Jaunumi
Prese raksta par Līgatni

ZAĻAIS PADOMS. Ar zapti pie lāča

Autors: Inita Šteinberga

Datums: 20.09.2021

Izdevums: Latvijas Avīze

Rubrika: Zaļā Latvija

Ja raža pašu spēkiem nav apēdama, var dalīties ne tikai ar kaimiņiem, bet arī ar zvēriem. Ķirbji, āboli un zīles ir gaidīti gan zooloģiskajos dārzos, gan dzīvnieku patversmēs.

Ir īstais laiks lasīt zīles, pārskatīt pirms salnām novākto kabaču un ķirbju kalnus, salasīt kritušos ābolus, nestandarta bietes, burkānus, kartupeļus, izrevidēt pagraba krājumus.

Lai dotos pie zvēriem ar barības maisiem un maisiņiem, iepriekš jāsazinās ar zvēru aprūpētājiem. Ir gan tādas vietas, kur visai ražai atradīsies ēdāji, gan tādas, kur iemītniekiem ir specifiskas ēdienkartes. Noskaidro arī noteikumus – vai ābolus varēs zvēram dot pats atnesējs vai to drīkstēs darīt tikai darbinieki.

Raža der tikai zināmas izcelsmes, nebojāta, bez ķīmijas. Tāda, kādu dotu sev un saviem lopiņiem. Svarīgi arī nepārcensties un dārzeņus nemazgāt, jo tad tie neglabāsies.

Līgatnē apetīte laba

"Kas vienam lieks, citam prieks!" dalīties ar ražu mudina Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange. Visvairāk tiek gaidītas zīles. Tās ir vāveru, sīļu, stirnu un pat lāču kārums. Zīles saber dabai pietuvinātajos, plašajos voljēros zem kokiem, kur iemītnieki ar tām mielojas, kad sakārojas.

Vēlams informēt, kur zīles lasītas. Cūkām dod tikai pilsētās lasītās, jo mežā vāktās var būt bīstamu slimību pārnēsātājas.

Plašā zvēru saime gaida arī ķirbjus, ābolus, pīlādžus, irbenes u. c. dabas veltes.

Pirms likt pagrabā jaunās zaptes, vecās vispareizāk atdot lāčiem. Tie ievārījumus kāro tikpat stipri, cik medu. Arī medus ražas rāmītis vai burciņa būs gaidīta velte.

Svarīgs noteikums – paši barot zvērus nedrīkst, lai tie nekļūst par diedelniekiem pie žoga.

Zoodārzos baro uzmanīgi

Rīgas Zooloģiskajā dārzā mīt smalka ķepaiņu un astaiņu publika, kuriem vajadzīgo pārtiku piegādā saplānoti. Taču kāds lieks ķirbis, ābols vai zīļu maisiņš noderēs arī rīdziniekiem. Taču pirms piegādes noteikti jāsazinās ar sekretariātu pa tālruni 67518409, lai vienotos, cik, vai un kad papildu ražas krājumus vajag.

Jūtīgi vēderi ir arī zooloģiskā dārza "Rakši" iemītniekiem, lamām, alpakām, kamieļiem. Tiem saimnieki dod tikai pašu audzētu vai no pārbaudītiem piegādātājiem iepirktu ēdmaņu.

Lielāki ēdāji mīt Rīgas Zooloģiskā dārza filiālē "Cīrulīši" Kalvenē. Daļu barības tur izaudzē paši, taču labprāt pieņem arī dāvanas. Braucot viesos, ciemkukuļus var atstāt šim nolūkam paredzētā vietā. Ja liekas ražas kādam īpaši daudz, tai var aizbraukt pakaļ.

Arī Kalvenes lāči ļoti gaida ievārījumus savai ikdienas putrai. Zīles gan nepiedāvāt – tur cūkas jau četrus gadus stingrā karantīnā.

Ar līdzatnestiem āboliem un burkāniem mazos daudzumos paši var barot dzīvniekus safari parkā Morē. Ja labumu vairāk, tos labprāt pieņems pārtikas rezervēm. Labs gardums briežiem un pekariem ir zīles un kastaņi, taču tiem jābūt tīriem, lasītiem, nevis sagrābtiem. Labo darbu atalgo ar atlaidēm parka apmeklējumam.

Patversmes pieņem visu

Visvairāk dārzeņi, augļi vai salmu rullis vajadzīgi dzīvnieku patversmēs. Piemēram, "Ulubelē" dārzeņus un sienu gaida kazas, aitas un 40 truši. Savukārt salmi ir labākie pakaiši suņu voljēriem un būdām.

Taču katrā dzīvnieku patversmē ir citāds iemītnieku sastāvs un vajadzības. Tādēļ pirms labdarības akta jāsazinās ar patversmes darbiniekiem.

 

 “Pērlītes”, problēmas, centralizācija vai decentralizācija

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 21.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Tēma

Kopš 1. jūlija dzīvojam jaunajā Cēsu novadā, un katrs var padomāt, cik ļoti viņš kā jaunā novada iedzīvotājs jutis šīs pārmaiņas. Par šī brīža situāciju, par nākotnes redzējumu, par iespaidiem, kas gūti, viesojoties sešos bijušajos novados, jautājām Cēsu novada domes priekšsēdētājam Jānim Rozenbergam, viņa vietniekiem Atim Egliņam – Eglītim un Aināram Šteinam.

Agresiju nesajutām

– Sāksim ar vizītēm bijušajos novados. Cik daudz izdevās iepazīties ar reālo situāciju, kā vērtējat redzēto?

J. Rozenbergs: – Šo vizīšu organizāciju pilnībā uzticējām pārvalžu ziņā. Ko mums rādīja, to ņēmām pretī, ar ko bija runātas tikšanās, ar tiem tikāmies. Var teikt, katrā pārvaldē bija atšķirīgs scenārijs. Mums bija vien atsevišķas vēlmes, teiksim, Pārgaujas apvienībā redzēt Straupes pili, Līgatnē – papīrfabriku.

Kopumā iespaids par katru apvienoto novadu labs, ir nozares, kurās materiāli tehniskais stāvoklis ļoti labs. Vislabākajā kondīcijā kultūras iestādes – tautas nami, kultūras nami, bibliotēkas. Nākamajā vietā ir izglītības joma, lai gan ir vairākas izglītības iestādes, kur prasās investīcijas. Pozitīvā ziņa, ka jaunajā novadā ir vietas, kur jādomā par izglītības infrastruktūras paplašināšanu, jo esošā kapacitāte gandrīz izsmelta.

Un tad ir smago jautājumu daļa, kur pirmajā vietā – ceļi. Piemēram, Zosēnos cilvēki saka, ka nelolo cerības, ka tur atjaunos skolu, pašvaldību, ir jāskatās uz tuvāko lielo apdzīvoto vietu, tāpēc vienīgā vēlme, lai turp ved labs ceļš.

A. Šteins: – Esam redzējuši tikai nelielu daļu no vērtībām, kas ir jaunajā Cēsu novadā. Iepriecināja cilvēku pozitīvā attieksme un entuziasms, katrā vietā bija kāda īpaša “pērlīte”, piemēram, Dzērbenes novadpētnieku kopiena, šķiet, visi dzērbenieši tajā iesaistījušies. Vai Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skola. Katrā vietā ir vērtības, kas par katru cenu jāsaglabā.     

J. Rozenbergs: –Tiekoties ar pašvaldības darbiniekiem, uzņēmējiem, citiem, nekur nesajutu agresiju pret lielo novadu, drīzāk bija interese, atvērtība, vēlme pēc sadarbības. Šķiet, visvairāk satraukušies šajās tikšanās reizēs bija izglītības iestāžu vadītāji, nebija īsti skaidrs – kāpēc? Visos līmeņos izglītības bloks definēts kā prioritāte, ka izglītības tīkls ir paliekošs, tāpēc man grūti atrast skaidrojumu šim satraukumam.

– Varbūt tas ir satraukums par nākotni. Tagad definēts, ka nekas nemainās, bet kā būs pēc dažiem gadiem, jo redzam, ka ir skolas, kurās ir mazāk nekā 50 audzēkņu.

J. Rozenbergs: – Domāju, tuvākajos četros gados jāļauj pastāvēt esošajai situācijai. Priekšā stāv nopietns darba posms ar atbalsta mehānismu izlīdzināšanu, no tā būs gan ieguvēji, gan zaudētāji. Ja, runājot par izglītību, izlīdzinām atbalsta mehānismus visā novadā, pieļauju, tas ienesīs arī korekcijas skolēnu plūsmā uz to vai citu izglītības iestādi. Tuvākie divi trīs gadi parādīs, kāda ir reālā skolēnu plūsma, tas arī dos atbildi uz šo jautājumu.

– Kāpēc tikšanās ar iedzīvotājiem bija tikai Līgatnē?

J. Rozenbergs: – Bija arī Dzērbenē, Zosēnos, Jaunpiebalgā, kā jau minēju, tas bija atkarīgs no vietējās administrācijas. Taču nākotnē plānotas tikšanās ar iedzīvotājiem arī citviet.

Trīs dokumenti trijās dienās

– Runājāt par “pērlītēm”, par pozitīvo, bet bija taču arī kaut kas ne pārāk pozitīvs?

J. Rozenbergs: – Problēma, ko piefiksējām, iepazīstoties ar novadiem, ir daudzdzīvokļu māju apsaimniekošana. Cēsīs, Priekuļos, Liepā, Līgatnē šis process notiek, bet daudzviet daudzdzīvokļu mājas ir pašvaldību pārziņā. Tur faktiskās izmaksas ir miglā tītas, arī iedzīvotāju maksājumi iet caur pašvaldību, tā iekasē maksu par pakalpojumu, sedzot arī parādnieku daļu. Ir jādomā, kā iedzīvotājus ieinteresēt, lai    pārņem mājas apsaimniekošanu un maksā par komunālajiem pakalpojumiem reālo cenu.

A. Šteins: – Nācās secināt, ka daudzviet speciālisti nespēj sniegt atbildes uz jautājumiem – cik tā vai cita funkcija reāli maksā. Kā veidojas kāds tarifs, kāpēc tas ir tieši tāds. Redzams, nav veikti aprēķini, cilvēki nav iedziļinājušies, bet šis ir ļoti labs brīdis to izdarīt!

A. Egliņš – Eglītis: – Vēl šajās tikšanās reizēs uzdevām jautājumu – vai tas ir efektīvi? Piemēram, ja trīs dienu laikā ienāk trīs dokumenti, vai tas ir efektīvi?

– Ja ir trīs dokumenti trijās dienās, jādomā, vai šo funkciju saglabāt?

A. Egliņš – Eglītis: – Te minēšu diskusijas par bibliotēku tīklu, kas ir pozitīvs piemērs. Tiek runāts par to, kā kaut ko nevis noņemt, bet kā stiprināt bibliotēkas. Proti, varbūt tām iedot kādu funkciju klāt.

J. Rozenbergs: – Ir jautājums, vai konkrētajam darbiniekam astoņas stundas dienā ir noslodze. Nevis vienu dienu nedēļā, bet – katru dienu, un no šāda skatapunkta jāraugās. Skaidrs, ka lauku teritorijās ir virkne amatu, kur nebūs tāda noslodze, tad jautājums, vai, piemēram, metinātājam, kas ir štatā kādā pārvaldē, astoņas stundas dienā ir, ko darīt. Varbūt šo funkciju pašvaldība var nodrošināt, izmantojot ārpakalpojumu.   

A. Šteins: – Cilvēki dzīvo tradīcijās, uzbūvētā sistēmā, un to grūti strauji mainīt. Ja uz pagastmāju iet divi cilvēki dienā, tātad viņiem tas vajadzīgs un tas ir jānodrošina. Jautājums, kā sistēmu izveidot tādu, lai citiem par šo pakalpojumu, ko saņem daži, nav bargi jāpiemaksā, jo visu uztur no nodokļu maksātāju naudas.

Šī reforma dod iespēju paraudzīties, ko var izdarīt vēl labāk! Ja kāda funkcija netiek darīta pietiekami efektīvi, kāds par to taču samaksā, bet tas nozīmē, ka pietrūkst naudas tur, kur tas būtu daudz nozīmīgāk.

– Kopējā jaunā novadā pārvaldē strādā 720 – 740 darbinieki. Varbūt par daudz?

J. Rozenbergs: – Būs jomas, kur darbinieku skaits samazināsies, bet būs arī tādas, kur tas pieaugs. Šobrīd notiek izvērtēšana pa nozarēm,    ir zināms, ka, piemēram, novada būvvaldē vajadzēs vairāk darbinieku. Šobrīd ir 10,7 slodzes, ejam uz 12,5. Un ir finanšu grāmatvedības nozare, kurā, ja novads pāries uz centralizētu grāmatvedību, būs būtiska cilvēkresursu ekonomija.

Vēl viens jautājums, tas arī izmainīs kopējo nodarbināto skaitu, ir vai nav kāds pakalpojums nododams ārpakalpojumā? Piemēram, siltumapgāde, ūdens un kanalizācijas pakalpojumi. Piemēram, Priekuļu novadā komunālā saimniecība tika organizēta pašvaldības spēkiem un tā tas ir joprojām. Kā darīt turpmāk, tā būs liela izšķiršanās.

Ne vienmēr ir tā, ka, nododot kādu funkciju pildīt ārpakalpojumā, tūlīt ir liels finansiāls ieguvums. Cēsu novada pašvaldība savulaik nodeva ārpakalpojumā skolu un bērnudārzu teritoriju uzturēšanu. Tajā brīdī mums tas izmaksāja par aptuveni 40 tūkstošiem dārgāk nekā tad, kad darījām paši, bet, ņemot vērā, ka līgums uz pieciem gadiem, brīdī, kad minimālā alga jūtami pieauga, mēs bijām ieguvēji, jo līguma summa ir fiksēta. Bet galvenais, mums atkrīt virkne administratīvo problēmu, piemēram, ko darīt, ja kāds sētnieks saslimis?

A. Šteins: – Tie ir komplicēti jautājumi, kas vispirms rūpīgi jāizrēķina. To ir vērts darīt, ja redzam, ka ir vispusīgi ieguvumi ilgtermiņā.

Priekšvēlēšanu laika fons   

– Vai pēc 1. janvāra apvienību pārvaldes turpinās pastāvēt?

J. Rozenbergs: – Pilnīgi noteikti, jautājums tikai par funkciju apjomu, kas centralizējas, kas paliek pārvaldēs. Domāju, tuvākais gads, divi parādīs, kāda ir cilvēku kustība, iesniegumu kustība.

–Vai pašvaldības pārvalžu paredzētās reorganizācijas tiks veiktas līdz gada beigām?

J. Rozenbergs: – Domāju, neizdosies tikt galā ar tūrisma pārvaldības jautājumu.  Arī muzeju un kultūras pārvaldības jautājumiem, un, protams, tālākā nākotnē ir komunālā saimniecība un nekustamo īpašumu apsaimniekošanas jomas reorganizācija. Bet sociālā joma, pašvaldības policija, dzimtsarakstu nozare, bāriņtiesa, attīstības pārvalde, finanšu pārvalde, komunikāciju pārvalde, IT joma līdz gada beigām ir jāsakārto.

– “Druvā” domes priekšsēdētāja vietnieks A. Egliņš – Eglītis izteicās, ka šobrīd vēl nevar precīzi pateikt, kā tā vai cita struktūra darbosies no nākamā gada, šis esot tikai ceļa sākums. Iznāk, ka viss darba grupu darbs, kas bija pirms vēlēšanām, bijis velts?

A. Egliņš – Eglītis: – Kā kurā jomā. Mēs pirms vēlēšanām negājām tādās detalizācijās kā tagad, tāpēc no saviem vārdiem neatkāpjos, atsevišķās jomās tiešām esam tikai ceļa sākumā.

J. Rozenbergs: – Protams, priekšvēlēšanu laikam arī ir savs fons. Piemēram, sociālais bloks nāca ar trim modeļiem: pirmais –  viss paliek, kā ir, otrs – ir pilsētas dienests un lauku sociālais dienests, bet trešais, ka ir specializācija, proti, ir viena iestāde, kurā ir atsevišķas nodaļas. Pavasarī neizdevās vienoties par kādu no šiem modeļiem, tāpēc tagad ir lēmums veidot Cēsu novada dienestu, un jaunieceltais vadītājs strādās pie šīs struktūras.   

– Par sociālā dienesta reorganizāciju. Pašvaldības nolikumā minēts, ka šis ir jautājums, kas jāizskata Sociālo lietu un veselības jautājumu komitejā. Tas netika darīts, to skatīja tikai Finanšu komiteja. Kāpēc?

J. Rozenbergs: – Šajā gadījumā lēmums nebija par Sociālā dienesta modeli. Domes lēmums paredzēja tikai to, ka no 1. janvāra novadā ir vienots sociālais dienests un ka uz vadītāja amatu tiek sludināts atklāts konkurss. Tas bija tehnisks lēmums.

– Sanāk, ka tikai tagad tiek izstrādātas iespējamās struktūras modeļu versijas?

J. Rozenbergs:– Atsevišķos gadījumos tā ir. Ir jomas, kur iedzīvotāji saskaras ar konkrēto pakalpojumu katru dienu, piemēram, skola, bibliotēka, citi pakalpojumi, tās paliks pilnībā decentralizētas. Un ir jomas, kur runājam par centralizāciju, un tur runājam par kompaktu, profesionālu, motivētu struktūru. Piemēram, attīstības pārvaldē jākoncentrē labākie teritorijas plānotāji, labākie projektu vadītāji, un cilvēkam, teiksim, Zosēnos, būtībā vienalga, kurš to projektu uzrakstīja, galvenais, lai ceļš būtu sataisīts.     

Iepriekšējā perioda tradīcijas

– Šobrīd dzirdams, ka ieilgst dokumentu aprite, ka mazajās pašvaldībās tas noticis krietni ātrāk.

J. Rozenbergs: – Te jāteic, arī deputāti uzstāda spēles noteikumus, ka jautājumiem jābūt savlaicīgi pieteiktiem, sagatavotiem, kā to nosaka normatīvie akti, un tas ir pamatoti. Vairs nevar vienu dienu saņemt iesniegumu, un pēc dažām jau ārkārtas domes sēdē pieņem lēmumu. Jārēķinās, ka ir šis trīs nedēļu komiteju un domes sēžu cikls.

A. Šteins: – Te gan gribu minēt kādu uzlabojumu. Ja mazajās pašvaldībās absolūtais vairums lēmumu tika skatīti domes sēdē, jaunajā novadā nolikumos tiek paredzēts, ka lielajā daļā tā saukto tehnisko jautājumu, ko mazajās pašvaldībās izskatīja dome, tagad lēmumus pieņems komisijas, kas notiek gandrīz katru nedēļu.

A. Egliņš – Eglītis: – Gribam atbrīvot domi no tehniskiem balsojumiem. Piemēram, deputātiem nav jāapstiprina izsoļu noteikumi.

A. Šteins: – Te jāmin būvvaldes kapacitātes stiprināšana, uzstādījums no domes vadības puses ir, ka izmērāmais lielums ir lēmumu pieņemšanas ātrums. Būvvalde ir stratēģiski nozīmīga institūcija, un, mūsuprāt, lēmumus pieņemšanas ātrumam jābūt divreiz lielākam.

J. Rozenbergs: – Bet viss jau nav tik vienkārši. Ja prasām apvienību pārvaldēm kādu informāciju, nav jau tā, ka tā uzreiz tiek atsūtīta. Teiksim, lūdzām līdz 10.septembrim iesūtīt ceļu atjaunošanas prioritātes, lai varam salikt plānus. Bet no visiem nesaņēmām noteiktajā datumā.

 A. Šteins: – Tās ir iepriekšējā perioda tradīcijas, kādas kur bijušas. Zinu, kā tas bija Līgatnē, kad viss tika iesūtīts pēdējā vakarā pirms komitejas darba kārtības izsludināšanas, lai gan bija viss mēnesis laika.

*

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

 

Nedaudz pārsteidzošs sākums

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 21.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Sports

Latvijas florbola virslīgas čempionāts  atnācis pārsteigumu pilns. Iespējams, galvenais, ka pēc trijām kārtām līderpozīcijās izvirzījušies virslīgas debitanti FBK “SĀC”. Trijās pirmajās spēlēs viņi svinējuši trīs uzvaras. Jāatzīmē, ka šajā komandā spēlē arī Deivids Osītis un Kristaps Krujelis, kuri pagājušajā sezonā bija SK “Pārgauja” rindās. D. Osītis ar četriem vārtiem un trim piespēlēm patlaban ir rezultatīvākais komandā. Pagaidām tikai šī komanda un arī Cēsu “Lekrings” cīnās bez zaudējumiem, bet cēsnieki aizvadījuši par vienu spēli mazāk, tāpēc pašlaik ir trešajā vietā. Aizvadītajā kārtā cēsnieki tikās ar FBK “Valmiera”, ko šogad trenē Ingus Laiviņš. Lai arī valmierieši panāca 2:0, “Lekrings” spēlētāji ņēma spēles pavedienu savās rokās, izcīnot uzvaru 7:3. Par labāko komandā tika atzīts Edgars Puriņš, kurš guva četrus vārtus. Vēl precīzi bija Emīls Dzalbs, Krišjānis Tiltiņš un Olafs Zvīnis.

Jau rīt “Lekrings” savā laukumā tiksies ar “Oxdog Ulbroka LU”, kam pagaidām divās spēlēs divi zaudējumi. Atgādinām, ka šogad spēles norisinās skatītāju klātbūtnē, ievērojot rīkotāju noteiktās epidemioloģiskās drošības prasības.   

Pirmās spēles aizvadītas arī Latvijas čempionātā 1.līgā, kurā startē “Lekrings/ CPSS” trenera Ginta Bērtuļa vadībā. Savā laukumā, Cēsu 2.pamatskolas zālē, viņi uzņēma komandu “Saulkalne”.    Spēle sākās cerīgi, pēc pirmās trešdaļas 3:0, vārtus guva Tālavs Dravants, Kristiāns Kociņš un Dāvis Dauksts. Vai nu šis pārsvars iemidzināja, vai viesi spēja pārkārtot savu spēli, bet turpinājums nebija mājiniekiem labvēlīgs. Otrajā periodā viesi guva četrus vārtus, izvirzoties vadībā 4:3. Trešās trešdaļas sākumā Andis Kļaviņš gan panāca 4:4, bet spēles turpinājumā viesi guva četrus bezatbildes vārtus, svinot uzvaru 8:4.

Čempionāta otro spēli Cēsu komanda aizvadīja vakar vakarā, tiekoties ar FBK “Valmiera/ BSS”.

Šīs nedēļas nogalē čempionāti uzsāksies arī sieviešu līgā un vīriešu 2.līgā. Sieviešu līgā pirmajā spēlē svētdien Cēsu 2.pamatskolas zālē tiksies “Lekrings” un “Līgatne”, savukārt vīriešu 2.līgas čempionātā startēs arī komanda “Līgatne”, un viņi sestdien izbraukumā tiksies ar “Smiltene 09”.

 

Katrs pārvarētais lūzuma punkts ir bijis kā ilgas laulības solījums

Autors: Iveta Rozentāle

Datums: 22.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Ģimene

Ģimenes dzīve nav tikai prieki un labās dienas, bet arī bēdas un pārbaudījumi. To zina arī māksliniece Ilze Tigule un grafiskais dizaineris Artūrs Tiguls. Viņu ģimenē aug divpadsmitgadīgā Astrīda, Ernests, kuram ir septiņi gadi, un piecgadīgā Anna.

Ģimene no Rīgas uz Cēsīm pārcēlās pirms pieciem gadiem. Ilze teic: “Vīrs ir no Talsiem, es no Saulkrastiem,    zinājām, ka gribam bērniem iedot to baso kāju sajūtu vasarā un nesteidzīgāku ritmu. Tāpēc, kad Astrīdai bija jāsāk iet skolā, izvēlējāmies Cēsis, jo te tiek nodrošināta ļoti laba izglītība, arī ārpus klases nodarbības. Meita mācās Cēsu Jaunajā vidusskolā, bet dēls – Cēsu 2. pamatskolā, jo bērni ir dažādi un mēs ļaujam viņiem tādiem būt. Vīrs spēlē saksofonu, mums ģimenē īpaša nozīme ir mūzikai, un te ir iespējams iegūt arī ļoti labu muzikālo izglītību. Nevaram iedomāties mūsu ģimeni citā pilsētā, cēsnieku un Cēsu rīdzinieku vide ir ļoti pieņemoša, atbalstoša, te ir viegli būt, viegli realizēt sevi, savas ambīcijas. Cilvēki šeit ir tādi, kuri grib dalīties tajā, ko viņi zina un māk. Ļoti daudz man dod arī “Skola 6”, koprades telpa, kur strādāju. Manuprāt, šī ir brīnišķīga pilsēta, kur piedzīvot sevi un bērnus.”

Būtiskākais ir kopbūtne

Vērtējot to, kas ģimenei ir svarīgākais, Ilze ar lielu pārliecību teic: “Noteikti kopā būšana, lai bērni piedzīvo bērnību kopā ar vecākiem – gan svētkus, gan ikdienu. Mēs arī, sākoties pandēmijai, pieņēmām lēmumu dzīvot kopā ar draugu ģimeni, tādā veidā nodrošinot arī sociāli aktīvu dzīvi, par spīti tam, ka bija ierobežojumi. Svinējām svētkus paplašinātā ģimenē, nebija ne garlaicīgi, ne vientulīgi, vienmēr bija, ar ko parunāt, ar ko dalīt arī sadzīvi – ēst gatavošanu, bērnu izvadāšanu, pieskatīšanu. Ar vīru esam līdzvērtīgi vecāki – piemēram, viņš vairāk uzņemas rīta daļu ar bērniem, es pēcpusdienu.

Man, vīram un bērniem ir svarīgi būt kopā. Esam dzīvojuši vairākās dzīvesvietās, bet attopamies pie tā, ka mēs, pat darot dažādas lietas, esam vienā istabā. Mēs pievelkamies. Pandēmija deva ļoti lielu dāvanu saprast, ka negribam cits no cita izvairīties, mēs esam cits citam interesanti. Domāju, ka tas sākas ar to, ka esam interesanti paši sev, esam paši sevi pieņēmuši. Rīgā man bija ļoti viegli aizbēgt no sevis un no patiesā, ko vēlos. Bet, atnākot uz Cēsīm, sākot lēnāk dzīvot, lēnāk elpot, var sastapties ar sevi. Šeit ir arī realizējies mans dzīves sapnis par tekstilu un krāsām, jo pirms tam es biju pavāre. Es augu deviņdesmitajos daudzbērnu ģimenē, kur nekas nebija neiespējams un, ja kaut kas nesanāk, vari darīt kaut ko citu, tāpat iemācies pielāgoties dažādām situācijām. Daudzi brīnās, ka varu lasīt grāmatu, kad apkārt skraida bērni, bet es jau no bērnības esmu iemācījusies būt savās domās, atrast klusumu savā prātā. Tāpēc nav nepieciešami konkrēti apstākļi, lai būtu ar sevi.”

Arī Artūram ir vecāks brālis un māsa, tikai ar lielu gadu starpība. Tomēr Ilze teic, ka tieši vīra ģimene ir iemācījusi šo kopbūtni, svētku svinēšanu, arī rūpes citam par citu. Ilze stāsta: “Ir grāmata, kas stāsta par mīlestības valodām, ka katram tā ir sava. Mums ar vīru paveicies, jo mums ir viena mīlestības valoda, nav tā, ka vienam mīlestība ir kopā pavadītais laiks, bet otram – dāvanas.”

 Ilze atklāj, ka šī ir viņas otrā laulība, un vērtē: “Katru rītu pamostoties mēs izdarām izvēli – būt kopā. Jo tas nav kaut kas pašsaprotams.” Tāpat daudzbērnu mamma secina, ka saticība ģimenē iestājas tad, kad nesalīdzina sevi ar citām ģimenēm: “Mēs esam sev atzinuši, ka esam mājās sēdētāji, mums tas patīk. Protams, ir braucieni, ciemošanās, ekskursijas. bet atgriešanās mājās vienmēr ir laba un daudz priekpilnāka nekā prombraukšana. Tāpēc mums ir svarīgas mājas kā vide, kādā mājā mēs dzīvojam, kur tā atrodas, lai laiks, ko pavadām kopā, ir kvalitatīvs.”

Atrast savu formulu

 “Stabilas ģimenes pamats ir savu noteikumu un likumu izveidošana, atzīšana, ka tieši tie ir mūsējie,” vērtē Ilze. “Svarīgi ir atrast savu formulu, kā dzīvot. Piemēram, manai vecākajai meitai ir cits tētis, un mēs esam atraduši to fantastisko veidu, kā radīt arī viņai ģimenes sajūtu. Mums ir ļoti labas attiecības, svinam kopā svētkus. Arī viņam ir cita ģimene, bet visi sēžam pie viena galda, un nevienā mirklī nav nepatīkama sajūta. Mēs dzīvojam šodien, pieņemot savas izvēles, un tādējādi esam laimīgi. Sievietes dabiski māk raizēties, bet es apzināti cenšos savu dzīvi veidot ar mazāk raizēm. Mums ar vīru ir tāds teiciens: “Vai nu uzvari, vai iemācies – zaudējumu nav.” Jebkuras problēmas var iztulkot kā mācību un rast risinājumu.”

 Šīs atziņas ģimenei nāk ar lielām mācībām arī pašu dzīvē. Ilze atklāj: “Mums lūzuma punkts bija tas, ka viens pēc otra nomira divi dēli. Viens puisītis nomira pavisam maziņš, vēl puncī, bet otrs – dzemdībās. Tas bija ļoti piesātināts laiks, bet nevienā mirklī nebija sajūta, ka es gribu izstāties no šīs spēles. Tieši bija sajūta, ka šis ir veids, kādā mēs vēl vairāk varam atrast ceļu viens pie otra. Katrs pārvarētais lūzuma punkts ir bijis kā ilgas laulības solījums. Lai arī cik slikti kādos mirkļos bijis, kā gribējies mest visu pie malas, vēlme turpināt, rast risinājumu ir bijusi stiprāka. Arī abi vecākie bērni piedzīvoja šo mūsu ģimenes krīzi, viņi tajā laikā ļoti pieauga. Savukārt līdz ar jaunākās meitiņas piedzimšanu mēs pārrakstījām savu pieredzi, viņa ir iedevusi mieru, ka viss ir forši.” Daudzbērnu mamma aizdomājas: “Interesanti, ka es visu bērnību gribēju būt piecu bērnu mamma. Bet nekad nevar zināt, kā tas izveidosies, cik katra dvēselīte grib nodzīvot uz zemes un cik viņai paredzēts. Un tad tu savu egoismu noliec malā un saproti, ka arī tā notiek. Un daudziem tā notiek, lai gan par to maz tiek runāts.”

 Ilze līdz ar gūto dzīves pieredzi iemācījusies, ka vienā laika nogrieznī cilvēks var būt gan ļoti bēdīgs, gan pateicīgs un priecīgs: “Būt par mammu ir tieši tik plašas amplitūdas piedzīvojums. Un caur bērniem mēs iemācāmies būt pieņemoši pret sevi. Jo bērni ar beznosacījuma mīlestību māca pieņemt otru tieši tādu, kāds viņš ir. Bērni ļoti daudz iemāca. Tas ir piedzīvojums, kas manā pasaulē stāv pāri visam, pāri jebkurai profesijai. Bet tas ir tieši man, tas nenozīmē, ka tā jājūtas katrai mammai. Es esmu cāļu mamma, man patīk būt ar bērniem – patīk rūpēties par saviem un citu bērniem, man tas sagādā prieku. Draudzene savukārt var parādīt, kā sapucēties un uzkrāsot lūpas. Omīte, kas dzīvoja lielā ģimenē, man teica, ka vienmēr vajag turēt blakus draugus, kas ir nedaudz gudrāki par tevi. Tā arī esmu centusies darīt, man ļoti patīk gudri cilvēki katrs savā veidā, no kuriem var iemācīties un bagātināties. Tāda cilvēku kopbūtne ir ļoti svarīga, tā ļoti daudz palīdzētu arī mentālās veselības ziņā, ja mēs spētu būt vairāk tādā kopībā: nevis distancēties katrs pie sava telefona, bet būt šeit un tagad.”

Piedzīvot sevi

 Ilze pauž redzējumu, ka bērns augot piedzīvo pats sevi, tāpat kā to turpina darīt arī pieaugušie dzīves laikā: “Tas mēdz būt bailīgi. Un vienīgais, ko es saprotu kā iespējamo atbalstu – būt līdzās, būt pieņemošam, netiesāt, parādīt, ka viss, kas notiek, ir pieņemami, protams, iemācot arī sociālās normas. Svarīgi iemācīties būt pacietīgiem pret sevi, pret notiekošo, būt vērojošam, ieklausīties, ļauties tempam, kāds tevi ved. To iemāca bērni. Galvenais uzdevums vecākiem – neapslāpēt bērnā zinātkāri, ļaut  rotaļāties, bez pārmetošas attieksmes ļaut darboties. Bērnam augot, ir jāiemācās uzņemties atbildība par sevi – ja neuzmanīsies, tad nokritīsi. Ja nokritīsi, tad iemācīsies piecelties. Likumsakarības. Arī es to mācos – ļaut bērniem kļūdīties, darīt lietas savā veidā.”

Ilze atzīst, ka, protams, daudzbērnu ģimeņu vecākiem ir milzīgs nogurums, bet ir jāmācās atpūsties, izgulēties: “Un būtībā jau katram cilvēkam ir savi izaicinājumi, gan tādam, kuram nav bērnu, gan ģimenēm ar vienu bērnu, gan daudzbērnu ģimenēm. Bet ceru, ka nevienam nav viegla dzīve. Jo viegla dzīve ir garlaicīga. Grūtības norūda un izglīto. Un galvenais iemācīties, kā attiecamies pret grūtībām. Tas ir vienīgais, ko cilvēks var izvēlēties – kā reaģēs uz situāciju. Jo tas, ka situācijas notiks, ir neizbēgami. Un tad varam izvēlēties, kā uz to reaģēt, un arī nesalīdzināties – piedzīvot savas dzīves un ļaut citiem piedzīvot viņu dzīves. Arī bērni katrs atšķirīgi var piedzīvot savu bagātīgo dzīvi, un mēs kā vecāki varam gudri būt līdzās.”

***

Jaundzimušie no 23. jūlija līdz 17. septembrim

Informācija apkopota par jaundzimušajiem vēsturiskajā Cēsu rajonā.

Amatas apvienības pārvaldes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrētas divas meitenītes: Megija un Irbe.

Cēsu novada Dzimtsarakstu nodaļā reģistrētas 14 meitenes un 13 puisēni: Aija, Veronika, Melānija, Lote, Ance, Anne, Emma, Amēlija, Paula Diona, Paula, Monika Karīna, Adrija, Beāte un Eimija, kā arī Artis, Ralfs, Markuss (2x), Jānis, Kārlis, Imants, Braiens Dilans, Matiass, Eliots, Kristers, Alekss un Roberts.

Jaunpiebalgas apvienības pārvaldes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti divi jaundzimušie.

Līgatnes apvienības pārvaldes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti četri bērniņi: meitenes Alma, Anna Luīze, Austra, kā arī zēns  Haralds.

Pārgaujas apvienības pārvaldes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti pieci jaundzimušie: meitenes Beatrise un Merilina, kā arī trīs zēni – Eliots, Ričards un Matiass.

Priekuļu apvienības pārvaldes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēti 15 bērniņi: deviņas meitenes – Alvīne,  Līva (2x), Ance (3x), Marta, Mētra, Adele –, kā arī seši zēni: Mikus Tālis, Efraims, Aleksandrs, Daniels Miķelis, Artūrs un Atis.

Raunas apvienības pārvaldes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēta meitene Adele un puisēns Edvards Eliass.

Vecpiebalgas apvienības pārvaldes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrēta jaundzimusī Elīza

 

Atšķirīga situācija apkures sezonas gaidās

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 22.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Gaisa temperatūra pēdējās dienās pietuvojusies nullei, iedzīvotāji, kuru mājokļus apsilda centralizēti, sāk interesēties par siltuma saņemšanu. Privātmājās dzīvojošie, visticamāk, savu apkures sezonu jau sākuši, siltums šajās dienās arvien vairāk tiek pieslēgts arī daudzdzīvokļu ēkās.

Priekuļos centralizētā apkure tiks pieslēgta šodien, pastāstīja Priekuļu apvienības Komunālā dienesta vadītājs Ernests Ikaunieks: “Otrdienas rītā saņēmu kādus desmit zvanus no iedzīvotājiem, nolēmām, ka šodien kurinām katlus. Mājās ir siltummezgli, ja kādā vēl negrib, var neņemt siltumu, bet iespēja būs visiem.”

Liepā katlumāja darbojas cauru gadu, jo tiek piegādāts siltais ūdens, tāpēc tur apkures sezonu katrā ēkā var sākt jebkurā brīdī pēc iedzīvotāju ieskatiem. E. Ikaunieks stāsta, ka apkures sezonai jau sen gatavi, jo ierasti, sezonai beidzoties, viss tiek sakārtots, lai rudenī nerastos problēmas.

Siltumenerģijas tarifs Priekuļos ir 47,87 EUR/MWh, bet Liepā – 38,67 EUR/MWh.

Arī Cēsīs siltuma piegāde patērētājiem jau sākusies, un, kā norāda “Adven Latvia” valdes loceklis Māris Kānītis, līdz 20. septembrim apkurei pieslēgušies jau vairāk nekā 10 procenti klientu un šis skaits dienu no dienas aug. Arī  Cēsīs centralizētā siltumapgādes sistēma pieejama visu gadu, izņemot brīžus, kad siltumtīklos veic hidrauliskās pārbaudes un remontus, līdz ar to laiks, kad uzsākt apkures sezonu, atkarīgs tikai no gala patērētāja vēlmēm un iespējām.

“Attīstoties tehnoloģijām, termins “apkures sezonas uzsākšana” ir mainījies,” saka M. Kānītis. “Ja skatāmies uz daudzdzīvokļu namiem, kuros ir liels īpašnieku skaits, apkures sezonas uzsākšanas prakse vēl aizvien pastāv, jo dzīvokļu īpašniekiem kā kopumam jāvienojas gan par vēlamo komforta līmeni telpās, gan par izmaksām. Objektos, kuros pavasarī pilnībā atslēdz apkures sistēmas, vēl joprojām ir kārtība, kurā klientam pirms jaunās apkures sezonas uzsākšanas jāsniedz iesniegums par apkures pieslēgšanu. Šobrīd, āra gaisa temperatūrai pazeminoties, klienti aktīvi tos iesniedz.”

Arī šovasar veiktas investīcijas pilsētas siltumtīklu attīstībā. Pārbūvēts maģistrālais siltumtīklu posms un pievads pie Leona Paegles ielas nama nr.1, rekonstruēts posms uz Raunas ielu 1. Izveidoti jauni pieslēgumi Piebalgas ielā 1 un 1a, kā arī uz Siguldas ielu 5.   

Stāstot par parādiem, M. Kānītis norāda, ka uzņēmums kopējo debitoru situāciju atzīst kā stabilu un nemainīgu, kas “Covid–19” pandēmijas periodā esot jāvērtē pozitīvi.

No 1. augusta siltumenerģijas tarifs Cēsīs ir 59,95 EUR/MWh (bez PVN).

Ne tik cerīga perspektīva paveras Līgatnes apvienībā, kur pašvaldības kapitālsabiedrības “Līgatnes komunālserviss” valdes loceklis Gundars Gustavs neslēpj, ka divi apkures katli ir kritiskā stāvoklī: “Jau bija veikta cenu aptauja, citi priekšdarbi, lai mainītu katlus, bet vasarā uzzinājām, ka Līgatnes novada vadību šis piedāvājums neapmierina, tad neko kardināli mainīt vairs nevarēja. No uzņēmuma līdzekļiem nācās veikt esošās katlumājas remontus, kas nebūtu jādara, ja būtu uzstādīti jauni katli. Šo sezonu centīsimies izturēt avārijas režīmā, līdztekus veicot jaunas cenu aptaujas, lai nākamajā vasarā tomēr veiktu nepieciešamos remontus.”

Uz jautājumu, vai sezonas gaitā nevar būt kāds X brīdis, kad rodas lielākas problēmas, G. Gustavs norāda, ka tas nebūs nekas jauns, pagājušajā apkures sezonā tādi bijuši vai katru otro nedēļu. Bijis pat iesniegums pašvaldībai risināt jautājumu, kā nepieciešamības gadījumā evakuēt iedzīvotājus, ja problēmu neizdosies novērst.   

“Mums neļāva mainīt katlus, sakot, ka tas par dārgu, manuprāt, daudz dārgāk būs veikt evakuāciju un novērst sekas, ja notiks neplānotais,” piebilst G. Gustavs.

Līgatnē vienīgais kurināmais ir gāze, diemžēl esošie apkures katli esot ļoti neefektīvi.

“Bija iecere uzlikt krietni ekonomiskākus gāzes katlus, jo vienā katlumājā ir katls, kura jauda sešas reizes pārsniedz vajadzības. Savulaik tas uzstādīts ar lielu rezervi, diemžēl tagad nākas tērēt pārāk daudz gāzes, kā arī darbošanās šādā minimālā režīmā ierīcei nenāk par labu. Vīriem jebkurā diennakts laikā jābūt gataviem skriet novērst problēmas. Cerams, ka ar jaunā novada pašvaldību veiksies vieglāk, ziemas laikā tiks padarīti visi procedūras darbi, lai, beidzoties apkures sezonai, varam sākt plānotos rekonstrukcijas darbus,” saka G. Gustavs.   

“Druva” jau rakstīja, ka Cēsu novada domes deputāti augusta sēdē apstiprināja “Līgatnes komunālserviss” jaunos siltumenerģijas tarifus 2021./2022. gada apkures sezonai – 66,64 EUR/ MWh bez PVN.

 

Ekskursija cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām

Datums: 22.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Hallo, "Druva"!

“Sirsnīgs paldies par saulaino svētdienu Līgatnē! Par maz labu vārdu, lai pateiktos Ingrīdai Zakablukai, kuras enerģija un uzņēmība palīdzēja mums, cēsniekiem, kuriem apgrūtināta pārvietošanās, iepazīst skaisto Līgatnes pilsētiņu, redzēt senos mājokļus, kas celti papīrfabrikas strādniekiem, mūsdienīgo daļu. Priecēja rudenīgā daba, ļoti daudz pozitīvu emociju deva iespēja satikties ar citiem cilvēkiem, baudīt braucienu, kāds man, cilvēkam ar vienu kāju, nav bieži pieejams. Un cik laipni mūs uzņēma, kā mums ikvienam palīdzēja sveši cilvēki,” sacīja cēsniece Laima T., pastāstot, ka brauciens rīkots sadarbībā ar sociālo dienestu, katrs ekskursants tika nogādāts mājās, ja tuvinieki nevarēja atbraukt pakaļ uz vietu, kur Cēsīs piestāja ekskursantu autobuss.

 

Medus raža šovasar bagāta

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 22.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Lauksaimniecība

Latvijā ir vairāk nekā 100 tūkstoši bišu saimes. Lai arī bitenieki sūkstījās par vēlo un vēso pavasari, lietainajām dienām vasarā, to visu kompensēja karstais laiks. Bites steidza vākt nektāru.

Vairums biškopju atzīst, ka šogad izdevies ievākt labu daudzumu medus. “Covid-19” veicināja pieprasījumu pēc medus, un noiets tirgū palielinājies. Tāpat arī aizvien vairāk laukos savām vajadzībām tur vienu divas saimes, tā ģimeni nodrošinot ar medu.

“Sezona kā vienmēr kādam veiksmīgāka, kādam mazāk. Viss nostājas savās vietās oktobrī, bites skaita pavasarī, medu sver rudenī. Tad redzēs, kāds būs tirgus,” saka Latvijas Biškopības biedrības Cēsu nodaļas vadītājs Māris Buholcs. Viņš vērtē, ka patiesībā jau tirgū viss ir skaidrs – mazajiem dravniekiem ir savi klienti, bet lielie medu pārdod vairumtirdzniecībā.

“Protams, kad tirgū parādās pirmais medus, ir viena    situācija, bet, kad visi izsvieduši, cita. Grūti prognozēt. Cena vairumtirdzniecībā mainās. Ir nosacījumi, kas jāizpilda. Ja visur Eiropā ražas gads, cena mazāka, bet visu vari pārdot atšķirībā no mazumtirdzniecības. Ja daudz medus, kaimiņi citiem sadāvina, tirgus pilns. Tie, kam savi klienti, medus cenu būtiski nemaina. Ja slikts medus gads, mēdz tādi būt, tādēļ ne vienmēr mainās cena. Neražas gados tā paaugstinās nedaudz un nākamajā gadā paliek tāda pati. Jārēķinās, ka mazumtirdzniecības tīkls nav plašs, bet vairumtirdzniecībai galvenais saražot,” stāsta biedrības nodaļas vadītājs.

Biedrībā iesaistījušies ap 170 Cēsu puses biškopju. Lielākajai daļai dravā ir desmit līdz 15 saimju, bet tādu, kam vairāk nekā simts, apmēram desmit procenti.

 “Vairumam biškopība ir hobijs, ne nodarbošanās. Ja dravā ap 30 saimju, vairumtirgotājam neesi interesants,” atgādina M.Buholcs.

Anna Dambīte un Juris Dambītis no Vaives pagasta apsaimnieko 25 saimes. “Ar brāli mums tas ir vaļasprieks. Ja arī gadās slikts gads, neuztraucamies, nākamais būs labāks,” pastāsta Anna un atklāj, ka pie mājas ir vien dažas saimes, jo apkārtnē bitēm trūkst nektāraugiem bagātu ganību. Taču ir latvāņi, paši iesējuši facēliju. Raiskumā ir lieli rapša lauki, tur saimēm labas ganības. “Tikai jāstrādā. Protams, bites prasa, lai pie tām pieiet. Ne vienmēr izdodas izbrīvēt laiku, kad tas būtu jāvelta dravai,” pastāsta vaivēniete.

 Vaivēnietis Mareks Bukovskis atzīst, ja biškopji saņem valsts atbalstu, tad ir vērts saimniekot. “Protams, vajadzīgas zināšanas. Ja sākumā vari ieguldīt līdzekļus, ko iegūsti no pamatdarba, ja bitēm ir piemērota vide, tad biškopība var kļūt par nodarbošanos,” pārdomas izsaka M.Bukovskis. Šovasar viņa dravā bija 65 saimes, pērn 147. “Nevaru apvienot biškopību ar pamatdarbu. Gan jau kādreiz atkal varētu dravu paplašināt,” saka bitenieks.

M.Bukovskis atzīst, ka vasara bitēm patikusi, kāres pilnas ar medu. Arī ar noietu nav problēmu, ir gana plašs ilggadēju klientu loks. “Saimes vedu ganībās, nav problēmu ar zemniekiem sarunāt. Ja vien kādam nav alerģija no dzēlieniem, lauksaimnieki ir ieinteresēti, lai bites būtu tuvumā. Sadarbība ir laba – ja kāds tuvumā iecerējis izmantot ķīmiju, vienmēr piezvana, pabrīdina. Nav bijis nekādu problēmu,” pastāsta M.Bukovskis.

Vilmāris Pētersons no Priekuļu pagasta uzsver, ka biškopība ir interesanta nodarbošanās, kas pensionāram ir veselīga. “Latvijā ēd maz medus. Ja katrs iedzīvotājs dienā  apēstu tējkaroti medus, biškopība varētu palielināties vismaz divas reizes,” vērtē V.Pētersons.  Viņa dravā ir 11 saimes. “Neesmu uzņēmējs. Man patīk bites. Šovasar bija ļoti lieli spieti, vairāk nekā desmit noķēru,” pastāsta V.Pētersons un piebilst, ka diemžēl daudzi par medu zina ļoti maz, kaut vai to, ka medus, ja tas samaisīts un kļuvis par krēmveida, sacukurojas, tas ir dabiski.

Bitēm darbīgais laiks beidzies. Saimniekiem vēl darāmā netrūkst, gan saimes jāgatavo ziemai, jāsviež un jāgatavo medus pārdošanai. Un jāgaida pavasaris, kad redzēs, kā bitēm būs patikusi ziema.

***

Bišu saimju skaits pagastos, pilsētās 01.07.2021.

    Amatas – 160

    Cēsis – 10

    Drabešu – 307

    Dzērbenes 147

    Inešu – 63

    Jaunpiebalgas – 634

    Kaives – 151

    Liepas – 67

    Līgatne – 0

    Līgatnes – 174

    Mārsnēnu – 60

    Nītaures – 87

    Priekuļu – 123

    Raiskuma – 260

    Skujenes – 177

    Stalbes – 217

    Straupes – 179

    Taurenes – 180

    Vaives – 409

    Vecpiebalgas – 596

    Veselavas – 270

    Zaubes – 194

    Zosēnu – 138

    Raunas – 387

    Drustu – 194

    Avots:  Lauksaimniecības datu centrs

 

Jūrkantes padome devās projektu uzraudzības braucienā

Autors: Linda TAURIŅA

Datums: 22.09.2021

Izdevums: Auseklis

Rubrika: Ziņas

Aizvadītās nedēļas beigās partnerības Jūrkante padome devās LEADER projektu uzraudzības braucienā. Tā laikā apciemots vairāk nekā 10 dažādu ieceru īstenotāju, iepazīstoties gan ar uzņēmēju realizētajiem, gan sabiedriskajā labuma projektiem. Uzraudzība ilgst piecus gadus. Reizēm viesi ierodas pēc pirmā, citkārt tikai piektajā. Viņu uzdevums ir pārliecināties, vai notiek reāla darbība, projekts ir ne tikai īstenots, bet strādā. Jūrkantes valdes priekšsēdētāja Dzintra Eizenberga pastāstīja, ka savas pārbaudes veic arī Lauku atbalsta dienests (LAD), kura darbinieki pievērš uzmanību, teiksim, skaitļiem atskaitēs. Viņa teic, ka šajā plānošanas periodā, veicot uzraudzību, līdz šim Jūrkantei nav bijis iemesla kādam projektu īstenotājam kaut ko pārmest.

Jūrkantes padome iepazinās ar vairākiem pašvaldības īstenotiem projektiem. Dz. Eizenberga teic, ka dažus skatīt varētu arī nebraukt, jo labi redzams un zināms, ka tur, kur naudiņa ieguldīta, darbība notiek. Taču padomes biedri ir no dažādām vietām, tāpēc grib apskatīt arī citur paveikto. Viens no šādiem projektiem ir sakārtotais Jahtu ostas laukums Salacgrīvā (to īstenoja toreizējā novada pašvaldība). Padomei ļoti patika Pālē redzētais. Pagasta pārvaldniece Gita Kārnupe rādīja sakārtoto pakalpojumu punktu, kur vietējiem iedzīvotājiem ir iespēja izmazgāt veļu, izmantot dušu, kā arī darbojas drēbju apmaiņas punkts. Pie Pāles pamatskolas izveidota zaļā klase: divi koka namiņi, kas noder mācību procesa dažādošanai – stundu norisei brīvā dabā. Šobrīd tas varētu būt īpaši aktuāli.

Labi pastrādājušas arī biedrības. Lielsalacas evaņģēliski luteriskā draudze labiekārtojusi dievnama teritorijas. Salacgrīvas ūdens sporta-atpūtas biedrība iekārtojusi trenažieru zāli airētājiem jahtotāju servisa ēkā Bura, ko jaunieši aktīvi izmanto treniņiem. Savukārt Tūjā biedrība Piekrastes attīstība veido interesantu tūrisma objektu, kurā plānots organizēt tirdziņus.

Apmeklēti tika arī uzņēmēji. Kempinga Jūrasdzeņi inventārs papildināts ar elektroautomobili. Tas gan ir neliels – tāds, ar ko ļaudis pārvietojas pa plašākiem golfa laukumiem, bet tāds noder, lai vajadzības gadījumā viesus arī nogādātu, kur nepieciešams, diezgan plašajā kempinga teritorijā. Lāņos, kur Jūrkantes padome apmeklēja IK Ledus oga, tās locekļiem bija prieks dzirdēt, ka jaunā saldēšanas iekārta aizvadītajā vasarā ļoti noderēja. Pieprasījums pēc uzņēmuma produkcijas karstā laika dēļ bijis ļoti liels. Tāpat gandarījumu sagādājis LEADER finansējums, kas izmantots Svētupes muižas kompleksa pagalma bruģēšanai, tā sekmējot tā attīstību. Un šis nav vienīgais projekts, kas muižā īstenots ar Eiropas Savienības finansējuma atbalstu, – par to iegādāta arī pasākumu norisei nepieciešamā tehnika.

Trešais uzraudzības gads rit zemnieku saimniecībā Dārziņi Viļķenē, kur īstenots projekts ar mērķi attīstīt tūrisma pakalpojumus, izveidojot putnu dārzu. Padomes locekļi priecājās gan par putnu kolekciju, gan skaisti sakārtoto sētu. Tajā, viņuprāt, dzīvo īsti latvju saimnieki, kurus droši varētu pieteikt kādam televīzijas šovam, kurā tādus daudzina. Savukārt Korģenes Dunduros projekta finansējums izmantots, lai iegādātos zāļu tēju ražošanai nepieciešamo iekārtu. Ciemiņi bija priecīgi, ka viņus sagaidīja līdzšinējo saimnieku dēls. Tātad uzņēmumam ir nākotne!

Salacgrīvietis Jānis Cimiņš par projekta naudu iegādājies sešus elektrovelosipēdus. Tos viņš piedāvā īrēt kopā ar gida pakalpojumiem. Šajā jomā Jānim netrūkst ne pieredzes, ne talanta. Vismaz pie tāda secinājuma nonāca padomes biedri, novērtējot viņa stāstnieka prasmes. Ekskursantus viņš vadā pa Salacgrīvas apkārtni. Tāpat šie braucamrīki un Jāņa gida prasmes noder daudziem, kuri interesējas par Vidzemes jūrmalu, arī Siguldu un Līgatnes apkārtni. Ar elektrovelosipēdu dienā ierasti mēro līdz pat 50 km, kas ir iespējams, ja nav jāpaļaujas tikai uz paša spēkiem.

Dz. Eizenberga un viņas līdzbraucēji ne vien vērtēja projektu īstenotāju paveikto, bet iesaistījās arī atklātās sarunās par to, ar kādām problēmām viņi saskārušies, kas izdevies, kā bija iecerēts, kas varbūt ne gluži. Jau iepriekšējā plānošanas periodā vislielākās raizes īstenotājiem sagādāja ar būvniecību saistītie projekti. Ne vienā vien secināts, ka jāiegulda vairāk līdzekļu, nekā sākotnēji bija paredzēts. Šādā gadījumā ir divi risinājumi: sakost zobus un meklēt papildu finansējumu vai no ieceres atteikties. Būvniecība aizvien sadārdzinās, tālab Dz. Eizenberga apstiprināja, ka šobrīd biedrība apsver šajā kārtā neizsludināt pieteikšanos uz jaunu būvniecību. Projektu vērtēšanā tiek ieguldīts daudz darba un laika. Vispirms to veic biedrība, pēc tam LAD darbinieki un ne tikai. To pašu var teikt par iesniedzējiem, kuri projektus gatavo. Jau kādu laiku Jūrkantē lēsts, ka būvniecības projektu pieteikumiem vajadzētu prasīt obligāti pievienot tehnisko specifikāciju, lai cilvēki skaidrāk apzinātos izmaksas. Šobrīd par to var saņemt papildu punktu vērtēšanā, bet ne pietiekami daudz, lai visus mudinātu to darīt.

Par spīti tam, ka projektus īstenot nav viegli, daži no padomes locekļu apmeklētajiem to realizētājiem ar nepacietību gaida, kad tiks izsludināta nākamā kārta. Savukārt mūspuses partnerības gatavojas lielajām kopsapulcēm, kurās notiks padomju vēlēšanas, kā arī sarunas par nākotnes plāniem.

 

38 dienās cauri visām Latvijas pilsētām. Brigitas un Andra velo piedzīvojums

Autors: Katrīna Āboliņa, žurnāliste

Datums: 23.09.2021

Izdevums: Delfi Plus

Rubrika: Dzīvesstils

3768 kilometri 38 dienās – tā ir Brigitas un Andra Iršeinu pēdējā lielā veloprojekta sausā statistika. Pēc tam, kad plecu pie pleca abi pagājušajā gadā bija apbraukuši Latvijas robežu, āķis lūpā bijis pamatīgs, tāpēc ideja par paviesošanos visās Latvijas pilsētās šķita patiesi gards kumosiņš. Sacīts – darīts! Sava veloceļojuma laikā viņi sapratuši ne tikai to, ka varētu piedalīties pasaulslavenajā raidījumā "Skrējiens pēc miljona", bet arī konstatējuši, cik skaistas gan ir Latvijas pilsētas, ja tām neskrien cauri kā viesulis. Uz riteņa Andris dzīvojas jau no bērna kājas un šo ieradumu nav atmetis vēl šobaltdien. Braucieni divriteņa mugurā no Bauskas uz Rīgu viņam nav sveši, taču pēdējos gados pārvietošanās ar šo spēkratu nedaudz mainījusi kursu. "Pirms pāris gadiem novembrī bijām mūsu draugu pulciņa pirts pasākumā, kur saimniekam pie sienas bija Latvijas karte. Tur bija ar fotogrāfijām atzīmēts maršruts – viņš stāstīja, ka divos gados ar velosipēdu bija apbraucis Latvijas robežu," atceras Andris. Tajā laikā arī abiem ar Brigitu gribējies ar riteņiem nomīties kādu garāku gabaliņu, taču atturējis fakts, ka savs ritenis ģimenē bijis tikai Andrim un bērniem. "Ja gribējām pabraukt plašākā pulkā, Brigita palika bez velosipēda, tāpēc vienā brīdī tapa skaidrs, ka noteikti vajag riteni arī viņai." Brigita teic, ka tieši pirts saimnieka stāsts par robežas apbraukšanu devis pēdējo grūdienu braukt uz veikalu un pārvest mājās velosipēdu, savukārt Andris uzskata – pēdējā pilīte jau tā pilnajā traukā bijusi Covid-19 izplatība un ar to saistītie ierobežojumi. Lai nu kā arī tur bija, pēc laiciņa ritenis jau stāvēja blakus citiem "cīņu biedriem" un gaidīja brīdi, kad varēs mesties izbraucienos. Un te nu klāt bija Brigitas un Andra pirmais lielais velo piedzīvojums – ar riteņiem apbraukt Latvijas robežu. Šis brauciens bijis 1500 kilometrus garš, un, lai to pievarētu, vajadzējis 18 dienas. Kā abi stāsta, robežas apbraukšana ar velosipēdu iecirtusi pamatīgu āķi lūpā, dodot stimulu nākt klajā ar jaunu projektu. Ņemot vērā, ka iepriekš "robežu brauciena" ietvaros pilsētām tikai ātri izbraukuši cauri, dzimusi ideja ar riteņiem paviesoties visās Latvijas pilsētās un apskatīt populārākos vai interesantākos tūrisma objektus. "Mēs izrādījāmies laba komanda," stāsta Brigita. "Es vienmēr skatījos raidījumu "Skrējiens pēc miljona" un biju pilnībā pārliecināta, ka mēs sakasītos jau pie pirmā punkta. Lai gan esam laulāts pāris un pārsteigumam tam nemaz nevajadzētu būt, taču bija!" Viņa atklāj, ka panākumu atslēga slēpusies spējā veiksmīgi sadalīt atbildības jomas. "Man bija plānošana – saliku kartē punktus, kur mums jābūt, cikos un kurā laikā jāiekļaujas, kā arī saliku somā ēdienu, kuru uzēst pa ceļam, piemēram, ābolus, riekstus un tamlīdzīgi. Savukārt Andra pārziņā bija viss tehniskais aprīkojums – ja nu kaut kas pa ceļam atgadījās, viņš varēja atrisināt." Lai gan kādam tas varētu šķist smieklīgs sīkums, taču Brigita augstu novērtējusi Andra spēju padomāt vairākus soļus uz priekšu, piemēram, vienmēr paņemt līdzi sīknaudu, lai pie kafijas automāta varētu nopirkt dienišķo dzēriena devu. "Reiz, kad devāmies ceļā, tikai pie vilciena sapratu, ka samainīju somas. Sapratu, ka man nav maskas, kuru vajadzēs sabiedriskajā transportā. Ko darīt? Un Andris mierīgā balsī saka: "Man ir divas." Pašiem par brīnumu mēs tiešām izrādījāmies laba komanda! Kā es saku, šī ir pāru terapija bez maksas." Pretvējš vai ceļavējš? Maršrutu plānošana.

Jums nav piekļuves tiesību šai sadaļai. Lai piekļūtu šai news.lv sadaļai sūtiet e-pastu uz marketing@lursoft.lv vai zvaniet (+371) 67844300

 

Sākums mūs atrod pats

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 23.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Pie kafijas tases

Tuvākajās dienās iznāks dziedātāja Kārļa Kazāka grāmata “Sākums mūs atrod pats”, tas būs viņa stāsts par piedzīvoto deviņās velomūzikas vasarās, viesojoties neskaitāmās Latvijas vietās.      

  - Kas pamudināja izdot šos stāstus?

  - Pandēmijas laiks bija pie vainas, ka velomūzikas stāstus beidzot saņēmos uzrakstīt. Sākotnēji nebija doma par grāmatu, gribēju apkopot atmiņas par to, kas piedzīvots, redzēts. Liekot domas kopā, tas pārvērtās diezgan lielā teksta blāķī, tad bija cilvēki, kuri teica, ka varbūt vērts to kādam parādīt. Man par brīnumu, izdevniecība “Zvaigzne ABC” manu rakstīto bija gatava realizēt grāmatā.

  - Grāmatas nosaukums ir pārdomas raisošs.

  - Patiesībā tie ir pirmie vārdi grāmatā, bet man patīk šis vārdu salikums, tā ir doma, kurā var iegrimt, ar kuru var spēlēties. Kad sāku rakstīt, kad radās pirmais teikums, man nebija ne jausmas, par ko tas izvērtīsies, bet vēlāk izrādījās, ka šie vārdi labi raksturo grāmatas kopējo sajūtu.

  - Uz grāmatas vāka lasāmi daudzi apdzīvoto vietu nosaukumi. Vai tās ir vietas, kur velomūzikas ceļojumos esat pabijis?

  - Tā ir maza daļiņa. Kopā ar sievu Kristīni domājām, kam jābūt uz vāka, es gribēju, lai lielākais gods tiek Latvijas vietām. Tā atnāca risinājums ar vietu nosaukumiem, no kuriem, salasīts pa burtiņiem, redzams arī grāmatas nosaukums. 

  - Grāmatā apkopots deviņās vasarās piedzīvotais. Vai pēc pirmās vasaras bija domāts, ka tas izvērtīsies par tādu seriālu?

  - Noteikti nē, un to var just arī grāmatā. Pirmais brauciens tika filmēts, un filmas beigās es saku, ka vienā upē divreiz nevar iekāpt un ar šo velomūzikas stāsts ir izstāstīts. Tagad ļoti priecājos, ka toreiz kļūdījos.

  Var vien piebilst, ka šovasar bija jau desmitā velomūzikas vasara, bet tā vairs grāmatā neiekļuva. Tās apraksts gaidīs savu kārtu.

   - Vai braucieni tiek rūpīgi plānoti, vai braucat “uz dullo”?

  - Grāmata atbildēs, kā velomūzikas braucieni no pirmā, stipri nesaplānotā brauciena, kur tiešām vairāk bija paļaušanās uz mirkli, uz mūzikas vešanu pie naktsmāju devējiem, mainījušies. Tas nosaka, ka pēdējos gados naktsmājas tiek iepriekš apzinātas, lai cilvēki laikus zinātu, kur mūs atnākt paklausīties.

  - Velomūzikas koncerti tiek kaut kā izsludināti?

  - Te laikam jāpaskaidro, ka ar gadiem izkristalizējies viens nosacījums - velomūzika piedāvā mūziku apmaiņā pret naktsmājām. Mēs muzicējam bez maksas, cilvēki mums naktsmājas dod par velti. Naktsmājas devējs izlemj, vai viņš šo mūziku patur tikai sev, savai ģimenei vai izsludina to plašāk, ļaujot ierasties cilvēkiem no apkārtnes. Tas šos vakarus padara ļoti dažādus, ir spēlēts gan diviem cilvēkiem, gan 300 klausītājiem.

  Pēdējos pāris gadus sekojam valstī noteiktajiem ierobežojumiem, tāpēc šie koncerti izvērsušies tādi privātāki.

  - Vai katru reizi koncerts ir citāds?

  - Jā, un man ļoti patīk, ka velomūzika nekad nevarēs izaugt par lielu koncertu, jo muzicējam tikai ar to, ko vedam līdzi. Tātad tas nekad nebūs ļoti skaļi, nekļūs par masu pasākumu. Man gribētos ticēt, ka arī turpmāk tas būs konkrēts mirklis konkrētā vietā. Tā ir brīvība, ko citkārt savos koncertos reti piedzīvoju.

  - Kas ir galvenais ieguvums pašam?

  - Tā ir pati Latvija, mazās apdzīvotās vietas, ainavas, smaržas, mazās upītes, celiņi, kas bijuši un ir gandrīz neatrodami. Man tagad grūti iztēloties, kāda būtu vasara, ja nebūtu velomūzikas. Tas tagad ir manas vasaras īpašais mirklis, īpašā nedēļa.

   - Vai braucienos top arī dziesmas?

  - Drīzāk rodas emocijas, no kurām pēc tam top dziesmas. Svarīgi arī, ka braucienu koncertos jau esošas dziesmas iegūst pavisam citu skanējumu, atklājas pilnīgi citādi. To, kā manas dziesmas skan velomūzikā, citur nevaru dabūt.

  - Vai netika domāts, ka komplektā ar grāmatu jāizdod arī mūzikas albums?

  - Tāda ideja bija, ir pat iesākts ieraksts, kurā velomūzikas manierē atskaņojam šajos braucienos biežāk izpildītās un citur nekad neierakstītās dziesmas. Biju paredzējis, ka disks iznāktu reizē ar grāmatu, bet kļuvu pārāk prasīgs pret šo ierakstu. Nejūtu, ka tas būtu izdevies tik foršs un dabisks, kādu gribētos. Es gribētu ierakstā saglabāt to īpašo velomūzikas noskaņu. Tagad process iesprūdis, bet pie tā noteikti atgriezīšos, un šīs dziesmas agrāk vai vēlāk parādīsies ierakstītas.

  - Televīzijas skatītājiem joprojām atmiņā ir cikli “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku”, vai projekts turpināsies?

  - Tas beidzās brīdī, kad sabiedriskais medijs izgāja no reklāmas tirgus. Bijām jau sākuši gatavot vēl vienu sezonu par citiem starp mums, par tām tautībām, kas dzīvo Latvijā, bet tas netapa, jo arī pašiem vairs nebija iespējams piesaistīt līdzekļus. Taču nesaku nekad, un gan jau kādā brīdī pie tā atgriezīsimies, jo, vismaz pēc reitingiem spriežot, šie raidījumi bija ļoti vērtīgi. To redzu arī tagad, kad pie manis pienāk skolotāji un saka, ka šos raidījumus izmanto mācību stundās. Par to ir gandarījums.  Man tie bija ļoti audzinoši piedzīvojumi. Gan par izloksnēm, par mums, latviešiem, gan par cittautiešiem. Esmu dzimis un audzis Jelgavā, augu ļoti piepildīts ar stereotipiem, tāpēc, veidojot šos raidījumus, provocēju arī sevi paraudzīties nedaudz plašāk. Un rezultāts ir manī pašā, jo esmu vairāk sācis sevi atpazīt kā vidzemnieka pēcteci, daļēji kā kurzemnieku un pat sajutis lībiešu asinis. Tā varu pierādīt to daudzslāņainību vienā latvietī, un tā ir vērtīga sajūta. Kad sākās šis projekts, nenojautu, kurp tas aizvedīs, un, ja būtu iespēja,  projektu labprāt turpinātu.

  - Šis ieilgušais pandēmijas laiks bijis kā izaicinājums?

  - Te laikam jāsaka, ka šajā laikā diezgan daudz atpazinu vidzemnieku sevī, un tieši ziemeļvidzemnieki saka, ka attālinātajā laikā nav jau nemaz tik slikti, ka tā mājās dzīvošana nemaz nav slikta padarīšana un citus cilvēkus tiešā tuvumā nemaz tik ļoti nevajag.

  Es novērtēju ieguvumu – laiku

- kaut vai tāpēc, ka bija iespēja uzrakstīt velomūzikas stāstus. Bija laiks arī citas lietas salikt pa plauktiņiem. Tagad, kad jūlijs, augusts paskrējuši zibenīgi, koncertējot visās iespējamās vietās, atkal ir sajūta, ka gribas, lai tā turpinās. Bet man vairs nav bail no ierobežojumiem, jo tas dod laiku pašam sev.

  - Mūziķi saka, ka šajā stingro ierobežojumu laikā visvairāk pietrūka uzstāšanās publikas priekšā.

- Kad bija pirmais ierobežojumu laiks, to tiešām sajutu un kompensēju, radot jaunas dziesmas. Taču, kad bija otrais ierobežojumu laiks, kas bija daudz garāks, tiešām jutos gana labi. Varbūt tāpēc, ka bija atradušās citas lietas, ko darīt, un drīzāk bija jocīga sajūta, kad pēc gandrīz gada pārtraukuma beidzot Līgatnē atkal uzkāpu uz skatuves. Tajā brīdī sajutu, cik ļoti esmu atradis no tā, un nācās sev atbildēt uz jautājumiem, kāpēc man atkal jāiet pie cilvēkiem, kāpēc viņiem būtu jāklausās manī, vai man ir, ko teikt. Tajā brīdī sapratu, ka, neatbildot uz šiem jautājumiem, nebūtu godīgi tur atrasties. Tā nu apjucis braukāju pie cilvēkiem, un man ir, par ko ar viņiem runāt.

 

KONCERTU AFIŠA

Datums: 23.09.2021

Izdevums: Latvijas Avīze

Rubrika: Nedēļa kabatā

CETURTDIENA – 30.09.

19.00 Ogres novada kultūras centrā koncertprogramma "Dienvidu akvareļi". Piedalās: R. Pauls, A. Krauze, D. Kalniņš, Latvijas Radio bigbends.

PIEKTDIENA – 1.10.

18.00 Salacgrīvas kultūras namā grupas "Carnival Youth" koncerts "Naivais ku-kū"; 19.00 Cēsu Izstāžu namā koncerts "Klavieru meditācija". Piedalās: J. Bergs un M. Pētersone; 19.00 Preiļu novada kultūras centrā Rikardiona jaunā albuma prezentācijas koncerts. Piedalās: K. Šomase; 19.00 Madonas kultūras namā ģitārista Mārča Auziņa koncerts "Lielā plūsma"; 19.00 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" pianista Vestarda Šimkus un LSO koncerts. Dir. A. Lakstīgala. Programmā: V. Šimkus "Likteņa vārti", V. Šimkus Koncerts klavierēm un stīgu orķestrim (veltīts neērtajam cilvēkam), L. van Bēthovena Piektā simfonija.

SESTDIENA – 2.10.

17.00 Tukuma pilsētas kultūras namā pianista Vestarda Šimkus un LSO koncerts "Likteņa vārti"; 18.00 Krustpils kultūras namā Jēkabpilī grupas "Baltie lāči" koncertprogramma "Tirgus stāsti"; 18.00 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" grupas "Eolika" 40 gadu jubilejas koncerts; 19.00 Lielajā ģildē festivāla "Windstream" atklāšanas koncerts "Kazanova uz planētas Zeme". Piedalās: orķestris "Rīga", dir. K. Ādamsons, Ē. Kiršfelds (čells), sieviešu vokālais ansamblis I. Romancānes vadībā. Programmā: nīderlandiešu komponista J. de Meija mūzika – "Holandiešu meistaru svītas" III daļa, Koncerts čellam un orķestrim "Kazanova", Trešā simfonija "Planēta Zeme"; 19.00 Vidzemes koncertzālē "Cēsis" dziesmu spēle "Šveiks – toreiz un tagad". Piedalās: V. Krauze, G. Placēns, E. Pujāts, M. Ruskis, mūziķu grupa M. Auziņa vadībā, dziedātājas – I. Gudovska, A. Levša un O. Stupiņa; 19.00 ZEIT atpūtas kompleksā Līgatnē Laimis Rācenājs un Gints Žilinskis.

SVĒTDIENA – 3.10.

15.00 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" koncerts "Romantisma atspulgi". Piedalās: G. Upatnieks (kontrabass) un L. Skride (klavieres). Programmā: R. Šūmaņa Adadžo un Allegro La bemol mažorā op. 70, R. Šūmaņa Pieci skaņdarbi tautiskā stilā op. 102, Dž. Botezīni Capriccio di Bravura, Dž. Botezīni Melodija mi minorā, Dž. Botezīni Fantāzijas par Bellīni operas "La Sonnambula" tēmām, S. Franka Sonāte vijolei un klavierēm La mažorā; 17.00 Latgales vēstniecībā "Gors" grupas "Baltie lāči" koncertprogramma "Tirgus stāsti"; 18.00 Dzintaru koncertzālē Rudens kamermūzikas festivāla ietvaros "Belcea Quartet" koncerts. Programmā: V. A. Mocarta 23. stīgu kvartets, K. Šimanovska Pirmais stīgu kvartets, F. Šūberta 14. stīgu kvartets ("Nāve un meitene").

 

Kad pagastā bija lidlauks

Autors: Sarmīte Feldmane

Datums: 24.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Novadnieks

No Taurenes pacēlās lidmašīnas, kas mēsloja laukus

To, ka Taurenē ir lidlauks vai, pareizāk, bija, zina katrs ne tikai pagastā. Kopš lidmašīnas nelido, teritorija tika izmantota gan auto vadīšanas apmācībām, gan sportošanai. Teritorija ir degradēta, nu to sakārto. Tagad varēs teikt – reiz bija. Un pagasta vēsturē tā ir viena lappuse. Arī ar saviem nezināmajiem.

  Lauksaimniecības attīstības veicināšanai 1981.gadā Taurenē tika uzbūvēts lidlauks. Aviācija tolaik tika plaši izmantota lauksaimniecībā agroķīmijas darbos. Latvijā bija ap 100 agroķīmijas lidlauku, kur izmantoja lidmašīnas AN – 2. Latvijā civilo aviāciju regulēja Latvijas civilās aviācijas pārvalde, kas atradās PSRS Civilās aviācijas ministrijas pakļautībā.

Gadiem atmiņu stāstos taurenieši pieminējuši 1983.gada 30. aprīļa notikumus, kad Bānūžos avarēja un sadega lidmašīna. Piloti palika dzīvi. Tika cauri ar izbīli. Kas toreiz notika, atbildes meklēja novadpētnieki Mārītes Šķēles vadībā. Viņa apkopojusi gan atmiņas, gan presē pieejamo informāciju.

Sarkana jaka un amizieris

Tātad – Taurenē bija lidlauks. To uzcēla 1981.gadā. No tā AN -2, tautā saukti par kukuruzņikiem, cēlās gaisā un lidoja uz laukiem kaisīt minerālmēslus.  “Tā pavasarī agrāk varēja laukiem dot mēslojumu, jo ar traktoriem uz tīrumiem tikt vēl nevarēja. No lidmašīnām varēja vienādās devās izkaisīt slāpekli,” “Druvai” skaidro bijusī agronome Silvija Aņina un atgādina, ka kolhoza laikos svarīgākais bija visu izdarīt iespējami ātri un iegūt lielākas ražas. Līdz kuram gadam lauksaimniecībā izmantoja aviāciju, novadpētniekiem nav precīzas informācijas.

“Pirms uz lauku atlidoja lidmašīna, savas vietas ieņēma signalizētāji. Cilvēki ik pa 20 metriem nostājās abos tīruma galos, ar karodziņiem māja, lai lidotāji redz lauka aprises,” stāsta S.Aņina.

Todien viena strādniece paprasīja, vai nevar paņemt līdzi meitu. Kāpēc ne, būs vēl viens cilvēks. Meita bija jauna, izskatīga, mugurā sarkana jaka. Cilvēki stāstīja, ka lidmašīna lidojusi teju pa zemes virsu, lidotāji metuši meitenei vēstulīti, aicinot uz tikšanos. Silvija atceras, ka, to dzirdot, nodomājusi, jāpasaka lidotājiem, ka tā darīt nedrīkst, bet bija citi darbi, neiznāca laika.

Nākamajā dienā Silvija strādāja Bānūžu ezera otrā krastā, tur ieraudzīja debesīs ceļamies dūmu mākoni. “Nebija tur ēku, kas var degt, bet dūmi ātri noplaka. Aizbraucu mājās, tad uzzināju, kas noticis,” saka taureniete.

30.aprīlī kukuruzņikam bija jālido uz Skujeni. Pa ceļam kartupeļu laukā lidotāji bija ieraudzījuši pazīstamo meiteni sarkanajā jakā un novirzījās no maršruta, aizķēra apsi un lidaparātam nolauza spārnu. Lidmašīnai draudēja iegāšanās Bānūžu ezerā, tomēr izdevies nedaudz uzņemt augstumu un pārlidot ezeram, lidaparāts nolauza koku galotnes, tad ietriecās elektrības stabā un aizdegās. Lidotāji paglābās. “Kad aizbraucu uz avārijas vietu, ieraudzīju postažu – sadegušo lidmašīnu, apdegušos kokus, Sarkaņu ģimene tik tikko bija izglābusies no mājas sagraušanas, jo kukuruzņiks lidojis ļoti zemu pāri mājai, nolaužot egļu galotnes, zari mētājās plašā apkārtnē,” atmiņās kavējas S.Aņiņa.

“Druva” kopā ar S.Aņinu un M.Šķēli aizbrauca uz notikuma vietu. Turpat blakus pazīstamais Velnakmens un zviedru laika kapsēta. Kartupeļu laukā, kur savulaik strādāja meitene sarkanajā jakā, saaugušas priedītes, apkārtne mainījusies, bet Silvija rāda avārijas vietu un piebilst, ka lidotāji domājuši nosēsties uz ceļa. “Nolauztā elektrības staba dēļ Bānūžos vairākas dienas nebija elektrības. Noliktavā graudu pacēlēji nedarbojās, un sēja bija jāpārtrauc,” pastāsta Silvija.

  Protams, bija izmeklēšana. Izskanēja versijas, ka lidotāji pirms darba lietojuši alkoholu, ka pirms pacelšanās nav iesildījuši lidmašīnu. “Viņi stāstīja, ka motors atteicies,” atceras Silvija, bet M.Šķēle piebilst, ka to, kas noskaidrots izmeklēšanā un kādu sodu saņēma lidotāji, taurenieši nezina.

M.Šķēle pastāsta, ka vietējie iedzīvotāji ierosinājuši vietā, kur nogāzās lidmašīna, uzstādīt kādu informatīvu zīmi. Par to vērts domāt, jo tas bija spilgts notikums, stāsts, kas sākas Taurenē, bet aizvijas līdz Zviedrijai.

Aizlidoja uz Gotlandi

30.aprīļa notikumi Taurenē ir tieši saistīti ar kādu citu notikumu, traģisku likteni. Avārijas izraisītāju vienības posma komandieris Voldemārs Vanags, protams, tika pratināts. Notikušajā viņa vainas nebija, bet negadījums bija viņa komandētajā aviācijas vienībā. “Kā izpētījis Viesturs Radovics un publicējis portālā “Delfi”, aculiecinieki stāstījuši, ka pēc negadījuma Vanags kļuvis nervozs, baidījies, ka viņam par notikuši būs jāatbild. 27.maijā V.Vanags ar kukuruzņiku pacēlās no Jelgavas rajona kolhoza “Nākotne” lidlauka, pie Ventspils šķērsoja PSRS robežu un nosēdās Gotlandes salā Zviedrijā, kur lūdza politisko patvērumu. Pašsaprotami, ka tika ierosināta krimināllieta par dzimtenes nodevību,” stāsta M.Šķēle.

Zviedrijā žurnālistiem Voldemārs teicis, ka jau sen domājis par bēgšanu. Lidojis samērā nelielā augstumā, lai izvairītos no padomju radara stacijām. Radiouztvērējā visu laiku dzirdējis, ka viņa gūstīšanai izsūtīti helikopteri. Par bēgšanas iemeslu V.Vanags uzdevis vajāšanas darbā, kad kādā lidmašīnā konstatēts bojājums un tāpēc viņam piedēvēta sabotāža. Zviedrijā viņam sākās depresija, ārstējās psihiatriskajā slimnīcā, mācījās zviedru valodu, iepazinās ar latviešu jauniešiem, viņam tika sagādāts dzīvoklis.

1984.gada 23.jūnijā negaidīti V.Vanags atgriezās Latvijā. Viņu vairākas dienas pratināja VDK,   noteica tiesu psihiatrisko ekspertīzi. Slēdziens bija – V.Vanags ir nepieskaitāms un viņam nepieciešama piespiedu ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Pēc gada veselība uzlabojās. 1999.gadā Voldemārs Vanags tika reabilitēts.

“Viņa dzīve tieši nav saistīta ar mūsu pusi, tomēr savā ziņā ir. Runas, ka kāds ar kukuruzņiku aizmucis uz Zviedriju, tolaik gāja no mutes mutē,” saka M.Šķēle un uzsver, ka par V.Vanaga dzīvi ir daudz nezināmā. Lai izskaidrotu viņa rīcību, jāzina   fakti un iemesli. Arī par sadarbību ar VDK, ko apliecina atvērtie čekas maisi.

Gadījās visādi

  Jaunie lidotāji lauku ciemā jauca meiteņu prātus. Ikdienā lidmašīnas cēlās un nolaidās. Vietējie to vēroja gan ar interesi, gan satraukumu. Lidotāji jutās pārāki par tiem, kas uz zemes. Par to liecina novadpētnieku pierakstītās dzērbeniešu un taureniešu atmiņas.

Dzērbeniete Dzidra Zaķe stāstījusi, ka strādājuši kartupeļu tīrumā “Kalnājos”. Neviens nezinājis, ka lauku mēslos ar tolaik populāro ŽKU mēslojumu. Kad strādnieki pamanīja lidmašīnu, visi metās bēgt uz mežu un paslēpās. Traktorists dzina vagas, nepaguva no lauka nobraukt. Tā kā traktors bija bez kabīnes, gan traktorists, gan traktors tika nomēsloti. Pēc šī gadījuma traktorists atteicies no šī darba.

Ir arī tāds stāsts. Kāds dzērbenietis ļoti sadusmojies par lidmašīnas radīto troksni. Kad tā lidojusi pāri mājai, parādījis pilotiem dūri. Lidmašīna apmetusi līkumu un nokaisījusi minerālmēslus tieši uz mājas.

S.Aņina atceras, ka Dzērbenē signalizētājiem bijuši lielāki karogi, reiz viena strādniece tajā ietinusies, arī viņai tika minerālmēsli. Kurmu pļavās mēslojums uzkaisīts zirgam. Kopēja to nomazgājusi, zirgam nekas slikts nav noticis. “Bieži mežos vēl vasaras vidū varēja atrast vietas, kur it kā piesnidzis sniegs. Tie bija pavasarī sētie minerālmēsli,” saka S.Aņina.

***

No laikrakstu lappusēm

1983.gada 8.augustā laikrakstā “Rīgas Balss” publicēta reportāža “Pārtikas programmai – neatslābstošu uzmanību!”. Tajā arī par ciemošanos Taurenē. “Klāt arī lauku lidosta “Taurene”, kur bāzējas AN-2. Apkalpes komandiera Vladimira Feduļejeva, otrā pilota Pāvela Golubkova un tehniķa Sergeja Nuždina sejās lasāms, ka viņi mūs nepacietīgi gaidījuši. “Kopš rīta jau stāvam, tādēļ ka lūzusi amortizācijas statne,” paskaidroja S.Nuždins. “Paldies par rezerves daļu atvešanu. Tūdaļ saremontēsim savu “Annušku” un lidojumā!” Šeit pierakstīto AN – 2 lauku darbarūķi ar pilnām tiesībām uzskata par savu galveno palīgu cīņā par ražu. Šogad apkalpe šejienes saimniecībās sāka strādāt aprīlī. No sākuma mēsloja ziemājus, tagad kartupeļu tīrumus. Jūlijā tā apstrādāja 2200 hektāru lielu platību. “Šeit cilvēks sāk saprast, cik daudz no viņa atkarīgs, cik svarīgs un nepieciešams šis darbs ir zemkopjiem, var izjust piederību zemei,” saka V.Feduļejevs.”

“Druvā” 1989.gada 11.aprīlī rajona galvenā agroķīmiķe L.Beroza raksta: “Saimniecību agronomi pirmajai virsmēslošanai plānoja izmantot arī aviāciju. Lai tās pielietošana nenodarītu postu mežiem, upēm un viensētām, viņi uzzīmēja ziemāju izvietojuma kartes un brauca tās saskaņot ar rajona sanitāri epidemioloģisko staciju. Tās darbinieki rūpīgi iepazinās ar lauku izvietojumu, pārbaudīja attālumus no viensētām, upēm un ezeriem.”

Pēc saskaņošanas aviāciju varēja izmantot piecas saimniecības: kolhozs “Mārsnēni” un “Taurene”, padomju saimniecības “Līgatne”, “Amata” un “Dzērbene”. Rajonā strādāja lidmašīna un helikopters. Helikoptera apkalpe strādāja padomju saimniecībās “Amata” un “Līgatne.” Raksta nobeigumā uzsvērts: “Darbu gaitā tika ievēroti visi noteikumi, lai minerālmēslus precīzi uzsētu paredzētajām platībām. Par to rūpējās arī saimniecību galvenie agronomi. Labi strādāja signalizētāji.”.

 

Parādu dēļ siltuma pieslēgšana nekavēsies

Autors: Jānis Gabrāns

Datums: 24.09.2021

Izdevums: Druva

Rubrika: Ziņas

Daudzdzīvokļu mājās apkures pieslēgšanu vai nepieslēgšanu ietekmē ne tikai iedzīvotāju vēlme taupīt, bet arī parādu situācija.

  Ēku apsaimniekošanas uzņēmuma SIA“CdzP” valdes loceklis Ģirts Beikmanis stāsta, ka arī pirms šīs apkures sezonas bijis saraksts, kuriem namiem parādu summa pārāk liela, tāpēc pieslēgt apkuri nevarēs: “Kopīgi ar mājas pārvaldniekiem un parādniekiem runājām, analizējām situāciju, meklējām risinājumus, un uz šo brīdi situācija jūtami uzlabojusies, visām mājām ļauts pieslēgties apkurei.”

  Viņš arī norāda, ka pandēmijas laiks nav ietekmējis parādu situāciju, tie nav palielinājušies, bet grūti spriest, kāda būs šī ziema, jo pieaug gāzes, elektrības cenas un paaugstinājušies siltuma tarifi.

  Pakalpojuma saņēmēji ar siltuma ražotāju norēķinās dažādi, atšķirīgas arī pēdējo prasības. “Cēsīs ar siltuma ražotāju norēķināmies tajā apjomā, ko saņemam no iedzīvotājiem,” skaidro Ģ. Beikmanis. “Varam tikai uzteikt siltuma ražotāju, kas saprot, ka apsaimniekotājam nav brīvu līdzekļu, lai norēķinātos kāda nemaksātāja vietā. Arī kaimiņiem parādnieku dēļ nav jācieš, kā būtu, ja nāktos maksāt no ēkas uzkrājuma naudas. Tiesa, savulaik bijuši daži gadījumi, kad parāds uzkrājies pārāk liels un siltuma ražotājs prasa samaksāt. Tad notiek sarunas, skaidrojam, kāpēc parāds radies, atsevišķos gadījumos dzīvokļu īpašnieki lēmuši izmantot līdzekļus no mājas uzkrājuma, lai parādu segtu un apkuri pieslēgtu. Bet tādu gadījumu nav daudz, parasti, visām pusēm kopīgi strādājot, parādi tiek samaksāti.”

 Arī Līgatnē, Priekuļos, kur strādā “CdzP”,  situācija līdzīga kā Cēsīs, siltuma ražotājam tiek samaksāta summa, ko saņem no iedzīvotājiem, lai pēc tam turpinātu darbu ar parādniekiem, un tas notiekot regulāri, sākot ar vienkāršu atgādinājumu līdz brīdim, kad nākas tikties tiesā.

  Pretēja ir Rīgas pieredze, kur, pēc apsaimniekotāja teiktā, jau izsenis notiek sava veida šantāža,  siltuma ražotājs spiež iedzīvotājiem no uzkrājuma līdzekļiem pilnībā samaksāt parādu, tikai tad pieslēdz siltumu.

2021-09-27