meistars” ir universāls,” saka Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena.

Līgatnē savu darbnīcu durvis vēra tradicionālu, bet retu amatu meistari: tāšu pinēja, seno mūzikas instrumentu izgatavotājs un vienkoču trauku un abru meistars. “Īpaši priecīgi pasākuma dalībnieki bija par iespēju pabūt seno mūzikas instrumentu meistara Eduarda Klints darbnīcā. Sarunas, stāsti par instrumentiem, tie noteikti paliks atmiņā. Meistars ikdienā neuzņem tūristus, kā to dara tāšu pinēja Vizma Zvirbule un Vienkoču parka saimnieks Rihards Vidzickis. “Satiec savu meistaru” – tā ir iespēja redzēt, kā ikdienā strādā amatnieki, nevis prasmju apguve. Lai kādu amatu apgūtu, ir jāmācās, bet gūt priekšstatu var tikšanās reizē,” stāsta Līgatnes Amatu mājas vadītāja Areta Raudzepa un piebilst, ka apmeklētājus interesējis ne tikai, kā top, piemēram, tāšu cibas un citi trauki, bet arī kā sagādāt un sagatavot materiālus. “Bieži vien, redzot kāda amatnieka darbu, domājam, kas gan tur sarežģīts. Kad redzam, kā meistars strādā, gūstam reālu priekšstatu un citādāk vērtējam kārtīga amatnieka darbu,” teic A.Raudzepa.

Raunas audēju kopa “Drellis” akcijā “Satiec savu meistaru” iesaistās jau daudzus gadus, un ik rudeni audēju saimei piepulcējas kāda jauna dalībniece.

“Ir jāsāk no paša sākuma, lai māku visu izdarīt pati,” uzsver Ineta Jemeļjanova. Viņa kopā ar kopas vadītāju Gitu Krīgeri stellēs jau uzmetušas audeklu un sākušas nītīt. Ineta cītīgi strādā, kā māca Gita. Viņa pastāsta, ka pirms trim gadiem radusies vēlēšanās aust, kāpēc, to pat nevar pateikt, jo visu mūžu bijusi liela adītāja. “Meklēju meistarus, kuri iemācītu, iestājos rindā vienā Amatu mājā, otrā, nekādu ziņu tā arī nesaņēmu. Tagad man mājās ir stelles, tās uzdāvināja. Nestāvēs taču mājās kā mēbele,” pastāsta cēsniece Ineta. Sociālajos tīklos jautājusi, kur var atrast kādu meistaru, un viņai ieteikts meklēt Raunā.

“Tā kā man nav noteiktu stundu darbs, varu veltīt laiku aušanai,” gandarīta saka cēsniece, atgādinot: “Ja kaut ko ļoti gribas, vienmēr atrod veidu un vietu, kur to darīt. Ja ne uzreiz, jābūt pacietīgam.”

G.Krīgere uzsver, ka senie amati tiek celti saulītē. Par tiem interesējas dažādas paaudzes. “Drellis” apvieno 16 audējas, viņas auž gan studijas telpās, gan mājās.

Drabešu Amatu mājā “Satiec savu meistaru” šoruden tika aizvadīts starp mirdzošām pērlītēm. Guna Zommere bija atvērusi Stikla pērlīšu darbnīcu. Te katrs interesents, kurš laikus bija pieteicies, varēja izgatavot sev 14.–15. gs. pie jostas karināmu naudas maciņu. “Liels pārsteigums bija pērlīšu gatavošana,” ar smaidu saka Drabešu Amatu mājas vadītāja Inese Roze un pastāsta, ka jau pirms vairākiem gadiem Amatu māja iegādājusies visu nepieciešamo stikla pērlīšu izgatavošanai. “Tērpiem pērles ir jāatjauno, kāpēc iegādāties no citiem, ja var izgatavot paši. Vairākas reizes jau Amatu mājā ir bijusi pērlīšu gatavošanas meistardarbnīca. Redzot, kā dalībniecēm mirdzēja acis, ieraugot Gunas Zommeres traukus ar krāsainām stikla pērlītēm, pēc tam pašu izgatavotās, ir skaidrs, ka, ja vien būs iespējams, rīkosim meistardarbnīcas,” stāsta I.Roze.

Šoreiz “Satiec savu meistaru” notika klusi, bez skaļas reklāmas un aicinājumiem. Katrā vietā drīkstēja piedalīties tikai noteikts dalībnieku skaits, visur bija iepriekš jāpiesakās, izpalika ierastā braukāšana no viena meistara pie cita.

“Satiec savu meistaru!” ir latviskās meistarības svētki, kuros vienmēr bijusi iespēja iepazīt amatus, par kuriem varbūt tikai dzirdēts, ieraudzīt, kā meistars strādā, dzirdēt viņa stāstus un saprast, ka varbūt arī pats gribu apgūt šo arodu vai,gluži otrādi, – rast sev atbildi, ka to nu gan nedarīšu.

 

Kad sēņošanas prieks pārtop apjukumā

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 08.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Ik rudeni Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) dodas palīdzēt mežos un purvos meklēt apmaldījušos cilvēkus.

Lai arī, kā norāda VUGD Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas vecākā inspektore Vidzemes reģionā Sandra Vējiņa, šādi izsaukumi tiek saņemti visa gada laikā, rudens pusē to ir visvairāk.

Pērn Vidzemē bija 22 izsaukumi, kad ugunsdzēsēji glābēji meklēja mežā apmaldījušos cilvēkus, šogad to nācies darīt jau 12 reizes un vairāk nekā puse no tām bija augustā. Uz Cēsu novadu šajā vasarā bijuši divi izsaukumi, viens jūnijā uz Priekuļu novadu, otrs nupat – augusta beigās - Līgatnes pusē.

Pieviļ arī pazīstami meži

Pazudušu cilvēku meklēšana ir Valsts policijas pārziņā, VUGD iesaistās gadījumos, kad cilvēki apmaldījušies mežā, purvos. Visā Latvijā ugunsdzēsēji glābēji pērn devās uz 102 šādiem izsaukumiem, šogad izsaukumu skaits jau ap 70.

Gadās arī izsaukumi, kad cilvēkam mežā radušās kādas veselības problēmas, teiksim, izmežģīta kāja, viņš paiet nevar, arī mediķi klāt netiek, tad glābēji dodas talkā, lai ievainoto nogādātu līdz mediķiem. Taču pārsvarā izsaukumi saistīti ar situāciju, kad cilvēks apmaldījies.

“Galvenokārt dodamies palīgā vecāka gada gājuma cilvēkiem, kuri ogojuši, sēņojuši, tad sapratuši, ka vairs nevar atrast ceļu ārā no meža. Gadās, ka tuvinieki sākuši raizēties, kad kāds pārāk ilgi nav pārnācis no sēņošanas. Ir situācijas, kad apmaldās savos piemājas mežos. Lai arī cilvēkam liekas, ka viņš visu zina, mežs tomēr mēdz mainīties, rodas izcirtumi, notiek citas pārmaiņas, kas var sagādāt nepatīkamus pārsteigumus. Sēņotājam nākas konstatēt, ka šo mežu viņš vairs nepazīst un nezina, uz kuru pusi mājas. Dažkārt sēņotājam liekas, ka izgājis vien nedaudz, turpat pie mājas, bet atklājas, ka aizklīdis kaut kur tālu prom. Tāpēc vajadzētu skatīties ne tikai uz sēnēm, bet ik pa laikam paraudzīties apkārt, lai saprastu, kur atrodas, kādi pašam zināmie orientieri,” saka S. Vējiņa.

Lai arī pārsvarā apmaldās cilvēki gados, ir situācijas, kad jāiet talkā jaunākiem, kurus savukārt pieviļ viedierīces. Mežā gājēji uzticas, ka tās izvedīs, bet tad izrādās, ka brīdī, kad jānāk mājās, baterija izlādējusies un cilvēks paliek bez jebkādiem palīglīdzekļiem.

Talkā nāk droni

Visbiežāk cilvēku meklēšanā VUGD izmanto skaņas un gaismas signālu, un, kā norāda VUGD pārstāve, vairumā gadījumu tas nostrādā un cilvēks, izdzirdējis skaņas signālu, iznāk glābēju virzienā: “Daudz ātrāk iespējams atrast pazudušo, kuram līdzi mobilais telefons. Tad ar glābējiem tiek uzturēta saruna, lai saprastu, ko viņš redz apkārt, vai dzird autocisternas signālus. Ja nedzird, glābēji cenšas noskaidrot citu noderīgu informāciju - kur iegājis mežā, uz kuru pusi gājis, cik ilgi staigājis, ko pamanī-jis -, lai būtu kāds orientieris, kas noderētu meklējumos.”

Grūtāk ir situācijās, kad cilvēks devies mežā bez telefona vai baterija izlādējusies, pirms viņš spēj izsaukt glābējus. Tāpēc, dodoties mežā sēņot vai ogot, ieteicams ne tikai ņemt līdzi uzlādētu telefonu, bet arī savējiem pateikt, kurp dodas, cik ilgi plāno būt mežā. Tad mājnieki, redzot, ka nav atgriezies, var meklēt palīgus, lai atrastu sēņotāju.

Ar šo gadu pazudušo meklēšanā talkā nāk mūsdienu tehnoloģijas, jo Vidzemē VUGD daļām iegādāti septiņi droni, kas aprīkoti arī ar termokamerām, tā dodot iespēju glābšanu veikt arī sliktas redzamības apstākļos.

“Patlaban personāls turpina mācības, lai iegūtu drona pilotēšanas tiesības,” skaidro S. Vējiņa. “Droni vispirms jau paredzēti ugunsdzēsībā, lai ugunsdzēsēji glābēji varētu veikt izlūkošanu no gaisa, lai iegūtā informācija palīdzētu ātrāk pieņemt lēmumus par resursu izvietošanu, kā arī operatīvāk varētu identificēt kritiskos punktus, piemēram, degošai ēkai karstākās vietas jumta konstrukcijā. Taču iekārtas var izmantot arī cilvēku meklēšanā, jo dod arī iespēju tam, kurš apmaldījies mežā, nodot audio informāciju, kā rīkoties tālāk, ja nav iespējams sazvanīties. Piemēram, lai seko dronam vai lai gaida uz vietas, un meklētāji nāks talkā.”

Lai meklēšana ar dronu būtu vieglāka, dodoties mežā, būtu vēlams vilkt apģērbu, ko var pamanīt pa lielāku gabalu, vai vismaz paņemt līdzi atstarojošo vesti.

Noderīgi padomi

Sākoties sēņošanas bumam, internetā bija lasāms joks: “Ja esat apmaldījies mežā, skatieties uz sūnām, zaļā krāsa nomierina.” Kā zinām, katrā jokā ir daļa patiesības, un arī speciālisti norāda, ka šādās situācijās tiešām svarīgi saglabāt mieru, paskatīties apkārt, censties atrast kādus orientierus un tikai tad zvanīt 112.

Lai arī neviens nekad mežā neiet ar domu - nu tad šoreiz apmaldīšos-, tomēr šādu iespēju vienmēr kaut kur prātā vajag paturēt un tāpēc būt tam gatavam. Tāpēc, ejot sēņot, ogot vai kādās meža pastaigās, līdzi jāņem pilnībā uzlādēts mobilais telefons. Ja tam vāja baterija, derēs ārējās uzlādēšanas ierīce (power bank). Kabatā vai somiņā var iemest pirmās palīdzības piederumus un ikdienā lietotus medikamentus; paņemt ūdens pudeli un šokolādi, tie apmaldīšanās gadījumā palīdzēs atgūt nepieciešamo enerģiju; kabatas lukturīti.

“Līdz brīdim, kad vajadzēs lukturīti, gan labāk nenonākt,” saka S. Vējiņa un turpina: “Nevaja-dzētu gaidīt tumsas iestāšanos. Ja ir sajūta, ka esat apmaldījies, zvaniet pēc palīdzības. Ir gadījumi, kad cilvēki saka, ka centušies tikt ārā, bet nāk tumsa, un tikai tad saprot, ka ir pamatīgi apmaldījušies, un meklē palīdzību.”

Sporta, aktīvās atpūtas projektu vadītājs un treneris Aigars Kalējs saka, ka nav zinātniski pierādītu teoriju, kā rīkoties brīdī, kad esi apmaldījies: “Ir divas iespējas – kustēties vai palikt uz vietas. Droši vien abas ir pareizas, vadoties no situācijas. No savas pieredzes, arī rīkojot dažādus pasākumus mežā, esam secinājuši, ka labāk tomēr palikt uz vietas un domāt, kā iespējams piesaistīt meklētāju, citu cilvēku, kuri varbūt arī ir mežā, uzmanību.”

Tāpēc A. Kalējs par savu drošību iesaka parūpēties vēl pirms došanās mežā. Uzvilkt spilgtākas drēbes, paņemt kādu svilpīti, lai šādi varētu darīt zināmu savu atrašanās vietu. Ņemot vērā, ka rudeņos laiks paliek vēsāks, līdzi der paņemt folijas segu, kas paredzēta dažādiem ārkārtas gadījumiem. Tā atstaro līdz pat 80% ķermeņa siltuma un neļauj tam atdzist, izraisot hipotermiju. Bet galvenais, lai līdzi vienmēr ir uzlādēts mobilais telefons, jo arī kāda no aplikācijām var palīdzēt pašam atrast ceļu atpakaļ un vienmēr varēs sazvanīt glābējus.

Ja cilvēks tomēr nespēj nosēdēt uz vietas un vēlas pats iznākt no meža, A. Kalējs iesaka par orientieri izvēlēties sauli, jo šis orientieris nepievils. Ja vien nav apmākusies diena.

“Ja pieņemts lēmums, kurš virziens varētu būt pareizais, vajag ievērot, kurā pusē jums atrodas saule, un ejot visu laiku vajadzētu raudzīties, lai tā atrastos tieši tajā pozīcijā. Protams, arī saule kustas, bet tas notiek salīdzinoši lēnām, un stundas laikā situācija tik ļoti nemainīsies. Bet, ejot bez orientiera, var iet stundām, un, lai arī liekas, ka ejat taisni, var izrādīties, ka visu laiku esat gājis pa apli,” saka A. Kalējs.

Apkopojot speciālistu ieteikumus, var teikt sekojošo: saprotot, ka esat apmaldījies un paša spēkiem nespēsiet izkļūt no meža, nekrītiet panikā! Apsēdieties, atpūtieties, centieties orientēties apvidū un tikai tad uzsāciet atpakaļceļu. Nemēģiniet sākt haotiski staigāt pa mežu un meklēt atpakaļceļu, jo tādējādi varat ieiet mežā vēl dziļāk. Centieties saklausīt, kas atrodas apkārt, varbūt var sadzirdēt automašīnas, kas nozīmē, ka tajā virzienā ir ceļš. Varbūt dzird suņu rejas, citus saimniecības trokšņus, kas liecinātu par māju tuvumu. Bet drošāk šādā situācijā tomēr zvanīt 112. q

***

Uzziņai

- 2020. gads

Vidzemē 22 izsaukumi.

- 2021.gads - 12 izsaukumi, vairāk nekā puse augustā. Cēsu novadā šovasar divi izsaukumi, viens jūnijā uz Priekuļu novadu, otrs nupat – augusta beigās - Līgatnes pusē.

- Ejot mežā, der atcerēties:

* uzvilkt spilgtākas drēbes,

* paņemt līdzi svilpīti,

* paņemt folijas segu un uzlādētu telefonu.

 

Tūristi izvēlas ceļot individuāli

Autors: Iveta Rozentāle

Datums: 09.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Pandēmijas un ierobežojumu laiks mainījis ceļotāju paradumus. Ja agrāk populāras bija lielas tūristu grupas, tagad tādas ir retums. Tūristi pārsvarā ceļo nelielās kompānijās paši ar savu transportu.

Pie Cēsu Jaunās pils “Druva” satiek meitu un māti Katrīnu un Margaretu Heinkes no Leipcigas Vācijā. Viņas kopā ar grupu devušās braucienā pa Baltijas valstīm, apskatot Hanzas pilsētas. Margareta Latvijā ir pirmo reizi, bet Katrīna te viesojusies 2010. gadā un atklāj, ka vēlējusies Latviju parādīt arī mammai. Divās ar pusi stundās, kas atvēlētas ekskursijai pa Cēsīm, izstaigāta un iepazīta pilsēta. Tūristes apliecina, ka ceļot viņām patīk, lai gan šobrīd tas ir sarežģītāk, uzsverot arī to, ka Latvijā un Igaunijā daudzviet nepieciešamas maskas.

Cēsu pils kompleksa Apmeklētāju centra vadītāja Ieva Kleine teic: “Līdz ar rudeni darba dienās ir mazāk tūristu, vairāk vietējo skolēnu grupas. Jūtams, ka Cēsu skolas ļoti izmanto iespēju pabūt ārpus skolas sienām, tā nodrošinot interešu izglītību. Daudzas klases piedalās muzejpedagoģijas programmā, apmeklē arī arheoloģisko izrakumu vietu Pils ielā. Tur piestāj un jautājumus uzdod gan tūristi, gan vietējie, vecāki stāsta bērniem, kā tas notiek. Ierasts, ka septembra beigas un oktobra sākums ir skolēnu ekskursiju laiks, bet pagājušajā gadā tās izpalika. Redzēs, kā būs šogad. Lai arī nelielā skaitā, tomēr pāris grupas ir jau pieteikušās.”

Ieva Kleine vērtē, ka līdz ar ierobežojumiem jūtams, ka ļoti reti brauc tūroperatoru grupas no ārzemēm, izteiktāks ir individuālais tūrisms, kad cilvēki izvēlas atlidot ar lidmašīnu vai brauc ar savu transportu un kemperiem. “Līdz ar to šis laiks ir klusāks. Tajā pašā laikā pagājušajā vasarā izjutām, ka tad, kad latvieši nevarēja ceļot uz ārzemēm, viņi vairāk apceļoja Latviju, arī Cēsis. Bet, līdzko kādā valstī tika noteikti ceļošanas atvieglojumi, šie tūristi – vai tie būtu holandieši vai igauņi - arī parādījās Cēsīs,” stāsta Ieva Kleine, piebilstot: “Gaidām, kad sāksies rudens lapu skaistums, jo pēdējos gados cilvēki arvien vairāk novērtē, ka zelta rudeni var baudīt ne tikai Siguldā, kas tajā laikā ir pārpildīta, bet arī tālāk – Līgatnē, Āraišos, Cēsīs.”

Līgatnes Tūrisma informācijas centra vadītāja Santa Jermičuka novērojusi, ka ārzemju tūristi pilsētā sāka viesoties līdz ar atvieglojumu noteikšanu jūlijā. Tad Līgatni apmeklējuši tūristi no Lietuvas, Igaunijas, Somijas, arī Polijas: “Bet visdrošākie ir vācieši, kas vienmēr ir mūsu apmeklētāju top trijniekā. Arī šodien bija viesi no Vācijas un Nīderlandes. Lai arī nav vairs tāds tūristu pieplūdums, kā bija pirms pandēmijas, nedēļas nogalēs viesi ir sastopami. Pateicoties “Enter Gaujai”, daudzi brauc vienas dienas ceļojumā, izvēloties Līgatni kā galamērķi. Un, pateicoties mūsu uzņēmējiem, mēs spējam nodrošināt, ka cilvēki paildzina uzturēšanās laiku, jo te var gan papusdienot, gan baudīt kādu koncertu, pastaigas. Redzam, ka palielinās arī tūristu skaits, kuri paliek pa nakti.”

Visvairāk cilvēki Līgatnes pusē interesējas par industriālā mantojuma vēsturiskā ciemata centru un pašu papīrfabriku. Daudzi, kuri vēlas baudīt dabu, brauc trešo un ceturto reizi. Santa Jermičuka teic: “Cilvēki labprāt ar gidu apmeklē Līgatnes alas, tai skaitā garāko alu ar tajā izcirstajiem pagrabiem. Līgatnē vienuviet ir ļoti daudz kā skatāma.”

Amatas apvienības pārvaldes Tūrisma un Āraišu ezerpils nodaļas vadītāja Eva Koljera arī norāda uz būtisko atšķirību šogad un citās vasarās. “Ja ir grupas, tad tās ir vietējās, bet arī ļoti maz. Toties ērtāk un brīvāk var justies cilvēki, kuri brauc individuāli, tāpēc nekad nav sliktuma bez labuma. Mums ir liela āra teritorija, un tā ir mūsu priekšrocība, jo cilvēki vēlas apmeklēt vietas, kur nav jāiet telpās. Amatas novadā ir ļoti daudz dabas taku, un tās ir kupli apmeklētas, kādreiz varbūt pat par daudz.” Eva Koljera skaidro, ka galvenokārt uz Āraišu ezerpili brauc ģimenes ar bērniem, turklāt labprāt apmeklējuma laikā izvēlas arī gidu, veidojot savu laiku piepildītāku: “Esam attīstījuši arī individuālo klientu pakalpojumus, piemēram, darba lapas bērniem, audiogidu, ko labprāt izvēlas vecāka gadagājuma cilvēki. Lejuplādējot aplikāciju telefonā, iespējams uzzināt par dažādiem laikmetiem, kas teritorijā redzami.” Tomēr arī šajā vasarā bijuši ārzemju viesi, galvenokārt no Vācijas, Francijas, Igaunijas. Savukārt, sākoties rudenim, darba dienās arheoloģisko parku apmeklē arī skolēnu grupas. Tā kā parks strādā arī brīvdienu vēlās pēcpusdienās, tas ir laiks, kad to labprāt apmeklē tūristi. Bet, kad iestājas zelta rudens, viesi, baudot apkārtni, labprāt kājām izstaigā apmēram piecu kilometru loku, apskatot arheoloģisko parku, baznīcu, zviedru priedi, vējdzirnavas un Drabešu muižu.

Skaistais rudens vēl tikai būs. Ja ne kompānijās vai grupās, tad individuāli un ģimenes brīvdienās brauks ko jaunu apskatīt un novērtēt. Tūrisms pavisam nekad neapstājas.

 

Stāsti glabā vēsturi, tikai jāpieraksta

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 09.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadu ziņas

Rasma Vanaga par Līgatni zina vairāk nekā daudzi citi. Ilgus gadus viņa bija tūristu iecienīta gide, stāstīja par savu pilsētu, tās cilvēkiem.

“Trešo gadu par gidi nestrādāju, bet man patīk būt cilvēkos,” saka Rasma. Viņa aizvien labprāt ikvienam iesaka, ko noteikti pilsētā vajag apskatīt, kur pakavēties ilgāk, no kura kalna redzamas skaistākās ainavas. Divas dienas nedēļā Rasma palīdz dēlam “Līgatnes vīna darītavas” veikaliņā. Tā apmeklētāji galvenokārt ir Līgatnes viesi. “Man patīk parunāties, tā arī pati uzzinu kaut ko jaunu, satieku bijušos līgatniešus, kuri tagad dzīvo citur, bet atbraukuši vai nu ciemos, vai ekskursijā,” saka Rasma.

Viņa ir aizrautīga novadpētniece un daudz laika velta, lai apkopotu Līgatnes vēstures stāstus. Reizi mēnesī “Līgatnes Ziņās” lasāmi Rasmas apkopotie līgatniešu atmiņu stāsti, pilsētai nozīmīgi notikumi. “ Cik vien varu, ir jāraksta, materiālu ir savākts ļoti daudz, bet pamatu veido Aivara Baloža stāstītais. To esmu papildinājusi, daudz ko uzzinot sarunās ar vecajiem līgatniešiem. Par cilvēkiem nerakstu, jo viegli varu kļūdīties,” pastāsta novadpētniece un piebilst, ka dienas paiet starp papīriem, pa teikumam un faktam liekot kopā.

Pēdējos gados aizvien vairāk cilvēki pēta savas dzimtas, senču dzīves ceļus. “Par Tomasiem līgatnieši zina. Savulaik Andrejs Cīrulis par viņiem rakstīja. Pazīstamā aptieķnieka Hermaņa Tomasa dēls Normans vāc materiālus par dzimtu. Arī man bija pārsteigums, ka Tomasi paaudzēs ir līgatnieši no “Grīvniekiem”. Normans meklēja, kur bijuši “Grīvnieki”. Man vairāki savulaik bija stāstījuši, ka bijusi Grīvnieku rija, šķūnis, tur bijusi arī māja. Biju priecīga, ka varēju pastāstīt un reizē arī ko uzzināt par Tomasiem,” saka Rasma un uzsver, ka jo īpaši svarīgi tas ir tāpēc, ka vīna darītavas veikaliņš iekārtots bijušajā aptiekā, kur strādāja Hermanis Tomass.

“Lai arī kādubrīd šķiet, ka par kaut ko nu jau zinu teju visu, atklājas kāds fakts, kāds par notikumu pastāsta pavisam ko citu. Tas ir interesanti, sajust savas pilsētas vēsturi un par to stāstīt citiem,” saka novadpētniece.

Rasma priecājas par dēla Aināra darbaspējām un veiksmēm uzņēmējdarbībā, par mazdēla Kristapa kokamatnieka prasmēm un mazmeitas Sintijas interesi par tūrismu. “Gribas daudz ko izdarīt, tikai tas laiks nez kādēļ steidzas,” ar smaidu saka līgatniete Rasma Vanaga.

Veikaliņā cits pēc cita ienāk tūristi. “Līgatnes vīna darītavas” plašais piedāvājums arī ir iespēja iepazīt Līgatni. Un Rasmai Vanagai stāstu netrūkst. q

 

Skolas kalnā rudens

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 09.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadu ziņas

Svētdienas rīts Līgatnē aust nesteidzīgs. Rudens sāk pieteikt savu laiku, no rītiem dažviet dārziem pārlaižot aukstuma dvesmu. Saulīte, lai arī mākoņi to cenšas noslēpt, mostas, un līgatnieši jau rosās dārzos. Skolas kalnā katram pie mājas savas puķu un zaļumu dobes.

Ikdienā rūpju netrūkst

“Nedaudz aukstums skāris, bet viss jau noziedējis, vasaras puķes gan vēl krāšņas,” aprušinot peonijas, saka Vija. Lācis grib būt lielais palīgs, mēģina kaut ko atrast zem ābelītes. Līgatniete atzīst, ka karstā vasara bijusi grūta. “Lai cik mazs dārziņš, viss bija jālaista. Lācim biezs kažoks, nācās uzmanīt, lai neizskrien pa vārtiņiem uz dīķi,” pastāsta Vija un piebilst, ka pirms gadiem katram bijis lielāks vai mazāks dārzs, kur centušies visu izaudzēt. Tagad tur pļava, ko nopļauj, un vien daži dārziņi. “Cīnījāmies ar mežacūkām. Tagad stirnas nebaidās skraidīt pa ielu. Ja kas garšīgāks, pie mājas apgrauž,” stāsta līgatniete.

Skolas kalnā viņa dzīvo 34 gadus. Šajā laikā daudz kas mainījies. “Vai labāk? Jau pierasts, ka pa ielu staigā tūristi. Sākumā bija tā jocīgi. Vasarā ļoti daudzi pastaigājās, fotografējās. Arī pagājušoziem priecājās, kad visi koki un krūmi bija piesniguši. Kaimiņi pēdējos gados daudz mainījušies, katram sava dzīve. Visi jau cenšamies, lai būtu sakopts, lai tūristi redz, kādi esam,” pārdomās dalās Vija.

Viņa visu mūžu nostrādājusi Līgatnes papīrfabrikā, ražošanas apvienības “Ķemmdzija” cehā, kasku cehā, konservu ražotnē “Avene”. “Laiks ātri paskrējis. Biju jauna, kad atnācu uz Līgatni,” klusi saka Vija. Izaudzināti trīs bērni, allaž ciemos tiek gaidīti septiņi mazbērni un jo īpaši trīs mazmazbērni. Katram sava dzīve, bet Līgatne ir vieta, kur allaž gribas pabūt.

“Vasarā dienas ātri paiet. Mums jau uz brīvdabas koncertiem nav jāiet. Uzejam tepat kalniņā, un viss dzirdams. Līgatnē jau daudz kas notiek. Ziemā gan šķiet, ka dienas garākas. Tad adu. Mazbērniem un mazmazbērniem zeķītes vajag. Palasu. Garlaicīgi gan nav,” saka Vija.

Dārzs uztur dzīvesprieku

Jānis Mellītis dārziņā vāc ķirbjus. Lielākie jau aiznesti uz māju. “Tiem vēl vajadzētu augt, miza mīksta, nav nobriedusi, bet sola salnas, un arī gliemeži kļūst uzmācīgi,” saka līgatnietis un vērtē, ka pavasaris un vasara dārzam bijis grūts laiks. “Pavasarī auksts un slapjš, nekas negribēja augt. Tad karstā vasara, kas mocīja. Ūdens tuvumā nav, jānes no dīķīša. Cik varēju, laistīju, bet beigās arī dīķītis bija sauss. Ja jau iestādīts ir, kā nekopsi,” stāsta Jānis.

Dārziņš ielas malā, nogāzē, viņam ir jau no 70.gadiem. Vienmēr rūpīgi kopts. Te paša stādītās ābeles un bumbiere. Lai nogāzē ierīkotu dobes, tās nostiprinātas kā akmensdārzs. Jānis atceras, kā vienu rudeni lielākais ķirbis bija aizripojis sīpolos. Naktī bijis liels vējš, sakustinājis un sagriezis lapas, un ķirbja laksti neizturējuši, lielā oga norāvusies un aizripojusi.

“Vasarā man prāts nemierīgs, gribas būt dārzā. Te vienmēr ir, ko darīt: tad jāuzrok, jāsēj, jāstāda, tad jāravē, raža jāvāc. Šovasar viss tomēr izaudzis. Redzēs, vai avenes pagūs nogatavoties. Šoruden mazas un tikai pa kādai gatavojas,” bilst saimnieks.

Jānis dzimis Morē, bet visu mūžu nodzīvojis Līgatnē, vienīgā darba vieta bijusi papīrfabrika. “Sāku apdares cehā, tad mehāniskajā līdz fabrikas beigām, kad arī aizgāju pensijā,” stāsta līgatnietis un pakavējas atmiņās, jo viss mūžs nodzīvots Skolas kalnā: “Visi bijām pazīstami, tagad daudz jaunu cilvēku, veco paliek aizvien mazāk. Tur bija brūzītis, kur žāvēja gaļu, cepa maizi, mazgāja veļu. Tagad pārbūvēts par dzīvojamo māju. Otra vairs nav. Katrs jau savu mājas priekšu cenšas uzpost.”

Par dzīvi Jānis nesūdzas, tikai žēl, ka pilsētā vairs nav dakteru, tikai zobārsts, pie citiem jābrauc uz Augšlīgatni. “Mazmeita aizved, kad vajag. Viņa gādā, ja vajag kaut kur tikt. Arī sēnēs uz Mores mežiem braucam,” pastāsta līgatnietis un piebilst, ka mazdēls ar ģimeni dzīvo un strādā Anglijā, par atgriešanos nerunā. “Man ir seši mazmazbērni,” ar lepnumu teic Jānis.

Kamēr runājamies, garām paiet tūristu ģimene. Priecājas par kalnaino ielu, vecajām mājām. “Tūristu daudz. Daudzos dzīvokļos tagad ierīkoti apartamenti, arī manā mājā,” pastāsta Jānis un piebilst, ka diemžēl dārzā jātur maisiņš, kur savākt garāmgājēju izmestos papīrus, ko vējš sapūtis dobēs.

“Daudzreiz, skatoties televizoru, nodomāju, kā Rīgā plēšas un strīdas, kā kaimiņi nesadzīvo. Un vēl tas pilsētas troksnis. Politiķi tik runā un sola, Latvijā tomēr ir tik daudz blēdīgu cilvēku un nelabvēļu. Mums gan Līgatnē ir klusi un mierīgi,” pārdomās dalās Jānis Mellītis un piebilst: “Ziemā gan ir garš laiks. Uz dārzu nav jāiet. Tad gatavoju malku. Ko darīt, jau var atrast.”.

 

TEĀTRU AFIŠA

Datums: 09.09.2021

Izdevums: Latvijas Avīze

Rubrika: Nedēļa kabatā

PIEKTDIENA – 10.09.

Latvijas Nacionālajā operā un baletā 19.00 pirmizrāde balets "Drakula"; Liepājas teātrī 19.00 "Saviļņojums"; Jaunā Rīgas teātra L. z. 19.00 pirmizrāde "Dublinieši Miera ielā"; Latvijas Nacionālā teātra A. z. 18.30 pirmizrāde "Nodevība".

SESTDIENA – 11.09.

Latvijas Leļļu teātra Kamīnzālē (Rīgas Latviešu biedrības namā) 11.00 un 14.00 "Kazlēns, kas prata skaitīt līdz desmit"; Rīgas Krievu teātra L. z. 19.00 "Par spīti"; Latvijas Nacionālajā operā un baletā 19.00 balets "Drakula"; Liepājas teātrī 18.00 pirmizrāde "Čaklais. Cits"; Dailes dārzā 20.00 "Dailes kanons|Kantāne. Ķuzule–Skrastiņa. Pauls"; Daugavpils teātrī, Eksperimentālajā skatuvē 19.00 "Provinces anekdotes"; Jaunā Rīgas teātra L. z. 19.00 "Dublinieši Miera ielā".

SVĒTDIENA – 12.09.

Latvijas Nacionālajā operā un baletā 19.00 balets "Drakula"; Liepājas teātrī 15.00 "Čaklais. Cits"; Jaunā Rīgas teātra L. z. 19.00 "Dublinieši Miera ielā"; Dailes teātra L. z. 18.00 "Elpa", Dailes dārzā 20.00 "Dailes kanons|Kantāne. Ķuzule–Skrastiņa. Pauls"; Latvijas Nacionālā teātra A. z. 18.30 "Nodevība"; Liepājas Leļļu teātrī 12.00 "Trīs ruksīši"; Daugavpils teātrī, Eksperimentālajā skatuvē 15.00 "Provinces anekdotes".

PIRMDIENA – 13.09.

"Dirty Deal Teatro" 19.00 "Zvērīgā mīla".

OTRDIENA – 14.09.

Latvijas Leļļu teātra Kamīnzālē (Rīgas Latviešu biedrības namā) 18.30 "Kiosks"; Rīgas Krievu teātrī, "Kaļķu vārtos" 19.00 "Čaks. Rīga. Sieviete"; Jaunā Rīgas teātra L. z. 19.00 "Dublinieši Miera ielā"; Latvijas Nacionālā teātra A. z. 18.30 "Oligarhs", J. z. 18.30 pirmizrāde "Svešinieki vilcienā".

TREŠDIENA – 15.09.

Latvijas Leļļu teātra Kamīnzālē (Rīgas Latviešu biedrības namā) 18.30 "Kiosks"; Rīgas Krievu teātrī, "Kaļķu vārtos" 19.00 "Čaks. Rīga. Sieviete"; Jaunā Rīgas teātra L. z. 19.00 "Dublinieši Miera ielā"; Dailes teātra L. z. 19.00 "Sidraba šķidrauts"; Latvijas Nacionālā teātra A. z. 18.30 "Nodevība"; ZEIT atpūtas kompleksā Līgatnē 19.00 muzikāla kamerizrāde "Knuta Skujenieka Kro_Kro". Lomās: S. Prauliņa, M. Meiers.

CETURTDIENA – 16.09.

Latvijas Leļļu teātra Kamīnzālē (Rīgas Latviešu biedrības namā) 18.30 "Kiosks"; Latvijas Nacionālajā operā un baletā 19.00 balets "Kopēlija"; Latvijas Nacionālā teātra L. z. 19.00 pirmizrāde "Ferdinands un Luīze"; Ventspils teātra namā "Jūras vārti" 19.00 Latvijas Nacionālā teātra viesizrāde "Puika, kurš redzēja tumsā"; Dailes teātra L. z. 19.00 "Zemdegas".

PIEKTDIENA – 17.09.

Latvijas Leļļu teātra Kamīnzālē (Rīgas Latviešu biedrības namā) 18.30 "Bruņinieks, kuram sāpēja zobi"; Rīgas Krievu teātra L. z. 19.00 "Notikums Višī pilsētā"; Latvijas Nacionālajā operā un baletā 19.00 opera "Madama Butterfly"; Liepājas teātrī 19.00 pirmizrāde "Kā mīl tā otra puse"; Dailes teātra L. z. 19.00 "Smiļģis"; Latvijas Nacionālā teātra A. z. 18.30 "Nodevība", J. z. 18.30 "Svešinieki vilcienā", L. z. 19.00 "Ferdinands un Luīze"; Tukuma pilsētas kultūras namā 18.00 Liepājas Leļļu teātra izrāde "Ilgonis un (Vis)Visums"; Rūjienas kultūras namā 18.00 Baibas Sipenieces–Gavares stāvizrāde "Vienreiz jau var" ar bufetes elementiem.

SESTDIENA – 18.09.

Latvijas Leļļu teātra Kamīnzālē (Rīgas Latviešu biedrības namā) 11.00 un 14.00 "Sarkangalvīte un vilks"; Rīgas Krievu teātra L. z. 17.00 "Kankuna", mūzikas un drāmas telpā "OratoriO" 19.30 "paraDIZZY"; Latvijas Nacionālajā operā un baletā 19.00 balets "Trīs draugi"; Liepājas teātrī 13.00 pastaigu izrāde "Upe", 18.00 "Kā mīl tā otra puse"; Dailes teātra L. z. 18.00 "Smiļģis"; Latvijas Nacionālajā teātrī 13.00, 15.30, 18.00 "Pilsēta"; Kuldīgas Jauniešu mājā 11.00 Liepājas Leļļu teātra izrāde "Ucipuci meklē mājas"; Jaunpils parka estrādē 18.00 Baibas Sipenieces–Gavares stāvizrāde "Vienreiz jau var" ar bufetes elementiem; Daugavpils teātrī, Eksperimentālajā skatuvē 19.00 "Kliedzēji"; Jaunā Rīgas teātra L. z. 16.00 "Vēstures izpētes komisija".

SVĒTDIENA – 19.09.

Latvijas Leļļu teātra Kamīnzālē (Rīgas Latviešu biedrības namā) 11.00 un 14.00 "Pasaka par Diegabiksi"; Latvijas Nacionālajā operā un baletā 19.00 opera "Madama Butterfly"; Liepājas teātrī 18.00 "Diagnoze – jaunība"; Jaunā Rīgas teātra L. z. 16.00 "Vēstures izpētes komisija"; Dailes teātra L. z. 18.00 "Ārsts"; Cafe "Circus" Kuldīgā 17.00 Rīgas Krievu teātra viesizrāde "Čaks. Rīga. Sieviete".

 

KONCERTU AFIŠA

Datums: 09.09.2021

Izdevums: Latvijas Avīze

Rubrika: Nedēļa kabatā

PIEKTDIENA – 10.09.

19.00 Melngalvju namā pianista Vestarda Šimkus koncerts "Lisztomania". Programmā: F. Lista skaņdarbi; 19.00 Bauskas Kultūras centrā Rikardiona jaunā albuma prezentācijas koncerts. Piedalās: K. Šomase; 19.00 Rīgas Domā koncerts "Elektronika. Meditācija. Čells"; 19.00 Jaunmārupē, Švarcekmuižas parkā grupas "Sestā jūdze" 20 gadu jubilejas romantiskāko dziesmu vakars "Es iemīlēšos tevī"; 19.00 Ikšķiles brīvdabas estrādē grupas "Bermudu divstūris" koncerts; 19.00 Dzintaru koncertzālē

"Kremerata Baltica" festivāls. Koncerts "Gidons Krēmers, Gija Kančeli un Pēteris Plakidis". Piedalās: G. Krēmers (vijole), M. Pētersone (vijole), A. Egliņa (klavieres), A. Puškarevs (vibrofons), kamerorķestris "Kremerata Baltica", dir. F. Ibrahimovs. Programmā: V. Kisins, "In Memoriam Philippe Hirschhorn", K. Pētersons, "Mūzika lielam ansamblim", G. Kančeli, "Twilight", L. Auerbahs, "Serenade for a Melancholic Sea", P. Plakidis, "Mūzika klavierēm, stīgām un timpāniem"; 20.00 Alsungas pils pagalmā Raimonda Paula un Ances Krauzes koncertprogramma "Sasala jūriņa".

SESTDIENA – 11.09.

18.00 Latgales vēstniecībā "Gors" koncerts "Pēteris Vasks un domubiedri. Latvijas Radio koris. Sigvards Kļava. Reinis Zariņš". Programmā: P. Vaska, A. Maskata un A. Selicka kormūzika un klaviermūzika ar vairākiem pirmatskaņojumiem; 18.00 Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē koncerts "Nemiers ar mieru satikās". Piedalās: klavieru duets "AnNo" (Antra un Normunds Vīksnes). Programmā: M. L. Naimena, I. Arnes, I. Rišes, R. N. Cvečkovska, A. Vecumnieka skaņdarbi; 18.00 Kuldīgas Kultūras centrā cikla "Džezs skan Kuldīgā" koncerts. Normunds Rutulis un diksilends "Sapņu komanda" koncertprogrammā "Latvijas džeza gadsimts"; 19.00 Liepājas Latviešu biedrības namā Rikardiona jaunā albuma prezentācijas koncerts. Piedalās: K. Šomase; 19.00 Rojas brīvdabas estrādē grupas "Eolika" 40 gadu jubilejas koncerts; 19.00 brīvdabas koncertzālē "Mītava" Jelgavā grupas "The Sound Poets" un Latvijas Radio bigbenda koncerts; 19.00 Līvānu novada Kultūras centrā šlāgermūzikas vakars. Piedalās: grupas "Baltie lāči" un "Galaktika", J. Vucāns; 19.00 Dobeles Ķestermeža estrādē grupas "Musiqq" labāko dziesmu koncerts; 19.00 Rīgas Domā 24. starptautiskā garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts "Dvēseļu pārceļošana". Piedalās: VAK "Latvija", LNSO, dir. M. Sirmais; 19.00 Liepājā viesnīcas "Promenade Hotel" Hika zālē koncerts "Tik viegli... Imantam Meķim 80|Jazz for Five 10"; 19.00 atpūtas kompleksā "Mazā kaija" Bērzciemā grupas "Raxtu Raxti" koncerts; 19.00 Dzintaru koncertzālē "Kremerata Baltica" festivāls. Koncerts "Gidons Krēmers, Georgijs Osokins. Šūmanis un Šopēns". Piedalās: G. Krēmers (vijole), G. Osokins (klavieres), A. Puškarevs (vibrofons), kamerorķestris "Kremerata Baltica", dir. F. Ibrahimovs. Programmā: F. Amirovs, Kamersimfonija, R. Šūmanis, Koncerts vijolei un orķestrim la minorā, op. 129, G. Pelēcis, trīs daļas no "Ziedu svītas": "Pieneņu lauks", "Vientuļā kalla" un "Peoniju deja", F. Šopēns, Otrais koncerts klavierēm un orķestrim fa minorā; 19.00 Dzegužkalna estrādē Gacho koncerts; 19.00 Alūksnes Kultūras centrā grupas "Liepavots" 20 gadu jubilejas koncerts; 19.00 Jaunpils pils parka estrādē koncerts kopā ar populāriem solistiem Valtera Krauzes vadībā. Piedalās: I. Kerēvica, A. Rakovska, N. Rutulis, U. Roze, Buķelis, G. Grāvelis un pavadošā grupa "Vintāža"; 20.00 pie Auces novada Kultūras centra grupas "Sestā jūdze" 20 gadu jubilejas romantiskāko dziesmu vakars "Es iemīlēšos tevī".

SVĒTDIENA – 12.09.

15.00 Latvijas Nacionālajā operā un baletā Evijas Martinsones solokoncerts. Piedalās: E. Martinsone (soprāns), A. Egliņa (klavieres), G. Kuzma (klarnete). Programmā: R. Šūmanis, J. Brāmss, latviešu mūzika; 19.00 Liepājas Latviešu biedrības namā grupas "Liepavots" 20 gadu jubilejas koncerts.

OTRDIENA – 14.09.

19.00 VEF Kultūras pilī pianista Georgija Osokina solokoncerts "Šopēns".

TREŠDIENA – 15.09.

19.30 koncertzālē "Palladium Rīga" amerikāņu repera Ghostemane koncerts.

PIEKTDIENA – 17.09.

19.00 Ogres novada Kultūras centrā "Dzīvā skatuve Ogrē". "Petersons Band" koncerts; 19.00 Alūksnes Kultūras centrā Rikardiona jaunā albuma prezentācijas koncerts. Piedalās: K. Šomase; 19.00 Vidzemes koncertzālē "Cēsis" koncerts "Skatuves dīvas un Maestro Raimonds Pauls". Piedalās: V. Plotņikova, D. Rudāne, S. Rubina, R. Pauls (klavieres), kamerorķestris; 20.00 Dzintaru koncertzālē Intara Busuļa un "Abonementa orķestra" koncerts "Ieelpot".

SESTDIENA – 18.09.

11.00, 14.00, 16.30, 19.00 "Hanzas peronā" Tutas koncerts "Vasaras ceļojums"; 13.00 Ogres novada Kultūras centrā "Dzīvā skatuve Ogrē". "Credo" koncerts; 17.00 Valmieras Kultūras centrā jauniešu kora "Skan" 20 gadu jubilejas koncerts "Satikšanās mīlestībā"; 18.00 Dobeles mūzikas skolas koncertzālē "Zinta" pianista Vestarda Šimkus solokoncerts. Programmā: S. Prokofjeva un K. Debisī mūzika; 18.00 Ogres novada Kultūras centrā "Dzīvā skatuve Ogrē". Patrishas koncerts; 18.00 Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē Indras Rišes autorkoncerts "Sprīdis virs Zemes". Piedalās: A. Egliņa (klavieres), I. Riše (klavieres), S. Šteinbergs (vijole), I. Bezprozvanovs (čells), A. Toča (flauta), M. Circenis (klarnete), vokālā grupa "Putni", vad. A. Dreģe; 19.00 Latgales vēstniecībā "Gors" Ivo Fomina koncerts "Cilvēks"; 19.00 Vidzemes koncertzālē "Cēsis" "Čello Cēsis Ambient". Piedalās: Sebastiana Plano (komponists un čellists, Argentīna/Berlīne) un Toma Adamsa (komponists un pianists, Lielbritānija) tandēms, poļu komponiste, čelliste Resina, čelliste M. Balanas (Latvija); 19.00 Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras namā Rikardiona jaunā albuma prezentācijas koncerts. Piedalās: K. Šomase; 19.00 ZEIT atpūtas kompleksā Līgatnē Marta Kristiāna Kalniņa un Kristas Stirānes koncertprogramma "Sajūtu dziesmu koncerts"; 19.00 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" LSO sezonas atklāšanas koncerts. Piedalās: LSO, P. Šūmane (vijole), dir G. Rinkevičs. Programmā: Ž. Sibēliuss, Vijoļkoncerts re minorā, op. 47, P. Čaikovskis, simfonija "Manfrēds" si minorā, op. 58; 19.00 Ventspils koncertzālē "Latvija" pianistu Reiņa Zariņa un Vikijas Čovas (ASV) koncerts "Rudens darbi"; 19.00 Lielajā ģildē "Sinfonietta Rīga" sezonas atklāšanas koncerts. Piedalās: J. Sudbins (klavieres), dir. N. Šnē. Programmā: L. van Bēthovens, Pirmais koncerts klavierēm un orķestrim do mažorā, op. 15, J. Haidns, Simfonija la mažorā, Hob.I:28, A. Volkovs, Otrā simfonija kamerorķestrim "Uz jauno pasauli" (pirmatskaņojums).

SVĒTDIENA – 19.09.

11.00, 14.00, 16.30, 19.00 "Hanzas peronā" Tutas koncerts "Vasaras ceļojums"; 13.00 Ogres novada Kultūras centrā "Dzīvā skatuve Ogrē". Antras Stafeckas koncerts; 17.00 Slampes Kultūras pilī R. Paula daiļrades sākums muzikālā vīzijā "Leģendas dzimšana". Piedalās: G. Andžāns/M. Egliens, J. Jope, I. Sutugova, A. Vītoliņa, L. Kupča, E. Kivlenieks, K. Kiršteins, A. Biķernieks, mūziķu grupa; 17.00 Dobeles pils pagalmā grupas "Carnival Youth" koncerts "Naivais ku–kū"; 18.00 Ogres novada Kultūras centrā "Dzīvā skatuve Ogrē". Andreja Osokina koncerts; 18.00 Latgales vēstniecībā "Gors" Ostravas Janāčeka filharmonijas orķestris (Čehija), Lukašs Vandračevs un Risto Josts koncertā "No čehu pļavām un birzēm".

 

Kociņš no Černobiļas

Autors: Ilze Pētersone

Datums: 09.09.2021

Izdevums: Mājas Viesis

Rubrika: Zaļā istaba

Gaujas Nacionālajā parkā izstādīti Latvijā vēl mazpazīstamās zemes mākslas darbi

Ja nu kādam mākslas virzienam varētu piešķirt ekosertifikātu, tā būtu zemes māksla. Latvijā mazāk daudzināta, taču tas nenozīmē, ka nav sastopama. Līdz 31. oktobrim Gaujas Nacionālajā parkā apskatāmi 12 vēl pavisam svaigi vides un zemes mākslas objekti!

Mākslas darbi tapuši ar zaļā dzīvesveida festivāla "GreenFest" svētību, jo savu ceturtā gada programmu rīkotāji sāka, piesakot jaunumu – mākslas festivālu. Ar vides un zemes mākslas objektiem, kas izvietoti gan pilsētas, gan dabas vidē Siguldā, Cēsīs, Valmierā, Lejas Līgatnē, Murjāņos, Drabešos, zaļā dzīvesveida festivāls paplašinājis ierastās Siguldas Zaļās Villas kvartāla norises vietas robežas saturiski un ģeogrāfiski. Speciāli "GreenFest" veidotie darbi mudina aizdomāties par cilvēku atstātajām pēdām dabā un aicina nepalikt vienaldzīgam vērotājam, bet pielikt arī savu roku, lai mēs dzīvotu uz šīs pasaules ilgi un laimīgi. Savu artavu devuši gan zemes mākslā jau pieredzējuši mākslinieki, gan arī iesācēji no Cēsu, Valmieras un Līgatnes mākslas skolu aprindām.

Zemes mākslas kā apzināta virziena saknes meklējamas sešdesmito gadu Amerikā, kur tolaik pieauga spēkā ekokustība un protesti pret mākslas komercializāciju. Darbi galvenokārt tiek veidoti savvaļā no dabas materiāliem, kur tie arī paliek, līdz tiek novākti vai pamazām iekļaujas vidē.

Dabas kliedziens uzrunā

Kas tikai nebija jādzird no garāmgājējiem Sandai Zemei, kad viņa netālu no Zvārtes ieža veidoja festivālam darbu "Saknes". "Iet garām kāda kundze ar meitu un saka – redz, kāds dabas brīnums! Cits skaļā balsī iesaucas – o, no Černobiļas atvests kociņš!" Par šādiem vērtējumiem mākslinieces dzīvesbiedrs Jānis Gutāns–Grasis, arī viens no retajiem zemes mākslas pārstāvjiem Latvijā, vien noteicis, ka lendartistam ("land art" – zemes māksla, no angļu valodas) nevar būt lielāka komplimenta, kad darbu uztver par dabas veidojumu vai tas rosina uz pārdomām par radītāju.

"Kad ļauts veidot mākslas darbu tik brīnišķīgā ainavā kā Zvārtes ieža apkārtne, jābūt ļoti uzmanīgiem, lai mākslas objekts neizjauktu dabas radīto, bet gan harmoniski iekļautos tajā," atzīst Sanda. Ilgi viņa savai idejai meklējusi atbilstošu koku, līdz uzgājusi vientuļu mežābeli. Tās pakājē tagad plešas sarkans sakņu vijums, ko māksliniece darinājusi no šķeldošanai nolemtiem priežu zariem. Darba nolūks bijis parādīt neredzamo, bez kura nevar eksistēt redzamais. Koka kā dzīvības simbola atkailinātās saknes, iznākušas virszemē, brīdina, kas notiek, ja cilvēki pārlieku iejaucas dabas procesos un izmaiņas kļūst neatgriezeniskas. Savukārt viņas dzīvesbiedra darbs "Patvērums", kas arī atrodas Zvārtes ieža apkaimē, mudina uz sarunu. Objekts veidots kā simboliska ligzda ar divām ieejām un satikšanos centrā. "Patvērums aicina uz satikšanos un sarunu par zaļo domu, globalizāciju, kaimiņu būšanu, sadzīvošanu. Katram no mums ir savs viedoklis, kā dzīvot, bet ir jāatrod kopēja vienošanās, dažreiz kompromiss, lai varētu sadzīvot un veidot pasauli, kādu to vēlamies redzēt. Mums katram ir sava ieeja, bet izeja tikai viena," tā "Patvērumu" piesaka J. Gutāns–Grasis.

Zemes mākslai Sanda, vīra iedvesmota, pievērsās pirms sešiem gadiem. "Man kā mākslas skolas molbertu cilvēkam likās, vai tiešām to varētu pieskaitīt pie nopietniem mākslas virzieniem? Tagad varu teikt – jā, tāpēc ka tā paplašina mākslas iespējas, nav ierobežota audeklā vai telpā, iziet ārpus galerijām un kļūst bagātāka, jo mākslas darbā pievienojas pati daba kā māksliniece un stihijas – kā mākslas darbu veidojošs aspekts." Vēl tā izrādījās kā labs veids, lai tiktu vaļā no pieķeršanās radītajam, viņa piebilst.

Kāpēc zemes māksla Latvijā vēl ir tik mazpazīstama, māksliniecei nav skaidrojuma. Piemēram, kaimiņiem lietuviešiem kopš 2003. gada ik gadu notiek vērienīgs festivāls, kurā piedalījusies arī viņa ar dzīvesbiedru. Varbūt "GreenFest" jaunā pieredze dos spēcīgāku pamudinājumu šim virzienam, iespējams, tie būs Sanda ar Jāni, kas pēc kāda laika savā četru hektāru lauku īpašumā Veckalsnavā sarīkos iespaidīgu zemes mākslas sarīkojumu – uz ilgu palikšanu.

Māksla kā izlaušanās

Var gadīties, ka kāds līdzīgi kā par Kristiāna Brektes apgleznoto ugunsmūri Rīgā nospriedīs "nu kas tā par mākslu" vai "es arī tā varētu", taču Sanda Zeme aicina nebūt tik pašpārliecinātiem. "Ne visi šādu izteikumu autori, ielaisti mežā vai pļavā, izveidotu kādu interesantu kompozīciju, kurā būtu gan saturs un vēstījums, gan forma. Kā filozofijas un vizuālās mākslas pasniedzēja esmu pieredzējusi, ka jauni cilvēki bieži vien saka – es arī ko tādu varētu uztaisīt, bet, kad pašam tas jādara, visādi sanāk."

Kā satikšanās ar zemes mākslu izdevusies Cēsu pilsētas Mākslas skolas audzēkņiem, redzams Ruckas parkā, kur starp simtgadīgiem kokiem apskatāmi viņu radītie darbi "Vispasaules tīklojums", "Diegžogs", "Divas pasaules, kas nekad nesajaucas", "Pirmsākuma Ola", "Zemes klēpis" u. c. "Mums dalība "Grīnfestā" bija pusgada gatavošanās ar sarunām, kopīgu ideju ģenerēšanu attālinātā veidā, svētku gaidīšanu. Tā bija kā dāvana bērniem – pieredzēt, ka māksla ir demokrātiska, burvīga un ļauj filozofiski domāt par pasauli un ir kaut kas tāds, kas šajā brīdī ir ļoti vajadzīgs. Tāpēc par konceptuālo nosaukumu mākslas skolas darbam festivālā izvēlējāmies "Izlaušanās" – no iekštelpām, pandēmijas, virtuālām važām un saviem priekšstatiem par to, kas ir vai nav māksla. Atšķirībā no profesionāliem māksliniekiem, kas strādāja ar vienu darbu, mēs divās nedēļās parkā radījām 15 objektus," stāsta skolas direktors Jānis Ķīnasts, kurš šajā amatā strādā otro gadu.

Viens no iespaidīgākajiem darbiem, ko atzinuši arī "GreenFest" organizatori, radīts no divām tonnām zemes. Par "Zemes māti" nosauktais objekts, kas tikai pēc akmeņiem acu vietā un diviem nelieliem smilšu ragiem atgādina lielu, skaistu vaboli, sasaucas ar festivāla rīkotāju vēlmi vairāk pievērst uzmanību izmirstošajām augu un kukaiņu sugām. "Zemes māksla ir forša, jo izaicina izlauzties no tā, ko redzi, – vari stāvēt pie kaudzes, kas tevi neiedvesmo, bet, ja veidojas attieksme un attiecības ar zemi, tur pēkšņi tavā iztēlē piedzims kukainis. Tāpēc laikmetīgā māksla ar sakrautām instalācijām rada tik daudz diskusiju – kas tas tāds ir?" Liela daļa audzēkņu darbu jau esot atgriezušies ainavā, taču pa kādam būs redzami arī ilgāku laiku, prognozē direktors. Šogad viņam padomā par vides problēmu un mākslas attiecībām ar bērniem runāt daudz aktīvāk. Kāpēc lai mākslas skola nebūtu tā vieta, kur uzzināt par ekoloģijas jautājumiem un kļūt par uzmanīgiem pasaules vērotājiem?

***

Dodamies zemes mākslas piedzīvojumā

Zaļā dzīvesveida festivāls "GreenFest" šogad aicina uz mākslas piedzīvojumu – vides un zemes mākslas 12 objektiem, kas izvietoti apdzīvotās vietās un dabā. Vai nav rosinošs iemesls doties rudenīgā ceļojumā?

Siguldā:

– Stacijas laukumā Olgas Meļehinas "24 stundas pirms izzušanas" un Luīzes Gulbes, Elzas Rubīnas "Līdzāspastāvēšana";

– Paradīzes kalna apvidus dabas takās Filipa Staņislavska un palīgu "Mikrobiālie rūnakmeņi";

– pie gājēju tilta Marutas Koncevičas "Oga".

Murjāņos Ziedoņa muzejā Velgas Vītolas "Mājām, kurās nedzīvo bites, starojums nav tāls".

Līgatnē pie dīķa Evelīnas Gulbes "Zudušās mājas".

Drabešos pie Zvārtes ieža Sandas Zemes "Saknes" un Jāņa Gutāna–Graša "Patvērums".

Cēsīs:

– Ruckas parkā Cēsu pilsētas Mākslas skolas "Izlaušanās";

– Cīrulīšu dabas takās Anša Dobičina "Spirāle".

Valmierā:

– Dīvaliņa pļavā Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas "Maģistrāle pļava";

– Salā aiz Vecā dzelzceļa tilta Ginta Sippo "Sarkanā mežskudra".

Vairāk informācijas: greenfest.lv

 

Kad debesis ir tuvu klāt..

Autors: Vita Krauja

Datums: 09.09.2021

Izdevums: Mājas Viesis

Rubrika: Pie kafijas tases

No pašmācības ceļā apgūtas ģitārspēles līdz pirmajam maģistra grāda ieguvējam šā instrumenta spēlē un Pašnodarbināto mūziķu biedrības valdes priekšsēdētājam. No pirmās sarunas vilcienā par klavierēm, kori un ģitāru līdz ģimenei ar trim dēliem, kurā mūzika ir mīlestība un arī bizness. Tā varētu raksturot Andu un Kasparu Zemīšus.

Angliskā slenga cienītāji būs mazliet pārsteigti, ka vokāli instrumentālā ansambļa "ZeBand" nosaukums tulkojams īsti latviski – Zemīšu banda. No šā spēcīgā vārda daudzšķautņainuma izceļama tieši kopā turēšanās. Un kā gan citādi, ja grupā muzicē ģimenes galva Kaspars Zemītis (ģitāra; balss), viņa dzīvesbiedre Anda Zemīte (klavieres, balss), dēli Kārlis (taustiņinstrumenti, balss, bass), Mārtiņš Matīss (sitaminstrumenti, balss) un Jēkabs Roberts (balss, klavieres, perkusijas). Turklāt vecākais dēls Kārlis ģimenes uzņēmumā bijis izdevējs sava tēva Kaspara Zemīša pirmajiem albumiem un grāmatām. Kaspars Zemītis spēlējis leģendārajā grupā "Time After Time", muzicē ar akustisko ģitāru trio "AG3", sadarbojas dažādos muzikālos projektos ar Daumantu Kalniņu, Lindu Leen, Renāru Kauperu... Īstenoti brīnišķīgi projekti mūzikas namā Daile – "K. Znotiņš&K. Zemītis", "Motīvs balsij un ģitārai", koncertuzvedums "Kamēr vien gliemeži skrien...".

Tā kā ar Zemīšu ģimeni dzīvē cits citam sakām tu, arī šajā sarunā ar Andu un Kasparu turamies pie šīs uzrunas formas.

Šī vasara un rudens Zemīšiem koncertiem piepildīta – Kasparu tūlīt pēc nedēļas dzirdēsim Dzintaros un Kuldīgā, bet abus kopā ar Andu muzicējam Līgatnē.

Visplašākā auditorija visus piecus Zemīšus kopā muzicējam ieraudzīja Latvijas televīzijā 4. maijam veltītajā raidījumā, kad dziedājāt "Čikāgas piecīšu" dziesmu "Par mani, draudziņ, nebēdā". Kāpēc izvēlējāties tieši to?

Kaspars: Kad man piezvanīja no televīzijas un sacīja, ka vajadzētu uzstāties visai ģimenei, teicu, nu, puikas, ko esat gatavi visi kopā uzdziedāt? Viens domāja, kā stilīgāk, otrs... Un Anda bija tā, kas sacīja – 4. maijs, neatkarības atjaunošanas diena, iederētos "Čikāgas piecīši". Letiņi visus okupācijas gadus pūlējušies, lai atgādinātu par Latviju, un tajā dziesmā ir kaut kas īsts un patiess. Ievilku elpu – labi, puikas dziesmu dzirdējuši, par lielo, slaveno koncertu zināja, vien skeptiski novilka uz manu pusi – tu jau atkal ar savu ģitāru... Nu lai, var arī bez tās, tikai arī ne gluži tā, kā Čikāgas piecīši. Man pat īsti nejaucoties, vienīgi ierosinot izveidot dziesmai pavadījumu, sanāca daudzbalsīgs, saplānots unisons. Vecākais dēls nāca ar ideju, kā viņš vēlētos, pārējiem puikām arī bija savs redzējums. Viss tapa kopīgiem spēkiem.

Vai jaunībā Kaspars pirmais saklausīja Andas balsi vai Anda Kaspara ģitāras spēli?

Anda: Tālajos deviņdesmitajos viendien kopmītnes istabiņā bija ienācis svešs puisis, kas bija atbraucis līdzi brālim, ar kuru draudzējās mana kopmītnes biedrene. Sekoja uzaicinājums uz ballīti Lauksaimniecības akadēmijā, kur Kaspars arī neilgu laiku mācījās.

Kaspars: Kā Baham bija Veimāras posms, tā man Lauksaimniecības akadēmijas (kas pazīst Kasparu, atpazīs viņa humoru, bet pārējie, Dies pas, nepadomājiet, ka Zemītis sevi salīdzina ar 18. gadsimta slaveno vācu skaņradi – V. K.).

Anda: Puiši stāstīja par savām muzikālajām aktivitātēm Cēsu pusē, es vairāk par kori un cik ļoti man patīk spēlēt klavieres un dziedāt. To, ka mums ir kopīgas intereses, ātri atklājām jau vilcienā ceļā no Rīgas uz Jelgavu.

Kaspars: Cēsīs manā laikā nebija prestižākas skolas par Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu. Biju pabeidzis Cēsu mūzikas skolu klarnetes specialitātē. Man teica, tev jāstudē, padodas, es – vai jūs traki! Bet uz tehnikumu aizgāju tādēļ, ka tur bija vokāli instrumentālais ansamblis – aparatūra, elektriskās ģitāras, bungas. Pusgads Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā bija it kā loģisks turpinājums tehnikumam, bet ātri sajutu, ka tas nav mans. Un ļoti aktīvi sāku iet uz citu mērķi, spēlēju, vingrinājos, meklēju un studēju pašmācības ceļā mūzikas materiālus.

Tagad esi pasniedzējs Mūzikas akadēmijā. Vai jaunie vēlas spēlēt ģitāru, un kāds ir šīs prasmes līmenis Latvijā?

Visi mazie vēlas spēlēt ģitāru! Dzirdējuši "Prāta vētru", gribas kā Jubaltam bliezt kopā ar Kauperu. Problēma sākas, kad, nonākot mūzikas skolā vai citur saskaroties ar praktisko pusi, saka, tev, draudziņ, jāspēlē gammas, pamatu apguvei jāiepazīstas ar klasisko instrumentu, ar kuru es arī tagad tieši strādāju. Šajā brīdī atbirst. Mūzikas akadēmijā iestājos pirmajā gadā, kad Latvijā atvērās ģitāras klase, pasniedza profesors Julius Kurausks no Lietuvas. Tagad prieks, ka esam spēruši lielus soļus uz priekšu. Kaut gan līdz šim joprojām uzskatu, ka Lietuvā un Igaunijā ģitāristi ir spēcīgāki nekā pie mums, man par milzīgu prieku tikko viena starptautiska konkursa lietuviešu un igauņu kolēģi žūrijā izteicās, viņi zinot, ka Latvijā esot ārkārtīgi spēcīga augoša ģitāristu skola. Biju pārsteigts, šķiet, tikko vēl esam sākuši, bet kolēģi jau mūs respektē. Netrūkst jauniešu, kas gatavi nolikt malā visu, neskatoties uz politkorektajām iebildēm – nepārstrādiniet manus bērniņus, lai viss kā visiem... Nē, ir cilvēki, kas gatavi ieguldīt milzīgu darbu, upurēt ļoti daudz, lai mēs dzirdētu ko izcilu.

Tu pats apvieno gana daudz – koncerti, pasniedzēja darbs, muzicēšana "Abonementa orķestrī"...

Ja blakus nebūtu Andas, iespējams, daudz ko nepaspētu. Man liekas, viņa arī šo to upurējusi no personiskās dzīves un varbūt arī no kāda mīļa sapņa, lai palīdzētu man ar to trako un bieži vien pārāk aizrautīgo darbošanos. Būt mūziķim – tā nav tikai skatuve. Un tiem, kas skatās uz skaisto, izgaismoto skatuvi, varbūt par sviedriem nevajag stāstīt. Bet pat ikdienišķā sevis turēšana formā prasa dzelžainu disciplīnu. Pandēmijas laikā bija labi, ka esi arī pedagogs, ka citā darbā vari turpināt, kamēr nebija iespējas spēlēt. Tas viss iemāca mūziķa profesijas plašumu.

Pandēmijas laikā tieši tevi izraudzījās par Pašnodarbināto mūziķu biedrības valdes priekšsēdētāju.

Nav vienkārši uzņemties atbildību par tikko nodibinātu organizāciju. Esam daudz runājuši ar kultūras ministru Nauri Puntuli, kurš arī atzinis, ka Kultūras ministrija šajā laikā patiesībā tikai mācās ieraudzīt tos ļoti daudzos mūziķus, kas Latvijā strādā nevis valsts finansēti, bet nopelna paši un vēl nomaksā nodokļus. Ir viegli pateikt, nerīkošu koncertu, kamēr man nebūs simtprocentīgi visam iedota nauda. Bet daudz ko var izdarīt racionālāk. Tie ir sarežģīti dialogi. Nevienam negribas atzīt – būs mazāk naudas, bet jāizdara tikpat. Taču varbūt viens privāts producents parādīs, ka viņš var izdarīt labāk. Man bijusi iespēja gan pelnīt pašam, gan strādāt valsts finansētos projektos. Jābūt analīzei, kā visi mūziķi – labi, cits ar citu konkurējot – darbojas visā plašajā spektrā. Nedrīkst kādu ielikt priviliģētā situācijā, bet citam pateikt – tev, draudziņ, būs pavisam grūti tajā zālē iekļūt... Tu šlāgeri spēlē? Koncertzālē nelaidīsim, meklē neizremontētu kultūras namu... Šī ir grūta saruna arī tāpēc, ka ir dažādas kvalitātes mūzika.

Anda, tu jau piecus gadus esi Kaspara mūzikas projektu menedžere.

Anda: Liels emociju spektrs un plašs pienākumu loks, sākot no katra sarīkojuma detalizētas izpētes, sarunām ar klientiem, skatuves partneriem, līgumiem, grāmatvedību, līdz izgludinātiem krekliem vīram. Pamatīgs izaicinājums ir sakārtot Kaspara kalendāru. Bet nesūdzos, darbs dinamisks, iespēja satikt un iepazīt daudz interesantu un radošu cilvēku un, protams, baudīt daudz lieliskas mūzikas izcilā izpildījumā.

Kaspars: Nu jā, cik daudz meiteņu vēlētos būt menedžeres, lai varētu parunāt ar Renāru Kauperu (iesmejas).

Anda, kurš no Kaspara spēlētajiem skaņdarbiem tevi aizkustina visvairāk?

Anda: Mesa korim un ģitārai, kuru Kaspars ierakstīja sadarbībā ar valsts akadēmisko kori "Latvija" un kura arī ir iekļauta Kaspara pirmajā albumā "Mana lūgšana". Mesas daļa "Kyrie eleison" atskaņota un dzirdēta daudzu komponistu skatījumā un interpretācijās, bet šajā Kaspara darbā ievibrējās kaut kas ļoti īpašs. Kad uz Kaspara 45 gadu jubileju rīkojām viņa lielo koncertu sēriju, šis bija skaņdarbs, kuru burtiski izlūdzos – Kaspar, lūdzu, iekļauj to!

Kaspars: Anda dzirdējusi, kā mājās vingrinos, kā nesanāk... Nez, vai manis spēlēto vairs spēj vienkārši baudīt, jo zina, kur sarežģītāka vieta, kur kādreiz esmu kļūdījies, uztraucas, kā šoreiz būs... Ir gan rutīna, gan mokas, pilnveidojot tehniku, bet pienāk brīnuma mirklis, kad saproti, notiek tas, kā dēļ esi mūzikā. Nav jau tā, ka dievišķā dzirksts mani apciemotu katru dienu vairākas reizes, bet katarse var notikt tiklab Dziesmu svētku estrādē, kā sēžot pie ugunskura ar pāris labiem draugiem, kas jau iedzēruši pa malkam alus. Tie īstuma mirkļi liek turpināt būt mūzikā, izbaudīt to. Vai arī, kad pašam šķiet, esi uz skatuves visu sačakarējis, kaut kas ar skaņu misējies, bet pēkšņi kāds pienāk un tev pasaka, kas tavā spēlē ļoti aizkustinājis... Tāpēc es, būdams ticīgs cilvēks, uzskatu, ka mūzika ir viens no vistiešākajiem medijiem, kādā Dievs runā ar cilvēku. Nevēlos paziņot, ka viņš to dara tieši caur mani, bet caur mūziku var paveikt milzīgas lietas.

Atceries tāda īpaša pieskāriena brīdi pēdējā laikā?

Ne vienam vien pārim esam bijuši vedēji. Nupat Kuldīgas pusē atzīmējām kāzu jubilejas. Piezvanīju draugam mācītājam Mārtiņam Burkem–Burkevicam: neiebilsti, ja svētdien aiziesim uz baznīcu, uzspēlēsim, uzdziedāsim, ģitāra man līdzi... Protams! It kā nekas nav plānots, tikai atpūsties, bet... svētdienas rītā esi Kuldīgā, atnāc uz baznīcu, tur draudze, blakus tavi draugi, ar ko ikdienā kopā nedziedi, un notiek tas brīnums – jūti, kā mūzikas radīšanas jēga īstenojas un piepildās tavā priekšā...

Jūsu dēla Mārtiņa Matīsa Zemīša grupu "Sudden Lights" bieži var dzirdēt radio, šovasar arī vairākos brīvdabas koncertos. Savukārt vecākā dēla Kārļa Zemīša grupai "Pirmais kurss" esot maģiska spēja iegriezt pamatīgu un jautru ballīti... Ar dēliem mūzikā saprotaties?

Anda: Ģimenes izbraucienos kāds parasti uzņemas dīdžeja lomu – liek mūziku no savām izlasēm. Tad arī uzzinu, kādu mūziku klausās mūsu dēli. Tas jau ir arī stāsts par viņiem pašiem, caur mūziku uzzinu ko vairāk par viņiem, viņu domāšanu, uzskatiem. Sadzirdu mūziku, kas radio nemaz tik bieži neskan, un arī grupas, kas man pēkšņi ir kā jaunatklājums. Man pašai tuva arī klasiskā mūzika, un prieks, ka Jēkabs, mācoties Doma kora skolā, ļoti daudz zina arī par to, klasisko mūziku daudz dziedājis. Katru gadu cenšos apmeklēt visus koncertus, kuros piedalās Rīgas Doma kora zēnu koris, jo emocionālais un muzikālais baudījums vienmēr garantēts!

Kaspars: Katram ir atšķirīga muzikālā gaume, bet dēliem vienmēr lūdzu, lai kaut ko no viņu atrastā pārsūta arī man. Tad saproti, ka mūzikas buķete ir tik krāšņa un plaša, gribas ne tikai pašam sevi padarīt zinošāku, bet izbaudīt tās varavīksnes rezonansi. Piemēram, angļu grupa "Muse", kas ļoti svarīga Mārtiņam, Andai, ir viens no manas dzīves lielajiem piedzīvojumiem kopā ar ģimeni festivālā "Positivus". Kolēģis bundzinieks Mārtiņš Linde pirms tam teica, varbūt, Kaspar, tu šo grupu nezini, bet vienkārši aizej uz koncertu. "Muse" ilgus gadus saņēmusi balvu kā labākie dzīvās mūzikas izpildītāji. Tā, protams, ir roka grupa – skaļa, bet – cik tas roks piepildīts ar vēstījumu, ar spēcīgu profesionālismu un emocionalitāti! Man liekas, ka divas pasaules – ritmiskā un liriskā, akadēmiskā – ik pa brīdim viena ar otru mazliet rīvējas un tad atkal mēģina sadzīvot. Kā man teica lielisks ģitāras spēles profesors no Maskavas Aleksandrs Viņickis, iedomājies, ka sēdi milzīgā laikrādī, kurā tu spēlē noti vai pieturi, pulkstenis pats tikšķ uz priekšu, bet tu izbaudi, ka tajā atrodies, dzīvo, ka piepildi šo laiku ar savu darbošanos vai nekā nedarīšanu. Man šķiet, to mums māca nosacīti ne tik ritmiskā mūzika. Savukārt mūsdienu jeb vairāk ritmiskā mūzika māca iekļauties laika ritmā, laika rāmī. Arī savs skaistums! Angļiem ir teiciens – move your ass and you mind will follow (kustini savus gurnus un arī prāts sekos tiem līdzi.). Kādam vajag šņabi iedzert, lai izjustu dzīvesprieku, bet citam pietiek sākt kustēties līdzi labai mūzikai.

Kā solists Zemītis jūtas ansamblī?

Solistam ir tik jauki, visas meitenes skatās tikai uz tevi... (Pasmaida.)

Bet "Abonementa orķestrī" – visas uz Busuli... Joks.

Nē, tā tas arī ir. Bet svarīgi, cik jaudīga tā grupa, kurā esi gatavs nebūt solists, bet sastāvdaļa kam ļoti spēcīgam, profesionālam un, galvenais, mākslinieciski iespaidīgam, kas īstenojas pat tad, kad uzspēlējam vienkārši ballītē, kur cilvēki uzēd rasolu, priecājas un padanco. Kad esi sajutis kopā muzicēšanas spēku, tas tevi neatgriezeniski paņem. Pat vairs neatceros, cik gadu spēlējam kopā ar Kārli (Lāci) un Gintu (Pabērzu), būs kādi trīsdesmit. Joprojām forši – ne tikai muzikāli, bet arī savstarpēji bagātinoši. Ar milzīgu prieku gaidu mūsu koncertu "Ieelpot" Dzintaru koncertzālē.

Pēdējā laikā uzstājies arī kopā ar Andu. Šovasar nāca klāt koncerti "Viņš, viņa un ģitāra".

Kad koncertēju viens, cilvēki klausās ģitārspēli un izsaka atzinīgus vārdus. Kad muzicējam divatā, lielākoties iet pie Andas – cik jūs skaisti dziedat... Un tas ir pelnīti. Par sinerģiju ir kāds pastāstiņš. Baraks Obama ar sievu Mišelu aiziet uz krodziņu. Tā īpašnieks sāk mīļi runāties ar Mišelu. Baraks sievai prasa – kas tas tāds? Zini, jaunībā mēs bijām iemīlējušies... Tad Baraks sievai saka – redzi, ja būtu palikusi ar viņu kopā, tagad tu būtu šī foršā krodziņa saimniece. Nē, sieva atteic, ja es būtu palikusi ar viņu kopā, viņš tagad būtu Amerikas prezidents! Tajā jokā ir kāda patiesība.

Kā atrodat mūziku, kas vieno jūs abus?

Valta Pūces dziesmā "Ronjas un Birka duets" ir skaista atziņa par to, ka es vēlētos katru vakaru aizmigt tik laimīgs, kā šorīt cēlies... Tā varbūt nav dziesma, ko ikdienā spēlē radio, bet šis ir skaņdarbs, par ko esmu dzirdējis neskaitāmus komplimentus Andas dziedājumam. Esmu jau saplānojis darbu ierakstu studijā pie sava dziesmu albuma. Neuzskatu sevi par komponistu, bet ik pa brīdim kāda dziesma uzrakstās. Gribas, lai kāds to arī dzird. Un Anda ir cilvēks, kas dzied manis rakstītās dziesmas. Arī topošajā albumā viņai būs piešķirta kāda dziesma, iespējams, kāds elegants duets, ko es viņai labprāt piedāvātu. Mēs abi ar Andu diezgan regulāri muzicējam manā draudzē Torņakalna Lutera baznīcā, tāpēc mūsu repertuārā ir dziesmas gan ar kristīgu saturu, gan par dzīves lielajiem jautājumiem. Daudzos kopā būšanas gados esam labi sadziedājušies, labi jūtam viens otru uz skatuves. Piemēram, nupat Kuldīgā baznīcā mēs nevienu brīdi pat tā īsti neplānojām dziesmu sarakstu vai secību. Anda vienkārši uz mani paskatās, un es zinu, ko viņa dziedās.

Un proti?

... "Un debesis ir tuvu klāt". Mūsu draugu Lindas un Māra Prinduļu, arī ticīgas ģimenes, radīta dziesma ar kristīgu saturu, bet īstenībā tā nerunā par Dievu, bet mums. Par to, kā cilvēks jūtas, kad mīlestība smaržot sāk. Tad debesis ir tuvu klāt. Un tam nepavisam nav nepieciešams krusts.

Jūsu abu sapņu skatuve?

... Nupat uzstājāmies vienā no tādām vietām, kur cilvēki sanāk tāpēc, ka patiesi vēlas dzirdēt. Vietā, kurā skan. Arēna ir forša vieta, tur notikuši daudzi lieliski koncerti, bet man vienmēr licies, ka mūzikai ir radīti dievnami. Arī divi manas dzīves nozīmīgākie koncerti – ar pirmo soloprogrammu "Eklektika" pirms desmit gadiem un mana pirmā diska "Mana lūgšana" prezentācija – notikuši Rīgas Doma baznīcā. Likās, saplūsti ar mūziku, akustiku, dievnama auru. Ir īpaša sajūta, ja arēnā tevi klausās tūkstoši, bet ar tikpat lielu prieku vai pat lielāku esmu spēlējis pāris cilvēkiem kādā viņu īpašā brīdī. Tad atnāk sajūta, ka esi laimīgs, jo dari laimīgus citus, ka tevis radītā mūzika trāpa tieši cilvēku dvēselē. Šeit un tagad.

***

Vizītkarte

Kaspars Zemītis

Ģitārists, aranžētājs, komponists, pedagogs

– (Dz. 1973. g. Cēsīs)

– Pasniedz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā klasisko ģitārspēli

– Ģitārspēles mācību grāmatas "Sešas stīgas. Ģitāras pamati" autors

– Izdevis albumus "Mana lūgšana" (2015), "Vētra klusumā" (2017)

– Dzīvesbiedre Anda Zemīte

– Dēli Kārlis (26 g.); Mārtiņš Matīss (23 g.); Jēkabs Roberts (16 g.)

***

Uzziņa

Tuvākie koncerti ar Kaspara Zemīša dalību

– 17. septembrī koncertā "Ieelpot" "Abonementa orķestra" sastāvā Dzintaru koncertzālē

– 19. septembrī festivālā "Teātris ir visur" Kuldīgā koncertuzvedumā "Brīdis pēc vakariņām" Kuldīgas Sv. Annas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dārzā kopā ar aktrisi Rēziju Kalniņu. Festivālā ziedotie līdzekļi tiks nodoti baznīcas jumta remontam.

– 9. oktobrī "Zeit cafe" Līgatnē, Kaspars Zemītis&Anda Zemīte

 

Pēc “Covid-19”

Autors: Iveta Rozentāle

Datums: 10.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Cilvēki, kuri vieglākā vai smagākā formā pārslimojuši “Covid-19”, pat vairākus mēnešus pēc izveseļošanās turpina izjust dažādas veselības problēmas.

Kopš jūlija pacientiem, kuri izslimojuši laboratoriski apstiprinātu “Covid-19” infekciju, iespējams saņemt medicīnisko rehabilitāciju ambulatori vai dienas stacionārā. Rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai nepieciešams ģimenes ārsta vai ārstējošā ārsta nosūtījums ar atbilstošu diagnozi. Ģimenes ārste Vecpiebalgā Ilona Radziņa apstiprina, ka ir cilvēki, kuriem pēc slimošanas ir komplikācijas un viņi vēršas pie ģimenes ārsta: “Ja pacientam ir sūdzības, viņš turpina nākt pie ģimenes ārsta vai citiem speciālistiem, un tad meklējam risinājumus un pacienti tiek nosūtīti arī uz rehabilitāciju. Manā praksē vairāk šāda nepieciešamība ir smagāk vīrusu pārslimojušajiem, kā arī vērojams, ka pacientiem pēc vieglas vīrusa pārslimošanas saasinās viņu hroniskās saslimšanas un ir nepieciešama papildu terapija.”

Daktere arī vērš uzmanību, ka būtisks ir jautājums, kā cilvēkam no laukiem iespējams nokļūt līdz pakalpojuma saņemšanai. Vecpiebaldzēniem tās ir Cēsis un Madona. Ilona Radziņa rosina: “Arvien vajadzētu domāt, kā šo pakalpojumu pietuvināt. Vajadzētu veselības centrus veidot tuvāk pacientiem, jo šis ir aktuāli risināms jautājums.”

Ģimenes ārste Zaubē un Nītaurē Olita Elmere arī apstiprina, ka ir pacienti, kuri pēc pārslimošanas mēnešiem saskaras ar elpas trūkumu, nespēku, nogurumu, sirdsdarbības traucējumiem pat pie nelielas fiziskas slodzes, tāpēc daktere rosina cilvēkus iziet rehabilitācijas kursu. Viņa gan norāda, ka Vaivaros ir garas rindas, bet tuvu ir Līgatne, uz kurieni arī šonedēļ saņemt rehabilitācijas kursu dodas viens no ģimenes ārstes klientiem. “Paldies visiem mediķiem, arī Līgatnes speciālistiem, visi kopā mēs veicam šo darbu, lai cilvēki atlabtu,” uzsver O.Elmere. Daktere gan arī piebilst, ka, lai gan viņas praksē bijuši arī smagi “Covid-19” saslimšanas gadījumi, tomēr īpašs prieks, ka tieši vecākā paaudze pārslimojusi vīrusu vieglākā formā: “Protams, tas ir ļoti individuāli, bet prieks, ka manā praksē cilvēki pret slimību labi noturējušies.”

Arī Cēsu klīnikas fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts Arnis Nulle praksē novērojis, ka pacientiem sūdzības saglabājas divus, trīs un dažkārt pat četrus mēnešus. Viņš norāda, ka būtisks simptoms ir arī bezmiegs, murgi un trauksme, kas ilgstošā periodā manāmi samazina dzīves kvalitāti. Un galvenais rādītājs ir tas, ka cilvēks vairs nevar paveikt to, ko varēja pirms slimošanas.

Arnis Nulle skaidro, ka, lai arī daudz mazākā skaitā, bet saslimušie ir arī starp vakcinētajiem, tomēr līdz šim rehabilitācija pēc pārslimošanas bijusi nepieciešama tikai nevakcinētajiem. Rehabilitācijas process tiek pielāgots pacientam atkarībā no simptomiem un vēlamajiem sasniedzamajiem mērķiem.

Fizioterapeitu asociācija skaidrojusi, ka Garais Covid ir multi-sistēmiska saslimšana, kurai var būt pat vairāk nekā 200 dažādu simptomu. Izplatītākie no tiem, kas var saglabāties pat pēc sešiem mēnešiem, ir izteikts nespēks, slodzes izraisīta simptomu pasliktināšanās, atmiņas un koncentrēšanās grūtības. Tāpat pacienti bieži sūdzas par depresiju vai trauksmi, apetītes trūkumu, galvassāpēm, sāpēm muskuļos, locītavās, sirdsklauvēm, arī elpas trūkumu. Sekas pēc pārslimošanas izjūt arī bērni.

 

Īsziņas

Datums: 10.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

- VAKCINĒTI. Līdz septembra sākumam Latvijā pret “Covid-19” pilnībā vakcinēti 698 000 jeb 37% pastāvīgo iedzīvotāju, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Vidzemē vakcinēti 40,6%. Cēsu novada Amatas apvienībā - 39,7%, Cēsīs un Vaives pagastā – 43,8%, Jaunpiebalgas apvienībā – 37,7%, Līgatnes apvienībā - 35,5%, Pārgaujas apvienībā - 38,4%, Priekuļu apvienībā – 39,6%, bijušajā Raunas novadā – 37,7%, Vecpiebalgas apvienībā – 37,8%.

- Uz Drustiem un Mārsnēniem pa labu ceļu. Divos autoceļu posmos ar grants segumu Mārsnēnos un Drustos uzklāts melnais segums, kas veidots pēc divkārtu virsmas apstrādes tehnoloģijas. Tagad bez putekļiem un bedrēm var braukt pa autoceļa Liepa - Smiltene 15,88 kilometru posmu no Liepas līdz Lisai un autoceļa Rauna - Vidzemes šoseja -Drusti – Jaunpiebalga posmu no Raunas līdz Drustiem 15,86 kilometru garumā. Šodien, klātesot “Latvijas Valsts ceļi”, VARAM un Satiksmes ministrijas pārstāvjiem, pašvaldību vadītājiem un ceļu būvniekiem, svinīgi tiks atklāti atjaunotie ceļu posmi. Savukārt sestdien drustēnieši rīko karogu un pušķotu mašīnu braucienu pa atjaunoto ceļu un svinēšanu Drustos.

 

Cēsu Valsts ģimnāzija notur līderpozīcijas

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 10.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē aizvadīts jau desmitais Draudzīgā aicinājuma fonda rīkotais pasākums “Skolu reitings”. Tajā balvas tiek pasniegtas pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem četrās skolu grupās desmit nominācijās.

Pirmo vietu par skolas sasniegumiem kopvērtējumā ģimnāzijām pilsētu grupā atkal ieguva Cēsu Valsts ģimnāzija. Bez šīs galvenās balvas skolai arī apbalvojumi par sasniegumiem mācību priekšmetu mācīšanā nominācijās latviešu valoda un literatūra, kā arī nominācijā matemātika.

Pirmā vieta arī iepriekšējā “Skolu reitingā”, un, kā atzina direktores vietniece izglītības darbā Ina Gaiķe, noturēt to vienmēr ir grūtāk, bet rezultāti rāda, ka arī pandēmijas attālinātajā laikā pedagogi ir ļoti labi strādājuši: “Skolotājiem bija jāsaprot, kā strādāt pa jaunam, un tas nebija viegli. Tāpēc jo lielāks prieks par šo balvu. Īpašs gandarījums bija dzirdēt paldies no kādas vecmāmiņas, kuras mazbērns mācās mūsu skolā. Viņa piedalījās pasākumā un teica, ka mazbērns mācās ļoti labā skolā.”

I. Gaiķe uzsvēra arī audzēkņu motivāciju šajā grūtajā laikā, kad, tikai kopīgi sadarbojoties, var gūt panākumus. “Audzēkņu motivācija ir augsta. Pēc eksāmeniem, kad viņi teica – paldies skolotāj, jūs mums likāt noticēt, ka varēsim, mēs jutām, ka jūs degat par mums -, bija gandarījums,” atzina I.Gaiķe.

Direktores vietniece metodiskajā darbā Dace Baltiņa norādīja, ka reitingi ir svarīgi, ja ne citādi, tad tā ir uzslava skolotājam, kas motivē strādāt: “Tas ir paldies skolotājiem, ļauj arī kolēģiem ieraudzīt, ka pedagogu darbs tiek novērtēts!”

Četras balvas specializēto skolu grupā saņēma arī Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola. Balva par sasniegumiem mācību priekšmetu mācīšanā nominācijā latviešu valoda un literatūra, bet trīs balvas par izaugsmi mācību priekšmetu mācīšanā un kopvērtējumā nominācijās latviešu valoda un literatūra, matemātika, angļu valoda.

Pasākuma iniciators un galvenais rīkotājs, Draudzīgā aicinājuma fonda valdes priekšsēdētājs Jānis Endele atzina, ka šis ir pēdējais reitinga pasākums, vismaz viņa vadībā. Savā uzrunā viņš teica: “Es vienmēr esmu apbrīnojis tevi, skolotāj! Par to, ka no tā mazā bērna, kurš ienāk pasaulē pavisam nevarīgs, aug, atnāk skolā un nonāk tavās rokās, un tev, skolotāj, ir tā lielā māka, prasme, uzņēmība, lai viņš izveidotos par cilvēku, kurā ir zināšanas, tikumiskās un morāles vērtības. Man ir pārliecība, ka lielum lielākā daļa to izdara ļoti godprātīgi un prasmīgi.”

Apsveikumu pasākuma dalībniekiem bija atsūtījis arī Latvijas eksprezidents Valdis Zatlers, un tajā bija šādi vārdi: “Kā katru gadu, arī šajā reizē es vēlos šo notikumu svinēt. Svinēt zināšanas, sasniegumus un labos darbus. Novērtēt tos, kuri mūs mācījuši, motivējuši, un tos, kuri izbūvējuši ceļus, pa kuriem mums iet. Svinēt iespēju dot atpakaļ tiem, kas kādreiz devuši mums, ieraudzīt un novērtēt tos, kas balstījuši mūs un mūsu darbus un sējuši augsni, kas ļautu darbiem un sapņiem tikt dzīviem.

Šodien mēs svinēsim arī jūs, Endeles kungs. Par jūsu neizmērojamo ieguldījumu, nesavtību, pašaizliedzību un apņēmību. Ilgus gadus jūs esat bijis fonda stūrakmens, rādījis ceļu un turējis tik brīnišķīgu Latvijas mantojumu dzīvu.”

Pasākuma gaitā daudzi sveicēji aicināja J. Endeli pārdomāt un rast iespēju turpināt “Skolu reitingu”.

“Jums vajadzētu atrast savā komandā kādu, kurš turpina šo reitingu, jo tas ir notikums skolām, pedagogiem, pašvaldībai. Šis pasākums vienmēr liek atskatīties uz paveikto, padomāt par nākotni,” teica Valmieras Valsts ģimnāzijas bijušais direktors Jānis Zemļickis.

Cēsniece Ilona Kazaka uzsvēra, ka katra cilvēka dzīvē ir cilvēki, kuri ļoti lielā mērā spēj ietekmēt likteni: “Man viens no tādiem bija Jānis Endele. Tieši viņš pirms daudziem gadiem mani jaunu un ļoti bailīgu, tādu, kas teica, ka nekad nestrādās skolā, pierunāja to darīt. Kopā ar viņu desmit gadus nostrādāju Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā. Tad kādu brīdi pamēģināju strādāt biznesā, un tagad atkal ar lielu prieku un patīkamu izaicinājuma sajūtu atkal esmu nolēmusi startēt pedagoģijā, strādāšu Līgatnē, Jauno līderu vidusskolā.”

Viņa vēlēja visiem klātesošajiem būt kā ūdenim, jo tā ir vienīgā viela uz pasaules, kam iespējami četri agregātstāvokļi: šķidrs, ciets, gāzveida un plazmas veida: “Esiet kā ūdens, bez kura nav iespējama dzīvība, esiet plūstoši, mainīgi, pārsteidziet sevi un pārsteidziet apkārtējos!”

Bijusī Izglītības un zinātnes ministre, akadēmiķe Baiba Rivža uzsvēra, ka olimpiskajā gadā īpaši lasījusi, ko čempioni saka intervijās, un tur izkristalizējušās trīs lietas, kas atteicas uz ikvienu: “Pirmā - īsts čempions pieceļas arī tad, kad tas teorētiski nav iespējams. Otrā – nebaidies no zaudējuma, jo neatlaidība katru zaudējumu var pārvērst uzvarā. Trešā – viens praktisks solis, viena praktiska darbība ir vērtīgāka par desmit labiem nodomiem.”

Cita bijusī ministre, LZA Senāta priekšsēdētāja Tatjana Koķe aicināja nelauzīt galvu, vajag vai nevajag reitingus: “Mēs taču redzam, ka visās dzīves jomās, arī izglītībā, reitingu nozīme arvien pieaug. Galvenais orientēties uz to, ka mēs patiešām objektīvi vērtējam savus audzēkņus, un vēl svarīgāk, ka vērtēšanu izmantojam kā mācīšanās iespēju.” .

 

Klāt florbols

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 10.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Sports

Jau rīt ar pirmajām trim spēlēm startēs Latvijas florbola čempionāts virslīgā. Arī šajā sezonā spēcīgākajā līgā startēs 12 komandas. To vidū vairs nav komandas SK “Pārgauja”, kas beigusi pastāvēt, bet šīs komandas vietā virslīgā startēs FBK “SĀC”.

No “Pārgaujas” Cēsīs atgriezies Artūrs Jurševskis, kurš visu laiku skaitījās “Lekringā”, tikai bija izīrēts Stalbes klubam. Cēsu kluba rindas vēl papildinājuši trīs “Pārgaujas” spēlētāji: Olafs Zvīnis, Miķelis Roops un Edgars Puriņš.

No “Lekrings” pamatsastāva prom devušies Kevins Šmits, kurš šajā sezonā startēs Šveicē, Jānis Rajeckis pārcēlies uz Norvēģiju. Uz Ulbrokas komandu pārcēlies Rūdis Jermacāns, uz RTU klubu - Kristiāns Kociņš. Šīs divas pārejas saistītas ar mācību vietas maiņu.

Atgādināsim, ka iepriekšējā čempionātā “Lekrings” uzvarēja regulāro čempionātu, bet izslēgšanas spēlēs pusfinālā paklupa pret Talsu komandu, kā rezultātā bija jācīnās par bronzu, kur tika pārspēta Lielvārdes komanda.

Kā norāda komandas pārstāvis Artis Malkavs, ja neesam kļuvuši stiprāki, tad pieredzējušāki noteikti, un jaunas asinis jau vienmēr dod papildu azartu. Uzstādījums nemainās jau kuro gadu – uzvara regulārajā čempionātā un izslēgšanas spēlēs cīņa par čempiona titulu.

“Spēlētājiem svarīgākais būt labai komandai, darīt savu hobiju ar pilnu atdevi, bet mūsu – komandas vadības - uzdevums rūpēties, lai spēlētājiem viss būtu, un tad rezultāts neizpaliks.

Šajā vasarā, kad pauze starp sezonām bija īsāka, nekā ierasts, trenēties nesanāca tik daudz kā citreiz, bet mūsu spēlētāji bija U-19 izlasē, kas spēlēja Pasaules čempionātā, un pieaugušo izlasē, kas tikko startēja četru nāciju turnīrā. Tur viņi papildināja spēļu praksi, tāpēc domāju, ka viss būs labi, jo galvenie notikumi, kā zināms, risināsies pavasarī,” saka A. Malkavs.

“Lekringam” pirmā spēle rīt Bauskā, nākamajā ceturtdienā Valmierā, bet savā laukumā komandu redzēsim 22.septembrī, kad Cēsīs viesosies “Oxdog Ulbroka LU”. 26.septembrī cēsnieki uzņems Lielvārdes komandu.

Spēles notiks ar skatītājiem, tās varēs apmeklēt gan ar “Covid-19” sertifikātiem, gan veiktiem testiem. Tas ir svarīgi, jo arī A. Malkavs atzīst, ka spēlei ar skatītājiem ir pavisam cita garša.

Jau drīz sāksies spēles arī sieviešu līgā. Tāpat kā pērn visas sieviešu komandas spēlē vienotā līgā, pieteiktas astoņas komandas, no mūsu puses “Lekrings” un “Līgatne”.

Klubs “Lekrings” komandu pieteicis arī dalībai 1.līgā, sastāvs ir nokomplektēts, viņi mājas spēles aizvadīs Gaujas ielā.

 

“Pēterīši” – trešie

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 10.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Sports

Latvijas čempionātā spiningošanā no laivām otrajā posmā trešo vietu izcīnīja komanda “Pēterīši”, kurā apvienojušies līgatnietis Pēteris Lideris un Pēteris Grieze no Rīgas.

Pagājušajā gadā pandēmijas ietekmē čempionāts izpalika, tāpēc šogad visiem makšķerniekiem bija īpašs azarts sevi parādīt.

P. Lideris stāsta, ka sākotnēji nav domājis startēt šī gada čempionātā, bet paaicinājis pazīstams makšķernieks, arī Pēteris, kuram laba laiva, un tā nolēmuši kopā startēt: “Es Pēteri pazīstu labi, esam kopā daudz makšķerējuši, tāpēc nevajadzēja laiku, lai iepazītu viens otra makšķerēšanas stilu. Startējam nevis komandu, bet individuālā vērtējumā, jo komandā jābūt divām laivām, tad arī vieglāk, jo var sazināties par labākajām copes vietām. Mums bija jātiek galā saviem spēkiem, ko arī sekmīgi paveicām!”

Čempionāta pirmajā posmā, kas risinājās Daugavā, “Pēterīši” ieņēma desmito vietu, kas 30 laivu konkurencē esot labs sasniegums, ņemot vērā, ka tas bijis pirmais starts abiem kopā.

Otrais posms risinājās Pierīgas ezeros – Ķīšezerā, Juglas ezerā, abos Baltezeros_, copēt varēja arī kanālos, kas tos savieno. Sacensības risinājās divas dienas, atkal ezeros devās 30 laivas. Pirmajā dienā “Pēteršī” ieņēma sesto vietu, otrajā – trešo, kas deva trešo vietu arī šī posma kopvērtējumā.

“Esot divatā laivā, ir svarīgi, lai abiem būtu vienāda taktika, lai nenotiktu strīdi, kuram taisnība. Ja sāksies stresi, ķīviņi, uz rezultātu nav, ko cerēt. Uzstādījums mums bija vienkāršs, ja esam kopā, strādājam abi līdz pēdējai minūtei, un tā arī darījām.

Atbilstoši nolikumam tiek vērtētas 20 garākās zivis, un šajās dienās labi ķērās asari, palieli asari. Līdaku bija maz. Nolēmām, ka rīta pusē uzsvaru liksim uz asariem, un, kad 20 bija noķerti, koncentrējāmies uz līdakām, un katrā dienā vēl katrs noķērām pa divām līdakām. Taktika izrādījās pareiza, ko rāda rezultāts,” stāsta P. Lideris.

Spiningošanā un makšķerēšanā kopumā noteicošais ir īstās copes vietas izvēle. Pirms tam jau vīri veic treniņus, izlūkošanu, tās vietas apmēram zināmas, tāpēc izšķirošs ir nosacījums, kurš tiks pirmais.

“Tur citiem laivas milzīgiem dzinējiem, un sākumā tur notiek īstas ātrumlaivu sacensības,” stāsta P. Lideris. “To labo vietu nemaz tik daudz nav, kurš paspēj pirmais, tas tur arī nostājas. Sāncenši nevar atrasties tuvāk par 50 metriem, un neko krāpties nevar, jo katrā laivā ir arī tiesnesis, kurš raugās, lai viss noritētu atbilstoši prasībām. Pie tam tiesnesis ir no kādas konkurentu komandas, tātad tā vērtēšana un sekošana noteikumu ievērošanai īpaši strikta.”

Čempionāta kopvērtējumā “Pēterīši” pacēlušies uz ceturto vietu un ar cerībām raugās uz noslēdzošo posmu, kas risināsies oktobrī Usmā.

“Gatavosimies nopietni, jo ir visas iespējas pacīnīties arī par medaļām kopvērtējumā” saka P. Lideris. “Brauksim trenēties, jo apzināmies, ka visi konkurenti ir spēcīgi un panākumi paši no sevis nenāks.”.

 

2021-09-10