Lija Brīdaka
Lija Brīdaka jubilejā izdod dzejoļu krājumu
2012-09-09
Lija Brīdaka jubilejā izdod dzejoļu krājumu
Septembrī patiešām zied virši. Varbūt tāpēc šādu zīmīgu nosaukumu "Virši iezied atvasaru" latviešu dzejniece un rakstniece Lija Brīdaka (dz.1932) izvēlējusies savam jaunajam dzejoļu krājumam, kurš iznāk tieši rakstnieces apaļās jubilejas reizē 3. septembrī





 
 

Lija Brīdaka

Diemžēl mīla mēdz būt neaprēķināms putns, kas var uzkavēties mūža garumā, bet var arī kuru katru brīdi pacelties spārnos un aizlaisties.

Lija Brīdaka
vārds: Lija
uzvārds: Brīdaka
profesija: Dzejniece
radošā organizācija: Rakstnieku savienība (kopš 1962.gada)
dzīvesvieta: Rīga
dzimšanas gads: 1932
apbalvojumi: 1991. gada barikāžu dalībnieks - Piemiņas zīme

radošā biogrāfija:
Rakstnieku savienība
Pirmā publikācija - dzejolis «Audēja» laikr. «Padomju Jaunatne» piel. 1953.25 IV;
prozā - stāsts «Es neesmu tevī vīlies...» žurn. «Padomju Latvijas Sieviete» 1953 (6. nr.).

Pirmie dzejoļu krāj.:
«Man dzīve dāvina smaidu» (1962),
«Zem pērkona debesīm» (1966)
«Domu dienas» (1968)
«Uzticības vārdi» (1972),
«Gulbju pavadīšana» (1977),
«Mūžīgais vaicājums» (1986)
«Mazas ironeskas», (1979).
«Divēji vēji» (1997)
«Magoņu mākoņi» (1999)

Romāni:
«Atspēle» (1997),
«Aizvējš pie jūras» (2000)
«Melnās ogas» (2001).

Garstāsti «Dienas prasa atbildi...» (1964),
«Pilsētas atslēgas» (1975, ek-raniz. 1973),
stāstu krāj. «Portrets profilā» (1970).

Miniatūru krāj. «Atstāt pēdas...» (2002).

1992 izd. B. Ahmaduļinas un B. kopkrāj. «Māja» (B. priekšv. un atdzejojums).

Rakstījusi arī bērniem: pasakas «Egļu zvaniņš» (1997) un
dzeju «Spicie pratini» (1999).

Luga «Annas diena» iestud. Limbažu tautas t-rī (1998).

Tulk. Somijas zviedru rakstnieces M. Tikane-nes rom.dzejā «Gadsimta mīlas stāsts» (1997, kopā ar R. Lediņu).

Sastādījusi: A. Ahmatovas dzejas izlasi «Baltie gājputni» (1983, latv. un kr. vai.),
B.Ahmaduļinas dzejas izlasi «Noslēpums» (1987, abām arī iev. aut.un līdzatdzejotāja),
krāj. «Hilda Vīka atmiņās, mākslā, rakstniecībā»,
V. Moras dzejas krāj. «Jāsteidzas dzīvot» (arī B. priekšv.; abi 1997)
I. Kalnāres dzejoļu izlasi «īsas vasara rasa» (1998).
Dzejas izlases "Septembra tembrs" (1982),
«Mežraga sauciens» (2002).
Avots: http://www.makslinieki.lv/profile/69/  

***
 Dzejnieces sirdij piemīt prāts

Malda Ilgaža

2003. g. 15. jūlijā, 08:55
Dzejnieces Lijas Brīdakas mūža misija vienmēr ir bijusi ar dzejas starpniecību saglabāt latvisko dvēseli, tautas gudrību, ētiskās un estētiskās tradīcijas, latvisko lepnumu, atturību un jūtu nopietnību. Tas viss atspoguļojas viņas dzejā.
Dosjē
  • Lija Brīdaka dzimusi 1932.g. 3. sept. Alūksnē.

    1956. absolvē LU.

    1966.- Augst. scenāristu kursus Maskavā.

    1967.-1976. Latvijas Rakstnieku sav-bas valdes sekr.

    Kopš 1953.g. publicē dzejoļus un stāstus.

    1977. saņem LPSR Valsts prēmiju par sabiedr. nozīmīgiem public.
    rakstiem un dzejoļu krājumiem.

    Veidojusi scenārijus filmām “Stari stiklā” (1970.) un “Pilsētas
    atslēgas” (1974.).

    Vairāk nekā 14 grāmatu autore.
Tāpat kā viņas māsa rakstniece Māra Svīre, Lija Brīdaka ir rakstījusi un izdevusi arī stāstus, bet septiņdesmito gadu pirmajā pusē pēc viņas scenārijiem tapušas filmas “Stari stiklā” un “Pilsētas atslēgas”. Latvijas atjaunotās neatkarības gados, kad dzeja vairs nekalpo kā gara un dvēseles slēpto ideālu un patiesības svētnīca, sabrucis arī dažādu aizliegumu žogs, rakstniece pievērsusies prozai. Top romāns par jūtām un sievišķīgām izjūtām. Lai gan Lijas Brīdakas dzimtā puse ir arī Alūksne un Vidzeme literātei šķiet kā spoža dabas pērle, viņai tuva ir Kurzemes jūrmala un, izrādās, arī kurzemnieču dzeja. To pierāda vārda meistares izteikumi, vērtējot mūsdienu moderno dzeju, kuru viņa nekritizē, jo ir pārliecināta, ka katram laikam piemīt savs izteiksmes veids. Dzejnieces pūrā ir vairāk nekā 14 grāmatas, kas veidotas kā tematiski krājumi gan sev, gan citiem. Autore atklāti atzīst, ka viņai ne visai patīk, ka dzejas krājumi tiek ilustrēti. “Dzeja ir dvēseles pieredze, mirkļu nospiedums, zināmā mērā tā ir abstrahēta un distancēta, lai lasītājs no malas to varētu precīzi atspoguļot līnijās un tēlos,” saka dzejniece. Gulbeni saista ar gaidīšanu “Gulbene, kuru ar Alūksni saista šaursliežu dzelzceļš, man vienmēr ir saistījusies ar bezgalīgu gaidīšanu, jo pēc vidusskolas beigšanas, kad studēju Rīgā, bet vecāki dzīvoja Alūksnē, lai paspētu uz Rīgas vilcienu, vēlu vakarā ar bānīti atbraucu līdz Gulbenei un četras stundas, apbruņojusies ar pacietību, sēdēju stacijā. Smagas somas ar pārtiku, ko vecāki tolaik varēja sarūpēt, pēckara gadi - viss kopā bija tik liels pārdzīvojums, ko neesmu spējusi aizmirst visu mūžu,” atceras Lija Brīdaka. “Tolaik man pat prātā neienāca, ka varētu izveidoties par rakstnieci, jo cerēju, ka kļūšu žurnāliste, bet tajā gadā, kad pabeidzu vidusskolu, žurnālistiskas nodaļā neuzņēma, tāpēc iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē latviešu valodas un literatūras nodaļā, jo izvēles iespēju nebija. Mani grupas biedri bija jauki cilvēki, kuri arī šodien ir populāri sabiedrības ļaudis. Piemēram, literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons, dzejnieks Jāzeps Osmanis, kas savā izdevniecībā “Annele” tagad man dod iespēju izdot grāmatas. Man bija iespēja mācīties kopā ar Viju Kaņepi, dramaturgu Jāni Lūsi un daudziem citiem,” dzejniece turpina, atzīdama, ka dzīve viņu lutinājusi, ļaujot atrasties tādā vidē, kurā daudz runāts par literatūru. “Mēs visi kopā sākām darboties arī Rakstnieku savienībā, kur man bija iespēja ieklausīties Ojāra Vācieša dzīves vērtējumā,” piebilst literāte. Latvieši izdzīvojuši vienmēr Lija Brīdaka dzejā joprojām meklē atbildi jautājumam, kas ir dzīve, jo katrā gadu desmitā atbilde uz to skan citādāk. Ja atbildes nav, viņa iesaka paklusēt, ļaujoties vērojumiem. “Dzīvodama Līgatnē, Gaujas krastā, es “kolekcionēju” saulrietus, ar tā krāsām velkot paralēles dzīves notikumu virpulī. Neesmu aizmirsusi arī tās saules blāzmas, kas skatāmas, stāvot Alūksnes ezera krastā. Kopā ar Līgatnes Mākslas studijas dalībniekiem esmu ciemojusies Ates dzirnavās un mēģinājusi griezt dzirnakmeni, lai izjustu sentēvu tikumus. Visvairāk mani pārsteidza plašā saimniecības ēka, kurā izvietoti dažādi darbarīki. Starp tiem es pamanīju arkla lemesi, kuram bija uzlikts ielāps. Mūsu dzīvē ir ārkārtīgi daudz piemēru, kas liecina, ka latviešu tauta ir spējusi neliekties un izdzīvot vienmēr, augstu godājot tautas paražas un tikumus. Šo manis iepazīto pārliecību esmu centusies paust arī dzejā, uzteicot latviešus, kas šobrīd vairs nav savu iedomu pāvi un nespēj bezcerīgi noskatīties, kā varas ērgļi plēš tautas dzīvo garu. Tomēr šodienas sabiedrībā vēl ir daudz negāciju. Joprojām ubags stiepj plaukstu, lai valsts dod viņa nopelnīto. Vai tā notiktu, ja likumus veidotu pēc taisnības? Ir tik daudz dzīvē rodamu piemēru, kas liecina, ka mūs iespējams apmānīt,” secina dzejniece. Par latvieša vietu starp divām pasaulēm viņa runā deviņdesmitajos gados izdotajā dzejoļu krājumā “Divējādi vēji”, kas iznāca neilgi pēc atmodas. Sākusies skriešanās uz Eiropu Literāte atzīst, ka arī viņai nav sveša tiekšanās uz Eiropu, kas sākusies ar īpašu sparu. “Mums nav citas alternatīvas, jo šobrīd esam it kā bez savas vietas, bez stingrām saknēm Latvijas mālā. Mani uztrauc tikai viena problēma - vai mēs, būdama skaitliski maza, bet garā liela tauta, nepazudīsim Eiropas raibumā. Vai esam piemirsuši, kā vienā balsī saucām, lai dod mums brīvību? Mums to deva, bet kā būs tagad, kā būs tālāk,” jautā L.Brīdaka. “Saprotu, ka biznesa vīriem traukšanās uz Eiropas Savienību būs vēl viena iespēja nopirkt “zelta zirgu”, bet man nav skaidrs, kam mums karoga krāsas, ja nedomāsim par Latvijas brīvību,” pauž rakstniece, būdama lepna par savas tautas iztēli un domāšanu. “Laikam neviena tauta nav izsijāta caur tādu zelta sietiņu kā latvieši, bet mēs nekad neiznīksim, ja latvju mātes mūsu mūžus sijās zelta sietā,” uzskata L.Brīdaka, kura vienmēr iepriekš zina, par ko dzejos. No šīs zināšanas iznāk dzeja, ko var nosaukt par publicistisku un intelektuālu. Tāpēc literatūrzinātnieki Liju Brīdaku uzskata par Mirdzas Ķempes dzejas tradīciju kopēju. Viņa savā daiļradē dzīvo ar to pašu sāpi un gavilēm, ar kurām ikdienā. Dzeja uz prozu ir greizsirdīga “Bija izsludināts kriminālromānu konkurss. Pirms tam nekad neko tādu nebiju rakstījusi, bet tobrīd man galvā rosījās kāds drūms notikums. Nolēmu aprakstīšanai to piedāvāt savam svainim Vladimiram Kaijakam, bet viņu tas neieinteresēja. Pagāja vairāki gadi. Manī aizvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka kriminālajos notikumos valdošā ir cilvēku psiholoģija. Tā es pamazām vērpu šos notikumus un psiholoģiskās attiecības, kamēr lielā steigā izvērpu romānu, iepriekš konsultējoties arī pie jurista, stāsta L.Brīdaka, joprojām sevi uzskatīdama par dzejnieci. “Proza ir pavisam cita literatūras daļa, tāpēc dzeja uz to ir greizsirdīga. Iespējams tāpēc dzeju pēdējā laikā rakstu maz. Turklāt dzejā ne vienmēr visu var pateikt, bet prozai ir vajadzīgs fons. Vairāk jābūt notikumiem, mazāk - cilvēku attiecībām un tamlīdzīgi, tāpēc sākumā uz prozu raudzījos bez mīlestības, lai gan jaunībā bija tāds laiks, kad man gandrīz vienā laikā parādījās dzejolis un stāsts,” viņa salīdzina. Iepaticies rakstīt brīvi “Kāda no Rīgas grāmatnīcām rīkoja tikšanos, uz kuru bija ieradušies arī jaunieši. Vairāki man izteica priekšlikumu uzrakstīt kaut ko par viņu problēmām. Atbildēju, ka neko daudz par šodienas jauniešu problēmām nezinu. Kāda meitene man iedeva dienasgrāmatu, kuru izlasot, pirmajā brīdī biju šokēta. Piesaistīja meitenes raksturs. Tā rezultātā radās grāmata par jauniešiem “Atspēle”,” stāsta prozaiste un neslēpj, ka viņai iepaticies rakstīt brīvi, neņemot vērā nekādas ideoloģijas, nedomājot, kurš būs pozitīvais varonis un tamlīdzīgi. “Mani iepriecināja tas, ka pēc šīs grāmatas izdošanas skolās tiku uzlūkota par savējo,” piebilst autore. Top grāmata par Lilitu Ozoliņu “Šobrīd man nav padomā jaunas ieceres, jo rakstu grāmatu par aktrisi Lilitu Ozoliņu, ko iecerējusi izdot izdevniecība “Nordik”. Pati grāmatas varone vēlējās, lai par viņu raksta. Solījumu devu aktrises Ausmas Kantānes jubilejā. Lilita vēlējās, lai par viņu rakstu tikai es. Pārliecinājos, ka aktrise ir “ciets rieksts”. Varbūt tas tāpēc, ka abpusējām sarunām laiks ir ierobežots, jo Lilita ir aizņemta un, jāteic, grūti atklājas. Darbu pie grāmatas sarežģī arī tas, ka par viņu jau ir rakstīts. Bibliotēkā man iedeva piecas lapas tikai ar to rakstu nosaukumiem, kuros stāstīts par aktrisi. Šobrīd ļoti piņķerīgais darbs tuvojas beigām. Visvairāk baidos no tā, ko, izlasījusi uzrakstīto, par to teiks māksliniece. Būtībā par mākslas pasaules pārstāvjiem rakstīt ir grūti,” atzīst rakstniece. Jāceļ mūsu tautas pašapziņa Sarunas izskaņā Lija Brīdaka atkal godā ceļ latvisko un pašapziņu. “Mums ir ar ko lepoties, bet mēs vēl arvien esam pārāk bikli un kautrīgi. Tā ir slikta īpašība. Mums daudz vieglāk ir bezkritiski pārņemt ārzemju dzīvesveidu, viņu tikumus un netikumus. Kāpēc neparādām, ka daudz ko spējam paši?“ jautā literārā vārda meistare, uzsverot, ka cilvēkiem jāmīl grāmatas. “Ar maizi vien nepietiek. Ar maizi vien nevienai tautai bērni neaug lieli. Latvietim jāpatur prātā, ka viņu spēcina viņa gars,” saka Lija Brīdaka.
***

Sarunu vērpēja. Dzejniece un rakstniece Lija Brīdaka ar magonēm, akmeni sētsvidū, skudru, vakarzvaigzni, oglēm kamīnā runājas kā cilvēkiem. Lija jautā un daba sniedz atbildes.

FOTO: Māris Buholcs
Laikraksts "Druva", 2008.gada 13.septembris

Jānokāpj pie sevis

Ilze Kalniņa

   “Es negribu atcerēties neko - ne savu pagātni, kad biju tārpene, ne tagadnē vakardienu, kad aizlidoja mans taurenis. Varbūt uz citu pļavu, bet varbūt uz debesīm… Man nepieder gandrīz nekas - tikai šodiena, tikai šis saules brīdis, tikai šī smaržīgā puķe. Es pat nezinu, kā viņu sauc,” tā dzejniece un rakstniece Lija Brīdaka raksta grāmatā “Gadskārtu sarunas”, kur viņa sarunājas ar taureni. Piedāvājot mums tēju, Lija to lej lielā krūzē, kuru rotā taureņi, un saka: “Man patīk putni, taureņi un ziedi. Tie ir trausli. Es egoistiski no tiem kaut ko gūstu, tos vēroju un kaut ko izdomāju.” Ar literāti, kura jau 30 gadus dzīvo Līgatnē - blakus Gaujai, dziļi mežā, skanošā klusumā, runājām par dzeju, cilvēkiem, dabu un Latviju.
- Jums patīk vērties pasaulē?
- Es ļoti baidos par to, ka dabā notiek straujas klimata izmaiņas. Atceros, kā bērnībā pēc pērkona lietus bradājām pa peļķēm, bet drīz atkal spīdēja saulīte. Es nepazinu tik garus lietus un karstuma periodus. Šopavasar tik ilgi bija saule un saule - kaltēja un nekas neauga. Cilvēks jau vien pie tā ir vainīgs, jo esam nosusinājuši purvus, tik daudz izmešu palaiduši gaisā. Un arī pie manis daba mainās. Laikam no skābajiem lietiem ir vairāk sūnu, kādreiz bija labākas puķu pļavas, bet tagad ziedu daudzums samazinās. Toties izauguši koki un esam to ielokā.
- Vai vieta dod spēku dzīvot un strādāt?
- Jā. Šeit varu koncentrēties - miers un klusums ir visapkārt. Ir jau arī tā pierasts. Cilvēks saaug ar dabu. Un Līgatnē tā ir neskarta. Tāpat kā mums katram gribas tuvu cilvēku blakus, tā ir svarīgi no rīta pieceļoties redzēt bērzu, egli, kastaņu un vērot, kas ar kokiem notiek. Man ķirbjus patīk audzēt, iestādīt saulespuķes, kas šogad laikam netaisās uzziedēt, un kaņepes sīkputniņiem. Ir svarīgi saaugt ar pašu tuvāko.
- Vai to gribat pateikt arī jūsu dzejas un prozas lasītājiem?
- Dzejoļi visvairāk rakstās jaunībā un tad, kad ir nelaimīga mīlestība. Dzejnieks neko vairāk sev nevar vēlēties, kā nelaimīgu mīlestību, bet, kad dzīve nokārtojusies, ir mājas rūpes, cilvēki, par kuriem jādomā, tad dzejoļi vairs tā nerodas. Bet ir jau arī diezgan daudz rakstīts. Kad raksta prozu, tad neviena dzejoļa rinda nenāk galvā, jo proza ir greizsirdīga dāma.(“Tu taču arī esi apbrīnojama. Arī? Kāpēc arī? Es nesalīdzinu sevi ne ar vienu citu, tāpēc esmu tik viegla un brīva. Es nežēlojos un nevaimanāju par to, ka esmu atrauta no koka. Es zinu - pie tā zara neatplaukšu vairs no jauna. Kļūdama aizvien plānāka, aizvien sausāka un caurspīdīgāka, es ļaušos vējam, jo mūsu saspēle ir tik aizraujoša.” - no rakstnieces sarunas “… ar pēdējo lapu””) Mani lasītāji ir teikuši, ka esmu viņējā. Un laikam tāpēc, ka manos darbos prāts vienmēr strīdas ar sirdi. Vienmēr ir blakus. Arī dzejā. Kam patīk tīrā lirika, tie mani droši vien nevar iemīlēt. Vēl jaunībā rakstīju - ja dzīvē kaut ko vēlos, tad laiku. Vēlos laiku un to piepildīt.
- Un jums ir izdevies?
- Dzīve ir īsa, un laika nemaz nav daudz. Mēdz sacīt - aiziesi pensijā, tad būs labi. Nevienam neiesaku uz to cerēt, jo vienalga nav laika. Piekrītu nezinātniskai teorijai, ka laiks ir kļuvis īsāks, savilktāks. Agrāk nebija šo ātro braukšanas, saziņas līdzekļu, bet cilvēki varēja izdarīt tik daudz. Man vienmēr laika ir trūcis. Un par to neesmu priecīga. Bet man ir dzīvē dota spēle ar vārdu. Vienam ir dots talants adīt, otram tamborēt vai šūt. Es šūt nemāku, tikai lāpīt. Man atlika šāds izteiksmes veids. Dota arī šī vieta. Man par Rīgu nav uzrakstījies gandrīz neviens dzejolis, šeit ir daudz mierīgāk strādāt. Kā mākoņi, gaisma un ēnas var neuzrunāt? Mājas logs ir tik liels, ka ziemā putenis nāk gandrīz istabā. Kamīns deg un ārā puteņo. Nu, kur vēl labāk? Mums te pietrūkst vien mājas strazdu. (Vai garais mājup ceļojums tev bija ļoti grūts? Ak, negribas ne atcerēties. Vēl tagad kājas trīc. Visvisādi šķēršļi. Nesaprotu, kas mūs dzen šajos tālajos pārlidojumos. Vai tā ir senču asinsbalss? Vai - kā māte teica - ne ar ko nesalīdzināmā iespēja te iemērkt knābi kūstoša sniega tērcītē.” –no rakstnieces sarunas “… ar strazdu jaunkundzi”) Mājas strazdiem vajag cilvēkus, pilsētu blakus. Viņi nav tādi vientuļnieki kā mēs te esam. Kad te paliekam divi vien, tad te ir absolūts klusums. Jau teicu, ka laikam ir mainīga daba. Tagad šo klusumu piepilda mūsu dēla Oskara un Ineses mazulītis Kārlis.
- Bet tas nekas, ka blakus rit dzīve citā ritmā?
- Ir tik daudz sārņu apkārt -   egoisms, mantkārība, paviršība, virspusība. Cilvēkiem nav laika un vēlēšanās nokāpt sevī un saprast, kam īsti dzīvoju, ko gribu izdarīt.
   Tikai ķert un grābt, lai kaut cik labi dzīve izskatās no ārpuses. Visi skrien, man arī jāskrien. Cilvēki mums ir ļoti samocīti. Cik bija brīnišķīga sajūta, kad gājām uz barikādēm, kā muļķi tolaik cerējām - vienīgi brīvu Latviju, tad vairāk neko nevajadzēs, viss piepildīsies. Diemžēl - kā tas notiek visur pasaulē - paķēra to Latviju tie, kas ir merkantilāki, tie ir tagad valdošie prāti. Un viņu domiņas ir tik īsas - tikai šim gadam, tikai kādam maisam aizdabūt galu ciet. Ir reizes, kad rakstniekiem pārmet - jūs nerakstāt, nav publicistikas, jūs nedomājat par Latviju. Nē, mēs domājam, ar sāpēm domājam, bet nav jēgas rakstīt, jo nav, kas atbildētu.
- Vai tā pazūd arī dvēseles bagātība?
- Ļoti dzīvoju līdzi tam, kas Latvijā notiek. Man liekas, ka kādreiz pat par daudz un ļoti pārdzīvoju. Klausos radio, skatos televīzijā un priecājos, ja pārraidēs iesprūk laimīgi cilvēki, ģimenes no laukiem, lielas ģimenes, kas strādā, veido savas mājas, iekopj dārzus. Daiļdārzs, manuprāt, liek cilvēkam dzīvot pāri viņa spēkiem. Es apbrīnoju. Latvijas lepnums ir cilvēki, kuri spējuši pacelties virs purva, kurā mēs stiegam, kurā nejūtamies labi.
- Jūs teicāt, ka valsts ir sārņpilna. Ne dienas, ne gada laikā tie nerodas.
- Bija laiks, kad dzīvojām ar dubulto morāli - domājām vienu, darījām citu, runājām vēl citu. Tas maitā cilvēkus. Okupācijas gadi nav pagājuši bez pēdām. Tajos, ko saucam par miera laikiem, bija cita pasaule, citi cilvēki, citi rakstnieki - veseli, godīgi, gaismas pilni.
   Viss ir mainījies. Daudz paši no sevis esam pazaudējuši. Un Latvija nav monolīta. Puse iedzīvotāju ir iebraukuši. Un dzīve, arī politika notiek pēc tirgus principa. Vajadzētu domāt dziļāk. Ja jāattīsta Latvijas ekonomika, tad lai mūs izlīdzina. Ja saka, ka kādam nevajag lielāku algu, tad lai arī ierēdņiem nevajag. Tad tiešām kādus gadus pacietīsimies un visi kopā izdomāsim, kā Latvijai labu izdarīt. Taču, ja viss tiek likvidēts, tad kas ir valsts? Kāpēc tad mums valsts ir vajadzīga? Dzīvosim kā tirgus māca. Par samaksu esam ar mieru pašu labāko atdot. Pasaule ir kļuvusi citāda, un tāda pati tikusi arī dzeja. Agrāk dzejnieki iesaistījās sabiedriskajos procesos un, izsakot sevi, daudz runāja par dzīvi un sabiedrību.
- Kā jūs latviešu šodienas dzeju vērtējat?
- Ja pasaule ir kļuvusi citāda, tad literatūrai arī bija jāmainās. Par vienu no šodienas dzejas labākajām īpašībām uzskata, ka tā ir patiesa - jaunie - kā domā, tā arī raksta. Un liekas - mūsdienīgs dzejolis bez rupjiem vārdiem nav iedomājams. Man patīk jauni un stipri cilvēki, bet daudzus šodienas jaunos man tomēr ir žēl. Viņi grib sev pievērst uzmanību un domā, ka to var izdarīt ar ačgārnībām. Mēs centāmies rakstīt un runāt par to, kas pašiem un citiem bija svarīgs un interesants, bet šodienas dzeja ir interesanta kādai          šaurai dzejnieku, dzejas lasītāju grupiņai. Šodienas dzejai trūkst rezonanses.
- Jūs dzejas dienās piedalīsieties?
- Kopā ar Olgu Lisovsku būs man dzejas vakars Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā. Esmu uzaicināta uz tikšanos ar lasītājiem Gulbenē, taču man jāpiekrīt Māras Zālītes teiktajam - Dzejas dienām vairs nav tās svētku sajūtas. Mums tie tiešām bija svētki. Bijām kopā ar lasītājiem - Imants Ziedonis, mana draudzene Ārija Elksne un arī es. Tagad nav noskaņas. Nezinu, bet varbūt tik ilgus gadus vienus svētkus arī nevajag svinēt. Kaut gan Ziemassvētki nāk katru gadu un noskaņa saglabājas…
- Bet tomēr jūs runāsiet ar grāmatu lasītājiem. Ko vēlaties viņiem pateikt?
- Es lasīšu viņiem tos dzejoļus, kas man liekas svarīgi, un noteikti runāsim par to, kas notiek Latvijā. Pirmkārt, es aicināšu vienoties pašsajūtā, kādi pašlaik mēs esam. Otrkārt, gribu teikt cilvēkiem - palieciet savā pašvērtībā un domā par to, ka Latvija ir un būs, par spīti visam. Latvija ir kā ābele, kā tā baltā dzidrā, kas man te aiz loga. Atvasarā tā ir bagāta… Latvijai gan piestāvētu vēl kādi paliekošāki augļi, kas baro mūs arī vēlā rudenī un ziemā. (“No visiem kokiem jūs, ābeles, esat laikam vistuvākās mātes būtībai. Ne velti sērdienīte, kad sabēdājās, piestājās pie ābeles kā pie savas māmuliņas, mierinājumu meklējot. Bet es tev gribēju teikt par prieku. Cilvēki pārāk bieži atgriežas pie dzīves sāpju ēnām un kavējas tajās, zaudēdami gaismu un spēku, tā sagrauzdami jaunību un veselību. Spēcini sevi priekā, parādi, vai tu būsi no tiem, kuri prot dalīties ne vien bēdās, bet arī priekā. Dalītas bēdas esot pusbēdas, bet dalīts prieks vairojas daudzkārtīgi” - no rakstnieces sarunas “… ar ābeli aiz loga.””) Pati ābeles būtība ir laba. Noliek zemē ābolu paklāju, atdod augļus - ņemiet! Ābelei ir tāda daba, ko ar mātes dabu gribu salīdzināt. Ja Latviju arī ar māti salīdzina, tad man tas virknējas un saistās.

Avots:  http://www.edruva.lv/zinas/zinas_no_vecas_edruvas/datums/2008-09-13/zina/3928

Laika ziņas
Aptaujas