Jaunumi
VITA KRAUJA "No Koventgārdena līdz «Baltajam flīģelim»", laikraksts "Latvijas Avīze", 17.12.2011.

Autors: VITA KRAUJA
Datums: 17.12.2011
Izdevums: Latvijas Avīze
Rubrika: Kultūra

Izcilais latviešu basbaritons Egils Siliņš šovakar ar solokoncertu Operā svin 50 gadu jubileju.
Daudzu starptautisku konkursu laureāts, spožākais latviešu basbaritons Egils Siliņš mūsu Operas solistu pasaules izcilību zvaigznājā iemirdzējās kā pirmais. Dziedājis ap četrdesmit opernamos Eiropā, Amerikā un Japānā, raibajā to ģeogrāfiskajā kartē iezīmēdams vairāk nekā astoņdesmit operlomas. Pēdējos gados pārliecinoši pievienojies pieprasīto Vāgnera dziedātāju – solistu augstākās virsotnes – pulkam. Savā piepildītajā kalendārā Ceļinieka Votāna lomu viņš iezīmējis jau tālajā 2016. gadā izrādēs Tokijā. Priekšā "Nībelungu gredzena" uzvedums Parīzes Bastīlijas operā, kur ieplānotas astoņpadsmit izrādes. Ar šo pašu lomu viņš 2013. gadā atgriezīsies Latvijas Nacionālajā operā, kad tā iestudēs visu R. Vāgnera "Nībelungu gredzena" ciklu. Kā teic Operas direktors Andrejs Žagars, to vainagos mūsu pašu pasaulē atzīts un pieprasīts Vāgnera dziedātājs. Vēl šogad uz LNO skatuves Egilu Siliņu dzirdēsim arī Vecgada koncertos.
– Kam pateicoties jūsu karjera vijusies augšup tik taisni, bez līkločiem?
E. Siliņš: – Patiesi, nekādu atkritienu nav bijis. Daudz lielāku dabas dotu talantu īpašnieki bez iekšēja dzinuļa un mērķtiecības sasnieguši mazāk.
– Mūsu Operas skatītāji ar jums pirmoreiz satikās 1988. gadā A. Boito operā "Mefistofelis". Bet īsti iepazīt nepaguva, jo drīz, pateicoties uzvarai Belvederas starptautiskajā vokālistu konkursā Vīnē 1989. gadā, jums pavērās durvis uz muzikālo Eiropu.
– Nemaz tik vienkārši toreizējais "dzelzs priekškars" tās durvis neļāva pavērt. Lai nokļūtu Frankfurtē, bija jābrauc pēc vīzām uz Sanktpēterburgu. Kāds ierēdnis bija iedomājies, ka par ārzemju pasi man būs jāmaksā 25 procenti nopelnītā. Teicu, paturiet to dokumentu paši. Aizbraucu uz Frankfurti ar tūrista pasi. Par laimi, mūsu pašu Ārlietu ministrijā atradās ierēdnis, kurš visu nokārtoja.
– Kopš 2000. gada baudāt brīvmākslinieka statusa saules un ēnas puses. Bet pirmie desmit dziedātāja karjeras gadi iezīmējās ar piesaisti četriem opernamiem – Frankfurtes operai, Bāzeles operai, Vīnes valsts un Vīnes tautas operai. Kādēļ ik pa trim gadiem mainījāt teātri?
– Pēc direkcijas maiņas Frankfurtes operā man kā jaunam basam repertuārs tajā vairs nebija īsti piemērots. Uzzināju, ka dziedātāju meklē Bāzelē, pieteicos, aizbraucu, atdziedāju, tiku pieņemts. Dziedātājam svarīgi īstajā laikā būt īstajā vietā. Jebkuram jaunam solistam es ieteiktu pirmos piecus gadus pavadīt vienā operteātrī. Uzaudzēt muskuļus, uzkrāt repertuāru. Tagad pasaules opernamu direktoriem ir mode ņemt galvenajām lomām solistus no konkursos uzlēkušajām zvaigznēm. Taču tāds jaunulis tikpat ātri kā iemirdzējies arī apdziest. Nav pakāpenības, pamatīguma. Starp citu, tāda luksusa lieta kā vokālie pedagogi solistiem ir tikai Latvijas operā. Citur par to jāmaksā pašiem.
– … Vīnes Valsts opera, Ņujorkas Metropolitēna opera, Milānas "La Scala", Parīzes Bastīlijas opera un nu arī Londonas Koventgārdena opera, kur pirms diviem mēnešiem nodziedājāt savu desmito "Klīstošo holandieti". Līdz ar to iekarots viss pasaules opernamu zelta piecinieks. Kādas sajūtas saistās ar Koventgārdenu?
– Jau pirms vairākiem gadiem biju plānojis debitēt Londonā, bet tikai nākamā gada maijā, dziedot Johanāna lomu Riharda Štrausa operā "Salome". Taču saslima solists, un man uz Koventgārdena skatuves nācās kāpt jau šā gada 18. oktobrī. Koventgārdena opera ir ļoti pateicīga akustiskā ziņā, dziedātājam komfortabla, jo salīdzinoši mazāka nekā Vīnes opera un vismaz divas reizes mazāka nekā Metropolitēns. Prieks bija par skatuves scenogrāfiju. Bieži vien, īpaši dziedot Vāgneru, skatuves "bilde" ir tik tukša, skaņu slāpējoša, turklāt Vāgnera orķestris ir divas reizes lielāks instrumentācijas ziņā un arīdzan divreiz skaļāks, nekā pierasts itāļu operās.
– Vai arī jūsu slimības dēļ kādreiz nācies atcelt kādu izrādi?
– Jā, vienu izrādi un vienu koncertu Siguldā. Iedzēla bite. Izrādās, man ir alerģija. Balss saites pietūka tā, ka par dziedāšanu nebija ko domāt.
– Taču savu pirmo lielo Vāgnera lomu – Klīstošo holandieti – nodziedājāt 2003. gadā Rīgā.
– Man dzīvē mēdz gadīties – ja par kaut ko esi sarūgtināts, viss dzīvē vēršas par labu. Jau krietni iepriekš Parīzes opera man bija piedāvājusi dziedāt Dēmonu 2003. gadā. Taču neizdevās savest mani kopā ar Maskavas teātra galveno diriģentu Valēriju Gergijevu. Beidzot Parīzes opernams mums sarunāja tikšanos Ņujorkā. Jau sēžot taksometrā uz lidostu, zvans – Gergijevs uz Ņujorku netiek. Devos atpakaļ uz Vīnes dzīvokli. Tā kā izcilais diriģents nepiekrītot strādāt ar dziedātāju, kuru neesot dzirdējis, Opera visādi locījās. Beigās vienojāmies, ka izmaksās man 50 procentus līguma summas. Atbrīvojās laiks, un varēju piekrist Andreja Žagara piedāvājumam dziedāt Latvijas Nacionālajā operā. Tiku pie savas pirmās lielās Vāgnera lomas. Liktenīgi. Ej nu zini, vai man, iepriekš tikai itāļus un frančus dziedājušam, kāds piedāvātu titullomu "Klīstošajā holandietī". Pavērsiens visā manā repertuārā. Nu jau piecus gadus jācīnās, lai saņemtu lomu operā, kuras autors nebūtu Vāgners.
– Vai esat redzējis Viestura Kairiša iestudēto "Dievu mijkrēsli" Latvijas Nacionālajā operā?
– Diemžēl esmu dzirdējis tikai atskaņas.
– Daži kritiķi uzskata, ka režisors atļāvies smieties par solista auguma nepilnībām, citus aizskar kailums uz skatuves. Kādas ir režijas tendences pasaulē?
– Nevienu solistu nevar piespiest novilkt uz skatuves bikses, ja viņš tam nepiekrīt. Ja režisora ideja dziedātājam pieņemama, kailums nerada diskomfortu. Mēs esam aktieri. Nerādām savu personīgo miesu, bet spēlējam lomu. Esmu bieži saskāries ar situāciju, kad režisors mēģina stūrēt pret komponista ieceri mūzikā. Tad gan grūti atrast pārliecību, kā īstenot savu tēla izjūtu. Opermūzikas pasaulē zināms skandāls ar franču operu "Samsons un Dalida" Ķelnes operā pirms diviem gadiem. Pēc režisora ieceres, zaldāti uz skatuves "izvaroja" trīsdesmit kailas statistes. Virspriesterim un Dalilai duets bija jādzied mīlas aktā, gultā, jāteniskā pozā. Divdesmit koristi atteicās no izrādes, jo nevēlējās nolūkoties izvarošanas skatā. Atteicās arī abi solisti.
– Un kā tas beidzās?
– Kora vietā uzaicināja atsevišķus dziedātājus no citiem teātriem. Es dziedāju pirmizrādē un nevis pēc mēneša, kā bija ieplānots. Virspriestera loma, kurā man tika novilktas tikai virsbikses, bija zināms izaicinājums. Taču tādi tikai uzmundrina. Nekādu Ameriku jau izrāde neatklāja. Visam režijā iecerētajam bija attaisnojums. Avīzēs liels skandāls – reklāma par brīvu, biļetes izpārdotas. Daži skatītāji pameta zāli, taču kopumā uzvedums aizgāja uz urrā. Kopš Frankfurtes operas, kur 1990. gadā sāku savu karjeru, mani neviena režija vairs nepārsteidz un nekas nevar izbrīnīt. Pirms jebkuras izrādes režisors izstāsta savu konceptu. Pēc tā un pirmajiem diviem mēģinājumiem kļūst skaidrs – būs vai nebūs mākslas notikums.
– Šovakar jubilejas koncertā skanēs Rosīni, Bellīni, Doniceti, Vēbers, Čaikovskis, Rubinšteins. Kāpēc nekā no Vāgnera?
– Un kāpēc ne? Vāgneru pēdējos gados ļoti daudz dziedu ikdienā. Bija nostalģija pēc itāļu mūzikas, kuru izpildīju savas karjeras pirmos piecpadsmit gadus. Vēlējos, lai koncertā neskanētu tik nopietna mūzika kā Vāgneram, bet gaisīgāka, melodiskāka, vieglāka. Būs arī vairāki pirmatskaņojumi – tostarp Kņaza Igora ārija no operas "Kņazs Igors". Aprīlī Cīrihē šo titullomu dziedāšu ar man iemīļotu diriģentu Vladimiru Fedosejevu, ar kuru nesen Maskavā kopā muzicēju Krievijas Lielā akadēmiskā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertā.
– Jaunnedēļ, 20. decembrī, muzicēsit arī Siguldā "Baltajā flīģelī" kopā ar vienu no pasaules slavenākajiem pianistiem Helmūtu Doiču, kura darba grafiks saplānots piecus gadus uz priekšu. Kā izdevās viņu pierunāt braukt uz Latviju?
– Reizēm viss notiek vienkāršāk, nekā šķiet. Iepazināmies kādā festivālā Austrijā. Pēc pāris gadiem viņam piezvanīju. O, Rīga, Sigulda? – viņš vaicāja. Nekad šeit neesot bijis. Ja kopīgo koncertu mēģinātu sarunāt caur aģentūrām, nekas nesanāktu, tas siets pārāk blīvs. Sigulda man ir īpaša. Tieši pirms desmit gadiem dziedāju "Baltā flīģeļa" atklāšanas koncertā. Tā kā Siguldas mūzikas skola ir tā, kur mācījos, būdams deviņus gadus vecs, sākumā apgūstot mežragu, pēc tam klarneti, jūtos saistīts un tuvs šai skolai, kurā atrodas arī koncertzāle.
– Kas pamanīja, ka jums ir īpaša balss?
– Man bija 17 gadi, kad Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā dziedāšanas skolotāja Veronika Pilāne, savā laikā Operas soliste, teica – Egil, klarneti kā tu spēlē daudzi, bet par īsti labiem dziedātājiem to nevar teikt.
– Pa vidu pasaules ceļiem piecas reizes šajos gados esat piedalījies iestudējumos Latvijā – vispirms "Klīstošajā holandietī", tad "Dēmonā", "Traviatā", "Karmenā" un nesen "Jevgēņijā Oņeginā'". Kā karstu kartupeli pie mums viļā runas par viesmākslinieku honorāriem.
– Mēs patiesi Latvijā dziedam par piecas līdz sešas reizes mazāku atlīdzību nekā Eiropā. Skaidrs, ka Latvijas opernams nevar atļauties maksāt tik, cik citur pasaulē. Bet par konkrētām summām Rietumu pasaulē tik tiešām nav pieņemts runāt, dažkārt to aizliedz pat noslēgtie līgumi.
– Vai pasaulslavena mūziķa karjeras dēļ ir nācies arī ko ziedot?
– Šī ir vientuļnieka profesija. Solisti, kuri dzied augstākās līgas teātros, ir ļoti noslēgti, domā tikai par savu darbu, dziedāšanu, kā taupīt sevi. Liela čupošanās nesanāk, draudzības veidojas reti. Pēc izrādes visus spēkus atdevis, jūties tik iztukšots, ka vēlies doties tikai uz viesnīcu vai īrēto dzīvokli atpūsties. Pēc vēlu beigušās smagas izrādes ir jābūt gatavam agri no rīta celties un sēsties lidmašīnā. Ja esi tāds komfortabls uz vietas sēdētājs, tas viss var šķist ļoti neērti un apgrūtinoši.
– Kas būs jūsu tuvākie cilvēki, kas šovakar klausīsies jūsu jubilejas koncertu?
– Mani bērni – Klāvs, kuram ir 29 gadi, abi dvīņi Kārlis un Zane. Viņiem jau 24. Nezinu, vai manai mātei veselība ļaus būt klāt.
– Latviešu leģendārais tenors Kārlis Zariņš uz Operas skatuves dziedāja arī pēc septiņdesmit. Cik augsts šis slieksnis ir operdziedātājiem pasaulē?
– Londonas Koventgārdenā dalījām garderobi ar Plasido Domingo, kuram pa pāris dienām starp manām izrādēm bija 70 gadu jubilejas koncerti. Pasaulslavenais tenors arī savos cienījamos gados varēja priecēt skatītājus ļoti labā līmenī.
 
RADOŠĀ VIZĪTKARTE
EGILS SILIŅŠ
Studējis Latvijas Mūzikas akadēmijā profesora Gurija Antipova vokālajā klasē un Leonīda Vīgnera operas klasē.
Ieguvis titulu "Gada labākais dziedātājs" Horvātijā, kas piešķirts par Amfortasa lomas atveidojumu operas "Parsifāls" iestudējumā Zagrebas operā.
Latvijas Lielo mūzikas balvu ieguvis 1996. un 2000. gadā.
Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts 2008. gadā.
Avots:
2011-12-19
Laika ziņas
Aptaujas