Jaunumi
Publikācijas par Līgatni, laikrakstos 26.07.2013.

Mežs pabaro un nomierina

Autors: Evija Hauka
Datums: 26.07.2013
Izdevums: Diena
Rubrika: SestDiena
Latvijas iedzīvotāju masveida aizraušanos ar ogošanu un sēņošanu no psiholoģijas viedokļa var skaidrot ar paaudzēs pārmantotu vācēju kultūru. Taču daudziem tas ir arī teju vienīgais iztikas avots, tādēļ vasaras otrā pusē mežā parādās profesionālu ogotāju un sēņotāju armija
Mellenītes vajag? Pie manām durvīm stāv izspūris pusaudzis gumijas zābakos, netīru muti, zilām rokām un rāda lielu melleņu spaini. 15 gadus vecais Gustavs ogošanas lietās ir iesācējs, mežā pie Nītaures sešu stundu laikā salasījis vien piecus kilogramus. Viņa vecākā māsa ar vīru kopā savākuši 22 kilogramus. Lasījuši ar kombainiem. Visu nākamo nedēļu Gustavs ar vienaudžiem ik rītu ar prāmi dosies pāri Gaujai, kur puikām zināmas melleņu vietas. Melleņu sezona turpināsies līdz augusta vidum, vēlāk sekos brūkleņu un dzērveņu laiks.
Meža profesionāļi
Lai pārliecinātos, vai mežā patiešām naudu var grābt ar spaiņiem, nolemju pati pievienoties ogotāju pulkam. Ir septiņi no rīta, basās kājās uzvelku gumijas zābakus, dāsni nopūšos ar pretodu līdzekli, kāpju uz velosipēda un jau pēc dažām minūtēm pa rīta saules pielietu ceļu ieslīdu Līgatnes mežā. Man līdzi piekritusi doties līgatniete Mārīte, kas šeit pārzina katru taciņu. «Mežā jāprot orientēties, nevar iet, kur ienāk prātā,» skaidro Mārīte. Būs jābrien labs gabals kalnā, cauri brikšņiem, jo tuvumā ogas jau nolasītas. Melleņu mētras vietām plikas kā vēlā rudenī, lapiņas norautas ar melleņu grābekļiem.
Pagaidām viss ir burvīgi: meža gaiss ir svaigs un smaržīgs, zem kājām koši zaļš sūnu paklājs, dižās egles traucas debesīs, plakšķ rasas pilieni, visapkārt vītero putni. Esmu tikusi pie XX gadsimta sākumā ar rokām taisīta dabai saudzīga palīgrīka — melleņu ķemmes. Vienīgā nelaime — tā darināta no koka, tādēļ ir visai smaga. Mārīte rāda, kā pareizi jālasa ogas. Esmu neveikla: grābeklis ik pa laikam ieķeras mētrās, un man nākas kavēties, velkot to ārā. Ķemmes zaros visu laiku iesprūst lapas kopā ar saspiestām mellenēm, un es jau sāku apsvērt, vai nebūtu prātīgāk lasīt ar rokām. Sākumā darbojos, nedaudz pieliecoties un rūpīgi no visām pusēm aplasot katru mētru puduri. Man sareibst galva, iesāpas mugura, un piesēžu uz celma atpūsties. «Tā tu neko nenopelnīsi,» lietišķi novelk Mārīte. Visu laiku kož odi un dunduri, sīkdami apkārt lidinās knišļi. Pagājusi jau stunda, bet neesmu salasījusi pat litru. Diena sāk iesilt, un kļūst pavisam nelāgi. Es staipos, tupstos, līdz beidzot nometos četrrāpus un sēžu starp melleņu ceriem. Nodomāju, ka no malas izskatos komiski. Melleņu nosētās vietās darbs rit ievērojami raitāk, bet vietās, kur ogas ir sīkas un retas, tas draud apstāties pavisam. No sasprindzinājuma sāp delnas locītava un plecs, bet pagaidām par to nedomāju. Mēģinu iet uz priekšu un grābt aizvien ātrāk, bet nesanāk — ogas aizķeras un paliek kombaina zaros. Pēc trim stundām esmu sasvīdusi, nosmērējusies, dunduru sakosta, pārgurusi un nikna. Arī ogu šajā pusē vairs nav. Ielūkojos savā plastmasas spainītī — mellenes saspaidītas kopā ar lapām un apkaunojoši maz. Atceļā ievēroju vairākus cilvēkus, kas kustas pusskriešus un, viegli piesēžoties, lielā ātrumā ap sevi grābj mellenes. «Tie ir profesionāļi, ogu vietā viņi redz naudu,» secina mana ceļabiedre Mārīte.
Miljoniem vērts bizness
Šis ir slikts melleņu gads, arī sausums darījis savu, vienisprātis ir Sestdienas aptaujātie rūpala profesionāļi. Ogotāji dienā spēj salasīt ne vairāk kā 10 līdz 15 kilogramu ogu, kuru iepirkuma cena šosezon ir 1–1,20 lati par kilogramu. Uzpircēju piedāvāto maksu par ogām ietekmē raža citās valstīs — Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā, arī Skandināvijā. Cena par dažiem desmitiem santīmu kilogramā var mainīties pat trīs četras reizes dienā. Pērn melleņu sezonas sākumā cena bija zema — 70 santīmu, bet beigās vietām sasniedza 1,5 latus kilogramā. Pirms diviem gadiem Latviju pārņēma īsts melleņu trakums, jo ogas maksāja 2,3 latus kilogramā. Pārgaujas novadā jau agri no rīta ogotāji novietoja savas automašīnas kalna galā iepretim noskatītajai ogošanas teritorijai, it kā gatavotos sīvai kaujai par meža veltēm. Sākumā lasīja solīdi, pēc tam metās četrrāpus, bet beigās jau līda uz vēdera.
Labā gadā ogu lasītāji Latvijas mežos savāc līdz pat 5000 tonnu melleņu. Ogošanu vienkāršo tas, ka kopš pērnā gada no ienākumiem, kas gūti no sēņošanas, ogošanas vai savvaļas ārstniecību augu un ziedu vākšanas, iedzīvotāju ienākumu nodoklis vairs nav jāmaksā, ja vien ieņēmumi nepārsniedz 2000 latu gadā. Arī patenti savvaļas velšu lasītājiem vairs netiek izsniegti, kas būtiski samazina administratīvo slogu.
Zemkopības ministrijas aprēķini rāda, ka Latvijas mežos katru gadu tiek savāktas dabas veltes vairāk nekā 70 miljonu latu vērtībā. Pusi no šīs summas veido sēnes (35,9 miljoni latu), bet savākto augļu, ogu un riekstu vērtība tiek lēsta 11,9 miljonos latu. Lielākā daļa no savāktajām meža veltēm papildina iedzīvotāju pārtikas krājumus un tiek izmantota pašpatēriņam. Tirgū nonāk ap 13% salasītās produkcijas.
Eiropa mūs nesapratīs
Saskaņā ar Zemkopības ministrijas datiem pērn no Latvijas eksportētas 900 tonnas ogu un 191 tonna sēņu, bet ievestas 89 tonnas ogu un 34 tonnas sēņu. Meža ogu un sēņu biznesā darbojas ap 20 uzņēmumu. SIA Pharmeko Lettland šosezon paplašinājis biznesu, kopumā atverot ap 100 ogu un sēņu iepirkšanas punktu visā Latvijā, pārsvarā Latgalē. Mellenes, dzērvenes un brūklenes saldētā veidā tiek eksportētas uz Āzijas valstu farmācijas kompānijām, kas no tām ražo uztura bagātinātājus. Piemēram, mellenes tiek izmantotas kā antioksidantu izejvielas. Savukārt gailenes svaigā veidā nonāk uz skandināvu galdiem. Pharmenko Lettland pagājušogad iepirka 380 tonnas melleņu, 17,5 tonnas gaileņu, 3 tonnas brūkleņu un vien 200 kg dzērveņu. Lai gan uzņēmums būtu gatavs iepirkt arī baravikas, divus gadus tās neviens nav piedāvājis. SIA Puratos Latvia iepirkšanas direktors Dzintars Pūkainis atzīst, ka šogad ar mellenēm neveiksies tik labi kā pērn, kad uzņēmums no sadarbības partneriem iepirka ap 1000 tonnu melleņu, mazāk dzērveņu un brūkleņu, kas tiek saldētas un pārstrādātas ievārījumā. Tiešā veidā šis uzņēmums ogas neeksportē, tikai produkciju, kas tiek izmantota jogurtu, saldējumu ražošanā. Pūkainis stāsta, ka pagaidām vietējie ogotāji nodrošinājuši uzņēmuma vajadzības pēc meža ogām, uz kaimiņu tirgu nav bijis jālūkojas.
Socioloģiskās aptaujas rāda, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju mežā sēņo, nedaudz mazāk ogo. Atšķirībā no citām Eiropas valstīm mūsu meži ir brīvi pieejami, skaidro akciju sabiedrības Latvijas valsts meži (LVM) Komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs. Relatīvi brīvi sēņot un ogot var arī mežiem bagātajā Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā, turpretim Vācijas mežos drīkst pārvietoties tikai pa takām, arī Anglijā nav pieņemts staigāt pa mežu ar sēņu grozu rokās. Ja Eiropā kāds pa mežu staigātu gumijas zābakos ar grozu un nazi rokā, visticamāk, viņam nāktos skaidroties ar policiju.
Vērtīga tradīcija
LVM kopā ar pētījumu centru SKDS jau desmit gadu veic Latvijas iedzīvotāju aptauju par ogošanas un sēņošanas ieradumiem. «Katru gadu ap 80% iedzīvotāju dodas uz mežu, lai vāktu meža veltes — 85% sēņo, 60% ogo,» vēsta Kotovičs. Salīdzinājumam — Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūta veiktais pētījums rāda, ka kopumā mežos sēņojuši vairāk nekā miljons cilvēku, bet ogot devušies gandrīz 600 tūkstoši. «Izrādās, arvien vairāk cilvēku (7–10%) mežā sporto, 5% dodas medībās. Turpretim, Anglijā ar sēņošanu un ogošanu aizraujas tikai 2% iedzīvotāju,» turpina Kotovičs. Pēc viņa domām, meža velšu vākšana ir brīnišķīga tradīcija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Ogot pēc grāmatas vēl var iemācīties, bet sēņot — nekādi, jo tā ir visai sarežģīta nodarbe.
No vairāk nekā 4100 Latvijā zināmām sēņu sugām par ēdamām atzītas 300 cepurīšu sēņu sugas, kas gadā dod aptuveni 60 000 tonnu ēdamās produkcijas. Sēņotāji parasti lasa divdesmit līdz trīsdesmit sugu sēnes, zina teikt mikoloģe Inita Dāniele. Indīgo sēņu mežā ir daudz mazāk nekā ēdamo, bet visvairāk ir vienkārši negaršīgas, jo tās ir pārāk mazas, sīkstas vai smird. Dāniele uzskata, ka tik azartiski sēņotāji kā Latvijā pasaulē ir reti sastopami. Tam piekrīt arī Kotovičs: «Vēl trakāki sēņotāji ir tikai Krievijā un Baltkrievijā.» Saskaņā ar aptauju datiem Latgalē sēņo 84% iedzīvotāju, Rīgā sēņošanas priekam ļāvušies 83% aptaujas dalībnieku. Tas nozīmē, ka arī rīdzinieki nav zaudējuši saikni ar dabu. Izrādās, visaktīvākie meža prieku baudītāji ir cilvēki ar vidējo un augstāko izglītību. Tie, kuriem ir pamata izglītība, ar sēņošanu un ogošanu neaizraujas. 65% respondentu norāda, ka meža veltes vāc savam priekam, nedaudz mazāk saka, ka salasītās sēnes un ogas ir būtiskas ģimenes galdam, trešajā vietā ir iespēja izjust dabu. 7% aptaujas dalībnieku, lielākoties pusaudži, atzīstas, ka mežā dodas piespiedu kārtā. Pārsteidzoši maz (tikai 3,4%) re-spondentu norāda, ka sēņošana un ogošana ir būtisks ienākumu avots.
Ogu vietas jāsaudzē
LVM pārstāvis Kotovičs norāda, ka 52% no Latvijas teritorijas veido meži, no kuriem puse pieder valstij. Uz katru Latvijas iedzīvotāju sanāk vairāk nekā 1,5 ha meža. Pretēji nereti paustajām bažām, pēdējos 60 gadus mežu platības Latvijā nemitīgi pieaug. Latvijas mežos atšķirībā no Zviedrijas, kur mežā var pārvietoties vien kājām vai ar velosipēdu, pagaidām drīkst iebraukt ar automašīnu. Saskaņā ar Meža likumu privātā meža īpašnieks var ierobežot nekoksnes resursu ieguvi savā mežā, izvietojot labi redzamas robežzīmes.
Pagaidām nekas neliecina, ka profesionālie ogu lasītāji būtu izpostījuši mellenājus, jo tie būtiski nesamazinās. Tomēr ogu lasīšana ar grābeklīšiem (kombainiem) lielos apmēros ir postoša, uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes sugu biotopu eksperte Agnese Priede. Aizsargājamās dabas teritorijās, piemēram, Ķemeru nacionālajā parkā, palīgrīkus lietot nedrīkst, bet cilvēki to neievēro. Inspektori gan neesot pārāk bargi pret ogotājiem un parasti sodu neuzliek, vien aizrāda un parunājas. Par meža iznīcināšanu vai bojāšanu fizisku personu var sodīt ar naudas sodu līdz 50 latiem. «Lieta tāda, ka rūpnieciska lasīšana ietekmē ogu ražu nākamajos gados. Mētra ir mazs kociņš, kas aug vairāk nekā desmit gadu. Ja tiek sabojāta sakne, mētra aiziet bojā. Pēdējos gados ar kombainiem lasa arī dzērvenes, kuru mētras ir kā mazs staipeknītis. Profesionālie ogotāji tās izrauj un sabojā sūnas. Pašvaldības mums sūdzas, ka purvi ir pārekspluatēti. Ņemot vērā, ka laukos ogu lasīšana daudziem ir vienīgais ienākumu avots, nopietnāk jādomā par cilvēku izglītošanu, jo sodīšana neko labu nedod,» spriež Priede. Par lielāku problēmu viņa uzskata aizsargājamo augu, sūnu un ķērpju vākšanu komerciālos nolūkos. Augu valsts elementus nereti izmanto adventes vainadziņos un dekoros. «Mūs vairāk uztrauc balto ķērpju lasīšana priežu silos, kuru ir palicis pavisam maz. Ja to dara saudzīgi, izlases veidā, nav tik traki. Diemžēl nereti cilvēki ierodas ar lielu somu un bez žēlastības plēš visu, kas gadās ceļā.»
Ar visām četrām mežā
No Ķemeriem braucam cauri Engures novada piejūras ciematiem — zivis vien, ne sēņu, ne ogu. Sausums, slikta raža, turklāt ogotāji saguruši pēc tikko aizvadītajiem zvejnieku svētkiem, mums paskaidro sazvanītie uzpircēji. Netālu no Ķesterciema Kolkas ceļa malā beidzot ieraugām galdu un zaļu saulessargu. Jānis ar māksliniecisku vērienu rūpīgi izkārtojis produkciju — mellenes, lielākās un mazākās degvīna pudelēs iepildītu ķiršu, zemeņu, kļavu un aveņu sīrupu, pēc auguma izkārtotas apšu bekas, marinētu sēņu burkas un saulē kaltētus jūras asarus. Saimniek, no kurienes ogas? «Tepat aiz stūra lasītas. Ja kaut kur būtu jādzenas, tās simts latu maksātu,» nosaka Jānis. Konkurences nav, tāpēc ceļmalas mellenes maksā četrus latus litrā. Ar rokām litru varot salasīt divās stundās. «Uzreiz var pateikt, ka ar rokām lasītas. Re, apaļas kā pogas. Vakar bijām meža avenēs. No tām, ko nepārdevām, kundze pagatavoja sīrupu.» Apšu bekas maksā desmit latu kilogramā. Tās labi pērkot. Uzkalnā, tādā kā improvizētā meža birojā, sēž kundze Tatjana un izlasa no ogām sīkus gruzīšus. «Šovasar nav ne sēņu, ne ogu, peļņa nesanāk. Māsa ar vīru vakar pa diviem septiņus kilogramus salasīja. Pie mums daudz bezdarbnieku, ko citu darīsi — jāmetas ar visām četrām mežā,» saka sieviete, ar zili melnu roku notraušot no pieres sviedrus. Jānis piemetina, ka viņam pensija 49 lati, un piebilst: «Lai lasītu ar kombainu, jāzina īstās vietas, bet tur čigānu tabors priekšā. Viņi ir dabas bērni, dzīvo mežā, un jau no mazotnes bērneļi abām rokām čakli lasa ogas.»
Tukumā ielas malā uz baltas papīra lapas ar roku rakstīts Iepērkam mellenes un gailenes. Nelielā privātmāja gandrīz līdz palodzēm iegrimusi zemē. No tās iznāk jauns puisis un paskaidro, ka šodien mellenes maksā 1,2 lati kilogramā. Gailenes neviens vēl neesot nodevis, jo meži pārāk sausi. Edgara ģimene ar uzpirkšanu nodarbojas otro gadu. «Nopelnīt var tīri labi, apmēram 20 latu dienā, pērn pa sezonu sanāca 350 latu. Mums nekas nav jādara, tikai jābūt mājās, naudu mums iedod un nosaka, cik jāmaksā.» Edgars stāsta, ka cilvēki vidēji sanesot ap 100 kg dienā, katrs pa 15–20 kg. Radi, kas dzīvojot pie meža, vien atnesot ap 200 kg.
Ventspils šosejas malā Spuņņciemā sarāvusies zem salūzuša Vienotības lietussarga sēž trausla meitene un tirgo mellenes. Divi lati par puslitra burciņu. Saceļot putekļu mākoni, garām lielā ātrumā traucas automašīnas. 14 gadus vecā Renāte dzīvo tepat netālu un katru dienu līdz astoņiem vakarā sēž ceļa malā. Šodien neviens ogas neesot nopircis. Parasti sestdienās piestājot tie, kas ar ģimeni brauc atpūsties. Meitene runā klusi, izvairīgi un zem galda slēpj kājas gaužām noplīsušos sporta apavos. Arī Renātes mamma lasa un pēc tam tirgo ogas, bet tētis ies sēņot. Nopērkam no meitenes ogas un laižam tālāk.
Sēņotāju subkultūra
Iegriežamies liela plakāta Ogu tirgus norādītajā virzienā. Uz privātmājā iekārtota neliela veikala sliekšņa sevī iegrimis vīrs darbojas ap šaujamieroci. Uz mirkli samulstu. «Pneimatiskā šautene putnu biedēšanai, strazdi mellenes ēd nost,» viņš paskaidro. Zemnieku saimniecības Strēlnieki veikala plauktos citur neredzēta produkcija — dzērveņu, melleņu, aroniju, cidoniju sulas, sīrupi, dzērieni, nektāri, ievārījumi un tējas, bet uz letes glītās kastītēs mellenes — divreiz lielākas nekā meža. «Visu tepat audzējam un produkciju ražojam uz vietas,» nolicis šaujamo kaktā, dižojas Strēlnieku īpašnieks Jānis Bierands. «Lielogu dzērveņu audzēšanai Latvijā ir laba perspektīva, jo desmitā daļa mūsu valsts teritorijas veido šai kultūrai piemēroti purvi. Mēs esam iemācījušies, kā audzēt šīs ogas, bet neesam gājuši plašumā, jo trūkst valsts atbalsta,» saka Bierands. Kad dodamies aplūkot augstkrūmu mellenes un lielogu dzērvenes, atskan ķērcošas putna balss ieraksts un tādi kā lielgabala dārdi. «Tas, lai aizbiedētu strazdus,» skaidro ogu audzētājs. Kad pagaršoju ķekaros augošās lielās ogas, saku, ka saprotu strazdus. «Mellenes pārziemo labi, bet tās jāaprūpē, jālaista un jāmēslo. Tas ir dzīvesveids, nevis bizness, jo, lai gūtu peļņu, rosībai jābūt plašākai,» spriež Bierands, kurš ar ogu audzēšanu nodarbojas jau desmit gadu.
Sēņošanai un ogošanai latviešu izpildījumā piemīt azarta komponente, bet sēņotājus var uzskatīt par savdabīgu subkultūru, secina sociālpsiholoģe Laila Girsova. «Savā ziņā mēs esam biofili, kas, vācot meža veltes, integrējas dabā. Mežā mēs apliecinām savu dabisko pirmsākumu, jo latvieši kopš seniem laikiem bijuši vācēji, kas izdzīvošanas nolūkos lasījuši zālītes, ogas, sēnes, žagarus, ķērpjus. Savukārt mūsdienās vieniem tā ir iespēja nopelnīt ar minimālām investīcijām, citiem — relaksācija, kas ļauj koncentrēt uzmanību uz neikdienišķu nodarbošanos.».
 
Ļaut dabai dzīvot
Autors: Sarmīte Feldmane
Datums: 26.07.2013
Izdevums: Druva
Rubrika: Intervija
Par to, kas mums apkārt, par dabas un cilvēku attiecībām saruna ar Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektori Sandru Bērziņu. Viņa šajā amatā ir divus mēnešus.
- Kas patlaban dabas aizsardzībā ir aktuālākais?
- Eiropas Komisijas ziņojums par sugu un biotopu stāvokli Latvijā, kurā konstatēts, ka liela daļā no Latvijas aizsargājamiem biotopiem un Eiropas nozīmes aizsargājamiem sugām ir diezgan sliktā stāvoklī. Sliktākā nekā esam to vēlējušies. Tas nav tas, ko mēs būtu gribējuši. Kāpēc šāda situācija? Agrāk mums nav bijis tik daudz datu, ir mainījusies novērtēšanas metodika. Taču nedrīkst visu tik vienkārši interpretēt, jo sugu un biotopu stāvoklis var mainīties dažādu iemeslu dēļ. Kaut vai klimata pārmaiņu, ko mēs nevaram ietekmēt. Ļoti bieži tieši tāpēc, ka kaut kas netiek darīts, pasliktina kādas sugas vai biotopa stāvokli. Kaut vai dabiskās pļavas. Ja nekopjam, aizaug. Latvijā ir medņu riesta vitas, bet arī daudzas no tām ir jākopj. Skaidrs, ka finanšu ziņā dabas aizsardzība nekad Latvijā nav bijusi prioritāte. Bet kopšana, uzturēšana prasa naudu. Nebūs tā, ka valsts institūcijas ies un pļaus pļavas, ieinteresētam jābūt pašam īpašniekam. Un jādomā, kā zemes īpašnieku ieinteresēt. Protams, katram vajadzētu būt lepnam, ka uz viņa zemes ir dabas vērtības, jāvēlas tās saglabāt. Valstī ir atbalsta mehānisms, kaut Lauku atbalsta dienesta programmas. Cilvēkiem par tām ir jāstāsta, un Dabas aizsardzības pārvaldei (DAP) jābūt tai institūcijai, kas skaidro zemes īpašniekiem, kādas ir iespējas saņemt finansējumu, kā to izdarīt. Izglītošana arī būs svarīga DAP funkcija.
- Dabas aizsardzība latvietim ir emocionāla.
- Jā. Ja apzināmies, kas mums ir, tam jābūt sirdī. Un daudziem tā ir, bet daudzi nezina, ka mums tās vērtības ir.
- Kā sabalansēt saimniekošanu un dabas aizsardzību?
- Ne vienmēr tas ir vienkārši. Jā, viens ir emocionālais, garīgais līmenis, bet cilvēkam ir jādzīvo un sevi jānodrošina. Jābūt ļoti uzmanīgiem un jāprot sabalansēt. Valstij jāpasaka – te ir prioritāte, te neko darīt nedrīkst, protams, ja tas ir dabai par labu, bet īpašniekam jāsaņem kompensācija. Nākotnē tā jābūt, bet tas nebūs ne rīt, ne parīt. Ja īpašums rada zaudējumus, jābūt atbalstam. Latvijā ir stereotips – mums ir tik daudz aizsargājamo teritoriju, vai pusē valsts neko nedrīkst darīt. Taču Eiropas Savienībā esam trešajā vietā no beigām aizsargājamo teritoriju kopplatības ziņā. Kad parunāju, cilvēki saka – te jau neko nedrīkst darīt. Bet ko tieši nedrīkst un ko gribat? Izrādās ierobežojumu nemaz tik daudz nav, lielākoties tie ir mežu izciršanai un atsevišķās vietās būvniecībai. Par maz sabiedrībai skaidrojam tai saprotamā valodā.
- DAP ir saimnieciska, uzraugoša un izglītojoša institūcija.
- Dabas pārvalde ir vides un dabas politikas īstenotāja valstī. Tā ietver visas šīs funkcijas, arī pētniecību, jo, ja nav datu, nevaram izdarīt pareizus secinājumus, kas ir dabai par sliktu, kas ne.
- Kā jūs raksturotu situāciju Līgatnes dabas takās?
- Sarežģīta. Gada sākumā Gaujas Nacionālā parka fonds atteicās no taku apsaimniekošanas, tās pārņēma pārvalde. Budžetā, protams, tam nauda nebija paredzēta. Līgatnes dabas takas tiek uzturētas par naudu, ko pārvalde atņem citiem darbiem. Tāpēc Ministru kabinetā lūdzām papildu naudu. Esam saņēmuši finansējumu lāču Puikas un Mika pastaigu laukuma izbūvei, taku ceļa remontam, kā arī dzīvnieku barošanai un veterinārajai nodrošināšanai. Voljēra celtniecībai jau izsludināts iepirkums. Pārējo nepieciešamo naudu joprojām takām ņemam no DAP budžeta, jo nevarējām pierādīt, ka tie ir neparedzēti izdevumi. Atkal par Līgatnes dabas taku apskati jāmaksā. Plānojam nopelnīt desmit tūkstošus latu.
- Vai tā nav absurda situācija – naudas nav, bet apmeklētājiem takas bez maksas.
- Šī situācija ir operatīvi novērsta. Pusgadu takas bija bez maksas. Informācijas centrā darbinieces stāstīja - daudzi apmeklētāji teikuši, ka labprāt būtu samaksājuši. Tagad notiek labdarības akcija “Lācim karsti vasarā, vāverīte ar draugiem nāk palīgā!”, tiek vākti ziedojumi Ilzītes voljēra labiekārtošanai. To rīko saldumu ražotājs “Laima” un ziedot.lv. Šo akciju atbalstām, Ilzītes desmit gadu vecais voljērs ir jāatjauno.
Uzskatu, ka DAP kā valsts institūcijas funkcija nav dabas taku uzturēšana, dzīvnieku barošana. Nav arī korekti, ka DAP apsaimnieko dabas takas, jo mēs kontrolējam zooloģiskos dārzus. Te nu iznāk, ka paši gan uzturam, gan kontrolējam. Tiek gatavots konkurss, kurā meklēsim apsaimniekotāju. Ceram, ka kāds pieteiksies. Sabiedrībai nav jāuztraucas, ka Līgatnes dabas takas pazudīs, jaunajam apsaimniekotājam būs stingri noteikumi. Dabas takām jābūt kā līdz šim – vietai, kur notiek izglītojošas aktivitātes, kur var pabūt dabā, atpūsties. Ja neatradīsies apsaimniekotājs, jādomā, kā rīkoties tālāk – ja šādas dabas takas sabiedrībai ir vajadzīgas, tās valstij jāfinansē.
Pavasarī DAP Līgatnes un Pārgaujas pašvaldībām nodeva prāmi pār Gauju, jo vai tad dabas aizsardzības pārvaldes funkcija ircelt pār upi cilvēkus. Jādomā par atpūtas vietu uzturēšanu. Par tām jābūt ieinteresētiem tūrisma uzņēmējiem. Tagad valsts maksā par to, lai kāds gūtu peļņu, Katra vieta, protams, jāvērtē individuāli. DAP par atkritumu savākšanu gadā samaksā ļoti daudz. Tā nav DAP funkcija. Mēs runājam par Līgatnes un tuvākās apkārtnes aktualitātēm, bet DAP jau nav tikai Gaujas Nacionālais parks, bet visa Latvija.
- Vai Līgatnes dabas takās šogad ir mazāk apmeklētāju?
- Aktīvākā sezona jau otrā pusē, redzam, ka ir nedaudz mazāk. Jārēķinās, ja būvējam, atjaunojam, remontējam, cilvēki pie voljeriem klāt netiks, neredzēs dzīvniekus un būs vēl mazāk apmeklētāju.
- Kāpēc Līgatnes dabas takas ir tik populāras?
- Tas izveidojies vēsturiski, jo Līgatnes dabas takas bija vienas no pirmajām Latvijā. Tajās vienmēr notikuši izglītojoši pasākumi. Līgatnes dabas takas ir unikālas, jo te var redzēt Latvijas savvaļas dzīvniekus. Latvijā ir daudzas vietas, kur var redzēt lamas, kamieļus, mājdzīvniekus un citus, bet ne to, ko Līgatnē.
- Dabas aizsardzība un atpūta - tām jāiet roku rokā.
- Jābūt līdzsvaram. Dabai jābūt atvērtai sabiedrībai, bet arī jāraugās, lai to neekspluatē par daudz, lai nenolietojas. Tas jau nav cilvēku interesēs. Taču te atkal jārunā par cilvēku, tūrisma uzņēmēju izglītošana. Tāpēc veidojam takas, lai apmeklētāju plūsma atstātu vismazāko ietekmi uz dabu un viņi vairāk redzētu. Tā cilvēks var iepazīt dabu un to nenoplicināt. Protams, ir kļūdas, no kurām jāmācās.
Ir jādomā, kādus dzīvniekus turēt nebrīvē. Ja esam kādu izglābuši un tas nevar atgriezties dabā, lai priecē un izglīto cilvēkus, tā maksājot ar nebrīvi. Bieži vien mēs gribam būt ļoti humāni. Gribam katru slimo stārķi, gulbi noķert, izārstēt un palaist atpakaļ dabā. Bet aizmirstam, ka dabā notiek dabiskā izlase, notiek tā, kā notiek. Katra konkrētā situācija jāvērtē, bet ir jāļauj dabai dzīvot dabas dzīvi. Jau tā esam par daudz iejaukušies. Nopietni jāizvērtē, vai katrs no ligzdas izkritušais stārķa bērns būtu jāglābj. Bieži stārķi, domājot par veselīgu populāciju, slimos, vārgos mazuļus izmet. Nežēlīgi, bet tā dabā notiek. Arī dzīvnieki slimo. Ja kādas sugas skaitu palielinām, zūd līdzsvars, un sekas nevaram apzināties. Kaut vai bebri, arī stārķu ir ļoti daudz. Jābūt uzmanīgiem, cik tālu mēs drīkstam iejaukties dabas norisēs.
- Runājot par dabas aizsardzību, aizmirstam ainavu.
- Par to nopietni jādomā. Latvijas ainava nav tikai krūmi, aizauguši lauki. Garāmbraucot gribas redzēt ezera spoguli. Viens kolēģis teica – tilti ir mūsu upju sejas. Pie tilta jāizcērt tikai daži krūmi, lai, pāri braucot, redzētu upi. Kāda tā ir - lēna, strauja, akmeņaina. Arī tā ir Latvijas vizītkarte. Pārbraucam pāri, upi neredzot, labi, ja vēl ir norāde ar tās vārdu. Tas ir tik bezpersoniski, bet katra upe ir citāda.
- Cilvēkam tikai jāatver acis.
- Gribēt redzēt – galvenais. Ja vērtējam, kāpēc mums aizsargājamie augi, mums vajag naudu, tad ātri iebrauksim grāvī. Reiz attapsimies, ka nebūs, kas mūs uztur pie dzīvības. Jaunajai paaudzei pēdējos gados pat skaitās pietiekami stilīgi būt videi draudzīgam. Arvien vairāk jauniešu brauc ar velosipēdiem, izmanto auduma maisiņus, pēc piknika savāc atkritumus. Tos, kuri rīkojas citādi, mēs ikdienā labāk redzam, jo viņi atstāj pēdas.
Ne jau tikai lauksaimniecība, par ko daudzi uztraucas, ietekmē vidi. Uzņēmējiem, zemniekiem jāapgūst jaunās tehnoloģijas, kas ir aizvien draudzīgākas videi. Cilvēkiem ir bijusi slikta pieredze, jo kaimiņos saimniekots videi nedraudzīgi, viņi iebilst, kad kāds tuvumā vēlas ko būvēt. Viņi saka – esmu par, bet tikai ne pie manas mājas. Saprotu – bijusi slikta pieredze, bet laiki mainās un tehnoloģijas arī. Ja neļausim neko darīt, kur nonāksim?
- Kā dabas cilvēks pati arī atpūšaties pie dabas?
- Man labāk patīk pie dabas, nevis lielā pilsētā. Protams, pilsēta arī ir vajadzīga. Man ļoti patīk ceļot pa Latviju. Cik mums ir daudz fantastisku vietu! Diemžēl mēs ļoti maz zinām par savu valsti. Nevajag braukt tālu, dažus desmitus kilometru, lai ieraudzītu ko neparastu. Ja pameklē informāciju, ko diemžēl vai nu negribam, vai nemākam, var daudz uzzināt. Bija projekts par kultūrvēsturisko mantojumu, kas saistīts dabu, tika apzināti vecie ķieģeļcepļi, dzelzāmura vietas, vecie parki. Tā ir mūsu kultūrvēsture. Liela daļa parku ir dabas aizsardzības pieminekļi. Daudzi var iebilst, bet domāju, vai vecajiem parkiem jābūt dabas pieminekļiem, tie kultūrvēstures pieminekļi. Kādā mērā mums jāaizsargā introducētās sugas, kuru vecajos parkos ir daudz? Vecie parki ir kopjami un aizsargājami, bet jautājums - vai tiem ir dabas vai tomēr kultūrvēsturiskā vērtība? Tos var skatīt, baudīt. Daba ir tā, kas ikvienam cilvēkam dod spēku.
Gauja pēc 80 gadiem
Autors: Jānis Gabrāns
Datums: 26.07.2013
Izdevums: Druva
Rubrika: Kultūra
Viens no pieciem projektiem, kas guva finansiālu Kultūrkapitāla fonda atbalstu Latvijas Televīzijas dokumentālo filmu konkursā "Latvijai 95. Latvija šodien" ir dokumentālā filma "Pa Gauju tālāk". Šī filma īpaša ar to, ka būs turpinājums 1934. gadā uzņemtajai pirmajai latviešu skaņu filmai "Gauja". Latvijā jau pierasts veidot filmas, paskatoties uz kādu notikumu vai vietu pēc gadiem. Labi pazīstami turpinājumi filmai "Šķērsiela", arī Jura Podnieka leģendārajai filmai "Vai viegli būt jaunam".
Filmas "Pa Gauju tālāk" producenti ir pazīstamie televīzijas žurnālisti Gundars Rēders un Sandijs Semjonovs, to veido SIA "SCUBA Films". Abi producenti apbraukājuši pašvaldības, kas atrodas upes krastos un lūguši līdzfinansējumu, jo valsts atvēlētais ir 10 tūkstoši latu, bet kopējās filmas izmaksas tiek lēstas ap 17 tūkstošiem. Savu atbalstu filmai sniedzis Vecpiebalgas novads un arī Cēsu novads.
Kā norāda G. Rēders, viņiem izdevies savākt spēcīgu komandu, tāpēc rezultātam vajadzētu būt ļoti labam. Operators ir Andrejs Rudzāts, viens no labākajiem dokumentālā kino operatoriem, režisors - Mārtiņš Grauds, bet scenārija autori - Atis Klimovičs un Inese Zandere.
S. Semjonovs stāsta, ka ideja par šo filmu radusies gluži nejauši: "Kopā ar Ati Klimoviču veidojām filmu par leģionāriem un tapšanas gaitā apzinājām arhīva materiālus. Atradām šo 1934.gada filmu par Gauju un sapratām, ka derētu nobraukt vēlreiz. Tieši tolaik bija izsludināts šis dokumentālo filmu konkurss, un sapratām, ka te ir labs materiāls. Kāpēc mums neatkārtot 1934.gada braucienu no Gaujas sākuma līdz iztekai jūrā, kurā tika dokumentēs redzētais, un paraudzīties, kāda Gauja ir tagad, kas mainījies tās krastos? Tā būs lieliska vēsturiska liecība."
Producenti norāda, ka, salīdzinot ar pirms 80 gadiem uzņemto filmu, ir gan atšķirīgais, gan kopējais. Ja tolaik pa Gauju brauca plostnieki, tagad brauc tūristi ar gumijas laivām, plostiem, kanoe laivām. Taču nemainīgas vērtības ir Līgatnes papīrfabrika, kas strādāja toreiz un strādā joprojām, arī Carnikavā nēģus zvejo tāpat kā toreiz, un tur dzīvo un strādā zvejnieki jau vairākās paaudzēs.
"Gauja, upe ir labs simbols. Lai arī upe tagad ir citādāka, cilvēki un vietas tās krastos mainījušās, tajā pat laikā tas ir kaut kas nemainīgs, ir mūžīgs plūdums. Caur Gauju kā simbolu varam paskatīties arī, kas mainījies Latvijā. Mēs zinām Daugavu kā likteņupi, bet Gauja ir upe, kas sākas un beidzas Latvijā, tā ir visgarākā. Tā ir dažāda, interesanta, tāpēc filmā gribam parādīt tās īpašās laikmeta zīmes," saka G. Rēders.
Ja ir vēlme noskatīties 1934.gada filmu, to var atrast portālā vimeo.com, ierakstot "Gauja 1934". S. Semjonovs atzīst, ka viņam kā skatītājam bijis garlaicīgi pusotru stundu skatīties: "Tad iedomājos tā laika skatītāju, kurš pa Gauju nebija braucis, kurš kino maz redzēja un kurš dzīvoja pavisam citā ritmā. Tad filmai bija pavisam cita vērtība, un tā ir ļoti laba tā laika liecība. Dažas epizodes ir ļoti interesantas, par plostnieku dzīvi, par karavīru parādi Vienības dienā 22.jūnijā Cēsīs. Filmā iemūžināts Jāzeps Vītols, kuram 150.dzimdienu atzīmējam šogad."
Topošajā filmā "Pa Gauju tālāk" būs redzami arī kadri no vēsturiskās kinolentes, jo, kā norāda producenti, daudzi cilvēki, kuri skatās 1934.gada filmu, jautā - kā tur tagad izskatās?
"Pašiem ir ļoti interesanti strādāt ar šo materiālu. Apzināmies, ka grūtākais būs atlasīt materiālu, lai nepārsniegtu laiku. Gribam parādīt ne tikai Gaujas skaistumu, bet arī to upes sāpi, ko tai augštecē nodarījuši mazie HES. Lai būtu šī brīža realitāte. Mūsu mērķis panākt, lai tas būtu kvalitatīvs kino, tāpēc strādājam ar labu kino tehniku, lai filmu varētu rādīt arī uz lielā ekrāna," stāsta S. Semjonovs.
Darbs jau notiek visas vasaras garumā. Cēsīs filmēta armijas parāde 22.jūnijā, Imantdienas, tiks iemūžinātas citas zīmīgas vietas un personības. Pašvaldības, kuras atbalsta šo projektu, saņems filmas kopijas, un tām būs iespēja jauno filmu izrādīt vēl pirms televīzijas pirmizrādes.
2013-07-26