Jaunumi
Sigurds Rusmanis: No Līgatnes Spriņģu ieža līdz Vāļu kalnam, laikraksts "Druva", 07.05.2011.

Foto no Līgatnes  novada domes arhīva

Datums: 07.05.2011
Autors:
Sigurds Rusmanis
Rubrika:Novadnieks

Te ir ģeoloģiskās takas, kura sākas pie Melturu tilta Vidzemes šosejā, beigu punkts. Tās kopgarums ir 12 km. Te var sākt iet līdz Zvārtes iezim, tad būs tikai 2,2 km, kur ir 10 iežu atsegumi. Autoceļotājiem pavisam ērti, ja kāds aizbrauc ar mašīnu līdz iezim un tur sagaida pārējos. Protams, var gar upi iet arī pretējā virzienā.
Te sastopamajiem iezīšiem ir savi nosaukumi, pirmie no tiem šādā secībā: Palu iezis ar alu, Veco stumbru iezis. Seko 4 m augstās Vizbulīšu klintis. Amatas kreisajā krastā 150 m tālāk Vanagu (Roču) iezis ar nepieejamo Bruņuzivju alu. Nosaukums nav sens, to devuši ģeologi, kuri atraduši devona laikmeta bruņuzivju atliekas. Vanagu iezis, visaugstākais Amatas kreisajā krastā, atrodas līdz 35 m augstā kraujā, tas ir viens no krāšņākajiem un grūtāk pieejamajiem iežiem Latvijā. Iezis savulaik nepareizi saukts par Egļu krauju. E. Šēnberga skaidrojumā Vanags senā nozīmē ir visaugstākais, citiem pāri stāvošais.
Tālāk – Lustūzis, kas kā pakavs apliecas upes krastam. Te pagājušā gadsimta beigās daži vīri bija gribējuši būvēt spēkstaciju. Nostāk no upes Amatas(Amatiņas), tās leģendārā Bruņa Vilnīša (1927.- ?) tēvamājas. Viņš trīsreiz izbēdzis no čekistu nagiem, sešus gadus slēpies Amatas krastos. Bija izslavēts kā lašu ķērājs, taču viņu nevarēja noķert neviens inspektors. Viņa vectēvs bija mežkungs, tāpēc Marģera Zariņa stāstā „...Un miglā kūpēja rudzulauks” no grāmatas „Apmātie” (1985.) varam šīs mājas pazīt kā Mežsargus. Kā ģeogrāfiskais fons stāstā parādās Kalnavēri (tagad pagastā Kalnavērši), Palcmāres papīra fabrika, Zvārtas baznīca, Roču apgaita un citas vietas. Amata gan tur pārtapusi par Skāļupi, Cēsis – par Bērzaini. Nevar taču likt visus īstos nosaukumus, citādi vietējais lasītājs prasīs: „Vai tad tā bija?”. Vai tiešām mežsarga māju saimnieka dēls pēc Vīnes mācībām palika par pasaulslavenu pianistu, pa vidam vēl samīlējoties Kalnavēru saimnieka meitā, kuru tēvs padzina no mājām? Bet par Kalnavēršiem lasīsim mazliet tālāk.
No kreisā krasta Amatā ietek Ročupīte.
Aiz Zemā ieža pretējā krastā pirms Amatas līkuma nostāk no upes Čūsku iezis. Tad jau esam Zvārtes ieža tuvumā.
Uz Gaujas pusi no Veclauču ieža labiekārtotas takas nav, bet ceļš ved uz Kājiņām. Pusceļā Kājiņu klintis, bet tās jau jāskatās no Amatas pretējā krasta. Kājiņu saimniekam savulaik piederēja Skaļupu krogs. Kolhozu laikos tās bija nopircis Operas un baleta teātra galvenais diriģents Rihards Glāzups (1920.-1993., Kājiņās), kurš savas darba gaitas operā sācis no sufliera amata. Tagad komplekss pieder Andrim Bērziņam. Kā pirmo redzam trīsstāvīgo guļbūvi - viesu namu, tad māju (1937*), kur apmetās diriģents, kura tagad ideāli atjaunota. Pēdējā rindā ir slēgtā tenisa halle, kura tiek apkurināta ar zemes siltumu. Māju pagalmā aug visdižākais dzīvības koks Latvijā (2,1 m), G. Eniņš te tuvumā atradis dižpriedi (3,3 m). Sīkāk par to „Rīgas Balss” 1993. gada 30. marta numurā. Te ierīkota arī slēpošanas trase ar bugeļiem. Tieši šajā virzienā arī turpinās vecais Cēsu ceļš no Amatas šķērsošanas vietas. Bet vispirms par Amatas ieteku Gaujā. Uz A no tās ir Vecupes iezis (Amatas iezis). Vēl 1927. gadā Gauja meta plašu loku senielejas kreisajā krastā, skalojot šo iezi. Tagad te, tāpat kā starp Vecapsītēm un Piesēniem, vecupe, bet pati Gauja atkāpusies par vairāk nekā 250 m. Kā Gaujas gultne pārvietojusies šajā laikā, labi parādīts shēmā G. Eberharda grāmatā „Mums tikai viena Gauja” (1991.).
Nebija neviena, kas zinātu, kur pie Amatas ietekas atrodas Ores kalns. Te zviedriem esot nogrimusi ore ar naudu. Te bijusi muklaina vieta, salikti baļķi, kas lūzuši, un ore nogrimusi. Amata izskalojusi pie Ores kalna zelta naudu (LFK 1333, 185). Ja jau Amata izskalojusi, tad tas nevarētu būt, kur tagad Kājiņu purvs, pie vecā ceļa. Kājiņu māju robežās bijis Ezeru purvs (LFK 1333, 186).
G. Eniņš „Rīgas Balss” 1993. gada 30. marta numurā mēģina skaidrot Kājiņu mājvārda rašanos. Kad vecais ceļš bija pārnācis pāri Amatai, tas atdūrās pret milzīgo, 50 m augsto Kājiņu kalnu. Apiet to gar Gauju nevarēja, jo Gauja tur grauza klinti. Tāpēc vecais ceļš kāpa augšā stāvajā krastā tieši pret Kājiņu mājām. Te bija ko piepūlēt kājas gan cilvēkam, gar zirgam.
Vecais ceļš (vietējie to mēdz saukt par Beverīnas ceļu) tālāk gājis uz Briedīšiem. Māju nosaukums liecina, ka brieži te bijuši vēl 18. vai pat 19. gs. sākumā. Vēlāk, aizvadītā gadsimta 70., 80. gados, GNP speciālisti briežus ķēra Ugāles mežos un veda šurp. Vecā ceļa vieta atrodama gar Kājiņu purvu līdz pat Briedīšiem (ap 1915.). No senākas celtnes palicis vien tikai apmēram 1,5 m augsts paaugstinājums, te bijis Briedīšu krogs (1814*, šis gadaskaitlis drīzāk attiecas uz kroga ēku, nevis dzīvojamo māju). Arot te vienmēr parādās seni sarkani ķieģeļi. Te it kā bijuši apmetušies slavenie laupītāji Kaupēns ar Adamaiti, kuri pelnījās, aplaupot tirdziniekus, kuri brauca ar zirgiem uz Rīgu (LFK 2049, 2286). Mednieki, kuri audzēja kartupeļus mežacūkām, tīrumiņos te atraduši monētas (1878.).
Inārai Rojai krājumā „Saules pulkstenis” (2010.) ir dzejolis „Beverīnas ceļš”, kurš sākas šādi:
Un tomēr – kara ceļš
ar zobeniem div’ krastos.
Rūs izkapts Gaujmalā un aizlauzts teicējs čukst
Tos vārdus pēdējos tam stārķu pārim gaisos,
Kas māca lidot žiglus mazuļus.
Briedīšu alas ir Amatas ietekas virzienā, bet Briedīšu iezis – uz Cēsu pusi. Tas gan tagad nobrucis, un vairs nevar izbraukt pa skaisto ceļu, kas veda gar Gaujas malu. Iezis ir 4 m augsts smilšakmeņu slāņkopas atsegums.
Gaujas krastu izmaiņas pamanījusi arī Marta Bārbale;
Urbj Gauja savus krastus
Un kokus lejup grūž.
Vai tiešām Gaujai zināms
Ka īss šo koku mūžs?
Tā rakstīts 1969. gadā iznākušajā dzejoļu krājumā „Manas miglas”. Starp citu, Gaujas miglas minētas daudzu autoru dzejoļos. Tiešām, vairākkārtīgi fotografējot no Siguldas Ķeizara skata vietas, vienmēr migla traucēja labi saskatīt 3 km tālo Turaidas torni. Bet 1983. gadā šai četrrindei autore dod jau citu nobeigumu:
Vai tiešām Gaujai gribas,
Lai īss šo koku mūžs?
Tātad – mainās arī viens un tas pats dzejolis. Kā radies un kā mainījies Latvijas garākās upes Gaujas nosaukums? Sāksim ar Leona Brieža dzejoļa fragmentu:
Saki: mežā aug gauja koku,
debesīs gauja putnu lido,
un tu, viens no tās ļaužu gaujas, -
ir tās sākums, ir beigas, ir vidus.
Skaidrību ienesīs tā virsraksts: Gauja (liels daudzums, apvidvārds). Lietuviešiem ne tikai Nemunas pieteka Gauja, bet arī sugas vārds gaujį, tas nozīmē bars. Valodnieks Ojārs Bušs rakstā žurnāla „Draugs” 1980. gada 6. numurā atzīmē, ka indoeiropiešu pirmvalodas sakne gou- nozīmē kliegt. Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā ievietots šīs pašas saknes apvidvārds gaura (pļāpas). Tas varētu būt attiecināts arī uz upes čalošanu, šņākšanu, krākšanu. To augštecē Gauja vietām arī dara. Tātad upe varētu būt dēvēta par skaļo. Atgriežamies pie lietuviešu valodas, bars ir vārda galvenā nozīme, bet ne vienīgā. Viena no blakusnozīmēm ir: liels daudzums. Šī hipotēze ir visticamākā, un nu varam izlasīt dzejoli vēlreiz. Igauņu kartēs Gauja gan tiek saukta par Koivu, V. Dambe to skaidro ar dienvidigauņu kõiv – bērzs, atzīstot, ka te jāmeklē šeu- sakne, kurai nozīme steigties.
Ļoti labi Gauju noraksturojusi Regīna Ezera pēcvārdā Viktora Lagzdiņa grāmatai „Zili zaļā” (1986.): „Bet Gauja, kuras vārds ir tik glāsmains, ka, to izrunājot, nevienam nemežģās mēle, ir kā skaista untumaina sieviete, kam garastāvokli un rīcību nekad nav iespējams pareģot. Lietū tā satumst, kļūst duļķaina un necaurredzama, bet, kad ilgstoši pieturas skaidrs laiks, ūdeņi iegūst tik apbrīnojamu dzidrumu, ka saskatāmas dziļi upes strāvās plīvojošās elodejas...”. Rakstniece gan te nesaka, ka tā mums visskaistākā, Andris Vējāns to liek nākošajā vietā aiz Rāznas un Jašas, bet Eduards Meklers krājumā „Pērles” (1931.) apliecina:
Nav upes daiļākas vairs otras, liekas man,
Un latviskākas ar’, jā tiešām, itnevienas:
Tik krāšņi Gaujas līčos ganes klaigas skan,
Tik saldi medu nesot bites dūc un san.
Kārļu ceļš aiz Amatas tilta pagriežas pa labi. Taisni, 0, 1 km no ceļa, Amatas lejteces pamatkrasta nogāzē atrodas Kājiņu ala. Pie alas ieejas uzraksts ar gadaskaitli – 1776 un interesants riņķa krusts.
Pa kreisi nākošais ceļš noved Lakatos (1926.). Māju dārzā jau labu laiku augustā notiek kārlēniešu saieti, brauc no visas Latvijas. Tos organizē te dzīvojošā Maiga Birziete. Šīs mājas radušās, kad Jānis Lakats (1874.-1948., Lakatos, apgl. Āraišu Vecajos kapos), Krievijā apprecējies, tad no sievas dzimtajām mājām Kalnlaučiem tika atdalīta zeme, uz kuras uzcēla Lakatus. Jānis Lakats, kurš kopā ar Paulu Saksu apmeklējis Romu, bija ne tikai profesionālis mērnieks. 1907. gadā viņš Rēzeknē nodibināja pirmo latgaļu kori. Pēc 1. Pasaules kara kā Latvijas valdības priekšstāvja vietnieks viņš kārtoja latviešu evakuācijas jautājumus ar Francijas, Polijas un Anglijas valdības pārstāvjiem.
Nākamās mājas pie Kārļu ceļa – Krustiņi. Tām gan nosaukums mainījies, agrāk bija Kalnlauči. Tiesa, esmu jau pamanījis, ka dažkārt laukos, ja taujā pēc mājas atrašanās vietas, to nezina, vajagot prasīt pēc uzvārda. Kāds ienācējs šīs mājas pārdēvējis savā uzvārdā. Cerams, ne tāpēc, ka nākošās ir senais krogs Krustkalni.
Kad ēku cēla, te vēl bija arī pagastvalde un skola. Tieši tāpēc no Līgatnes puses ēkai pieved skolēnu stādītā aleja. Skolas telpas arī atradās fasādes šajā pusē. Te bija Kārļu četrklasīgā pamatskola ar divām klašu telpām, katrā mācījās divas klases. Kopā bija 1. un 2., citā telpā 3. un 4. klase. Bija skolotāju istaba un telpas, kur dzīvot pedagogiem. Ēdamistabā bija kopgalds. 1946. gadā skola pārcēlās uz Kalnvēršiem.
Turpinājums sekos
2011-05-10
Laika ziņas
Aptaujas